Lapas

2.05.2019

Lk 5, 1-11, svētdiena V, C

Lk 5, 1-11

Iepriekšējā svētdienā Dieva vārds aicināja mūs izdarīt izvēli par labu Kristum, jo Jēzus vārdi ir dievišķi, spēcīgi un nevar atstāt mūs vienaldzīgus. 10. februāra svētdienā varam pārliecināties, ka tie, kas tos patiešām klausās un nopietni arī pieiet to īstenošanai, ienes savā dzīvē nopietnas pārmaiņas. Kad cilvēks ar ticību atveras un atbild Kunga vārdiem, viņš var kļūt par Kunga mācekli. Pieņemto Kunga vārdu cilvēks garīgi aug, bet neielaižot vārdu sirdī, cilvēks atver ceļu šaubām, noslēdzas, piedzīvo iekšējo tukšumu, vilšanos un pat dusmas, ka kāds vēlas sajaukt šķietamo mieru. Šajā svētdienā aplūkosim Sīmaņa Pētera aicināšanu, jo viņa ticības ceļš ir kā modelis citiem Kristus mācekļiem. Pētera un citu Bībeles varoņu aicināšana parāda, ka Dievam nav kādas ideālas aicināšanas vietas, laiki un personas. Dievs uzrunā un aicina visos kā grib: uz ezera, ceļā, svētnīcā, mājās, darbavietā, publiski un zem četrām acīm. Dievam nevajag kādu īpašu cilvēka sagatavotību, jo Viņš ar savu spēku veido cilvēkā visu nepieciešamo saskaņā ar savu ieceri. 

Evaņģēlists Lūkas rakstot par mācekļu aicināšanu uzsver Pētera personas vietu šajā procesā, jo tikai pēc tam, kad Jēzus sadraudzējās ar Pēteri un parādīja viņam savu spēku, Viņš sāka veidot savu mācekļu pulku. Pēteri Jēzus jau sastapa iepriekš, kad izdziedināja Pētera sievasmāti (Lk 4,38). Ezera krastā nenotika pirmā tikšanās reize un, ja skatās uz Evaņģēliju tekstiem, tad šī varēja būt trešā tikšanās reize starp Jēzu un Pēteri. Jāņa Evaņģēlijā lasām, ka Andrejs Pēterim teica, ka ir atradis mesiju (Jņ 1,41). Tā izskatās, ka Pēteris vēl nesekoja Jēzum kā māceklis uz “pilnu slodzi”. Kapernaumas sinagogā Jēzus atklāja savu mesijānistisko autoritāti un nebija jābrīnās, ka Pēteris uzaicināja Viņu uz savām mājām. 

Kungs tik ļoti uzrunāja Pēteri, ka viņš meklēja iespēju vēl klausīties Jēzus vārdos un tāpēc, kad Jēzus krastmalā sludināja, viņš izmantoja savu laivu kā ērtu sēdvietu. Negaidīti Jēzus vērsās pie Pētera ar lūgumu ūdenī iemest tīklu. Pieredzējušais zvejnieks un arī apkārtējie ļaudis zināja, ka vislabāk Ģenezaretes ezerā zivis ķert ir nakts stundā un dziļajos ūdeņos. Dienas laikā zivis uzturas seklajos ūdeņos. Tomēr Pēteris paklausīja Jēzum un noķēra tik daudz zivju, ka tīkli plīsa pušu. Pieredzot Jēzus spēka atklāsmi, Pēteris sajuta bailes un savu niecību, jo zivju daudzums bija neredzēti liels. Šis brīnums vīros izsauca divas reakcijas: izbrīns un grēkapziņu. Pēteris nebija kāds liels grēcinieks, tomēr svētuma priekšā katrs jūt lielu pietāti. Jēzus apstiprināja savu autoritāti (4, 31-44) un tagad varēja aicināt mācekļus sev sekot.

Pēteris šajā situācijā pieredzēja Dieva klātbūtni Jēzū un viņš atbildēja līdzīgi kā pravietis Isaja, kurš redzēja vīzijā Kungu un teica: “Vai! Man - es pagalam, jo man nešķīstas lūpas un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas, - bet manas acis nu skatījušas Ķēniņu, Pulku Kungu!” (6,5). Pēteris bija dziļi pārsteigts par šo dievišķo pieredzi vēl jo vairāk tāpēc, ka nebija to lūdzis. Patiesa Dieva redzēšana izsauc grēkapziņu. Pravietis Isaja īpaši juta savas mēles sabojātību, kas ir pravieša kalpojuma galvenais instruments. Tomēr Kunga žēlastība šķīstīja pravieti. Pēteris nesaņēma tādu zīmi kā Isaja, kuram eņģelis no altāra paņēmis ogli uzlika to uz mēles. Tādā veidā tika šķīstītas pravieša lūpas no grēkiem. Dievs var runāt caur ēzeli (Sk 22,28) un pat caur Kristus pretinieku (Jņ 11,51), bet parasti Viņš runā caur izvēlētiem cilvēkiem, kuriem piedod grēkus. Ogles vietā ir pats Kristus, kurš pats mirst un augšāmceļas par visiem cilvēkiem, lai atpirktu viņus no grēkiem; Pēterim pati Kristus klātbūtne ir kā attīroša uguns. Kungs ienāca pasaulē un “spēks izgāja no Viņa; un Viņš visus izdziedināja” (Lk 6, 19). Kristus spēka uguns nesadedzina mūsu cilvēcību, bet tikai grēku un apgaismo iekšējo dzīvi un to caurstrāvo: “ērkšķu krūms dega ugunī, bet nesadega” (Izc 3,2). 

Kristus aicināja Pēteri un citus zvejniekus sev sekot un prata izmantot šo cilvēku personiskās īpašībās Dieva valstības sludināšanas darbā. Lai zvejnieks labi varētu strādāt, viņam jābūt drosmīgam un izlēmīgam, pacietīgam un mērķtiecīgam, turklāt darbs jūrā pats par sevi prasa lielu ticību. Zvejnieki neizbēgami prot strādāt komandā un palīdzēt viens otram; viņiem jāprot darbu padarīt ātri un efektīvi. Ja loms neizdodas, viņiem krastā jāpārbauda tīkli, lai nākošajā naktī atkal dotos zvejā. Tomēr ar šādām īpašībām vien nepietiek, jo bez Kristus šīs prasmes paliek tikai personisko un profesionālo iemaņu līmenī. Nepieciešama ticība. Pēteris parādīja ar savu sēdēšanu laivā un klausīšanos, ka “ticība nāk no dzirdēšanas, bet dzirdētais - caur Kristus vārdu” (Rom 10,17). Pēteris veica pamatīgu garīgu sirds ceļojumu: sākumā viņš Jēzu sauca par “Mācītāju” (Lk 5,5), bet pēc brīnumainā zivju loma uzrunāja Jēzu kā “Kungs” (5, 8) - nesauc vairs par tādu, kas tikai māca, bet vēršas pie Viņa kā pie Dieva. 

Tas, kas Pēterim tika “atņemts” aicināšanās brīdī, tika atdots atpakaļ pilnīgi citādā veidā un citādā līmenī vēlāk; viņš vienlaikus bija tas pats un pilnībā pārmainīts. Tomēr viņam vēl vajadzēs daudz laika, lai no vecā cilvēka kļūtu par jauno cilvēku. Pieņemt Jēzus aicinājumu, nozīmē pieņemt Viņu pašu, pieņemt Viņu kā to, kas piepilda manu dzīves vēsturi, ritējumu un redzējumu, ar pārliecību, kas tas, kas uzticas Kungam nebūvē uz smiltīm, bet uz pamatīgas klints (Mt 7, 24-27). Pēteris un citi mācekļi pārliecinājās, ka Jēzus vārdi ir identiski ar Viņa personu, ka Viņš ir Vārds. Pētera aicināšana atgādina mums, ka ticība nevar būt vien subjektīva, vienpusēja, emocionāla nostāja, bet gan attiecības ar Kādu, kas ir Cits, nevis es pats un mans izdomātais kāds. Ja cilvēks paliek “savā ticībā”, var iestigt savā neskaidrajā un slidenajā reliģiozitātē, kurā nav attiecības ar Personu un tā rezultātā cilvēks koncentrējas uz sevi. Ticība ir uzticēšanās Jēzus Kristus personai. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: