7.26.2018

Jņ 6, 1-15, svētdiena XVII, B

Jņ 6, 1-15

29. jūlija svētdienā pārdomāsim Euharistijas noslēpumu un šo tēmu turpināsim piecas nākamās svētdienas pēc kārta. Lai iedziļinātos šajā noslēpumā Baznīca izmanto Jāņa Evaņģēlija 6. nodaļu. Šogad svētdienas liturģijā lasām Marka Evaņģēliju un Jāņa Evaņģēlijs ļoti pārdomāti tiek iekļauts šajā lasīšanas procesā. Evaņģēlists Jānis rakstīja par jauno pārbagātību. Šo domu par pārbagātību, ko nes Jēzus, viņš iesāka aprakstā par notikumiem Kānas kāzās (Jņ 2,1- 11) un turpināja šo tēmu brīnumainajā stāstā par maizes pavairošanu. Maizes pavairošanu visi četri evaņģēlisti kopā piemin sešas reizes. Šis notikums bija plaši pazīstams un tika saglabāts pirmo kristiešu kolektīvajā atmiņā. Evaņģēlisti rakstīja par pieciem tūkstošiem pabaroto vīriešu, neskaitot sievietes un bērnu (Mt 14,13-21; Mk 6,35-44; Lk 9,10-17) un vēl citus četrus tūkstošus (Mt 15,32-38; Mk 8,1-9). 

Evaņģēlists Jānis piemin šajā stāstā tādas detaļas kādas nav atrodamas pie citiem evaņģēlistiem, un tādā veidā vēlas izteiksmīgāk iezīmēt Euharistijas noslēpumu. Jēzus, līdzīgi kā to darīja pēdējo vakariņu laikā, pats dalīja maizi un lika mācekļiem salasīt atlikušās druskas, lai nekas neietu postā. Grieķu valodā “salasīt” tiek tulkots kā synagō un no šī vārda radās jēdziens sinaksa, kas rietumu un austrumu tradīcijā nozīmēja svētu sapulci, kura sanāca, lai svinētu Euharistiju. Grieķu vārds, kas apzīmē druskas, fragmentus, gabaliņus (gr. klasma) senajā kristiešu literatūrā apzīmēja hostiju. Jānis arī lieto šajā vietā vārdu eucharisteō (Jņ 6, 11: izsacījis pateicību), kas dažādiem Evaņģēlistiem tiek lietos šajā pašā fragmentā un arī pēdējo vakariņu aprakstā. Stāstā tiek pieminēts kāds jauns zēns, kuram bija miežu maize un divas zivis. Vienīgi Jānis raksta par miežu maizi, kas liecina par pūļa nabadzību. Mieži tika uzskatīti par trūcīgo maizi. Lūkasa Evaņģēlijā varam uzzināt, ka trīs šādas maizes varētu būt viena cilvēka dienas maltīte (11,5). 

Šādas detaļas norāda uz Vecās Derības (2 Ķēn 4, 42-44) brīnumu, kurā pravietis Elīsa pabaroja simts vīru ar divdesmit miežu maizēm un pravietim palīdzēja kāds jauns kalps. Tāpat kā pēc Jēzus maizes pavairošanas, arī Elīsam palika pāri grozi ar druskām. Kāda nozīme ir notika Vecas Derības notikumiem? Jēzus izmantoja tēlus un motīvus no Vecās Derības, lai norādītu, ka Viņš piepilda un pārveido šos tēlus jaunā veidā. Kungs atsaucās uz visām lielajām vēsturiskajām personām (Mozus un Elīsa), kuri Dieva spēku pazina ļoti labi. 

Kā jau iepriekš tika pieminēts, Jēzus pats dalīja maizi, lai tādā veidā uzsvērtu, ka pats vēlējās nākt un saskarties ar alkstošiem un izsalkušiem cilvēkiem. Viņš vēlējās būt kopā ar cilvēkiem, redzēja viņu vajadzības un trūkumus. Šajā notikumā Kungs bija drīzāk gans nevis mācītājs. Viņš neizteica nekādu mācību, bet veica nākamo zīmi, kurā atklāja sevi kā Dzīvības maizi. Jēzus ir barības devējs un dzīvības avots cilvēkiem. Tālāk Jāņa Evaņģēlijā varam lasīt, ka Jēzus ir atdzimšanas, dzīvā ūdens un dziedināšanas avots. Lai labāk ilustrētu šo pārbagātību jāievēro, ka kalnā bija daudz zāles (Jņ 6,10), kas norāda uz 23. psalmu, kurā Dievs ir kā gans, kurš savas avis gana zaļās pļavās (Ps 23,2). Šī mazā detaļa kārtējo reizi uzsver Jēzus lielo iejūtību pret cilvēkiem. “Jēzus, pacēlis acis” (Jņ 6,5) - Viņš nav vienkāršs gans, bet tas, kas redz daudz vairāk un dziļāk. Cilvēki neko Viņam neteica, bet Kungs zināja viņu vajadzības un rīkojās atbilstoši ļaužu vajadzībām. 

6. nodaļā Jānis raksta par noslēpumainu maizi, kuru ticīgajiem ir jāpieņem. Visa nodaļa ir viena lieka euharistiskā katehēze, kas norāda uz zīmēm un darbībām, kādas praktizēja pirmās kristiešu kopienās. Visi, kas kopienā pieņēma pateicības maizi, pieņēma Kristu, Viņa klātbūtni un spēku. Kānā un šajā notikumā Jēzus dod vairāk nekā vajag. Manna, kā tas bija Vecajā Derība, vairs nekrīt no debesīm, bet Jēzus izmantoja niecīgos cilvēku krājumus, lai pagodinātu Dievu, pabarojot tūkstošiem cilvēku. Šo varu Jēzus deva mācekļiem un Baznīcai, lai tā šo maizi dalītu visiem, kas ir izsalkuši.

br. Jānis Savickis OFMCap

7.18.2018

Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadiena, 1 Kor 3, 9b-11.16-17

1 Kor 3, 9b-11.16-17

Pagājušogad 23. jūlijā Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienā pārdomājām 84. psalmu, bet šogad 22. jūlijā iedziļināsimies sv. apustuļa Pāvila pirmajā vēstulē Korintiešiem, kas liturģijā seko pēc 84. psalma. Pāvils attīsta domu par Baznīcas celšanu un Kristu kā kristīgās dzīves pamatu. Apustulis raksta par sevi kā gudru namdari (sophos architektōn) (1 Kor 3,10), kvalificētu galveno celtnieku. Vērīgi pārdomāsim šos vārdus, kuri Jaunajā Derībā parādās vienīgi šajā vietā.

Ja mēs ielūkojamies Vecajā Derībā, arhitekta tēls kļūst vēl izteiksmīgāks. Arhitektus Vecajā Derībā Dievs apdāvināja ar Garu, kad deva gudrību un tehniskās prasmes, lai iekārtotu Saiešanas telti (Izc 35, 30-33) un Jeruzālemes svētnīcu (1 Ķēn 4,29; 7, 23-14). Ķēniņš Sālamans bija gudrs arhitekts, kurš lika pamatus svētnīcai (1 Ķēn 5, 17-18) un dalījās ar savu gudrību ar Izraēli un citām tautām (1 Ķēn 10,24; Sak 1, 1-2). Pāvils uzlūkoja sevi kā garīgo Sālamanu, kurš pārraudzīja citas svētnīcas celtniecību, Baznīcu, un pasludināja Evaņģēlija gudrību pagāniem un Izraēlim. 

Architektōn ir cilvēks, kas pārrauga celtniecības darbus. Arhitekts viens pats neko nevar paveikt un viņam ir jāpaļaujas uz citu prasmēm, un līdzstrādnieku talantiem un pieredzes. Pāvils paveica būtiskāko darbu - ielika pamatus, bet kāds cits vadīja celtniecības darbus tālāk. Apustulis arī aicināja katru būvētāju būt ļoti vērīgam. Pāvila īpašais uzdevums bija pamatu ielikšana pasludinot ļoti skaidri Jēzu Kristu krustā sisto (1 Kor 2,2). Viņš kā “gudrais arhitekts” evaņģelizēja daudzās pilsētās (Rom 15:19-20), un rīkojās tajās līdzīgi kā Korintā, kurās dibināja jaunas draudzes. Pāvils neatstāja nekādu citu izvēles iespēju: vienīgais stabilais pamats ir Jēzus Kristus. 

Korintā bija tādi, kas domāja, ka pats Pāvils ir Baznīcas un draudzes dzīves pamatakmens. Tomēr neviens cilvēks nevar nodrošināt draudzes un kristiešu patieso dzīvi. Apustuļi, sludinātāji un priesteri pārvietojās un mira, bet Jēzus Kristus paliek. Baznīca ir jāceļ balstoties uz mīlestības un ticības pamatiem, un šajā darbā katram ir sava loma; Baznīcas un kristiešu dzīves veidošana ir ilgtermiņa projekts, kurš nemitīgi tiks pārbaudīts, pētīts un izvērtēts - vai šī būve ir izturīga, atbilstoša un saskaņa ar Kristus ieceri. Kristīgā būve piedzīvo uguns pārbaudījumus un, ja konstrukcija iztur uguni, celtnieks ir pienācīgi atalgots. Evaņģelizācijas kvalitāte ir ļoti svarīga. 

Pāvila mērķis bija ļoti konkrēts: būvēt Baznīcu uz neuzliesmojošiem akmeņiem, tādiem kādi tika lietoti Svētnīcas celtniecībā (1 Hr 22,14-16; 29,2; 2 Hr 3,6; Izc 25,3-7; 31,4-5; 35,32-33). Pāvils salīdzina jauno Dieva tautu ar Dieva svētnīcu (1 Kor 3,16) un viņa izmantotie vārdi (arhitekts, gudrs, zelts, sudrabs, akmeņi, koki, darbs un Gara dāvanas) norāda uz Izceļošanas grāmatu (31, 1-5) un Saiešanas telti (Izc 35,30-36). Izmantojot šādus tēlus Pāvils uzsver ticīgo kopienas svētumu, kurā dzīvo dzīvais Dievs. Cilvēciskais faktors šajā celtniecībā ir tik liels, ka rūpībai un gudrībai ir nozīmīga loma, lai nepieļautu “uzliesmojumus” celtnē. Pāvils ļoti uzmanīgi veidoja draudzes, lai “uzliesmojošie” elementi nesāktu dominēt pār Jēzus Kristus Evaņģēliju un Svēto Garu. Katrs ticīgais ir aicināts ļoti gudri veidot savu kristīgo dzīvi, lai iekļautos šajā celtniecībā un ticībā pieņemtu savu vietu, un vērojot savu iekšējo sirds celtni, gādātu, lai tur neuzliesmotu kādas iznīcinošas liesmas, kas var kaitēt ne tikai sev, bet arī draudzei un Baznīcai. 

br. Jānis Savickis OFMCap 

7.11.2018

Mk 6, 7-13, svētdiena XV, B

Mk 6, 7-13

Iepriekšējās piecas svētdienas Evaņģēlija lasījumi ļāva iepazīties ar Kunga tuvību vai arī pietuvināja mūs Kungam. Nākamajās deviņas svētdienas varēsim pārdomāt mācekļu misijas un “dzīvības maizes” noslēpumu Marka Evaņģēlijā. Ja piecas nedēļas mēs varējām izdzīvot Kunga tuvības noslēpumus, tad tagad esam aicināti atklāt kā šo pieredzi nodot tālāk un iepazīt Kunga klātbūtni Euharistijā. 

Neskatoties uz neticību, par kuru dzirdējām pagājušajā svētdienā, Evaņģēlija vēstij jātiek sludinātai un Jēzus izvēlas sūtīt divpadsmit mācekļus misiju darbā. Nācaretes iedzīvotāji vēlējās dzīvot veco dzīvi un nepieņēmu jauno dzīvi Dieva valstībā. Noraidošā attieksme pret Jēzu apliecināja Kunga lēmuma pareizību, ka jāizveido jauna Dieva bērnu kopiena, kuras priekšgalā ir Divpadsmit mācekļi.

Jēzus darbība sākumā bija piesaistīta tikai pie Viņa, savā ziņā bija teritoriāli ierobežota un, ja kāds gribēja dzirdēt prieka vēsti, viņam bija jāmēro prāvs ceļa gabals, lai klausītos pestīšanas vārdus. Loģisks turpinājums evaņģelizācijas darbam bija Divpadsmit mācekļus sūtīšana uz malu malām. Jēzus īstenoja savu mērķi, ko iepriekš noteica, kad “iecēla divpadsmit, lai tie ar Viņu būtu un lai sūtītu tos sludināt” (Mk 3,14). Tas nozīmēja, ka viņiem bija jāpaliek Kunga klātbūtnē un rosīgi jāmācās, un tikai tad viņi varēja tikt sūtīti evaņģelizēt. Jēzus savus mācekļus nesūtīja vienus pašus, bet divatā (Mk 11,1). Kungs kā labs skolotājs zināja laiku, kad viņus sūtīt un uzticējās viņiem, ļaujot katram kļūt par tādiem lieciniekiem, kuri nav veidoti pēc viena šablona. Mācekļi varēja autentiski liecināt, ar savu dzīvi un saviem vārdiem, kuri bija piepildīti ar “mūsu Kunga Jēzus Kristus smaržīg[ajiem] vārd[iem]” *, jo “sajuta to, ko sajūt draugi, kas mielojās ar apslēptu saldumu” **. 

Jēzus darbības veida maiņu var arī skaidrot ar to, ka mainījās apdzīvotu vietu lielums un veids. Iepriekš Jēzus sludināja lielos apdzīvotos centros un piedzīvoja atmešanu, bet tagad uzsāka miestu evaņģelizācijas (6,6) programmu Galilejā. Šādos apstākļos Viņam bija jāizkaisa mācekļi, lai tie sasniegtu pēc iespējas vairāk cilvēku un pēc tam atkal varētu sanākt kopā, lai dalītos savā starpā par Dieva darbību viņu dzīvē. Tādā veidā cilvēki varēja redzēt viņu vienkāršo dzīves veidu, kas liecināja par uzticību Dievam. 

Evaņģēliji (Mt 10,10; Mk 6,8; Lk 9,3) nedaudz atšķiras ar to, ko mācekļiem jāņem ceļā, bet svarīgākais ir tas, ka viņiem jāceļo neapkrautiem, viegliem un brīviem. Svarīga ir spēja atsacīties. Bībelē atsacīšanās nekad nav laba pati par sevi, bet ir nepieciešamība noteiktam mērķim. Arī šī Evaņģēlija fragments neliek domāt, ka šeit piedāvātā atsacīšanās ir vispārējs likums un saistošs visiem mācekļiem visos laikos, tomēr mācekļu skaidrā un vienkāršā ticība ir jāuztver kā vispārējs likums visiem ticīgajiem. 

