Lapas

9.27.2018

Mk 9, 38-48, svētdiena XXVI, B

Mk 9, 38-48

30. septembra svētdienā Jēzus mums atgādina par egoismu, iedomību un citu cilvēku atmešanu kādu savu šauru iemeslu dēļ. Ja Jēzus māceklis sāk pārāk koncentrēties uz savu un nevis uz Kunga plānu, viņš pārāk daudz skatās, kas viņam turas un neturas līdzās. Lekcionārija tulkojumā nav pamanāms viens simptomātisks apustuļa Jāņa vārdu atkārtojums viena teikuma ietvaros, bet citos tulkojumus to var redzēt: “Tas neturas pie mums, un mēs tam to esam lieguši, tāpēc ka tas neturas pie mums." Šāda intensīva atkārtošanās ir kā diagnozes izteikšana sev un Jēzum bija jāreaģē uz šo maldīgo domāšanu, kuru pieņēma mācekļi. Jēzus mācekļi ceļā pārrunāja dažādas sev aktuālas tēmas un izteica savas problēmas, un tas lika Kungam viņus mācīt par māceklību. Īpaši šai sakarā jāpievērš uzmanība tam, kas attiecas uz dažiem vārdiem: “vārds” (9, 38.39.41), skandalizo - apgrēcība, klupšanas akmens, šķērslis ceļā, ievešana grēkā (9,42. 43.45.47) un uguns (43.48). 

Fragments sākās ar pašpārliecinātu Jāņa paziņojumu, ka mācekļi redzēja kādu citu, kas Jēzus vārdā izdzen ļaunos garus un aizliedza viņam to darīt. Iemesls Jāņa sašutumam bija tas, ka šis cilvēks nebija no viņu vidus - “neturas pie mums”. 9. nodaļas sākumā lasām par Pārveidošanos kalnā, tur bija klāt trīs mācekļi un viņi varēja izjust īpašu misijas apziņu. Jēzus lika, lai šie trīs mācekļi nevienam par šo notikumu nestāstītu. Viņi neko neteica, bet netieši deva zināt, ka viņiem mācekļu vidū ir kāda īpaša vieta, par kuru viņi nevar runāt; viņus vieno kaut kas vairāk ar Kungu nekā citus. Šādā kontekstā liekas, ka Jānis tādā veidā centās pievērst sev uzmanību, provocēt jautājumus par savu īpašāko vietu mācekļu lokā, vai pat jautājumu, “kas notika Tabora kalnā?”. Jānis klusē par Tabora kalnu, bet ļaujas dažādos veidos uzsvērt savu personu, tā it kā būtu viens no galvenajiem kandidātiem uz vadošajām pozīcijām starp mācekļiem. 

Mācekļi jutās izredzēti arī attiecībās pret citiem Jēzus klausītājiem. Pagājušajā svētdienā mēs dzirdējām par sarunu ”kurš no tiem lielāks” (9,34). Tāds bija viens no mācekļu domāšanas veidiem šajā laikā, kad Jēzus jau sāka runāt par krusta nāvi, mācekļi nespēj pamanīt šo jauno domas virzienu. Šīs mācekļu iekšējās sarunas izlauzās uz ārpusi un viņi sāka savus kritērijus piemērot pret citiem cilvēkiem. Noslēgtā grupā vai grupā ar vienu šauru mērķi veidojas savdabīga valoda un domāšanas veids, kas izolē no plašākas Dieva realitātes (Sk 11,28; 1 Kor 12,3). Jāņa sūdzība Marka Evaņģēlijā ietvaros izklausās visai ironiski, jo mācekļi tikai nesen sāka nodarboties ar eksorcismiem, bet, lūk, viņiem kāds jau ir priekšā! Mācekļi nekavējās viņam aizrādīt un aizkavēt, kaut arī viņš to darīja veiksmīgi, tomēr svarīgākais bija tas, ka nepiederēja viņu pulkam. Mācekļiem pat varēja neienākt prātā doma iekļaut šo cilvēku savā grupā; viņiem jau tā savā starpā bija grūti izšķirt, kurš ir lielākais, bet te vēl aicināt kādu, kuram lielāka pieredze!

Jēzus reakcija pārsteidza mācekļus, jo Viņš lika neapturēt šo cilvēku (9,39). Šī atbilde atsauc atmiņā Mozu, kad pār septiņdesmit vecajiem nāca Gars, bet divi nebija ieradušies, bet Garu saņēma esot savrup, un Mozus neapmierinātajam Jozue teica: “Vai tu esi skaudīgs manis dēļ?” (Sk 11, 26-29). Jēzus savā mācībā solīja, ka tie, kas Viņa sekotājiem izrādīs labvēlību, saņems atalgojumu, bet tai pat laikā brīdināja, ka kristieši saņems sodu par nevērīgu attieksmi pret mazajiem. Vai šis sastaptais cilvēks varēja būt mazais? Dievam ļoti rūp cilvēki ar trauslu un vāju ticību, bet arī ar atvērtu sirdi, tādi, kas kāda iemesla dēļ ir pieķērušiem Jēzus vārdam, nes to dzīvē, bet vēl nav Jēzus tik tuvu sastapis kā mācekļi. 

Mācekļi ar savu pašpārliecināto “Es” vēlējās dominēt pār citiem, bet Jēzus ļoti asi pret to vērsās, jo viņiem bija vairāk jāuztraucas par savu sirdi (Mk 7, 20-23), un nevis jāmeklē kādi mazie, lai tos “noliktu pie vietas”. Jēzus uzsvēra - izmantojot tēlaino amputācijas valodu - ka sirdij nepieciešama īpaša gudrība un tālredzīga pieeja. Labāk ir tagad sākt darbu pie savas iekšējās dzīves veidošanas, lai nepieļautu grēka dominēšanu sirdī un apjukumu brīdī, kad tuvojas krusta pieredze. “Prasības, negausība, nepieciešamība - individuālisma pretnostatīšana dzīvdarošai komunijai. Pašsaglabāšanās instinkts, uzurpācijas ambīcijas, pašapliecināšanās slāpes. Tas attālina no attiecībām, uzliek līdzāspastāvēšanai robežas, novērš līdzdalību. Tas kaitē brīvības centieniem, kas dod dzīvību. Tas cīnās pret mīlestību.”*

* Hristos Jannaras, Variācijas par Dziesmu dziesmu; Christos Yannaras, Variations on the Song of Songs 2005, 21 -22. lpp.; Христос Яннарас, Вариации на тему "Песни Песней" (эссе о любви).

br. Jānis Savickis OFMCap

9.20.2018

Mk 9, 30-37, svētdiena XXV, B

Mk 9, 30-37

23. septembra svētdienas Evaņģēlija lasījums atgādina cik atšķirīga ir cilvēciskā domāšana no evaņģēliskās īstenības uztveres. Cilvēks, kas izolējas savā mazajā un savtīgajā pasaulē tiecas valdīt pār citiem, lai tādā veidā apliecinātu sev un citiem savu vērtību. Jēzus mācīja citu domāšanas veidu, kas mācekļiem uzreiz nebija uztverams un viņi atbildēja ar klusēšanu, kad Kungs otro reizi runāja par savu nāvi. Bailes no kalpošanas, pazemības, savas personiskās pashas paralizē cilvēka runas, dialoga spējas. Jēzus saprot šīs cilvēka iekšējās blokādes un aicina pieņemt Viņa gudrību. 

Marka Evaņģēlijā šī ir pēdējā vieta (9,30), kur tiek pieminēta Galileja, un tikai pēc ciešanu un augšāmcelšanās notikumiem par to tiks runāts (14,28; 16,7). Galileja bija Jēzus darbības centrālais reģions un vieta, kur Viņš aicināja mācekļus un mācīja lielus cilvēku pūļus. Šī detaļa iezīmē skumīgu noti, ka Jēzus pamet vietu, kurā dzīvoja un darbojās. Opozīcija Viņa sludināšanai bija ļoti spēcīga un Viņš vēlējās arī laiku pavadīt vienatnē, kur varētu mācīt savus mācekļus, ka “Cilvēka Dēls tiks nodots ļaužu rokās; un tie Viņu nonāvēs; un pēc nogalināšanas Viņš trešajā dienā augšāmcelsies” (9,30). 

Mācekļu mācīšana šajā Jēzus misijas brīdī bija ļoti būtiska, jo viņus tiešā veidā vajadzēja skart Kungs ciešanas, nāve un augšāmcelšanās, un Viņš centās viņus sagatavot gan krusta noslēpumam, gan apustuļa darbam. Svarīgi atcerēties, ka Jēzus ir ceļā uz Jeruzālemi, un katrs ciešanu pieminējums (8,27; 9,33-34; 10,32) izskan šī ceļa kontekstā, norādot, ka Jēzus savu uzmanību maina no Galilejas, lai dotos uz Jerzuālemi. 

Jēzus sevi nosauca par “Cilvēka Dēlu” (9, 30) un šis tituls netiek lietots kā spēka un varas zīme, bet ļoti cilvēciski - kā ciešanu un nāves vēstnesis. Jēzus, kas ir Dievs, ir arī cilvēks un ierobežots tajā, kas attiecas uz Viņa cilvēcību un bez nekādas saistības ar grēku. Jēzus mācekļiem bija jāmācās šī noslēpumainā mācība; viņi piedzīvoja zināmu krīze Jēzus mācības izpratnē. Kad Pēteris sāka aizrādīt Jēzum (8,32), kā to dzirdējām pirms nedēļas, starp rindām viņš pateica, ka pats cieš no savas neizpratnes, orientieru trūkuma un no tā, kas notiek ap Jēzu un mācekļiem. Šajā svētdienā atkal dzirdām, ka atbilde uz Jēzus ciešanām bija jautājuma trūkums (9,32) un bailes arvien vairāk nosaka mācekļu rīcību.

Ticība krusta priekšā piedzīvo krīzi un ar tādu krīzi var sastapties katrs ticīgais. Var rasties jautājumi kāpēc man nekas nesanāk garīgajā dzīvē pēc tik daudziem “treknajiem” gadiem, esmu tāds pats kā biju ar tām pašām viltīgajām vājībām. Kungs vēlas atgādināt, ka Viņa nāves un augšāmcelšanās noslēpums ir ticības centrā, un, ja mēs koncentrējamies tikai uz savu cilvēcisko loģiku, mums zūd viss ticības dziļums un auglība. Evaņģēlists Marks mums norāda, ka ticība krusta noslēpuma priekšā ir jāpadziļina un jāattīsta, un jaunās dzīves situācijās (mūsu iziešanā no ierastās un mīļās Galilejas), kad rodas jaunas pieredzes un pārbaudījumi, ir jāatgriežas pie Pashas notikuma, lai rastu patiesas atbildes uz mūsu jautājumiem. 

br. Jānis Savickis OFMCap

9.10.2018

Mk 8, 27-35, svētdiena XXIV, B

Mk 8, 27-35

Pagājušā gada otrajā adventa svētdienā mēs uzsākām pārdomāt Marka Evaņģēlija pašu sākumu un tajā komentārā tika norādīti divi datumi, viens no šiem datumiem bija 16. septembris. “Vispirms, evaņģēlists nākamajās nodaļās lasītājiem skaidros šos vārdus: ko tas nozīmē, ka Jēzus ir Kristus un Dieva Dēls. Šie skaidrojumi sasniegs divus kulminācijas punktus. Pirmkārt, kad Pēteris izteica ticību: “Tu esi Kristus” (Mk 8,29) un, otrkārt, kad pagānu simtnieks pēc Jēzus nāves teica: “Patiesi, šis Cilvēks bija Dieva Dēls” (15,39). Lai nonāktu līdz diviem šiem notikumiem būs nedaudz jāpagaida, jāpārdomā un jāsagatavojas.”* Tātad šī svētdiena nav tikai diena, kad jāiedziļinās Evaņģēlija vēstī, bet jātuvinās tai ar šo apziņu, ka ir noiets garš ceļš, gandrīz gads, kura laikā bija jācīnās par savu ticību, jāsastopas ar grūtībām un noslēpumu, un tagad ir pienācis laiks īpaši nopietni atzīties ticībā. Tomēr šī ticības apliecības iespēja neļauj gulēt uz lauriem, jo sākot ar šo svētdienu Evaņģēlijs virza mūsu pārdomas uz krustu.

Marka Evaņģēlijs ir “steidzīgs” teksts, un šajā svētdienā un plašāka stāstījuma ietvaros (8,22-10,52) tas samazina ātrumu. Jēzus vairs nav vienīgi tas, kas ceļo pa pilsētām un miestiem, bet, pirmkārt, ir tas, kas vada savus mācekļus “ceļā” un viņi sāk nopietni apgūt Jēzus mācību. “Ceļš” (hodos) ir šīs Evaņģēlija daļas viena no centrālajām domām un ne tikai šeit, bet pirmatnējā Baznīcā šīs vārds izteica kristiešu dzīves veidu. Šajā Evaņģēlija daļā tiek nedaudz atklāts mesijas noslēpums un tas notiek ceļā, kur mācekļi klausās par Jēzus ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Šī Evaņģēlija daļa sākās ar Pētera atzīšanos ticībā, ka Jēzu ir Kristus (8,29), bet beigās Bartimejs nosauc Jēzu par Dāvida dēlu (10,47). Viņiem bija tikai daļēja taisnība. Jēzus trīs reizes mēģināja saviem mācekļiem piedāvāt skaidrojumu, ko nozīmē būt par mesiju un skaidroja to ciešanu kontekstā (8,31-38; 9,30-37; 10,32-45). Par ciešanām Viņš runāja “atklāti” (8,32) un “bez līdzībām” (4,34). Svarīgi ievērot, ka šajā Evaņģēlija daļā Jēzus trīs reizes runā par savām ciešanām. Nākamajās svētdienās aplūkosim citas Jēzus norādes uz savām ciešanām. Kunga mācības būtība ir tā, ka mesiānistiskais karalis valdīs no krusta. 

Pētera vārdi “Tu esi Kristus” (8,29) ir ļoti nozīmīgi. Šis Jēzus tituls parādās jau Evaņģēlija pašā sakumā (1,1). Grieķu vārdam Christos ebreju valodā atbilst vārds Mašiah - svaidītais. Vecajā Derībā šāds tituls tika piedēvēts Dieva svaidītiem karaļiem; svaidīti tika arī priesteri. Tomēr Vecās Derības grāmatās tikai pravietis Daniels rakstīja par svaidīto valdnieku (Dan 9,25), bet citi pravieši nesaistīja nākotnes valdnieku ar šo titulu. Jēzus laika biedri izteikti gaidīja mesiju no Dāvida cilts, kas atbrīvos tautu kā politisks un militārs līderis. Romieši nepaciestu šādas publiskas pretenzijas no kāda cilvēka, jo impērijā mesijas tituls saistījās ar revolucionārām atbrīvošanas cīņām no Romas varas; romieši uz šādām ambīcijām un provokācijām reaģēja ļoti ātri un efektīvi.

Marka Evaņģēlijā visam, kas notiek ap šo vārdu ir zināma divdomība, jo Jēzus vēlējās paturēt šo savas personas aspektu noslēpumā (8, 29-30) un arī savienot šī vārda izpratni ar krusta nāvi. Nopratināšanas laikā jūdu tautas elite jautāja Viņam, vai Viņš ir mesija un atbildēja “Es esmu” (14,62), un par šo zaimošanu (14, 64) tika notiesāts uz nāvi. Pētera vārdiem bija liela nozīme un tie skaidri definēja Jēzus mesiānisko būtību, tomēr viņš neizprata tos pareizi (8,32). Šie vārdi nebija ceļa beigas, mērķa sasniegšana, ka beidzot atrada īstos vārdus, bet brīdis, kad jāiet tālāk. Apgalvojums, ka Jēzus ir mesija ir pareizs, tomēr nepilnīgs, jo pastāvs briesmas, ka var turpināt domāt cilvēciskās kategorijās, kas velk projām no krusta. 

Marka Evaņģēlija teksta centrālā vietā mēs varam lasīt Pētera ticības apliecību. Pētera ticība šajā brīdī bija ļoti nepieciešama, jo vairums cilvēki nespēja atklāt patieso Jēzus identitāti un tautas elite spēcīgi iestājās pret Viņu. Cilvēku domas par Jēzus mesiānismu bija maldīgas. Viss Evaņģēlijs norādīja uz šo vietu un no šīs vietas viss turpinās. Līdz šim brīdim tika uzdots jautājums: “kas Viņš ir?”, bet pēc Pētera credo evaņģēlists Marks savu stāstījumu vērš krusta un augšāmcelšanās virzienā. Kopš šī brīža parādās jautājumi: “kāda veida mesija Viņš ir un ko nozīmē Viņam sekot?” Pēc Pētera credo Jēzus sāka mācīt, ko nozīmē būt par mesiju: Jēzus bija patiess misija, brīvs no politiskās pieskaņas un arī neapmierināja cilvēku viltus gaidas; mesijas personā sastapās ciešanu un godības elementi. Cilvēki gaidīja kādu krasu pavērsienu ar mesijas ierašanos; juta, ka nāk kaut kas jauns, pārdabisks un pārsniedz visu iepriekšējo. Jēzus mācība bija spēkpilna (1,27) un viss Marka Evaņģēlijs cenšas parādīt pirmajiem kristiešiem “citādību”, atšķirību, svešumu un grūtības Jēzus sūtības izpratnē, jo tikai ejot “ceļu” pa kuru ved Kristus, ticīgais var tuvoties Jēzus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumiem. 


br. Jānis Savickis OFMCap

9.03.2018

Mk 7, 31-37, svētdiena XXIII, B

Mk 7, 31-37

Iepriekšējās svētdienās Evaņģēlijā redzējām cik svarīgi ir klausīties Dieva vārdā un Viņa baušļos, un uzturēt šķīstas un neaplipinātas ar lieko smagumu attiecības. 9. septembra svētdienā noslēdzas daudzu svētdienu virkne, kurā varējām sastapties ar lielu Jēzus personas neizpratni, un īpaši tas attiecās uz Euharistiju. Šajā svētdienā varam lasīt stāstu par brīnumainu kurlmēmā dziedināšanu. Šis brīnums ir svarīgs, jo parāda cik svarīga ir spēja pieņem Jēzus vārdus, kas bieži var būt uzreiz neizprotami un nenes tūlītējus augļus. “Ticība nāk no dzirdēšanas, bet dzirdētais - caur Kristus vārdu” (Rom 10,17). Jēzus kurlmēmajam atgriež dzirdi, jo, ja kāds nedzird, nevar arī Dieva vārdus nodot citiem; savā ziņā ir mēms, jo nespēj pateikt to, kas nes patiesu dzīvi. Jēzus var pavēlēt vētrām, dēmoniem un slimībām, bet Viņa vārdi apstājās pie nedzirdīgam ausīm!

Par šo brīnumu raksta vienīgi evaņģēlists Marks un tas noslēdz nelielu Marka Evaņģēlija ciklu (6, 32-7,37), kura beigas cilvēki atzīstās ticībā Jēzum (7,37). Nākamās nodaļas notikums norāda uz mācekļu ausu atvēršanos (8, 18.27-30); doma, kuras centrā ir mācekļu ticības apliecinājums (8, 27-30). Brīnums par kurlmēmā dziedināšanu parāda, ka pat, ja cilvēki, tai skaitā farizeji, nedzird Dievu, Jēzus viņus var dziedināt. Kurlmēmo pie Jēzus atveda nenosaukti cilvēki. Dziedināšana notika vietā, kurā dzīvoja dažādu tautu un reliģiju pārstāvji (7,31) - tādi apstākļi ir raksturīgi mūsdienu pasaulei. Jēzus bieži saskārās ar to, ka citi cilvēki “atveda” pie Viņa kādu, kam bija nepieciešama palīdzība (1,41; 5,23; 6,2.5). Jēzus kurlmēmo paņēma “savrup”, “sāņus” (7,33); šis vārds bieži parādās Marka Evaņģēlijā, kad mācekļi ir kopā ar Kungu (4,34; 6,31, 32; 9,2.28; 13,3), bet šī ir vienīgā vieta, kur šis vārds tiek attiecināts uz kādu, kas nav māceklis. 

Tekstā tieši neatradīsim, kad šis cilvēks bija pagāns, bet visa Evaņģēlija notikuma gaita uz to norāda. Jēzus rīcība simboliski norāda, ka paganu ausis var tikt atvērtas, lai tās arī dzirdētu Evaņģēliju un viņu mēles var tikt atraisītas, lai sludinātu Dieva godību. Lai dziedinātu kurlmēmo cilvēku, Jēzus ne tikai lietoja vārdus, bet arī veica dažādas darbības. Spilgtais notikumu apraksts rada noslēpuma un drāmas noskaņu. Sākumā Jēzus ar pirkstu pieskārās cilvēka ausīm - tās atverot; pēc tam Viņš spļauj un pieskaras cilvēka mēlei - to atraisot, un skatās uz debesīm, kur meklējama dziedināšana un pārbagātība (6,41), un Kungs dziļi nopūtās, kas bija lūgšanas žests. 

Jēzus veikto brīnumu liecinieki apbrīnoja Viņa darbus, kaut arī pilnībā tos neizprata. Ja uz Jēzus brīnumiem skatāmies no bibliskās perspektīvas, tad redzam, ka Viņš dara to, kas ir tikai Dieva varā. Visas šaubas kliedē Dieva vārdi attiecināti Mozum: “Kungs sacīja viņam: "Kas cilvēkam muti devis? Un kas dara mēmu vai kurlu, vai redzīgu, vai aklu? Vai ne Es, Tas Kungs?"”(Izc 4,11). Jēzus darbība mums parāda, ka Viņā darbojas tāds pats Dieva spēks. Aramiešu vārds “effatha” - “atveries” neattiecas tikai uz dzirdes atgriešanu un mēles atraisīšanu, bet attiecas uz visu personu, kas atveras, tiek atbrīvota, lai atjaunotu attiecības ar Dievu un Viņa valstību. Dalījums cilvēkā un nespēja izveidot saites, īpaši ar Dievu, ir grēka sekas; mēmums ir pretējs Dieva plānam. Jēzus uzsāka savu “atvēršanas” misiju, lai sāktu atjaunošanas darbu pasaulē. 

Šis fragments norāda uz dažādām Vecās Derība vietām. Vārdi “Viņš visu labi darījis” (7, 37) atsauc atmiņā citas Svēto Rakstu vietas, un izteiksmīgākā ir no Radīšanas grāmatas: “Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs” (1,31). Grieķu vārds “kurlmēms”, “runāt ar grūtībām”, “traucēta runa” (mogilalon) Jaunajā Derība parādās tikai šajā fragmentā, bet Vecās Derības grieķu tekstā parādās Isaja grāmatā (35,6), kas arī lekcionārijā ir šīs svētdienas pirmais lasījums (Is 35, 4-7a). Šajā Isaja grāmatas vietā pravietis runāja par mesijas atnākšanu. Fragments no Isaja (35, 5-6a) un Radīšanas grāmatas atgādina Dieva solījumu atjaunot radību, un šis solījums iesākās ar Jēzus sludināšanu ne tikai starp jūdiem, bet arī starp pagāniem, jo viņi arī ir iekļauti Dieva plānā. Redzot šo saistību ar Veco Derību, varam dziļāk iepazīt Jēzus misijas nozīmību. 

Šis īsais fragments satur daudz svarīgas vēstis katra laikmeta Baznīcai. Jēzus darbojās starp pagāniem un Baznīcas uzdevums ir sludināt Evaņģēliju visiem cilvēkiem, lai nestu cilvēkiem patiesu dzirdi un atraisītu mēli, lai cilvēki runātu patiesību un pielūgtu Dievu “garā un patiesībā” (Jņ 4,24). Kristieši ir aicināti dedzīgi dalīties Evaņģēlija vēstī neskatoties uz pretestību, aizspriedumiem un mēģinājumiem apklusināt šo vēsti, jo katra rīcība, kas kaut nedaudz atgriež dzirdi, pieskārās sirdij un prātam, un atraisa mēli, nes lielu prieku pasaulē. Katra sirds kustība, kas palīdz uz brīdi nonākt “savrup”, lai satiktos ar Jēzus ir ļoti vērtīga un atbrīvojoša, jo ļauj atcerēties par savām Dieva vārda dzirdes un uztveres spējām, lai piedzīvotu satikšanās žēlastību un sadzirdēto Kunga vārdu varētu sludināt. Tas nav tikai vārds, kas dod estētisku labpatiku un raisa saldas pārdomas, bet reāli maina cilvēka dzīves saskaņā ar Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās loģiku, atbrīvo cilvēku no neauglīgām saitēm un izolācijām, sarauj grēka važas. 

br. Jānis Savickis OFMCap