1 Pēt 3, 15-18
Šajā lieldienu laikā turpinām lasīt Pētera pirmo vēstuli un 17. maija svētdienā pārdomāsim fragmentu, kurā Pēteris aicina kristiešus, kuri dzīvoja sev nelabvēlīgā vidē, neatriebties par piedzīvotajām grūtībām, bet atmaksāt ar labu. Jēzus Kristus ir šādas stājas pārstāvis, piemērs un iedvesma, kurš kā taisnīgais cieta par netaisnīgajiem. Viņa labā dzīve izprovocēja sabojātu cilvēku naidu, bet Viņš tomēr nebijās cilvēku, bet uzticējās Tēvam. Viņa ciešanas bija arī kā pārlūgums par grēkiem; viņš cieta, lai mūs tuvinātu pie Dieva. Pēteris raksta par ticīgo sirdīm, kurās Jēzum jāieņem centrālā vieta un tikai tad, kad personas dzīves centrā ir autentiskas un labi veidotas attiecības ar Dievu, tikai tad cilvēks var atbilstoši atbildēt uz dzīves nepastāvību un likstām. Fragmenta pēdējais teikums “Jo arī Kristus vienreiz mūsu grēku dēļ miris. Taisnīgais par netaisnīgajiem, nonāvēts gan miesā, bet atdzīvināts garā, lai mūs upurētu Dievam” (1 Pēt 3,18) ir viens no vienkāršākajiem un īsākajiem, bet saturā bagātākajiem Jēzus krusta nozīmes apkopojumiem Jaunajā Derībā. Pēteris tik koncentrētā veidā formulē patiesību par Jēzu Kristu, lai katrs vēstules lasītājs spētu šo īso ticības apliecību iegaumēt un pieņemt savā dzīvē, lai liecinātu par savu Kungu.
Viena no kristīgās būtības atšķirīgajām zīmēm no citām ticībām ir cerība (1 Pēt 1,3.21; Rom 4,18; Ef 2,12; Tit 2,13). Kristīgā cerība ir tik īsta un atšķirīga, ka nekristieši ir par to neizpratnē un lūdz paskaidrojumu. “Īstenībā ”cerība” bibliskajā ticībā ir atslēgas vārds - tādā līmenī, ka vairākos fragmentos vārdi “ticība” un “cerība” liekas ir savstarpēji aizvietojami. [.. K]ad Pirmā sv. Pētera vēstule aicina kristiešu būt vienmēr gataviem dot atbildi par logosu - jēgu un pamatojumu savai cerībai (1 Pēt 3,15), “cerība” līdzvērtīga “ticībai”. Mēs redzam cik izšķiroši pirmo kristiešu pašizpratni veidoja uzticamas cerības dāvanas pieņemšana, kad salīdzinām kristiešu dzīvi ar dzīvi pirms ticības, vai ar situāciju kādā atradās viņu laikabiedri citās reliģijās. Pāvils atgādina efeziešiem, ka pirms viņi sastapās ar Kristu, viņi bija “bez cerības un bez Dieva pasaulē” (2,12)” (Benedikts XVI, Spe salvi 2). Pēteris aicina veidot saprātīgu ticības apliecinājumu un atbruņot jebkādus uzbrukumus pret to.
Kristiešu liecībai nav jābūt pasniegtai uzpūtīgā veidā, bet gan sirsnīgi un bijīgi (1 Pēt 3,16). Sirsnība ir īpašība, kas ļauj -uzticoties Dievam - panākt cilvēku attieksmes maiņu, bet bijība ir cieņas pilna Dieva lomas novērtēšana attiecīgajā dzīves situācijā un tā vienmēr ir liela. “Laba sirdsapziņa” attiecas uz brīvību un drosmi, kas nāk no skaidras un neaptraipītas dzīves Dieva priekšā. Kristieši, kuri nebaidās par sevi un savu tēlu vajāšanu priekšā spēj ar cieņu liecināt par savu ticību uz Jēzu Kristu. Pēterim šis jautājums nebija svešs un viņš to bija dziļi piedzīvojis, kas pats bailēs noliedza Kungu ar vārdiem, kas nebija ne cieņpilni, ne bijīgi. Kristieši, kas cieš netaisni un saglabā tīru sirdsapziņu apkauno tos, kas ceļ neslavu ticīgo labai dzīvei Kristū. Pēteris ļoti spēcīgi uzsver, ka laba uzvedība ir labākā aizstāvība pret netaisniem sodiem un vajāšanām.
Pēteris arī norāda, ka tā arī varētu būt Dieva griba ciest tiem, kas dara labu. Labāk ir ciest nekā darīt ļaunu. Tie ir patiesi, bet grūti izpildāmi vārdi. Ierasti tiek uztverts, ka ciešanas ir taisnīga atmaksa par paveikto ļaunumu, bet ja kāds dara labu un ciešs, tad nevajag to uztvert par apkaunojumu. Ja sirdsapziņa ir tīra Dieva priekšā, tad tāds cilvēks var būt pārliecināts, ka ciešanas nav grēka izsauktas. Tad var domāt par kādu apredzības situāciju. Šīs situācijas var pieredzēt un pārdzīvot kopienā. Tieši tāpēc Pēteris raksta šo vēstuli, lai nepamestu kristīgās draudzes bez spēcinājuma un cerības pārbaudījumu priekšā. Ticības dzīve kopienā un augšāmcelšanas sludināšana var radīt pretreakciju, jo saasinās atšķirības starp kristiešiem un citiem līdzcilvēkiem. Pētera vēstule aicina nepadoties pretestības priekšā, bet spēkus smelties Jēzus Kristus dzīves, nāves un augšāmcelšanās piemērā, un šo piemēru pieredzēt kopienā.
“Tas, kas mūsdienās ir mums nepieciešama ir brālīga ticība; tas nozīmē, pazemīga ticība. Ticība kļūst īsta ne tad, kad mēs vienkārši apsveicam sevi, ka mums tā ir, bet kad mēs identificējamies ar citiem, kuri tic ar grūtībām un kuri jautā, ko patiesībā nozīmē ticība. Brālīga ticība nozīmē arī to, ka mēs nedomājam liecināt neko citu kā to, ko mēs paši pieredzam, sāpēs un lūgšanās, vai vismaz cenšamies. Teoloģija ir laba, bet cik mazsvarīgs ir viss teoloģiskais vērīgums salīdzinot ar prāta un sirds iekšējo spēku, kas izlemj būtiskākos ticības jautājumus, un tāpēc šeit garīdznieki un mācīti teologi nav pārāki pār “lajiem”.”* Tāpēc arī Pēteris šajā vēstules vietā uzsver: “Svēti godājiet Kristu kā Kungu savās sirdīs, esiet vienmēr gatavi atbildēt ikvienam, kas prasa no jums paskaidrojumu par cerību, kas mīt jūsos.” (3,15), jo šādu liecību var dod kristieši, kuri Kristus noslēpumus ir izlaiduši cauri savai sirdij un dzīvei, un liecina kā Kungs viņus ir piecēlis jaunai dzīvei.
* Karl Rahner, Do You Believe in God? New York: Newman Press 1969, P. 101.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru