Lk 4, 21-30
Nācaretē Jēzus izklāstīja Evaņģēlija sludināšanas plānu un vienlaicīgi parādīja kāds liktenis Viņu gaida. Kunga vārdos ir ietverta Viņa darbības programma: meklēt nabagos, ieslodzītos, neredzīgos un apspiestos, kuri saskaņā ar pravieša Isaja vārdiem saņems atbrīvošanu. Otro svētdienu pēc kārtas klausāmies Evaņģēlija fragmentu, kurā Jēzus uzstājās sinagogā. Sinagogas dievkalpojums sastāvēja no lūgšanām, lasījumiem no Likuma un praviešu grāmatām, un sprediķa. Tikai lietpratējs varēja uzņemties šādu kalpojumu (Apd 13, 15). Sākotnējā apbrīna pret Jēzu pārvērtās naidīgā nostājā, kad klausītāji attapās, ka Jēzus ir no viņu vidus (Lk 4,22). Grūti ir izprotama šī uztveres maiņa.
Visā Evaņģēlija kontekstā šai noraidošajai attieksmei ir programmatisks raksturs. Lūkas jau rakstot par Jēzus bērnību iezīmēja, ka Jēzus persona ienesīs šķelšanos tautā (2,34), bet laikā, kad evaņģēlists rakstīja Evaņģēliju Izraēlis noraidīja ne tikai Jēzu, bet arī Viņa vēsti. Šī noraidošā attieksme bija liela pirmatnējās Baznīcas problēma un evaņģēlista rakstos tas īpaši skaidri tiek atspoguļots; evaņģēlists Kristus noraidīšanu uztvēra kā traģēdiju un tāda tā ir līdz mūsu dienām.
Viņi vēlējās redzamus pierādījumus, kas apstiprinātu Jēzus apgalvojumus, jo viņi dzirdēja par lieliem notikumiem, kurus Jēzus veica Kafarnaumā. Nesaņēmuši nevienu brīnumu, viņi neatzina Jēzu par pravieti. Jēzum šajā situācijā radās iespēja atsaukties uz senajiem praviešiem, kuriem bija jāsaskaras ar līdzīgu neticību un kuri arī veica lielus darbus ārpus Izraēla (1 Ķēn 17,8-16; 2 Ķēn 5,1-14). Abi pravieši, Elijs un Elisejs, dzīvoja tumšos laikos, kad Dievs neatrada ticību savā tautā. Rakstos pravietis ir tas, kas labi redz Dieva darbus, bet tas ļoti bieži izsauca cilvēkos lielu pretestību, jo tādi pravieši izjauca ierasto mieru un tāpēc viņus nevarēja paciest un ienīda. Jēzus pieminētie Vecās Derības notikumi nebija domāti kā provokācija un nelabvēlīgas nostājas radīšana pret Viņu pašu, bet Kungs parādīja, ka Izraēla pravieši darbojās arī ārpus Izredzētās zemes robežām; praviešiem bieži mājās neveicās un viņu neveiksmes nepārsvītroja viņu aicinājumu vai uzticību Izraēlim.
Jēzus drīzāk vēlējās uzveikt viņu neticību un izskaidrot, ka patreiz notiek tas, kas notika Elija un Eliseja laikā, kuri arī neatrada ticību tautā. Jēzus nevēlējās uzgriezt muguru jūdiem; tā to neizdarīja arī abi pravieši. Tomēr cilvēku uzvedība un neticība noteica, ka Jēzus vārdi pārtapa par spriedumu un norādīja, ka Evaņģēlija tika arī sludināta pagāniem. Sadusmotie cilvēki centās Viņu nolinčot. Šajā laikmetā jūdu tauta lūdzās un gaidīja uz Dieva darbību un pēdējo laiku iestāšanos, tomēr stundā, kurā Kungs sāka darboties, izrādījās, ka viņi to bija iztēlojušies savādāku: pirmkārt, jau ne tādā veidā kā viņi pieredzēja dotajā brīdī, ne tik konkrēti un tuvu savai dzīvei, ne tik izteikti un, šķiet, pats nepatīkamākais, ne jau kaimiņš! Noteikti ne Nācaretē un ne šodien! Dieva piedāvātais “šodiena” netika pieņemts, bet tika atlikts par labu diskusijām, pārdomām un lietas tālākai noskaidrošanai...
Tautas noraidošā attieksme neizsauca proporcionālu atbildes reakciju no Jēzus puses. Vētrainā cilvēku vēlme nogalināt Jēzu balstījās Atkārtotās Likuma grāmatas fragmentā: viltus “pravietis…, lai tiek nonāvēts, jo viņš dumpīgi runājis pret Kungu” (13,6). Tomēr viņi nespēja nogalināt Jēzu, jo “Viņš, tiem pa vidu izgājis, devās prom” (Lk 4,30). Nācaretes notikums skaidri norāda uz atmešanu, ko Jēzus piedzīvos trīs gadus vēlāk Jeruzālemē. Pirmajā reizē neizskaidrojamā veidā Jēzus izbēg no nāves. Uz šo notikumu var skatīties kā uz brīnumu, bet arī kā uz Jēzus dzīves un kalpošanas modeli, kurā Viņš iet pie jūdiem un tie Viņu noraida, Viņš norāda uz pagānu dalību Dieva valstībā un jūdi vēlējās Viņu nogalināt. Jēzu nenogalināja, jo vēl nebija pienākusi īstā stunda - krusta stunda.
Šī iziešana “pa vidu” ir kā Kunga pashas priekšvēstnesis, jo šeit Jēzus nāve tika izspēlēta cilvēku sirdīs, bet vēlāk šīs domas un valodas tiks īstenotas praksē; tagad Kungs caur slepkavu rokām izgāja cauri neskarts, bet vēlāk Viņu nogalinās, lai augšāmcēlies parādītu, ka “nāve vairs nevalda pār Viņu” (Rom 6,9). Jēzus iziešana “pa vidu” paredz Viņa godpilno misijas noslēgumu, kuru Kungs īstenos neskatoties uz naidu un vajāšanām. Jēzus netika atmests tikai Nācaretē vai Jeruzālemē, bet ik reizi, kad Kungs uzrunā kāda cilvēku un tiek atmests - tas ir šis Kunga “šodien” (Lk 4,21). Jēzus “šodien” ir klātesošs visā Baznīcas vēsturē, jo cilvēkam ir lielas grūtības “šodien” atbildēt uz Dieva vēlmi ienākt viņa dzīvē un būt par svarīgu un konkrētu šīs dzīves Personu. Tajā brīdī liekas, ka mana dzīve ir apdraudēta, jo tam nav jānotiek tagad! Tomēr vienīgais, kas var mainīt dzīvi ir šis Kristus “šodien” un tas ir lielais dzīves izaicinājums, drāma un prieks.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru