Apd 2, 42-47
Katru gadu otrajā Lieldienu laika svētdienā Baznīca lasa vienu un to pašu Jāņa Evaņģēlija fragmentu (Jņ 20,19-31*), kurā Jēzus augšāmcelšanās atklājas kā mūsu ticības būtība, pamats, saturs, prieka, cerības, miera un pestīšanas avots. Savukārt, katru gadu pirmais un otrais lasījums mainās, un atkārtojas tikai ik pēc trīs gadiem. Ja Evaņģēlijs šajā svētdienā ik gadus pavēsta par mieru, prieku, ticību un dzīvību, tad šie mainīgie lasījumu ļauj padziļināt šo evaņģēlisko vēsti. Tā pirms gada šeit tika aplūkots fragments no Jāņa Atklāsmes grāmatas, kurš ļāva pārdomāt dzīves un augšāmcelšanās tēmu. Šogad aplūkosim Apustuļu darbu grāmatu, kurā aprakstīta Kristus sekotāju dzīves radikālā maiņa pēc Kunga augšāmcelšanās notikuma. Šis fragments mums pavēstīs par ticību, dzīvi kopienā un prieku. Lasot viscaur Apustuļu darbus mēs varam vērot kā Dieva vārds gūst panākums; evaņģēlistam Lūkasam tā ir viena no centrālajām tēmām. Šajā fragmentā mēs arī redzam kā tas piepildās. Augšāmcelšanās vēsts sludināšanas augļi bija pārsteidzoši un tas neattiecas tikai uz skaitļiem, bet arī uz jaunās dzīves pieredzi. Dieva vārdu pieņēma arvien vairāk cilvēku un kristīgās dzīves līmenis tika saglabāts, uzturēts, attīstīts, padziļināts un stiprināts.
Pēc Vasarsvētkiem, kad mācekļiem pievienojās trīs tūkstoši ticīgo, un ikdienas pieaugot skaitā (Apd 2,47) viņiem bija ļoti atpazīstama kopienas seja. “Uzticīgi [1] apustuļu mācībai, [2] sadraudzībai, [3] maizes laušanai un [4] lūgšanām” (Ap 2,42) - tā evaņģēlists Lūkas raksturo jauno dzīvi Garā un skaidro kā tas īstenojas ikdienā (Apd 2,43-47). Šīs četras lietas veido Baznīcas būtību, kuru joprojām varam pieredzēt, jo tā turpina sludināt apustuļu mācību, svinēt Euharistiju, veidot kopienu un lūgšanu dzīvi. Neatlaidīgums, uzticība un pastāvīgums (Apd 1,14; 2,46; 6,4; 8,13) ir ļoti svarīgi vārdi Apustuļu darbu grāmatā, jo norāda uz kristīgās dzīvesziņas uzticību pieņemtajam vārdam. Kristieši klausījās apustuļu mācību ļoti uzmanīgi un ieviesa dzīvē to, ko dzirdēja. Svarīgi, ka tas viss saistījās ar kopienu un kopā būšanu. Vārdi “visi ticīgie turējās kopā” (Apd 2,44) var arī tikt tulkots ”visi tie, kas ticēja kopā”. Tā ir svarīga patiesība, kura jāizprot un jāpieņem, ka ticība īstenojas kopienā un nevis izolācijā.
“Sadraudzība”, par kuru raksta Lūkas, izsaka kaut ko ļoti īpašu visā pirmo kristiešu pulcēšanās un dzīvesveida praksē. Lūkas ar šo vārdu domā par harmoniju, kura rada kopēju mērķi un kopdarbu. Tie, kas pieņēma atgriešanās vēsti un Jēzu Kristu, nepadarīja kristīgo ticību par vienu no dzīves elementiem jau tā grūtajā un noslogotajā dzīves ritmā, bet pilnībā pakļāva savu dzīvi jaunajam dzīves principam. Kristieši augstsirdīgi lietoja savu īpašumu. Vārdi “viss viņiem bija kopīgs” (Apd 2,44) atspoguļo arī senu draudzības izpratni, kurā «draugiem viss ir kopīgs»**. Tas, ka tik radikālā veidā bija jādalās ar savu īpašumu, mūsdienu cilvēku tas var atbaidīt vai arī var rasties vēlme ignorēt šos vārdus. Tomēr tas nenozīmē, ka pirmie kristieši neapdomīgi izdāļāja savu īpašumu, bet saskaņā ar konkrētām vajadzībām (Apd 2,45). No tā izriet, ka cilvēkiem, kuri pieņēma ticību, naudas trūkuma problēmas brīnumainā veidā netika atrisinātas, bet viņi spēja dalīties ar tiem, kuriem iet vēl sliktāk.
Jāuzsver, ka ticības kopiena par kuru mēs šeit lasām darbojās Svētā Gara spēkā. Baznīca pieredzēja Svētā Gara nosūtīšanu, kas iedrošināja misiju un tai skaitā ideālas kopienas modeļa veidošanu, kas ir arī kā liecība godības dzīves veidam mūžībā. Turklāt Baznīcas vienotība liecināja par nozīmīgu vēsturisku pagriezienu, jo Bābeles torņa sašķeltības laikam vairs nepiederēja vara pār Kristus mācekļiem; no nesaprašanās un konfliktiem var izbēgt un patverties patiesā sadraudzībā.
Tikumi, kas ļāva dzīvot lūgšanā un cēlsirdībā nebalstījās uz kopienas katra individuālā locekļa īpašajiem sasniegumiem, bet tās bija Svētā Gara zīmes starp cilvēkiem, kuri bija apvienoti ar vienu aicinājumu. Tie nebija izkliedēti baznīcēni, bet cilvēki ar jaunu identitāti. Mūsu dzīves atšķiras no pirmo mācekļu kopienas dzīves spraiguma. Tas ir modelis uz ko mēs esam aicināti, bet pasaulē, kurā vēl ir grēks, šāda spēcīga un dzidra Gara pieredze nav bieža. Turklāt kopienas ideja ir tāda, ka tā vienlaicīgi var piesaistīt un arī atgrūst. Mēs ilgojamies pēc cilvēkiem, kas mūs pieņemtu, bet arī pretojamies prasībām, kas var izrietēt no saistības ar kādu cilvēku grupu.
Šādās situācijās kristiešiem ir jāatceras par “maizes laušanu” - to ko darīja Jēzus ar savu dzīvi un aicina arī mūs lauzt savus miglainos uzskatus un projektus par ideālo sabiedrību, jo Kungs ir tas, kurš var dot atbildes uz šiem meklējumiem un dziedināt Bābeles rētas mūsu attiecībās. Kungs darbojas mūsu ģimenēs, draudzēs un kopienās; varbūt ne tā kā šeit aprakstītajās Baznīcas dzimšanas dienās, bet ar tādu pašu spēku, jo mēs varam pieredzēt: apustuļu mācību, sadraudzību, maizes laušana un lūgšanu. Sadraudzība īpašā veidā tika izdzīvota mācīšanās procesā un tas bija kaut kas vairāk nekā tikai sanākšana, bet tā bija līdzdalība Baznīcas misijā, dalīšanās vēstī un pestīšanas darbā, kuru veic Svētais Gars savā Baznīcā.
Ar “maizes laušanu” (Lk 24,35; Apd 2,42.46; 20,7.11; 27,35) evaņģēlists izprata pēdējo vakarēdienu un pirmbaznīcas Euharistiju, kurā var pieredzēt augšāmceltā Kunga klātbūtni. Evaņģēlijā Lūkas raksta par ceļu uz Emausu (Lk 24,13-35), kurā divi mācekļi pie maizes laušanas atpazina Jēzu (Lk 24,30-31.35). Jeruzālemes Baznīca piepildīja Jēzus vārdus un īstenoja savā dzīvē Jēzus piemēru. Ja mēs lasām Lūkasa Evaņģēliju, mēs atklājam, ka Jēzus ļoti bieži sēdēja pie galda un var pat likties Evaņģēlijs ir tekst par to kā Viņš gāja pie un no galda, vai sēdēja pie tā.
Pašā kristietības sākumā atbildību par Baznīcu nesa apustuļi. Viņi bija gani, mācītāji, padomdevēji, sludinātāji un rūpējās ne tikai par ticīgo garīgajām, bet arī ikdienišķajām vajadzībām. Tas bija iespējams, jo viņu personas bija Jēzus Kristus vispusīgas pieredzes pilnas un Svētais Gars darbojās viņos īpašā veidā. Tāpēc nav jābrīnās, ka ap viņiem tik cieši pulcējās brāļi un māsas - tā kā apustuļi ap Kristu. Viņi atvērās uz Kristus mācību, klausījās apustuļos un pieņēma Dieva plānu savā dzīvē. Ar prieku viņi pieņēma visu, ko dzirdēja no Jēzus lieciniekiem un gribēja saņemt arvien vairāk. Tā rezultātā Baznīca iedarbīgi evaņģelizēja ne tikai ar vārdu, bet arī ar dzīves veidu. Kungs aicina arī tagad uz tādu sadraudzības pieredzi ar sevi un brāļiem un māsām, kurā atklātos mūsu slāpes pēc mācības, sadraudzības, maizes laušanas un lūgšanām.
* Jņ 20, 19-31:
** Aristotelis, Nikomaha ētika IX, 8., Rīga: Zvaigzne, 1985, 189.lpp.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru