Lapas

2.26.2019

Lk 6, 39-45, svētdiena VIII, C

Lk 6, 39-45

Pēdējās trīs svētdienas mēs iepazīstam Jēzus mācības ētikas normas, kuru pamatā ir žēlsirdība. Jēzus šajā svētdienā pievēršas mācekļu atbildībai un izmanto vairākas metaforas, lai uzsvērtu jaunās dzīves augstos standartus un dažviet to dara ar zināmu humora izjūtu. 3. marta svētdienas Evaņģēlijs turpina iepriekšējo svētdienu vēsti par žēlsirdību, un Jēzus aicina savus klausītājus atteikties no notiesāšanas un citu nosodīšanas, jo šāda vaininieku meklēšana padara cilvēku aklu. Tikai mīlestība un žēlsirdība spēja atmaskot ļauno un parādīt tā smieklīgumu. Paškritika ir viens no instrumentiem, lai iepazītu sevi, savu ļaunumu un uzlūkotu sevi žēlsirdīgi, lai tāpat varētu uzlūkot citus cilvēkus, kurus pasaules loģikas skatījumā patīkami būtu nolikt gar zemi. 

Šajā svētdienā iepazīsim īsas Jēzus mācības kā tik galā ar citiem cilvēkiem vai arī pašam ar sevi, un kā radikālās valstības vērtības pielāgot dzīvei. Evaņģēlija fragmentā ir divi tēli: redze un aklums, kā arī iešana no ārienes uz iekšieni. Vērojot savus darbus, vārdus un domas varam iepazīt, kas nāk no mūsu sirds, kas ar to notiek. Redzēšana norāda uz neviltotu īstenības uztveri, bet augļu nešana liecina par dziļām cilvēku pārmaiņām. Neviltota un skaidra realitātes uztvere ir nosacījums Dieva darbības lasīšanai un Atklāsmes pieņemšanai katra kristieša dzīvē. 

“Vai akls var vadīt aklu? Vai abi neiekritīs bedrē?” (Lk 6,39). Šie vārdi attiecas uz mācītājiem un mācekļiem, un ļoti spēcīgi atgādina pirmajiem, ka viņiem jāspēj redzēt ceļš, pa kuru viņi iet. Veltīgi ir mācīt citus, ja pats neesi mācīts vai neesi atvērts uz formāciju vai “Gar[u] dveš, kur gribēdams” (Jņ 3,8). Aklo ceļš var beigties traģiski, ja skolotājs nepazīst pestīšanas ceļu. Turklāt, skolotajam ir ierobežotas zināšanas, lai aptvertu visus dzīves aspektus, to spēj tikai Kristus un tāpēc atvērtība uz Viņu šajā māceklības ceļā neaizstājama. Šajā māceklības ceļā Jēzus māca par citu cilvēku nekritizēšana. Tie, kas apzinās savas neveiksmes būs daudz saudzīgāki pret citiem. Tā kā šajā fragmentā Jēzus arī runā par mācīšanu, īpaši tas attiecas uz tiem, kas māca citus; mācot citus īpaši ir jādomā par sevis iepazīšanu patiesības gaismā.

Senajā Grieķijā vārds “hipokrites” (liekulis) sākotnēji attiecās uz aktiera profesiju un Jēzus vārdi savā ziņā atmasko “aktierus” un visu krāpšanas mehānismu, jo var izrādīties, ka kāds izturas ārēji un publiski pretēji tam kā sevi pazīst slepenībā un prezentē atklātībā. Vārdu “liekulis” evaņģēlists Matejs (15,10-14; 23,16) lieto attiecībā pret jūdu tautas vadītājiem, lai parādītu sagrozītu domāšanu, kas neļauj izprast Dieva likumu un noved pie pašmaldināšanas. Jēzus skaidroja to, ka cilvēks nevar noslēpt savu netaisnību un attieksmi pret patiesību, jo tā ved maldos. Viņu aklums attiecās uz Dieva baušļiem un, kas svarīgi, uz pašu spēju pieņem dzīvo Dievu savā dzīvē. Ja Kristus māceklis redz sevi kā labu vadītāju vai ir iecelts tādā kalpojumā, bet neapzinās savu aklumu, viņš vedīs cilvēkus neceļos kā “aklo vadonis” (Rom 2,19). Nevar vest citus cilvēkus tur, kur pats nav vēl bijis un tāpēc šis māceklības ceļš jāiet kopā ar Jēzu Kristu, kurš bija tur, kur mums jādodas. 

Jēzus savā runā izmantoja spēcīgu valodu ar asiem pretstatiem. Šādas hiperbolas mūsdienās var likties pārsteidzošas, pat neizprotamas vai arī var likt kādam Jēzus mācību uztvert kā fanātismu. Jēzus vārdi ir jāvērtē bibliski un nevis saskaņa ar mūsu sadzīves valodu, jo Viņš ar saviem vārdiem nevēlas nevienu apdalīt, kritizēt, atbaidīt vai izsaukt vainas sajūtu. Kunga vārdu izcelsme ir jāmeklē Bībeles gudrības literatūrā, tiem ir pamācību un audzināšanas jēga. Jēzus izmantojot pretstatus parāda divus pretējus ceļus, dzīves plānus un darbības modeļus. Līdzīgi tas bija 17. februāra svētdienā (Lk 6, 20-26), kad lasījām par svētībām un bēdām. Jēzus vēlas mūs informēt un iedvesmot, un nevis ierobežot vai nosodīt. Gudrības kontekstā svarīgs ir kontrasts starp muļķību un gudrību, nāvi un dzīvību, kā tas ir Vecās Derības gudrības grāmatās. 

Skarbos Jēzus vārdus mūsdienu lasītājs var arī uztvert kā sava veida provokāciju vai atgādinājumu atgriezties. Kādam var arī likties kā norāde uz nolemtību - tā tas nav. Jēzus ar saviem vārdiem necenšas kādam pateikt, ka “esi tāds, kas nevari nest labus augļus, tev nav nākotnes”. Jēzus vairāk vēlas vērst savu klausītāju uzmanību uz atgriešanos un ļoti izteiksmīgi parāda saiti starp to, kas ārienē un tas, kas iekšienē; Jēzus vēlas veidos savos mācekļos viennozīmīgu, radikālu un skaidru ticības dzīves stāju, un nevis remdena un neskaidra starpposma stāvokli. Kungs labi pazīst cilvēku kompromisu mākslu. Rūpīgi ir jāīsteno Jēzus vārdi savā dzīvē, lai nepienāktu dzīvē liela nesaskaņa starp iekšieni un ārieni, domām un vārdiem, darbiem un dzīvi. Atbilstība starp iekšējo stāju un ārējo izpausmi, sirdi un vārdiem ir kristietības viena no centrālajām vēstīm, jo pats Dievs sevi izpauda caur savu Vārdu, kurš kļuva par Cilvēku. Dievs neviltoti sevi atklāja. Dzīvnieki neprot melot, bet rīkojas saskaņā ar savu dabu, bet cilvēkus bieži ļoti ilgi jāvēro, lai saprastu, kas viņam ir uz sirds, vai viņi ir patiesi, jānovēro uzvedība un vārdi. Jēzus Kristus ir visdziļākais patiesības kritērijs ar kuru mums jāsastopas un jāmērī mūsu dzīves iekšējā un ārējā saskaņa, jo kristieša dzīvē un liecības nešanā “būtisks ir... Vārda realitātes kritērijs, kas jau ir iemiesojies un kas aizvien no jauna tiecas iemiesoties” (Francisks, Evaņģēlija Prieks, 233) mūsu dzīvēs.

br. Jānis Savickis OFMCap

2.18.2019

Lk 6, 27-38, svētdiena VII, C

Lk 6, 27-38

17. februāra svētdienas Evaņģēlijā Jēzus vērsās pie saviem mācekļiem, kuri pieredzēja dažādas grūtības un par svētīgiem tika nosaukti tie, kas uzticas Dieva žēlsirdībai un gādībai. 24. februāra svētdienā esam aicināti sekot Dieva žēlsirdības piemēram pasaulē. Ja nedēļu iepriekš pārdomājām svētības un bēdas, tad tagad esam aicināti paraudzīties kā rīkoties ienaidnieku un vajātāju priekšā. Jēzus atbilde pasaules nedraudzīgajai attieksmei pret mācekļiem ir mīlestība. Savu mācību par mīlestību Jēzus iesāk ar vārdiem: “Bet es jums, kas mani klausaties, saku” (Lk 6,27). Šie vārdi iesāk Jēzus uzrunas otro daļu. Šie spēcīgie ievadvārdi attiecas uz uzmanīgiem klausītājiem (6,18) un nevis uz nejaušiem garāmgājējiem, tādiem būtu grūtības tajos iedziļināties un viņi tikai pasmīnētu. Šie vārdi ir arī kā aicinājums, lai vēl uzmanīgāk klausītos Jēzū, jo vārdam “dzirdēt, klausīties” Bībeles cilvēkiem ir spēcīgāka jēga nekā mums - “klausīties un pakļauties” jeb kā to labi ataino latviešu valodas vārds “paklausība

Šajā Evaņģēlija fragmentā esam aicināti iedziļināties un palūkoties kā attiecības ar citiem cilvēkiem ietekmē un veido mūsu attiecības ar Dievu. Jaunas attieksmes un dzīvesveids kādu Jēzus pieprasa pārsteidza mācekļus, jo izaicināja cilvēku attiecību modeli sabiedrībā, kurā katrs koncentrējas uz sevi. Jēzus ar savu ienaidnieku mīlestības mācību var likties nesavienojama ar reālo dzīvi. Vārds “mīlēt” Jēzus mācībā jāizprot ļoti bibliskā veidā, kā dziļas rūpes par kādu, kas izrāda necieņu. Šī mīlestība Jēzus vārdos ir dziļi personiska un nevis politiska kā to varēja domāt jūdi, kuri pretojās Romas varai, un Jēzus izteicieni varēja likties pat zaimojoši. Svētajā zemē cilvēku prātus nodarbināja doma par politisko pakļaušanos un apspiešanu, un vēl pazemojošāk bija tas, ka Dieva tautu pārvalda paganu impērija. Šādā kontekstā runāt par ienaidnieku mīlestību daudziem jūdiem varēja likties naivi un muļķīgi.

Jēzus radikālie vārdi ir spēcīgāki par Vecās Derības likumu: “mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, jo Mozus likumā tuvākais jeb kaimiņš bija cilvēks no “savas tautas ļaudīm” (Lev 19,18). Pirmkārt, jāņem vērā, ka “mīlēt sevi pašu” nenozīmē vienu indivīdu, bet cilvēku ar visu ģimeni. Ģimene seno jūdu izpratnē ir “sevis paša”, ir “mana”, “es tā esmu”. Daudzās mūsdienu kultūrās vēl ir tautas, kur nav izpratne par jēdzienu “es”, bet tas tiek izprasts kā “mēs” - mans ciems, mana ģimene. Ja kāds no kultūras ar definētu “es” apprecas ar kādu, kur “es” tiek arī izprast kā “mēs”, var izrādīties, ka sev par pārsteigumu apprecas ar veselu ģimeni, klanu. Mīlēt tuvāko kā savu ģimeni nozīmē to, ka solidaritāte, kas ir dabiska ģimenes sastāvdaļa, tiek attiecināta arī uz visiem Izraela tautas pārstāvjiem, visiem Dieva tautas brāļiem un māsām. Šāds domāšanas veids Tuvajos Austrumos bija kaut kas pārsteidzošs un revolucionārs. Jēzus šo domu ne tikai pieņēma, bet arī padziļināja, tomēr šī mīlestība joprojām vēl nav kāda abstrakta universāla mīlestība, ko varētu piedēvēt Jēzum.

Jēzus mīlestības mācība nav nekāda automātika pielietošanas formula. Sākumā ir jājautā kādos apstākļos ir jāpielieto un nevis vieglprātīgi: piemēram, izpatīkot bērna iepirkšanās kaprīzēm veikalā, jo “dodi katram, kas tevi lūdz” (Lk 6,30). Jēzus aicinājums mīlēt ienaidniekus nav tikai padoms kā rūpēties par savu garīgo izaugsmi, bet Dieva valdīšanas zīme pasaulei. Dieva mīlestība ienāk pasaulē un uz visa ikdienišķā fona ir patiešām izteiksmīga un spēcīga. Grieķu vai mūsu laika biedru domāšanas veids ir normāls un izprotams, un sastopams katrā sabiedrībā: draugus ir jāmīl un tiem jāpalīdz, bet ienaidniekus jānicina un jāignorē. Bībelē nav tādu vārdu, ka “jāmīl visi cilvēki” ar kādu globālu pieskaņu, jo Raksti ir pārlieku reālistiski, lai formulētu šāda veida idejas. 

Bībelē māca, ka mums ir jāmīl tuvākiem un pat ienaidnieki, bet tas attiecas tikai uz tiem, ar kuriem mums ir reāls kontakts un nevis cilvēce kā tāda. Levītu grāmata ļoti precīzi runā par tuvākmīlestību: “Nenīsti savā sirdī savu brāli, pamāci savu tautieti, lai tu neesi līdzvainīgs. Neatriebies un nedusmo uz savas tautas bērniem, mīli savu tuvāko kā sevi pašu - es esmu Kungs!”(19, 17-19). Šajā īsajā fragmentā parādās četri jēdzienu ar vienu nozīmi: “brālis”, “tautietis”, “tautas bērni”, “tuvākais”. Visi šie vārdi norāda uz vienas zemes iedzīvotājiem, Izraela tautu un visiem, kas mīt tās vidū (Lev 19,33-34), ticības brāļi un māsas. Uz viņiem attiecās šis Mozus likuma bauslis. Tas, kas trūks Bībelē ir šīs mīlestības pārnešana uz cittautiešiem, ceļiniekiem, bet uz viņiem attiecās viesmīlības likums. Mīlestība Izraēli ir ļoti praktiska, aktīva un atbalstoša, un tas attiecas arī uz ienaidniekiem Dieva tautas ietvaros, ka pat redzot “ēzeli, kas pieder tam, kas tevi nīst, guļam pakritušu zem jūga - nepamet to, atbrīvo viņu!” (Izc 23,5). 

Kā redzam tuvākmīlestība Vecajā Derībā tiek izdzīvota kopienas ietvaros, bet Jaunajā Derībā Baznīcā, kopienā. Pateicoties tam, ka pasaulē ir arvien vairāk Kristus mācekļu kopienu, arvien plašāk tiek praktizēta tuvākmīlestība. Katrai kopienai nav tādas robežas kā tas bija Vecajā Derībā, tās var paplašināties un nemitīgi savā jaunās dzīves sfērā ietver jaunus cilvēkus un veido attiecības ar tuvākajiem. Cenšas darīt visu, lai pēc iespējas vairāk cilvēku ienāktu šajā mīlestības lokā. Šajā procesā ienaidnieki tiek pārvērsti par draugiem un kristīgā liecība atbruņo pasaules loģiku. Šī kristīgā tuvākmīlestība nav apslēpta vienā ticīgā indivīdā, bet “es-mēs”, Baznīcā, kopienā, draudzē, un tādā veidā Kristus caur savu Baznīcu vēršas pie visas pasaules. Kopienā šī mīlestība tiek praktizēta, lai tā spīdētu pāri tās robežām, kopiena ir mīlestības poligons, no kura šo mīlestību var piedāvāt konkrētiem cilvēkiem mums apkārt. Kaut arī pretī varam saņemt smieklus un nicinājumu, esam aicināti sekot Dieva Tēva rīcībai krustāsistā Kristus priekšā, kurš uz naidu atbildēja ar mīlestību. Trīsvienība ir mūsu kopienas centrā un Kristus augšāmcelšanās pārbaudījumu brīžos ir mūsu pieredzes centrā, ka mīlestība uzveic nāvi.

br. Jānis Savickis OFMCap

2.12.2019

Lk 6, 17.20-26, svētdiena VI, C

Lk 6, 17.20-26

Pagājušā svētdienā varējām pārliecināties, ka zivju ķeršana ar saviem spēkiem nenes panākumus. Tukšu tīklu skalošana ir cilvēku pūliņu neauglīgās darbības un sekluma simbols. Tikai Jēzus klātbūtne un Viņa gribas pildīšana nes augļus. Arī 17. februāra svētdienā varam pārliecināties, ka uzticība un cerība uz Kungu spēj piepildīt cilvēka dzīvi. Jēzus savā sprediķī pretnostata divu veida cilvēkus: tie uz kuriem attiecas svētības un tie uz kuriem attiecas bēdas. Svētības un bēdas kopā veido tādu kā ironiju par pasaules vērtībām. “Svētības” (gr. makarioi) ir ierasta Evaņģēliju tēma un parādās tajos vairāk nekā trīsdesmit reizes. Īpaši spilgti svētības ataino evaņģēlisti Matejs un Lūkas. Grieķu vārda “svētīgi” pirmatnējā nozīme attiecas uz dievu debešķīgo stāvokli, kuri no augšienes skatījās uz visām zemes ciešanām un pūlēm. Vēstures gaitā šis vārds sāka nozīmēt labvēlīgu personisko pieredzi. Grieķiem laimes pamatā bija pasaules labumi un vērtības, bet Bībeles cilvēkiem patiesa laime izpaudās uzticībā Dievam, uz kuru ir jācer un jāgaida, un jāmīl. Jaunajā Derībā svētības iegūst arī lielu emocionālo spēku, jo ir asā pretstatā ar pasaules viltus vērtībām. Visas laicīgas vērtības un labumi ir pakārtoti vislielākajam labumam - Dievam.

Pirmā cilvēku grupa ārēji ir nožēlojama, bet Jēzus skatījumā viņi ir svētīgi un laimīgi, jo viņi saņem lielus solījumus nākotnē. Viņu nabadzību, izsalkumu un skumjas var interpretēt garīgi un uzlūkot viņus kā cilvēkus, kuri ir neapmierināti ar pasaules lietu kārtību un savu vietu tajā, un ilgojas pēc tā, ko Dievs vēlas viņiem dot. Kungs apliecināja, ka dzird viņu ilgas un piepildīs tās valstībā. Daudziem šie cilvēki var likties smieklīgi un nicināmi, jo viņi paļaujas uz Dievu, ka viņi kā pravieši saņems no Dieva atalgojumu. Šīs četras svētības attiecas uz Jēzus mācekļiem. Jēzus šajos vārdos izsaka viņu privilēģijas un investīcijas nākotnē. Nabadzība šeit ir jāuzlūko kā dzīves veids, visu cilvēka eksistenci un ne tikai personiskā budžeta problēmu. Līdzās materiālajam trūkumam mācekļiem ir jāizlemj, vai viņi vēlas palikt malā vai dalīties savā dzīvēs nabadzībā, kuru piepilda Dieva žēlastība.

Jēzus skatījās uz saviem mācekļiem un pasludina viņiem, ka svētīgi ir nabagie. Viņš nesvēta nabadzību pašu par savi, jo tad tas varētu būt arī uztverts kā lāsts: “blēņas un melus liec prom no manis, ne trūkumu, ne bagātību nepiešķir man! Dod man tik maizes, cik pienākas, lai nepārēdos un nenoliedzu tevi, sacīdams: kas ir Kungs? - bet lai tomēr netiktu nabags, ka nesāku zagt, ka neaptraipītu sava Dieva vārdu!” (Sak 30, 8-9). Mācekļi zināja, ka viņi ir nabadzīgi un bez nekādiem materiāliem resursiem; viņi paļāvās uz Dievu un neko citu nevarēja no savas puses piedāvāt cilvēkiem kā tikai pašu Dievu. Vecajā Derībā bieži vārds “nabadzīgais” ir kā sinonīms vārdam “dievbijīgs” (Ps 40,18; 72, 2.4). Jēzus vārdi nebija solījums visiem nabagiem, bet apliecinājums saviem sekotājiem. Tas ir kaut tas īpašs būt par nabagu Kristus mācekļu pulkā, sekot Jēzum.

Otrā cilvēku grupa ir apmierināta ar to, ko pasaule viņiem piedāvā un kā pasaule apmierina viņu materiālās vēlmes, laimes un reputācijas alkas. Viņi īsti neko vairāk nemeklē un nevēršas pie Dieva lūgšanās, jo domā, ka dzīvē viņiem ir viss nepieciešamais. Tomēr Jēzus saka, ka pienāks diena, kad viņiem nekā nebūs; viņi ieraudzīs savu patieso stāvokli. Šī grupa ir asā pretstatā ar mācekļu ceļu, jo viņi var atļauties labi paēst, smieties un būt populāri. Tomēr visā savā ārišķībā viņi nespēj pat iztēloties nākotnes pārmaiņas un vēl jo vairāk sekot Jēzum. Nākotnes bēdas ir asā pretstatā svētībām. 

Senie pravieši aprakstīja mesijas ierašanos kā laiku, kad Dievs rūpēsies par nabagiem, izsalkušiem un vajātajiem. Jēzus apliecināja, ka šie laiki ir iesākušies. Praviešiem svētības bija izteiktas nākotnes laikā un izteica nākotnes cerības. Jēzus bija ieradies, lai nabagiem sludinātu Evaņģēliju (Lk 4, 16-20), lai atrastu starp tiem dzirdīgas ausis un dievbijīgas sirdis, kas būtu gatavas pieņemt Dieva žēlastību. Jēzum svētību laiks bija tagadne - šodien! Atsaucīgie cilvēki saprata, ka viņiem ir jāuzticas Kungam, jo viņi paši nekontrolē savu dzīvi, bet arī nevar ļaut, lai dzīves haotiskums pārņemtu viņus. Nabags Lūkasam ir tas, kurš ir pamests un dzīvo līdzās bagātniekiem, un tiek izsmiets. Evaņģēlists neraksta par tikumiem, bet vairāk vērš uzmanību uz konkrētām dzīves situācijām: nabadzīgi cilvēki, kuriem jāpacieš savi dzīves apstākļi un kurus Dievs prot pārveidot negaidīti auglīgā veidā. Bībeles vēsts visiem, kas cieš ir skaidra - Dievs cilvēku vēsturi sagriež saskaņā ar saviem taisnīguma ieskatiem. Marijas dziesma Magnificat par to ļoti izteiksmīgi liecina: “Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos. Izsalkušos viņš pildīja labumiem un bagātos atstāja tukšā.” (Lk 1, 52-53). 

Jēzus Lūkasa Evaņģēlijā bieži pārdomā nabadzības tēmu. Kāpēc šī tēma ir tik svarīga? Jo tā ieved mūs pašā kristietības sirdī: “Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, būdams bagāts, jūsu dēļ kļuvis nabags, lai Viņa nabadzībā jūs kļūtu bagāti” (2 Kor 8,9). Kāds ir nabadzīgs kristīgās nabadzības ideāls? Nabadzīgs ir tas, kas ir brīvs un savā brīvībā spēj pieņemt un atdot visu kā dāvanu; apdāvināšana - pieņemot un dodot - notiek lielā brīvībā un tāds cilvēks ap paša ego nebūvē pretenziju un prasību mūrus. Garā nabadzīgais ir tāds, kas ir nomiris priekš sevis un atbrīvojies no saviem virspusējajiem ieradumiem, un ir spējīgs atbildēt uz Dieva aicinātajiem un darbību. Izvēlētā tauta izceļoja caur tuksnesi, lai atklātu patiesību un noņemu no sirds uzslāņojumus, kuri nomāca sirdi un neļāva atklāt patieso nabadzību un izsalkumu - alkas pēc Dieva. Tās ir visdziļākās cilvēka alkas, kuras var apmierināt tikai pats Dievs, kurš ir gatavs cilvēkus barot ar Dzīvības Maizi - Sevi. 

br. Jānis Savickis OFMCap

2.05.2019

Lk 5, 1-11, svētdiena V, C

Lk 5, 1-11

Iepriekšējā svētdienā Dieva vārds aicināja mūs izdarīt izvēli par labu Kristum, jo Jēzus vārdi ir dievišķi, spēcīgi un nevar atstāt mūs vienaldzīgus. 10. februāra svētdienā varam pārliecināties, ka tie, kas tos patiešām klausās un nopietni arī pieiet to īstenošanai, ienes savā dzīvē nopietnas pārmaiņas. Kad cilvēks ar ticību atveras un atbild Kunga vārdiem, viņš var kļūt par Kunga mācekli. Pieņemto Kunga vārdu cilvēks garīgi aug, bet neielaižot vārdu sirdī, cilvēks atver ceļu šaubām, noslēdzas, piedzīvo iekšējo tukšumu, vilšanos un pat dusmas, ka kāds vēlas sajaukt šķietamo mieru. Šajā svētdienā aplūkosim Sīmaņa Pētera aicināšanu, jo viņa ticības ceļš ir kā modelis citiem Kristus mācekļiem. Pētera un citu Bībeles varoņu aicināšana parāda, ka Dievam nav kādas ideālas aicināšanas vietas, laiki un personas. Dievs uzrunā un aicina visos kā grib: uz ezera, ceļā, svētnīcā, mājās, darbavietā, publiski un zem četrām acīm. Dievam nevajag kādu īpašu cilvēka sagatavotību, jo Viņš ar savu spēku veido cilvēkā visu nepieciešamo saskaņā ar savu ieceri. 

Evaņģēlists Lūkas rakstot par mācekļu aicināšanu uzsver Pētera personas vietu šajā procesā, jo tikai pēc tam, kad Jēzus sadraudzējās ar Pēteri un parādīja viņam savu spēku, Viņš sāka veidot savu mācekļu pulku. Pēteri Jēzus jau sastapa iepriekš, kad izdziedināja Pētera sievasmāti (Lk 4,38). Ezera krastā nenotika pirmā tikšanās reize un, ja skatās uz Evaņģēliju tekstiem, tad šī varēja būt trešā tikšanās reize starp Jēzu un Pēteri. Jāņa Evaņģēlijā lasām, ka Andrejs Pēterim teica, ka ir atradis mesiju (Jņ 1,41). Tā izskatās, ka Pēteris vēl nesekoja Jēzum kā māceklis uz “pilnu slodzi”. Kapernaumas sinagogā Jēzus atklāja savu mesijānistisko autoritāti un nebija jābrīnās, ka Pēteris uzaicināja Viņu uz savām mājām. 

Kungs tik ļoti uzrunāja Pēteri, ka viņš meklēja iespēju vēl klausīties Jēzus vārdos un tāpēc, kad Jēzus krastmalā sludināja, viņš izmantoja savu laivu kā ērtu sēdvietu. Negaidīti Jēzus vērsās pie Pētera ar lūgumu ūdenī iemest tīklu. Pieredzējušais zvejnieks un arī apkārtējie ļaudis zināja, ka vislabāk Ģenezaretes ezerā zivis ķert ir nakts stundā un dziļajos ūdeņos. Dienas laikā zivis uzturas seklajos ūdeņos. Tomēr Pēteris paklausīja Jēzum un noķēra tik daudz zivju, ka tīkli plīsa pušu. Pieredzot Jēzus spēka atklāsmi, Pēteris sajuta bailes un savu niecību, jo zivju daudzums bija neredzēti liels. Šis brīnums vīros izsauca divas reakcijas: izbrīns un grēkapziņu. Pēteris nebija kāds liels grēcinieks, tomēr svētuma priekšā katrs jūt lielu pietāti. Jēzus apstiprināja savu autoritāti (4, 31-44) un tagad varēja aicināt mācekļus sev sekot.

Pēteris šajā situācijā pieredzēja Dieva klātbūtni Jēzū un viņš atbildēja līdzīgi kā pravietis Isaja, kurš redzēja vīzijā Kungu un teica: “Vai! Man - es pagalam, jo man nešķīstas lūpas un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas, - bet manas acis nu skatījušas Ķēniņu, Pulku Kungu!” (6,5). Pēteris bija dziļi pārsteigts par šo dievišķo pieredzi vēl jo vairāk tāpēc, ka nebija to lūdzis. Patiesa Dieva redzēšana izsauc grēkapziņu. Pravietis Isaja īpaši juta savas mēles sabojātību, kas ir pravieša kalpojuma galvenais instruments. Tomēr Kunga žēlastība šķīstīja pravieti. Pēteris nesaņēma tādu zīmi kā Isaja, kuram eņģelis no altāra paņēmis ogli uzlika to uz mēles. Tādā veidā tika šķīstītas pravieša lūpas no grēkiem. Dievs var runāt caur ēzeli (Sk 22,28) un pat caur Kristus pretinieku (Jņ 11,51), bet parasti Viņš runā caur izvēlētiem cilvēkiem, kuriem piedod grēkus. Ogles vietā ir pats Kristus, kurš pats mirst un augšāmceļas par visiem cilvēkiem, lai atpirktu viņus no grēkiem; Pēterim pati Kristus klātbūtne ir kā attīroša uguns. Kungs ienāca pasaulē un “spēks izgāja no Viņa; un Viņš visus izdziedināja” (Lk 6, 19). Kristus spēka uguns nesadedzina mūsu cilvēcību, bet tikai grēku un apgaismo iekšējo dzīvi un to caurstrāvo: “ērkšķu krūms dega ugunī, bet nesadega” (Izc 3,2). 

Kristus aicināja Pēteri un citus zvejniekus sev sekot un prata izmantot šo cilvēku personiskās īpašībās Dieva valstības sludināšanas darbā. Lai zvejnieks labi varētu strādāt, viņam jābūt drosmīgam un izlēmīgam, pacietīgam un mērķtiecīgam, turklāt darbs jūrā pats par sevi prasa lielu ticību. Zvejnieki neizbēgami prot strādāt komandā un palīdzēt viens otram; viņiem jāprot darbu padarīt ātri un efektīvi. Ja loms neizdodas, viņiem krastā jāpārbauda tīkli, lai nākošajā naktī atkal dotos zvejā. Tomēr ar šādām īpašībām vien nepietiek, jo bez Kristus šīs prasmes paliek tikai personisko un profesionālo iemaņu līmenī. Nepieciešama ticība. Pēteris parādīja ar savu sēdēšanu laivā un klausīšanos, ka “ticība nāk no dzirdēšanas, bet dzirdētais - caur Kristus vārdu” (Rom 10,17). Pēteris veica pamatīgu garīgu sirds ceļojumu: sākumā viņš Jēzu sauca par “Mācītāju” (Lk 5,5), bet pēc brīnumainā zivju loma uzrunāja Jēzu kā “Kungs” (5, 8) - nesauc vairs par tādu, kas tikai māca, bet vēršas pie Viņa kā pie Dieva. 

Tas, kas Pēterim tika “atņemts” aicināšanās brīdī, tika atdots atpakaļ pilnīgi citādā veidā un citādā līmenī vēlāk; viņš vienlaikus bija tas pats un pilnībā pārmainīts. Tomēr viņam vēl vajadzēs daudz laika, lai no vecā cilvēka kļūtu par jauno cilvēku. Pieņemt Jēzus aicinājumu, nozīmē pieņemt Viņu pašu, pieņemt Viņu kā to, kas piepilda manu dzīves vēsturi, ritējumu un redzējumu, ar pārliecību, kas tas, kas uzticas Kungam nebūvē uz smiltīm, bet uz pamatīgas klints (Mt 7, 24-27). Pēteris un citi mācekļi pārliecinājās, ka Jēzus vārdi ir identiski ar Viņa personu, ka Viņš ir Vārds. Pētera aicināšana atgādina mums, ka ticība nevar būt vien subjektīva, vienpusēja, emocionāla nostāja, bet gan attiecības ar Kādu, kas ir Cits, nevis es pats un mans izdomātais kāds. Ja cilvēks paliek “savā ticībā”, var iestigt savā neskaidrajā un slidenajā reliģiozitātē, kurā nav attiecības ar Personu un tā rezultātā cilvēks koncentrējas uz sevi. Ticība ir uzticēšanās Jēzus Kristus personai. 

br. Jānis Savickis OFMCap