1 P 4, 13-16
Piekto lieldienu laika svētdienu pēc kārtas lasām Pētera pirmo vēstuli, kas bija rakstīta kristiešiem daudzās Mazāzijas draudzēs. Lasot šīs vēstules fragmentus iezīmējās tas, ka ticību var apdraudēt ciešanas Jēzus Kristus un Evaņģēlija dēļ. Šīs svētdienas lasījums to uzsver īpaši spēcīgi un tā nav sagadīšanās, ka šajā lieldienu laikā lasām vēstuli, kas iedrošina kristiešus izturēt pārbaudījumos un saglabāt ticību. Pēteris dara kaut ko pārsteidzošu. Parasti atbilde uz ciešanām un vajāšanām ir bēdas un stress, bet kristieši ir aicināti uz kaut ko pretēju. Pēteris aicina uz prieku ciešanu un vajāšanu laikā, jo ciešanas neliecina, ka Kungs mūs ir atstājis, bet norāda uz īpašu saiti ar Viņu, jo ļauj piedalīties “Kristus ciešanās” (1 Pēt 4,13). Pēteris aicina uz prieku, kas ir savienots ar Kristus ciešanu noslēpumu, kurā Dievs atklāj savu mīlestību un godību. Jāņem vērā, ka ciešanas pašas par sevi nav prieka iemesls, bet vienotība ar Kungu un līdzdalību Viņa dzīvē, ciešanās, nāvē, augšāmcelšanā un atnākšanā godībā.
Pēteris nebija teorētiķis, kas nerakstīja par to, ko pats nebija pieredzējis. Paši apustuļi priecājās, “jo bija atzīti par cienīgiem Jēzus vārda dēļ ciest negodu” (Apd 5,41; 16,22-25). Kristīgais prieks ir balstīts ticībā, ka tāpat kā mēs piedzīvojam ciešanas vienotībā ar Kungu, tāpat mēs dalīsim ar Viņu godības prieku. Kristus pilna atklāšanās visā godībā laiku beigās piepilda ticīgos ar prieku un mierinājumu. Šajā vietā piepildās Jēzus vārdi: “Svētīgi esat jūs, ja jūs manis dēļ lamās un vajās, un visu ļaunu netaisni par jums runās. Priecājieties un līksmojieties, jo jūsu alga ir liela debesīs!” (Mt 5,11-12). Jāievēro viena svarīga detaļā. Ja evaņģēlists Matejs uzsvaru liek uz atlīdzību debesīs, tad Pēteris raksta par “godības un Dieva Garu [,kas] atdusas uz jums” (1 Pēt 4,14). Par to varam lasīt arī pravieša Isaja grāmatā: “Dusēs pār viņu Kunga Gars” (Is 11,2). Viena no Dieva raksturīgākajām īpašībām ir godība, kas atklājas izvēlētām personām: “Godības Dievs parādījās mūsu tēvam Ābrahamam” (Apd 7,2) un arī vēlas atklāties katram no mums: “lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs, godības Tēvs, dod jums gudrības un atklāsmes garu, tā ka jūs viņu atzīstu” (Ef 1,17, skat. Jņ 1, 14.18). Tēva un Dēla Gars ir pār katru ticīgo un atklāj Dieva godību.
Kristiešu ciešanas iegūst piepildījumu tad, kad tiek pieredzētas tikai dēļ ticības. Cita veida ciešanas var iekļaut Kristus ciešanu noslēpumā, bet Pēteris šeit raksta par ticību, kas izsauc kādu negatīvu sabiedrības reakciju. Paša izsauktas ciešanas, noziedzīga rīcība vai antisociāla rīcība un tā izsaukta naidīgā attieksme no sabiedrības nav iemesls priekam (1 Pēt 4,15-16). Dažkārt kristieši var tikt vajāti vai izsmieti tāpēc, ka ir nepatīkami vai atbaidoši, bet ne dēļ viņu ticības. Īpaši Pēteris norāda uz tādiem, kas “jaucas svešās lietās” (1 Pēt 4,15) - tas nozīmē, ka kristiešiem nav jābūt par uzbāzīgiem citu cilvēku kontrolētājiem un pārraudzītājiem. Šāda uzbāzība var izsaukt vēl lielāku nepatiku no sabiedrības puses pret konkrētu ticīgo un, kā sekas tam, pret kristiešiem, un kas ir svarīgi, tam nav nekāda saistības ar Kristus vārdu par kuru raksta Pēteris.
Atmešana nekad nav patīkama un tā mākslīgi nav jāmeklē, bet kad tā nāk dēļ uzticības Kristum, Gars nāk pār ticīgo. Kad notiek īsta vajāšana, tad Pēteris sola Svētā Gara klātbūtni: “kad jūs nodos, nedomājiet, ko un kā runāt! Tanī brīdī tiks jums dots, kas jums jārunā. Ne jūs esat tie, kas runā, bet jūsu Tēva gars, kas runā jūsos” (Mt 10,19-20). Pēteris iedrošina ticīgos vajāšanu laikā palikt uzticīgiem un nesākt domāt, ka ciešanas ir kaut kas svešs kristīgajai dzīvei. Ja pasaule kristiešu noraida, tad tas, kas ir svarīgi ir tas, ka Jēzus viņus pieņem un svētī. Var pienākt brīdis, kad šī godība būs redzama kristiešiem ( Apd 7,55) un citiem (Apd 6,15). Diemžēl šī godība nepasargā personu no nepatikšanām. Tā tas notika ar pirmmocekli Stefanu (Apd 7, 54-60). Kristiešu dzīvē notiek ļoti interesanta garīgā apmaiņa, kuru var iepazīt tikai ticības gaismā: apvainojumi Dieva acīs pārtop par godību.
Kristīgajā dzīvē ir jāpieņem patiesība, ka tad, kad mēs aicinām Kristu savās dzīvēs, mēs arī aicinām savās dzīvēs Viņa nāves un godības noslēpumus. Miršana grēkam kopā ar Kristu ietver sevī arī vajāšanas Kunga dēļ. Kamēr pasaule apmētā ticīgos ar apvainojumiem un kaunina, Dievs dāvā savu Garu. Pirmo gadsimtu asinsliecinieki apstiprināja šos Evaņģēlija un Pētera vārdus. Viņi identificējās ar Jēzus Kristus vārdu un Dievs identificējās ar viņiem caur Svēto Garu. Pēteris Evaņģēliju izprata nedaudz savādāk nekā mēs: mums nav jābūt pārsteigtiem par pārbaudījumiem un nav jāuztver ciešanas kā kaut ko svešu un dīvainu. Kungs aicina pieņemt labus lēmumus saskaņā ar Dieva gribu, bet nav jāgaida, ka darot labu varēs nodrošināt sev veselību, labklājību vai labu vārdu. Tas, kas ir jāatceras, ir prieks par līdzdalību Kristus ciešanās. Ja mēs lasām Bībeli, mēs atklājam, ka daudzi Dieva vīri un sievas neizbēga no ciešanām. Tomēr jāievēro, ka šīs svētdienas lasījums neapskata ciešanu jautājumu kā tādu un tās nav pārdomas par to kāpēc labi cilvēki ciešs ar miesas un gara slimībām vai mirst nelaimes gadījumos un katastrofās. Pēteris kā Baznīcas gans vēlējās kristiešiem, kuri tiek vajāti, atstumti un pazemoti Jēzus vārda dēļ, dāvāt cerības vārdus un iedrošinājumu. Šī dziļākā ciešanu izpratne arī ir nepieciešama mums, lai iepazītu svarīgu vienotības saiti ar Jēzu Svētajā Garā.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru