4.23.2019

Atkl 1, 9-13.17-19, II lieldienu laika svētdiena, C

Atkl 1, 9-13.17-19

Balss runāja un apustulis Jānis pagriezās, un viņa acīm pazuda Vidusjūras skaistie skati un viņa priekšā atklājās plašākas realitātes vīzija. Šādai pieredzei ir jāseko līdzi katram Kristum ticīgajam, kas pārdomā Dieva vārdu un prot pievērstie Jēzus vārdiem, kas izgaismo dzīvi. “Es pagriezos, lai ieraudzītu” (Atkl 1,12) - tie ir ļoti konkrēti un eksistenciāli vārdi, jo prasa atraušanos no traucēkļiem, lai redzētu Runātāju, avotu. Atklāsmes grāmata ir pilna ar cīņām, katastrofām, asinīm un briesmoņiem, tomēr tam visam pa vidu, tā ir apdomības un izlēmības pilna grāmata. Lēmum pieņemšana ir tik svarīga un izšķiroša tādos brīžos, kad jāpagriež galva prom no sensācijām un tendencēm, kurām būtu it kā jāpievērš lielāka uzmanība nekā Kādam, kas runā. Vai tas nebūtu slikts tonis neinteresēties par jaunumiem, breaking news, lipīgām tendencēm un pagriezt galvu pretī kādai citai balsij? Viss lieldienu laiks un Svēto Rakstu lasījumi liturģijā mūs uz to aicina: uzlūkot Runātāju. Iepriekšējos divos gados Baltajā svētdienā pārdomājām Jāņa Evaņģēlija fragmentu par augšāmcelto Kristu, mācekļiem un Tomu*, šogad savu galvu pagriezīsim pretī Atklāsmes grāmatas pirmās nodaļās fragmentam, un arī no šī fragmenta tikai dažiem elementiem, un palūkosimies kādu plašāku realitāti šis lasījums mums atklās. 

Jānis tajā laikā uzturējās Patmosa salā Egejas jūras dienvidrietum daļā pie Mazāzijas krastiem. Uz šo salu romieši dažkārt izsūtīja cilvēkus, kurus uzskatīja par draudīgiem sabiedriskajai kārtībai. Jāņa noziegums bija tāds, ka viņš bija kristietis. Šis svētdienas fragments ieved mūs Atklāsmē, kuras saņēmējs bija Jānis. Viņš nav parādīt kā pasīvs atklāsmes pieņēmējs, bet kā tāds, kas ir ieinteresēts kristiešu dzīves vērotājs: “brālis un līdzdalībnieks bēdās, valstībā un izturībā” (1,9). Ne tikai vērotājs no malas vai kāds, kas bauda apustuļa privilēģijas, bet arī tāds, kas pārbaudījumu laikā pacietīgi iztur ticībā un liecībā par Jēzu. Jānis uzsver, ka ir viens no ticīgajiem un uzrunā viņus kā brālis. Kristieši veidoja ļoti mazu cilvēku grupu un turklāt viņus vajāja ienaidnieki. Šādos apstākļos viņu situācija izskatījās bezcerīga. 

Jānis pierakstīja Atklāsmi ar spēcīgu pārliecību un autoritāte, kas liecina, ka kristiešiem viņš bija ļoti labi zināms un iespējams kalpoja viņiem. Viņš bija ticams liecinieks un nevis vērīgs notikumu apskatnieks, un tāpēc varēja uzrunāt savu adresātu sirdis. Kristus klātbūtne kopienu dzīvē, kā to attēlo Jānis, bija neizsakāmi spēcīga liecība tam, ka pasaulē ir kāda cita realitāte, kuru ir iepazinuši kristieši un kas dod viņiem spēku turpināt savu ticības ceļu. Īpaši vajātajiem brāļiem bija svarīgi dzirdēt vārdus par augšāmceltā Kunga godību un varenību. Apustulis par savu vīziju rakstīja izmantojot spēcīgus vārdus un asociācijas ar Veco Derību, lai parādītu, ka viss ko Dievs solīja, tagad piepildās. 
Jānis “Kunga dienā” tika “aizrauts garā” (1,10). Kunga diena ir nedēļas pirmā diena jeb svētdiena, kad kristieši pulcējās uz liturģiju (Apd 20,7), lai pieminētu Kunga augšāmcelšanos. Vārdi “aizrauts garā” nav ierasti Jaunajā Derībā, bet Atklāsmes grāmatā parādās vairākas vēl reizes (Atkl 4,2; 17,3; 21,10), kas norāda uz zināmu stāvokli, kurā Jānis ir īpaši atvērts uz Svēto Garu un redz vīziju. Liturģijā mēs lietojam analoģiskus vārdus Pateicības dziesmā jeb prefācijā, kad priesteris aicina visus klātesošos: “Uz augšu sirdis” un mēs atbildam: “Mūsu sirdis ir pie Kunga”. Tie ir spēcīgi vārdi no apustuļu laikiem, kad turpinām paaudžu paaudzēs mainīt savu atsauces punktus un mērauklas. Ja lietojam šādus vārdus, tad uzsākam ceļu, lai uz īstenību skatītos ar ticību un nevis ar fizisko redzi vien. Liturģijā ir svarīgs ir brīdis, kad sakām šos vārdus. Prefācija apkopo visu iepriekš izskanējušo, sagatavo mūs tam, kas sekos: Jēzus klātbūtnei maizes un vīna zīmēs; prefācija šī noslēpuma priekšā neatstāj mūs vienus, bet norāda uz debesu liturģiju un aicina kopienu vienoties kopā ar debesu koriem, eņģeļiem un svētajiem Kunga klātbūtnes slavēšanā. Jānis gan rakstīja grāmatu, tomēr redzam, ka tas, par ko viņš rakstīja ir kas vairāk nekā grāmata - tas ir Dieva darbs mūsu vidū, Kungs Euharistijā. Draudzēm, kurām viņš rakstīja bija ļoti nepieciešams šīs Kunga klātbūtnes iedrošinājums. 

Septiņi zelta gaismekļi (1,12) tieši norāda uz menoru, svečturi, kas atradās Izraēla svētvietā (Izc 25, 31-39), bet Atklāsmes grāmatā simbolizē septiņas draudzes (Atkl 1,20). Pravieša Zaharija grāmatā lasām: “gaismeklis, viss no zelta, un augšā tam kauss, un septiņi eļļas lukturīši uz septiņiem zariem, un septiņas caurulītes iet uz katru augšējos eļļas lukturīti” (Zah 4,2). Jūdu tradīcijā lampas tēls simbolizē Izraēla paklausību Dievam. Vecajā Derībā Izraēlim bija jābūt par Dieva gaismas nesošiem lieciniekiem pasaulē (Is 42, 6-7; 49.6; 60, 1-3). Jaunajā Derībā gaismas liecinieku lomu pārņēma Baznīca (Mt 5, 14-16; Filip 2, 15), kur lampa simbolizē mācekļu liecību pasaulē; Jānis Kristītājs tika saukt par “lukturi” (Jņ 5,35), bet debesu Jeruzalemē vienīgais gaismeklis ir Jēzus (Atkl 21,23). 

Visu šo notikumu gaismā apustulis Jānis parāda vēl kaut ko svarīgu. Jāņa Evaņģēlijā Jāni atpazīstam kā Jēzus mīļoto mācekli (Jņ 13,23; 21, 20.24), jo viņam bija sirsnīgas attiecības ar Jēzu un Pēdējo vakariņu laikā atradās pat burtiski vistuvāk Kunga sirdij. Tomēr Atklāsmes grāmatā redzam, ka Jānis ieraugot Jēzus godību krīt pie Kunga “kājām kā miris” (Atkl 1,17). Jēzus godība ir satriecoša, tāda ar kādu nevar sacensties Romas ķeizars. Jāņa audience notiek Kāda priekšā, kas pārsniedz cilvēka varu. Svarīgi to ievērot katram, kas vēlas būt tik pat tuvu Jēzum kā Jānis, vēlas būt par mīļotajiem mācekļiem: no vienas puses tieksme uz intimitāti attiecībās ar Kungu, tomēr nevar aizmirst, ka ir jāatzīst visā nopietnībā, kas ir Jēzus Kristus. Ja Evaņģēlijā iepazīstam Kunga dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos - vairāk iepazīstam Viņa cilvēciskos vaibstus, tad šeit, Atklāsmē, Viņš ir pagodināts debesu un zemes Kungs. Jēzus neatstāja Jāni, bet iedrošina nebaidīties, jo Kungs ir “pirmais un pēdējais” (1,17). Šie vārdi izsaka visu: Jēzus ir Dievs un tas saskan ar Dieva Tēva vārdiem: “Es esmu alfa un omega” (1,8, skat. 2,8;21,6; 22,13).

Augšāmceltā Kunga apraksts cieši sasaucas ar Daniela grāmatu un parāda, ka Kungs piedzīvo godību un līdzību ar Dievu. Kaut arī Jēzus izbiedē ar savu klātbūtni Jāni un var satraukt katru grēcinieku, Kungs nemeklē soda līdzekļus viņiem. Augšāmceltajam Kungam ir “nāves un elles atslēgas” (1,18), kas var atbrīvot no grēka strupceļiem. Jēzus aicinājums nebīties norāda uz Viņa vēlmi piedot: Man ir atslēga, izeja, atrisinājums! Priecīgā vēsts ir tā, ka tie, kas uzticas Kungam un uzsāk augšāmcelšanās ceļu kopā ar Viņu, var saņemt grēku piedošanu. Jēzus nāve un augšāmcelšanās glābj mācekļus. Jēzus iedrošina apustuli un lasītājus, ka Viņš ir Kungs un Mesija, kurš ir jāpielūdz kā tas, kas pārsniedz visas pasaules vērtības un varas. Kungs gaida tādu atbildi, kas skar tagadni un nākotni: “kas ir, un kam jānotiek pēc tam” (1,19). 


br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: