Vissvētākas Jaunavas Marijas, Dieva Mātes svētki, Sk 6, 22-27

Sk 6,22-27

Ārons kā priesteris
manuskripts no Anglijas, 15.gs. sākums

Gada pirmajā dienā Baznīca godina Vissvētāko Jaunavu Mariju kā Dieva Māti un šogad šie svētki iekrīt arī svētdienā. Šīs svētdienas lasījums ir ņemts no Skaitļu grāmatas un interesanti, ka netālu no Jeruzalemes 'Ketef Hinnom' alā tika atrasti divi sīki sudraba ruļļi, kas datēti ar septīto vai sesto gadsimtu pirms Kristus, kuros bija vismaz daļa no priesteriskās svētības, kuru lasām 1. janvāri katru gadu. Šis ir senākais atrastais bibliskais teksts, kurš tika uziets 1979.g. un visdrīzāk cilvēki šos rakstu ruļļus nēsāja sev līdzi ikdienā kā svētības nesēju. Rakstu ruļļi satur šīs svētdienas lasījuma centrālo daļu (Sk 6,24-26). Priesteriskā svētība ir ierasta seno Tuvo Austrumu svētība, kurā ir klātesošs Dieva gaišā vaiga jēdzienam un vēlējums, lai Kungs dāvātu labklājību. Priesteriskā svētība ar trīskāršo “lai” senatnē tika izmantota arī Salīdzināšanās svētkos (Jom Kipur) svētnīcā. Šī svētība ir iecienīta arī kristiešu liturģijā un šī trīs tūkstošus gadus vecā lūgšanas tradīcija joprojām ir dzīva. Baznīca augsti vērtē šo trīskāršo svētību ar Dieva vārda piesaukšanu un uzsāk ar to laicīgo gadu. Izraēla un Baznīcas liturģiskajā tradīcijā svētība noslēdz dievkalpojumus un kalpo kā Dieva svētības apsolījums dievlūdzējiem, kad tie dodas ikdienas gaitās jeb pasaulē.

Vecajā Derībā varam atrast daudzas vietas, kur tiek pieminēta svētīšana (Rad 24,27; Izc 18,10; Rut 4,14; 1 Sam 25, 32–33; 2 Sam 18,28; 1 Ķēn 1,48; 5,7; 8,15.56; 1 Hr 16,36; 2 Hr 2,12; 6,4; Ps 28,6; 31,21 u.c.). Daudzos gadījumos cilvēks svētī Dievu, jo tādā veidā tiek izteikta pateicība Kungam. Svētīšana Bībelē galvenokārt saistās ar materiālajiem labumiem, pēcnācējiem (Gen 28,3; At 1,11), īpašumiem, labklājību (Rad 24, 35), zemi (Rad 35,12; 48,3), auglību, veselību, uzvaru (At 7, 12-16), spēku un mieru (Ps 29,11). Pilnu svētību sarakstu var atrast Atkārtotā likuma grāmatā (At 28, 3-14), kur apkopoti Derības dāžādās žēlastības savai tautai. Viens no Vecās Derības priestera pamatuzdevumiem bija Izraela svētīšana Kunga vārdā (At 10,8; 21,5) un kaut arī svētība nāca tikai no Kunga, tad priestera funkcija bija piesaukt to pār cilvēkiem konkrētos laikos un apstākļos. Ārona svētība (Sk 6,42-26) iesākas ar tās Autora un cilvēcisko starpnieku pieminēšanu (Sk 6,22), nosaka priesterisko pienākumu to nest (Sk 6,23) un pasludina svētības sekas (Sk 6,27). Dievs ir autors, bet Mozus starpnieks, bet Ārons un viņa dēliem šī lūgšana būs jāizsaka tautai. Priestera uzdevums bija Kunga vārdu izrunāt un 'likt' pār tautu. Ārons šo lūgšanu izteica tuknešainā vidē, kur vēl nebija nostabilizējušās sabiedriskās struktūras, kas nestu drošību. Neskaidros politiskos apstākļos Tuvajos Austrumos ceļošana bija visiai bīstama nodarbe un bija nepieciešams dzirdēt cerības vārdus.

Daži no priesteru svētības jēdzieniem teoloģiski un literāri ir saistīti ar daudziem Vecās Derības fragmentiem, bet īpaši pārsteidzoši sasaucas ar tā sauktajām Svētceļnieku dziesmām jeb pakāpienu vai uzkāpšanas dziesmām (Ps 120-134), jo gan Ārona svētībai, gan šiem daudzajiem Psalmiem raksturīgi ir četri vārdi: svētīt (bērēḵ Ps 128,5; 133,3; 134,3), sargāt (šāmar, piem., Ps. 121), žēlīgs (ḥānan, piem., Ps 123; 130) un miers (šālôm, piem., Ps 122,6–8; 125,2.5; 128,5–6; 133,1). Sargāt jeb saglabāt (bērēḵ) Dieva klātbūtni vajag, lai Viņš dāvātu savu žēlastību, bet Dieva žēlīgā (ḥānan) klātbūtne beigās dod mieru (šālôm). Ar “mieru” svētība noslēdzas līdzīgi kā sākās. Miers Bībelē nav tikai pārtraukums starp nesaskaņām, kaut arī negatīvais aspekts jeb brīvība no visām nelaimēm ir miera galvenā nozīme (Lev 26,6; Īj 21,9), tomēr savā būtībā miers ir piepildīta dzīve visās tās sfērās - materiālā, garīgā, ģimenes un attiecību. Mieram ir dziļa drošības, iekšējās harmonijas un saskaņas pieskaņa. Aizsardzības solījuma mērķis bija nodrošināt Izraelim Derības attiecības ar Dievu, jo Kungs bija Izraela sargātājs (Ps 121,7-8). Jēzus Kristus kā labais gans arī turpina sargāt un uzturēt savu ganāmpulku.

Ebreju vārds “svētība” (berakhah) izcēlies no vārda, kas nozīmē “krist uz ceļiem”. Svētība ir kā lūgšana, ka Dievs dāvās savu žēlsirdīgu klātbūtni un aprūpi saviem ļaudīm. Svētības struktūra ir ļoti vienkārša un tās vienkāršībā ir tās spēks. Tā ir izteikta trīs nevienāda, pieaugoša garuma poētiskās rindās. Ebreju valodā attiecīgi katrā svētībā ir trīs, pieci un septiņi vārdi, līdzskaņu skaits attiecīgi 15, 20, 25. Tādējādi tika radīts iespaids par svētības straumi, kas sākas kā strūkla, kas plūst arvien spēcīgāk. Vārdi “lai Kungs” katra panta sākumā ir kā Dievu kustība pie cilvēkiem, bet otrajā panta daļā lūgums darboties viņu labā. Katrs pants piemin sākumā tiešā un otrajā daļā netiešā veidā Kungu. Uzsvars ir likts uz svētību vienskaitļa piederības vietniekvārdu "tevi", kas norāda, ka Dieva svētība nāk pār indivīdu kopienā un pie kopienas. Jāņem vērā, ka vienskaitļa uzruna var attiekties uz kolektīvo personu - tauta. Svētības iesākuma vārdi “lai Kungs” norāda uz to, ka svētība nenāk automātiski, jo Dievs ir brīvs savā darbībā. “Lai Kungs” ir iesakņots cerībā, ka Dievs žēlīgi turpinās to vadīt kā iepriekš pestīšanas vēsturē, kas šīs svētības senajiem klausītājiem saistījās ar atbrīvošanu no Ēģiptes un Derību Sinaja kalnā.

Šī svētība apkopo Dieva gribu un mērķi Izraela tautai, kas praksē izpaudās reliģiskā kulta un ētisko regulējumu jomā, kas ietver sabiedrisko, ekonomisko, psiholoģisko un garīgo sfēru. Svētība izsaka cerību par nākotni, kas ir centrēta ap Dieva klātbūtni savas tautas vidū un šeit izpaužas Kunga klātbūtnes sajūta caur paklausību priekšrakstiem, kurus Kungs atklāja tautai. Svētība veido tiltu no dievkalpojuma uz ikdienas dzīves svētumu. Svarīgi ir izvairīties no svētības izpratnes kā dievkalpojuma noslēgumu un jāpieņem patiesība, ka svētība savieno svēto darbību ar darba dienas gaitām. Svētība norāda uz vienu pamatpatiesību, ka Dievam mūsu dzīvēs ir centrālā vieta un jāuzticas Viņam. Apustulis Pāvils parasti savas vēstules iesāk ar “žēlastības” un “miera” pieminēšanu (piem., Rom 1,7; 1 Kor 1,3; 2 Tim 1,2) un žēlastība un miers nāk no Dieva mūsu Tēva un Kunga Jēzus Kristus, un parāda apustuļa kalpošanas priesterisko raksturu. Šī svētība piepildīsies laiku beigās, kad mēs skatīsim “Viņa vaigu, un Viņa vārds būs uz viņu pierēm” (Atkl 22,4) un “nekāda nolādējuma vairs nebūs” (Atkl 22,3). Svētrais Asīzes Francisks brālim Leonam uzrakstīja kartiņu, kas ir saglabājusies līdz mūsu dienān, kurā izmantoja priesterisko svētību, lai stiprinātu garā savu brāli:

“Kungs lai svētī tevi un lai tevi sargā! Kungs lai dara gaišu savu vaigu pār tevi un lai ir tev žēlīgs!

Kungs lai pievērš tev savu vaigu un lai dāvā tev mieru.

Kungs lai tevi svētī, brāli Leon.”

br. Jānis Savickis OFMCap

Kristus Piedzimšanas svētki

Is 52, 7-10

Kristus dzimšanas aina, divi eņģeļi,
pravietis Isajs un Dāvids
Dienvidnīderlandes manuskripts, 1250-1300.g.

Kristus Piedzimšanas svētku dienā lituģija piedāvā bagātīgu Dieva vārda galdu, lai izteiktu neviltotu prieku par Kristus ienākšanu pasaulē caur kuru Dievs pestī savu tautu. Pravieša Isaja vārdi 40-55. nodaļās pavēsta par jaunu vēsturisku Dieva iniciatīvu. Šo nodaļu sākumā (Is 40,1-11) lasām apgalvojums, ka Dievs savā padomē kopā ar eņģeļiem un citiem debesu vēstnešiem paziņoja, ka Jeruzalemei "vaina piedota" (Is 40,2) un sūta pravieti Isaju, kurš vēstīs labo vēsti, ka Dievs iesaistas pasaulē un valda pār to (Is 52,7). Šis lasījums izstaro pacilātību, kuru nepilnīgi var izteikt Isaja vārdu skaidrojumi un tulkojumi, jo šie vārdi ir jāpieredz Kunga klātbūtnē un jādzied, jo pravietis izsakās poētiski un dziļi. Šīs svētdienas lasījums ir priecīgas Kunga pestīšanas svinības Sionā un pravietis cenšas izteikt savu līksmību mācot ieraudzīt skaistumu. Jeruzālemes brīvības dienas ir prieka dienas. Kā pilsēta pacelsies no nebrīves pazemošanas, tā vairs nebūs neaizsargāta pret svešinieku uzbrukumiem; to vairs neaizņems ienācēji un to neaptraipīs rituāli nešķīstie. Pravietis gaida, ka pats Kungs ieradīsies kā ķēniņš Sionā

52. nodaļas vārdi atgādina par Jeruzālemes pazemojumu (Is 51, 17-23), bet pienācis laiks Sionas brīvībai un skaistumam, jo svešzemju iebrucēji nekad vairs neapgānīs svēto pilsētu (Is 52,1-2). Iepriekš Dieva tauta bija apspiesta un pazemota. Sākumā Ēģiptes verdzībā un vēlāk asīriešu un babilonieši spaidos. Dieva vārds tika “nievāts”, bet Viņš visu mainīs (Is 52,5-6). Dievs atklās savu spēku visām tautām līdzīgi kā atbrīvoja savu tautu no Babilonas trimdas un pats sāks valdīt pār Sionu (Is 52, 7-10). Kungs atjaunos Sionu un kad nāks pestīšanas laiks, Kungs atsegs savu svēto elkoni (Is 52,10) tautu priekšā un parādīs pestīšanu visām tautām.

Jeruzālemes sargi bija pirmie, kas ieraudzīja, ka vēstnesis tuvojas ar ziņām, un viņi kopā priecīgi kliedza (Is 52,8). Tekstā nav pateikt, kas ir šie sargi, bet var arī pieņemt domu, ka tie ir pravieši, jo citviet Rakstos viņi tiek saukti par sargiem (Ez 3,17; 33,2.7), kaut arī tiešā veidā šeit to nevar saskatīt. Ziņneša labajai vēstij pievienojas sargs uz Jeruzālemes mūriem. Sargu tēls var vienkārši papildināt skrējēju tēlu, kurš nes vēsti par Dieva glābšanu pilsētai, kurai ļoti vajadzēja to dzirdēt. Viņi liktu ļaudīm priecāties, kad Kunga godība atgriezīsies Sionā. Dzirdēšanai šajā brīdī nāk klāt redzēšana, jo abi priekā var saskatīties. Ilgu laiku Izraelis nevarēja ieticēt un saprast, ka Kunga glābiņu varēs ieraudzīt. Vairākus gadus pēc šī pravietojuma tauta atgriezās no trimdas un iegāja pilsētas drupās, taču tas vēl neatgādināja cēlo Kunga ienākšanu, bet tas bija mazs sākums jaunai un izšķirošais Kunga pestījošas darbības iecerei.

Vārdi “cik tīkami” (Is 52,7) izsaka biblisko skaistuma izpratni, kas atšķiras no mūsu uztveres, jo jūdiem skaists ir tas, kas rodas. Šajā fragmentā to labi var redzēt, jo reāli skatoties vēstneša soļi vai kājas nav skaistas vai mīlīgas. Skaistums ir pašā vēstī, kas nāk un tas ir burvīgi, jo rada prieku. Pirms Kunga vārda piesaukšanas ir jādzird vēsts, kas pasludina ticību (Rom 10,14-15). Evaņģēlija slavē Dieva spēku, kas nāk no Viņa un kalpo visu ticīgo pestīšanai. Apustulis Pāvils vēstulē romiešiem atsaucas uz Isaju (Is 52,7) un attīsta vienu no svarīgākajām šīs vēstules tēmām. Īpaši 9,1-11,36 pantos apcer pestīšanu Jēzū Kristū kā notikumu, kas notiek vēsturē un piepildījumu sasniedz pastarajā dienā. Jaunās Jeruzālemes ideja kristiešiem pārauga izpratnē par Baznīcu, Dieva tautu nākotnē un pilnīgu atjaunošanos laika beigās, kad Kristus atgriezīsies spēkā un godībā (Atkl 21,1 - 22,5). Pravietis Isajs ar saviem vārdiem aicina ieraudzīt un atpazīt priecīgās vēsts ziņnešus, kas sludina Kunga nākšanu. Bez priecīgiem glābšanas sludinātājiem nevar pieredzēt Kunga nākšanas noslēpumu. Ziņneši ir pravieši, svētie un visi, kas paklausībā un Svētajā Garā nes Dieva vārdus klausītāja ausīm. Jāievēro, ka šī vests ir visiem pieejama un skaidra, un tā nav nekāda slepenā mācība, bet atvērta uz katra cilvēka dzīvi.

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 7, 10-14, IV adventa svētdiena, A

Is 7, 10-14

"Zīmes" Dievmātes ikona, Krievija, 19.gs.

Ceturtajā Adventa svētdienā Evaņģēlijā lasām par svēto Jāzepu*, kurš pieņēma Dieva gribu un Jēzu par savu bērnu. Pretēja stāja bija ķēniņam Ahazam (valdīja 732–716. g. pirms Kr.) ar kuru iepazīstamies pirmajā lasījumā. Ahaza laikā Jūdas valsts piedzīvoja krīzi (2 Ķēn 16,5-20) un karus, kas ķēniņu ļoti biedēja un dezorientēja. Viņš arī zaudēja cerību un negribēja Dievam lūgt palīdzību, un slēpās aiz viltus pazemības: “Kungu es nepārbaudīšu!" (Is 7,12). Ahazs vairāk uzticējās savai politiskajai stratēģijai, taču Dievs nolēma darboties un caur pravieti Isaju pavēstīja par spēcīgu glābēju Emanuēlu - Dievs ir ar mums. Šī persona būs palīdzības un klātbūtnes zīme tam, ka Dievs ir savas tautas vidū. Dieva vārda vēsts ir cerīga, jo Dievs sāks iesaistīties vēl aktīvāk vēsturē. Isaja grāmatas 7.-12. nodaļas tiek dēvētas par Emanuēla grāmatu, kuras centrālo vēsti pauž trīs fragmenti par mesiju (Is 7,10-17; 9,1-6; 11,1-10) un apraksta viņa personu, darbību un valdīšanu. Bērna motīvam šajās nodaļās ir liela loma un sasaucas ar nevainību, sākumu un vājumu. Uzticība Dievam ir viens no pravieša Isaja vēsts pamatmotīviem un ir veids kā Jūda varēs izvairīties no postošās nākotnes. Izvēlētajai tautai jādzīvo pasaulē ar uzticību Kungam vairāk nekā ierastajiem principiem, kas valda starp tautām un sabiedrībām.

Izraela un Sīrijas valsts sacēlās pret Asīrijas lielvaru (2 Ķēn 16, 5-18; 2 Hr 28, 5-21) un centās iesaistīt savā savienībā Jūdu, kuru apdraudēja arī filistieši un edomieši. Ahazs bija tādā kā ielenkumā. Ahazs nevēlējās iesaistīties militārā koalīcija kopā ar citām mazām valstīm pret Asīriju un meklēja veidus kā iegūt sev drošības garantijas no pašas Asīrijas. Pravietis atzina, ka īstermiņā ķēniņa stratēģija atrisinātu problēmas, tomēr ilgtermiņā iznākums būtu pretējs ķēniņa darbības mērķim, kuram bija jāaizstāv Jūdas neatkarība. Isajs aicināja neievērot koalīcijas draudus, jo tā bija nolempta neveiksmei. Isaja atpazina kaut ko vēl svarīgāku un tā bija liela ticības krīze, jo Ahazs sliecās lūgt palīdzību Asīrijai un pravietis gribēja glābt viņu.

Dievs caur pravieti Isaju uzrunāja ķēniņu. Isajs gribēja pārliecināt Ahazu, ka viņam nekas nav jādara, lai glābtu Jūdu, bet ir jāuzticas Dieva vārda apsolījumam, jo citas stratēģijas nenesīs augļus. Ahazs juta, ka viņam ir kaut kas jādara un nepieņēma pravieša piedāvājumu. Isajs aicināja Ahazu uzticēties Dievam pat grūtā dzīves situācijā un atsaucoties uz Natana pravietojumu Dāvidam, atgādina, ka Dievs nevar pievilt un pamest Dāvida namu. Pravietiskā vārda mērķis bija pārliecināt ķēniņu, lai viņa ticība būtu nelokāma vienīgajam Dievam. Ķēniņa lūgums Dievam pēc zīmes bija paredzēts kā viņa labās gribas apliecinājums, tomēr Ahazs izlikās, ka negrib pārbaudīt Dieva spēku un atmeta piedāvāto palīdzību.

Ahazs izvēlējās iet savu ceļu un noteica savas paaudzes likteni, tomēr Dievs ir labs un neprasīja no Ahaza kaut kādu nesaprātīgu ticības rīcību, bet vien lūgt zīmi, jebkādu zīmi kādu viņš iedomāsies, pierādījumu, lai parādītu, ka ir Dievs nopietns ķēniņa sabiedrotais. Kāpēc Ahazs atteicās? Viņš nevēlējās uzticēties Dievam un izteica to dievbijīgā veidā, bet tā bija izveicīga un apķērīga liekulība. Viņš zināja, ka Dievs neizvirza nekādus nosacījumus, bet saprata, ka, ja viņš Dievu ielaidīs savos lēmumus, tad Viņš būs patiesais Valdnieks un noteicējs. Ahazs parādīja kā var noraidīt ticību ar gribas lēmumu neskatoties uz visām pozitīvajām liecībām un savu neticību parādīt kā dievbijību. Iniciatīvu pārņēma Dievs un lietoja jaunas sievietes, jaunavas tēlu, kura ieņems un dzemdēs dēlu. Vārds “Emanuēls” (Immānū-Ēl) burtiski skan “Aiz mums Dievs” un šis vārds ir dziļi simbolisks, bet arī abpusēji uzlūkojams, jo Kungs var būt “ar mums” vai arī kā tas varēja likties Isaja klausītājiem, ka šī klātbūtne var arī sodīt.

Par kādu māti un kādu bērnu domāja Isajs? “Almah” ebreju valodā nozīmē jaunu sievieti, kas vēl nav dzemdējusi, bet ne obligāti jaunavu, jo šādu sievieti apzīmē ar atsevišķu vārdu “betulah”. Jāņem vērā, ka 3.gs. pirms Kristus jūdi pārtulkoja Bībeli grieķu valodā un ebreju “almah” pārtulkoja ar grieķu vārdu “parthenos” (jaunava), nevis “neanis” (jauna sieviete, meitene), kas vairāk derētu, lai pārtulkotu vārdu “almah”. Rakstu tulkotājiem jau vairākus gadsimtus pirms Kristus bija pašsaprotams, ka mesijai jādzimst no jaunavas. Evaņģēlists Matejs izmantoja šo grieķu Bībeles tekstu un pēdējo gadsimtu ticību šajā jautājumā rakstot par Jēzus piedzimšanu (Mt 1,23). Pirmajiem kristiešiem jau nebīja šaubu, ka Isajs pravietoja par jaunavu no kuras piedzims Mesija, Jēzus Kristus.

Rietumu kristietībā cauri gadsimtiem lielu uzmanību piesaistīja vārdi par jaunavīgo ieņemšanu (Is 7,14), bet austrumu kristietībā šajā Isaja grāmatas fragmentā ar lielāku vērību uzlūkoja “zīmi”, kas ir arī ikonogrāfisks motīvs “Zīmes Dievmāte”** ikonai, grieķiski “Panagia”, krieviski “Зна­ме­ние”. Isaja pravietojums, ka jaunava ieņems un dzemdēs dēlu, un nosauks vārdā Emanuēls ir Kunga dotā zīme. Zīmes Dievmātes ikona parāda jaunavu Mariju “oranta” (lūdzošās) stājā un Bērns Jēzus lūdzas viņas krūtīs, Otrā dievišķā Persona, godības aplī, kas simbolizē Viņa dievišķo dabu, kas tagad ir iemiesojusies. Efezas koncilā (431.g.) svētā Aleksandrijas Kirila vadībā Baznīcas tēvi godināja Dievmāti (Theotokos), kas savā klēpī nesa bezgalīgo un neaptveramo Dēlu un šī Jaunava nesa sevī Vārdu (Logos), kurš kļuva miesa. Par godu šim koncilam tika izveidots Dievmātes attēls Konstantinopoles imperātora kapelā un šo ikonu kopēja visā impērijā un ārpus tās. 11.gs. šis ikonas motīvs ir jau sastopams Venēcijā un Kijivā, bet Kievzemē šī ikona izmantota ikonostasā un 16.gs. tika zīmēta uz griestiem.*** Efezas koncils iedrošinātā Dievmātes ar Bērnu ikonogrāfiju, kas attīstījās visos gadsimtos, jo Marija tika oficiāli atzīta par Dieva pestīšanas plāna  izšķirošo personu, kas pasaulei rāda pasaules centrālo personu. Kristus joprojām mūsu dzīvēs ienāk caur dažādām konkrētām zīmēm, kuras īpašā veidā piedāvā liturģija un Baznīcas māksla.

* Mt 1, 18-24, IV adventa svētdiena, A & Mt 1, 18-24, IV adventa svētdiena, A

** http://biblos.lv/Dievmates_ikona_Zime.html & http://www.eleison.lv/ikonografija/Dievmates.htm

*** Aidan Nichols, There Is No Rose: The Mariology of the Catholic Church, Minneapolis: Fortress 2015, 159-160.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 35, 1-6a.10, III adventa svētdiena, A

Is 35, 1-6a.10

pravietis Isajs sludina
manuskripts no Francijas, 14.gs. vidus

Trešajā Adventa svētdienā liturģija aicina uz prieku un atgādina, ka tie, kuri nepieņem Dieva klātbūtni ir tukši, sekli un skumji. Pravieša Isaja grāmatas lasījumā svarīga ir teofānija jeb Dieva atklāšanās, kas cilvēkus iekustina, pievelk un uztur (Is 35,2b-4). Pravietis sludina, ka atklāsies Kunga godība un cilvēki tiek aicināti pieņemt Dieva vadību. Kungs solīja miesas atjaunošanu jeb augšāmcelšanos tautai, kas atgriezīsies no trimdas, un uzsver, ka noguruma un pasivitātes posms izbeigsies. Izvēlētā tauta Babilonas trimdā dzīvoja svešā vietā, kur cilvēki runāja citā valodā un bija izkaisīti šīs tautas vidū; viņiem vairs nebija svētnīca, kur varēja salikt upurus Dievam. Šādos apstākļos tautā radās jautājums, vai Dievs savu tautu ir pametis un vai tai ir nākotne? Depresīvs noskaņojums izplatījās starp jūdiem, jo bija zudusi enerģija, drosme, acis vairs ar cerību neskatījās nākotnē, ausis nedzirdēja neko labu un nebija spara kaut ko mainīt. Pravietis Isajs šādā situācijā sludināja: “Stipriniet nogurušās rokas, dariet stingrus ļodzīgus ceļus” (Is 35,3). Cilvēkiem tik nospiestā situācija vārdi par lielajām pārmaiņām bija pārsteidzoši: Kungs atbrīvos tautu un vedīs atpakaļ uz Sionu.

Svarīgākā 35. nodaļas tēma ir tuksneša pārveidošanās un šie vārdi nav vēsturisks teksts, bet drīzāk poētiska vīzija. Isaja grāmatas 34. un 35. nodaļā ir izteikti divi aspekti: tautas iznīcināšana (Is 34, 1-17) un tautas pārveidošana, kura tiks atjaunota un pestīta (Is 35,1-10). Iepriekš grāmatā Isaja pravietoja, ka Libāna, Sarons un Karmels tiks iznīcināts (Is 33,9), bet tagad “ieraudzīs Kunga godu” (Is 35,2). Abas nodaļas ir viena otrai pretējas, jo pirmajā pavēsta skarbu tiesu, bet otrajā atdzimšanu. Dieva tiesā piedalās viss kosmos un debesis savijās kā rakstu rullis, bet 35. nodaļā viss mainās. Stepes un tuksneši uzplauks un piepildīsies ar ziediem (Is 35,1). Baiļu vietā nāks prieks (Is 35,3-4) un aklie redzēs un kurlie dzirdēs (Is 35,5), mēmie runās un klibie lēkās (Is 35,6). Pravietis gaidīja godības pilnu nākotni, bet viņš necerēja tikai uz garīgo atjaunošanos. Isajs gaidīja uz jauno Izraeli un uz visu tautu tikšanos, kad izveidosies jaunas un citas attiecības starp cilvēkiem. Jāievēro, ka lasījumā uzskaita cilvēku grupas, kuras parasti tiek nobīdītas malā un neievērotas, bet tad viss mainīsies.

Pravietis Isajs jūdu atgriešanos no Babilonas trimdas sauca par “svēto ceļu”, bet neierobežojās tikai ar pašu izceļošanu, bet rakstīja par mesiānisku pestīšanas laiku, iezīmē visu tautu ieiešanu Dieva valstībā un pat paša Dieva klātbūtni šajā ceļā. Ja iepriekš ceļš atpakaļ uz Jeruzālemi bija grūts un ilgs, tad tagad tas kļūs vieglāks un tiks izveidots īpašs ceļš, lai atgrieztos dzimtenē. Pravietojums bija aktuāls tautai, kura gaidīja atgriešanos no Babilonas gūsta un šis ceļš atgādinās izceļošanu no Ēģiptes Mozus laikā, kad Dievs veda, sargāja un atbalstīja Izraela vajadzības. Lai nonāktu no Divupes uz Apsolīto zemi bija jāšķērso neapdzīvota un sausa zeme, bet pravietojumi šo ceļu solīja vieglu un drošu. Atgriešanās būs kā iešanu caur plaukstošu dārzu. Tuksneša pārvēršana no sausas, dzīvībai bīstamas vietas par auglīgu, dzīvību uzturošu vietu ir ierasts Bībeles pestīšanas tēls. Dievs var pārveidot tuksnesi un nodrošināt ūdeni. Izraelī nebija plašs upju sistēmas tīkls kā Ēģiptē un Divupē, un sausuma draudi varēja ietekmēt negatīvi graudu ražu un izsaukt badu. Izraela dziesminieki un teologi aprakstījā dabas pārmaiņas, kas vairs nepieļaus bada briesmas. Pravietis atgādināja, ka Dievam viss ir iespējams un nekas nav par grūts. Pats svarīgākais būs tas, ka viss kļūs šķīsts: sirds, rokas un pasaule apkārt (Is 35,7-10). Viss kļūs tāds, kādam tam vajadzēja būt radīšanas brīdī un cilvēku starpā sāks valdīt taisnīgums. Tas nebūs īslaicīgs uzplaukuma laiks, kas drīz vien izbeigsies, bet mūžīgs prieks.

Dievs iedrošinās un stiprinās vājos, lai sagatavotos lielajiem Dieva darbiem. Kāpēc vājām rokām vajadzētu kļūt stiprām? Kāpēc trīcošiem ceļiem vajadzētu kļūt stabiliem? Kāpēc bailīgajiem jābūt stipriem un nebaidīties? Isaja dod atbildi un uzsver, ka stipram un bazbailīgam jābūt tāpēc, ka Dievs solās nākt, lai atriebtu un glābtu (Is 35,4). Pravietis izdala četras kaites, kas ierobežo cilvēka brīvu rīcību (akli, kurli, klibi un mēmi) un ko Kungs var atjaunot. Acu atvēršana simbolizē ticības atgūšanu un kad Jēzus dziedināja aklos, tad tas bija saistīts ar ticības padziļināšanos. Dzirdes atgūšana sasaucas ar centrālajiem Izraela tautas vārdiem: “Klausies Izrael!”, jo ja “ausis ir ciet, es zinu - krāptin tu krāpies, kopš klēpja jau noziedzies" (Is 48,8). Pravietis arī citviet ievēro, ka “ausis tiem biezas… ar ausīm tie nedzird” (Is 6,10) un saprot, ka tikai kad “ik rītu modina manas ausis, lai es kā māceklis klausītos! Kungs Dievs atdarīja manas ausis - es nedumpoju un nenovēršos!” (Is 50,4-5). Klibā atveseļošanās simbolizē jaunās dzīves dinamiku un atgriešanos, kas Rakstos tiek izteikta ar kustības un atrašanas tēliem. Mēmais, kas atgūst runas dāvanu var liecināt, sludināt un godināt Dievu. Pret Izraela tautas vadoņiem Kungs bija skarbs un nosauca viņus par mēmiem suņiem, kas nevar neko sakarīgu pateikt (Is 56,10). Atjaunotam cilvēkam jābūt spējīgam skaidri un spēcīgi izteikties.

Šīs svētdienas Evaņģēlijā izskan viens no svarīgākajiem jautājumiem, kuru Vecās Derības cilvēks var uzdot Jaunās Derības cilvēkam: “Vai tu esi tas, kam jānāk, vai mums kāds cits ir jāgaida?” (Mt 11,2). Jānis Kristītājs dzirdēja par Jēzus darbību un tā nesaskanēja ar Izraela eshatoloģiskajām gaidām, kas bija visai politiskas. Kungs Jēzus atbildot uz šīm šaubām izmantoja praviešu vārdus un norāda, ka “akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīsti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts” (Mt 11,5). Pravietis Isajs (Is 26,19; 35,5; 61,1) pirms daudziem gadsimtiem piedāvāja nākotnes vīziju, kas piepildījās Jēzū Kristū. Jēzus sludināto vēsti par Dieva valstību Isaja pravietojumu gaismā ļauj labāk izprast Kunga vārdus. Valstība, kuru sludināja Jēzus neīstenojās tikai sirdīs, bet tā nāk Dieva spēkā un godībā, kas visu mainīs. Tas viss nenotiks neskaidrā nākotnē vai nezināmā vietā, bet jau šeit un tagad, Dieva tautas vidū, kur var piedzīvot prieku. “Kad mēs paši vairs neatceramies, kas ir prieks, mums vienmēr ir Svēto Rakstu vārds. Mēs varam to pieņemt un ļaut tam pastāstīt, kas ir prieks. Mēs nekad neesam bez cerības. Dievs var mūs sastapt visā savā gaismā, lai mēs no tīra prieka vairs nezinām, kas mēs esam un kas mums jādara. Mēs skatāmies uz viņa nevainojamo prieku un tiekam aicināti uz šīm prieka dzīrēm. Tad viss ir prieka aizrauts, pat mūsu rūpes un vilcināšanās, un pat tas, kas liekas apšaubāms, šķiet nozīmīgs. Mēs saņemam atbildi uz mūsu Kāpēc? un brīdis, kas mūs ieved Dieva priekā, izgaismo visas mūsu dzīves dienas. Debesis un zeme ir satikušās; gaisma ir spīdējusi mūsu tumsā. Dievs savu prieku nepaturēja sev. Tēvs to dod Dēlam un Garam, un tie viņam to atdod kā dāvanu. Priekā Tēvs radīja arī pasauli, lai tā varētu piedalīties viņa priekā. Katrs cilvēks no pirmā līdz pēdējam ir izvēlēts un aicināts mūžībā un tās nebeidzamā priekā. Viņš ir Dieva viesis ar mūžīgām tiesībām dzīvot vietā, kur viņš varētu sevi uzskatīt par svešinieku.*

* Adrienne von Speyr, Man Before God, San Francisco: Ignatius Press 2009, 121-122.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 11, 1-10, II adventa svētdiena, A

Is 11, 1-10

Jesses koks: ģeneoloģijas koks, kas izaug 
no Jesses gurniem:
Jesse, ķēniņš Dāvids un Jēzus Kristus
manuskripts no Nīderlandes, 1297-1320.g.

Visskaistākie pravietojumi par gaidāmo mesiju ir atrodami Isaja grāmatā, kura tapa 8. gs. otrajā pusē pirms Kristus. Šīs svētdienas dziesma no Isaja grāmatas Adventa laikā izskan ļoti bieži un pavēsta, ka mesijas nākšanai sekos līdzi dāvanu dažādība. Lielākā dāvana ir Svētais Gars, kas piepildīs cilvēkus ar mieru, saskaņu, gudrību un taisnību. Mesija cilvēkam dāvās atbrīvošanu, jo viņš pateicoties Kunga Garam valdīs ar prasmēm un harizmām, kas bija diviem ķēniņiem - Dāvidam un Salomonam un vēl neaprakstāmi lielākām dāvanām. Pravietis Isaja šajā savas grāmatas vietā novērsās no skarbās politiskās un militārās īstenības un pievērsās ideālistiksai nākotnes ainai, kas atver uz vispārīgo un kosmisko līmeni. Tā būs pasaule, kurā ikdienišķa būs Kunga pazīšana un kur valdīs miers un taisnība. Izvēlētās tautas vēsturē Kungs īpaši vērsās pie ķēniņiem un prasības pret viņiem bija ļoti augstas, bet viņi tās nepildīja. Pravietis skarbi izsakās par Dāvida dinastiju, kura kritīs no asīriešu un babiloniešu pārspēka, tomēr Dievs piepildīs savus solījumus. Viņš aicinās jaunu Dāvidu savai tautai un no Dāvida dinastijas nogāztā koka izaugs jauns dzinums. Uzmanība atkal tiek pievērsta pieticīgajiem Dāvida pirmsākumiem un līdzīgi jaunais Dāvids - mesija valdīs jau mūžīgi.

Šo lasījumu var sadalīt divās daļās. Pirmajā daļā no 1. līdz 5. pantam tiek izmantoti simboli no augu valsts un mesija tiek nosaukta “dzinumu”. Otro himnas daļu (6.-10.) var uztvert kā līdzību, kurā tiek izmantota dzīvnieku valsts simbolika, kas slavē mieru un alegoriski attēlo mesiāniskā laika harmoniju. Jaunās miera valstības vīzijā tiek attēlota izlīgšana, kas tiek aprakstīta kā samierināšanās starp mežonīgiem un mājas dzīvniekiem, starp cilvēku un izseno cilvēka pretinieku (Rad 3). Isaja vīzija parāda, ka sabiedrības pārmaiņas pavadīs radikāla dzīvnieku pasaules pārveide, kurā ierasti valda stiprākā zobi pār vājākiem. Svarīgi, ka cilvēku sabiedrībā izzudīs apspiedēja un apspiestā cilvēku kategorijas. Jaunās radības motīvs (Is 11,6-9) sola atjaunošanos, jauno Ēdeni: kā viss bija pirms krišanas (Rad 1,29-30; 9,3). Pestīšana par ko pravietis raksta nav vien individuāla cilvēka glābšanu, bet visas radības atjaunošanu, jo pasauli ir radījis Dievs un tā nepazudīs nebūtībā, taču tiks pārveidota un atjaunota pastarā dienā.

Šis pravietojums ir gārākais un detalizētākais (Is 11,1-16) par nākošo karalisko dēlu un mesianisko figūru visā Isaja grāmatā. Celms šeit ir Dāvida dinastijas grēku un neuzticības simbols no kura negaidīti izaugs dzinums un atvase kā kaut kas pilnīgi neparedzēts jeb kā dāvana un žēlastība. Ījabs apraksta šo situāciju: “Jo pat kokam ir cerība, ka nocirsts vēl ataugas dzīs un tā atvases neiznīks - kaut sakne tam zemē dēd un pīšļos iztrup celms, no ūdens dvašas tas plaukst un dzinumus dzen kā stāds” (Īj 14,7-9). Sasaistos jauno ķēniņu ar Jesses celmu (Is 11,1) un nevis ar Dāvidu, ļāva pravietim aprakstīt valdnieki kā jauno Dāvidu un nevis ar vēl vienu neapmierinošu Dāvida pēcteci. Interesanti ir tas, ka ķēniņš nāks no Jesses nevis no Dāvida pēcnācējiem un Isaja apzināti norādīja, ka viņš būs cits Dāvids. Citi pravieši nākošo ideālo ķēniņu sauca par “Dāvidu” vai arī atkārtotu Dāvida nākšanu (Jer 30,9; Ez 34,23-24; 37,24-25; Os 3,5; Mih 5,2). Līdzīgi kā vecais Dāvids tika Gara stiprināts (1 Sam 16,13), jaunais ķēniņš tiks Gara vadīts, saņems lielu gudrību, īstenos Dieva plānus un iedvesīs pilnīgu uzticību Kungam.

Pēc mesijas personas aprakstīšanas pravietis pārgāja pie sabiedrības pārveides iezīmēšanas, kuru vadīs pats mesija. Pārsteidzošs būs pastarā valdnieka taisnīgums un tas neatgādinās pasaules tiesu, kur svarīgs ir redzamais un šķietamais, jo jaunais ķēniņš nevērtēs saskaņā ar ārējām pazīmēm, bet tiesās sirdis ar Dieva skatienu. Isaja aprakstīja īpašības, ko Gara klātbūtne radīs mesijā: gudrība, saprāts, padoms, varonība, atziņa un Kunga bijība (Is 11,2). Gudrība, saprāts, atziņa un Kunga bijība Sakāmvārdu grāmatā ir būtiskas dzīves īpašības, kas patīk Kungam. Tam, kam būs šīs īpašības, spēs pielietot padomu un varu atbilstoši katrai situācijai. Izraelī un Jūdejā nebija neviena ķēniņa, kas iemiesotu šīs īpašības tik pilnīgi. Vārdi “gudrības un saprāta gars” šajā kontekstā ir sinonīmi, kas uzsver ķēniņa lielo izpratnes spēju. Vecajā Derībā šie jēdzieni bieži tiek lietoti kopā. Ar “gudrību” izprata praktiskās prasmes un arī spēja izmantot līdzekļus, lai sasniegtu mērķi un tikai vēlākā laikā to uztvēra kā reliģisku tikumu, kas veido dzīvi saskaņā ar Dieva gribu. Pirmatnējā gudrības izpratne bija ļoti svarīga valsts pārvaldīšanā, kur sabiedrības drošība bija atkarīga no labiem lēmumiem un ļaunā atmešanas. Pārdabiskā gudrība ļauj ķēniņam pieņemt taisnīgus lēmumus balstoties uz patiesību un nevis sekliem spriedumiem. “Saprāts” cieši saistīts ar gudrību un ļauj precīzi novērtēt situāciiju un atšķirt labo no ļaunā, patieso no nepatiesā, lietderīgo no nevajadzīgā.

Savukārt vārdi “padoma un varonības gars” izsaka domu par spēju īstenot ieplānotos nodomus. “Padoms” tika izprasts kā prasme norādīt ceļu uz laimes sasniegšanu neskatoties uz iespējamiem šķēršļiem; padoms ir spēja atpazīt Dieva plānu vēsturē, kas bezdievim ir nesaprotams, jo viņš veltīgi izdomā savus plānus. “Varonība” izpaužas visu pienākumu pildīšanā un darbībā par labu taisnīgumam. Šī spēja ļauj aizstāvēt vājos un tikt galā ar apspiedējiem. Uzticība taisnīgumam ir šīs valdīšanas pamatā un sniedz stabilitāti un atbalstu. Frāze “atziņas gars un Kungs bijība” attēlo ķēniņa pilnīgo uzticību Kungam un šī “atziņa” nozīmē, ka Dieva autoritāte tiek pieņemta un persona labprātīgi padodas Viņam, bet “Kunga bijība” izsaka veselīgu cieņu pret Dievu un paklausību Viņam. “Atziņa un Kunga bijība” norāda uz reliģisko dzīves sfēru un atziņa šeit nav teorētiska Dieva pazīšana, bet praktiska Viņa atzīšana, gribas pildīšana un iemīlēšana. Ar atziņu sasaistās Kunga bijība, kas ir cieņas pilna stāja pret Radītāju un Glābēju. Kunga bijība īpaši svarīga bija ķēniņiem, jo nodrošināja to, ka viņi neatkāpsies no Dieva baušļiem un neizmantos savu varu savu savtīgo interešu labā uz vājāko rēķina.

Fragmenta sākumā pravietis nosauc jauno Kunga darbu izcelsmi, kas nāks no Jesses ciltskoka, Bētlemes iemītnieka un ķēniņa Dāvida tēva (1 Sam 16,1.10-13). Ebreju vārds atvase jeb zars “netser” sasaucas ar Nācaretes pilsētas vārdu “Natseret”, pilsētu, kur Jēzus dzīvoja un šī Rakstu vieta skaidro Mateja Evaņģēlijā minēto, ka “piepildījās, ko Kungs ir runājis caur praviešiem: viņu sauks par Nācarieti” (Mt 2,23). Nevienā pravieša grāmatā nevar atrast šos vārdus un var jautāt ko evaņģēlists domāja veidojot šo saistību starp Jēzus dzīves vietu un pravietojuma piepildīšanos? Atbilde jāmeklē šajā vārdu spēlē. Matejs saviem lasītājiem pavēsta, cik brīnišķīgi Dievs īsteni savus plānus un Vecā Derība piepildas Jēzū Kristū. Jāņa Atklāsmes grāmatā lasām: “Es esmu Dāvida sakne un dzimums” (Atkl 22,16). Kristus ir mūsu miers un taisnība, tomēr pasaule, kurā dzīvojam vēl to nepieredzam, jo tikai ar Viņa otro atnākšanu iestāsies jaunā zeme un debesis. Tas nenozīmē, ka ticīgajiem jāsamierinās ar netaisnību un vājāko apspiešanu, bet mums ir jau tagad jākļūst par Viņa miera ieviešanas līdzdalībniekiem.

br. Jānis Savickis OFMCap