Tiem, kas iesaistās aktīvā evaņģelizācijas darbā nav jābūt izvēlīgiem ēdājiem un prasīgiem pret izmitināšanas apstākļiem, jo viņiem ir jāaptver situācijas nopietnība, ka tie ir sīkumi, jo svarīgāka ir klausītāju pestīšana. Jēzus saviem mācekļiem uzticēja ļauno garu izdzīšanu, tomēr galvenais viņu uzdevums bija Evaņģēlija sludināšana, kas arī padzen un attālina ļaunos spēkus, un nes dziedināšanu. Saviem mācekļiem Jēzus lika, gadījumā, ja netiks neuzņemti, nokratīt “putekļus no savām kājām” (6,11). Putekļu nokratīšanu no kājām praktizēja dedzīgākie jūdi tad, kad atgriezās Svētajā Zeme no pagānu apgabaliem. Ja ņemam vērā šo praksi, var secināt, ka tie, kas atmeta Jēzu un mācekļu sludināto Evaņģēlija vēsti, netika pieskaitīti jaunajai Dieva tautai, bet paši pielīdzināja sevi pagāniem un tas notika divu liecinieku klātbūtnē (At 17,7).

Ļaudis, kas klausījās Jēzus vārdus bija ziņkārīgi, ieinteresēti un apbrīnoja Viņa darbus, tomēr tie neuzņēmās paveikt neko vairāk. Lasot Evaņģēliju var ļoti skaidri redzēt, ka mācekļi ir tie, kas klausās  un tic, un neskatoties uz neizlēmību un biklumu nošķiras no pūļa, un sāk sekot Jēzum. Pūlis klausās, bet pēc tam dodas uz mājām, atslēdzas no notikušā un pārslēdzas uz ikdienas raizēm vai arī sīkumiem, bet māceklis paliek Kunga tuvumā un kādā brīdī tiek sūtīts sludināt Evaņģēliju.

** Sv. Klāras trešā vēstule sv. Prāgas Agnesei, 14. 

br. Jānis Savickis OFMCap 

7.05.2018

Mk 6, 1-6, svētdiena XIV, B

Mk 6, 1-6

Ar 8. jūlija svētdienu noslēdzas piecu svētdienu pārdomas, kuras iesākām 10. jūnijā, par Dieva tuvību un šķelšanos, kas rodas saskaroties ar Kunga atklāsmi. Jēzus vārdi un darbi spēcīgi atbalsojās visur, kur Viņš gāja, tomēr par pārsteigumu Evaņģēlija lasītājiem, dzimtā Nazaretes pilsēta Kungu uzņēma ļoti skeptiski. Parasti evaņģēlists Marks raksta, ka cilvēki brīnījās par Jēzu, bet šīs svētdienas fragmentā, viņš piemin, ka Jēzus brīnījās par cilvēkiem. Nedaudz iedziļināsimies šajā notikumā. Evaņģēlists Marks ar šo fragmentu noslēdz Jēzus atmešanas notikumu aprakstus, kuros var iepazīties ar farizeju un herodiešu (Mk 3,6), ģimenes (3,21.31-35), rakstu mācītāju (3,22) pagānu (5,17) un tagad arī tuvinieku un novadnieku nelabvēlīgo attieksmi pret Viņu. Jēzus ieradies savā dzimtajā pusē uzreiz redzēja atšķirību kāda ir starp Nazareti un citām sludināšanas vietām. Jēzum jau bija pieredze ar savas ģimenes kritisko nostāju pret sevi (3, 21.31).

Šīs svētdienas fragments ir cieši saistīts ar pagājušās svētdienas Evaņģēlija lasījumu, jo parāda kraso atšķirību starp ticību (sieviete, kas pieskārās Jēzum, Mk 5,34.56) un ticības trūkumu Nazaretē (6,6). Aklums, kas nespēj ieraudzīt patiesību var izpausties dažādos veidos, un izrādījās, ka Jēzum tuvākajiem cilvēkiem nebija labākas Viņa iepazīšanas priekšrocības. Viņi bija apjukuši par Jēzus gudrības un darbu avotu; viņi nevarēja izprast kā tik parasts cilvēks var iegūt visas tās spējas; viņu rūpes par šo jautājumu neļāva viņiem nonākt līdz galvenajam jautājumam: ko tas viss nozīmē? Viņi tik daudz nevēlējās uzzināt Jēzus noslēpumu, bet raizējās kā ātrāk apstiprināt savas aizdomas, ka Viņš nevar būt tāds neparasts. 

Jēzus izvaicāšana ir trešā šāda jautājumu sērija, kādu varam lasīt pirmajās sešās Marka Evaņģēlija nodaļās. Pirmā izjautāšana notika sinagogā ar jautājumu: “Kas tas ir?” (1,27); pēc tam daži rakstu mācītāji un mācekļi jautāja: “Kas Viņš ir?” (2,7; 4, 41). Šajā fragmentā jautājums attiecas uz Jēzus spēka avotu: “No kurienes Viņam tas viss?” (6,2). Jēzus novadnieki neaizgāja savās spekulācijās tik tālu kā rakstu mācītāji, kuri redzēja Kunga spēju avotu Belcebulā (3,22). Viņi vienkārši domāja, ka Dievs nevar tik vērienīgi darboties caur kādu no viņu vidus, jo nespēja saprast, ka mazais sinepju grauds var izaugt liels (4, 31-32). Nācaretes iedzīvotāji Jēzu bija “pazinuši miesīgi” (2 Kor 5,16) un ikdienišķais skatījums uz dzīvi apgrūtināja viņiem ielūkoties noslēpumā.

Šādos apstākļos Jēzus neveica brīnumus. Šī situācija parāda, ka zīmes un brīnumi paši par sevi nerada ticību, jo ticība ir personiska izvēle un apņemšanās, un nevis īslaicīga atbilde uz kādu patīkamu stimulu. Iespējams, tāpēc Jēzus visur nemētājās ar savām zīmēm, bet brīnumi bija kā atbilde uz ticību; Viņš par katru cenu necentās pārliecināt neticīgos. Savā pilsētā Jēzus izdziedināja pāris slimos, kas bija pietiekami pazemīgi un atvērti, lai ieticētu Viņam. Tas nenozīmē, ka Dieva spēks ir ierobežots saskaroties ar seklām sirdīm, bet to, ka Kungs izvēlējās darboties saskaņā ar cilvēku ticību. Skumjas var izsaukt šādas situācijas, kad citu neticības dēļ nenotiek brīnumi un neviens nesaņem dziedināšanu; neticīgā vide iekļauj cilvēku un apdala no tā, ko var piedzīvot tās vietas un sabiedrības, kur ticība plaukst un ir dzīva. Tomēr šis fragments nes lielu cerību. Jēzus ievēro konkrētus cilvēkus. Tas, kas Viņu īpaši uzrunā ir attiecību veidošana ar ticīgajiem un brīnumi tiek veikti šo attiecību ietvaros.

Šo situāciju var uzlūkot arī kā vienu no Jēzus misijas zemākajiem punktiem, tomēr nav jāraizējas par Jēzu, bet par to, ka lielai daļai cilvēku, kuri sastapa Jēzu bija šaura Kunga uztvere. Pieauga arī pretestība pret Viņa mācību. Evaņģēlists Marks īpaši uzsvēra Jēzus atmešanu, jo viņa lasītāji, pirmie kristieši, arī piedzīvoja noraidījumu un izslēgšanu no sabiedrības. Lasot Evaņģēlija vietas, kur Jēzus tiek atmest, jāatceras, ka mūsu priekšā parādās kārtējā krusta ēna. Jēzus atmešana atgādina naidīgumu ar kuru Viņš sastapās un krusts nenāk kā pārsteigums Evaņģēlija lasītājiem. Krusta notikumam ir jābūt par pamatu visiem skumjajiem brīžiem un noraidījumiem, jo dod cerību uz augšāmcelšanās spēku un uz pārsteidzošu notikumu pavērsienu.

br. Jānis Savickis OFMCap