8.26.2019

Lk 14,1a, 7-14, svētdiena XXII, C

Lk 14,1a, 7-14

1. septembra svētdienas Evaņģēlija tēmu ar 25. augusta svētdienas lasījuma vēsti visskaidrāk vieno pēdējais teikums: “pēdējie, kas būs pirmie, un ir pirmie, kas būs pēdējie” (Lk 13,30). Pirms nedēļas galvenā tēma bija sava lepnuma un egoisma “apgriešana” Dieva priekšā. Šajā svētdienā Evaņģēlija fragments aicina mūs pārdomāt pazemību pret tuvākajiem. Jēzus māceklis ir tas, kas izvēlas pēdējo vietu jeb kalpošanas stāju un miršanu savam uzpūstajam "es". Šajā svētdienā Jēzus arī uzņemas iniciatīvu (Lk 14,7), lai klausītājiem skaidrotu savu mācību. Skatoties sev apkārt Viņš ievēro kā viesi ieņem goda vietas, pēc iespējas tuvāk saimniekam. Evaņģēlija fragments ir ļoti dinamisks, jo ņemts no ikdienas dzīves. Kungs prata arī šādas, vienam nopietnas, bet citam komiskas situācijas, izmantot Dieva valstības sludināšanai.

Antīkās pasaules literatūrā filozofu parunas notika mielastu laikā. Ēšana un dzeršana veidoja vidi, kurā notika nopietnas sarunas un vieglprātīgas čalas. Grieķiem, kas lasīja Evaņģēliju, Jēzus bija ne tikai mesija vai pravietis, bet arī filozofs, kurš bieži sēž pie galda vai runā par mielastiem. Senatnē viesi maltītes laikā bija atgūlušies uz kušetēm, vairāki uz vienu un noliekušies uz kreiso elkoni. Katrs sēdēja saskaņā ar savu statusu. Galvenā vieta bija sākumā, bet pārējās “U” burta veidā atradās viena otrai pretī. Romieši sauca šādu galdu par triklīniju (lat. triclinium < gr. treis trīs + klinē gulta - pusdienu galds ar guļvietām gar trim tā malām, lai ēst varētu guļus).* Abpus saimniekam bija goda vietas. Ja svarīgs ciemiņš ieradās ar nokavēšanos kādam bija jāpārvietojas uz citurieni. Jūdiem maizes ēšana kopā bija dziļš sadraudzības notikums. Sabata maltīte bija šajā ziņā īpaša un uz to jūdi labprāt ielūdza kādu ievērojamu mācītāju. Šāds ciemiņš mācīja viesus un iesaistījās dialogos.

Jēzus vārdi par savas vietas izvēli svētkos bija prātīga galda taktika: “Nedižojies ķēniņa galmā un starp augstmaņiem nenostājies - labāk lai saka: nāc tu tuvāk! - nekā tev atkāpties augstdzimušā priekšā!” (Sak 25,6-7), “Esi lēnprātīgs īstenojot savas ieceres, bērns, un tevi mīlēs cilvēks, kas Dievam tīkams. Jo dižāks esi, jo vairāk zemojies un Kunga priekšā atradīsi žēlastību” (Sīr 3, 17-20). Kunga vārdi attēloja svarīgu garīgās dzīves principu: pazemību. “Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts” (Lk 14,11). Šie Jēzus vārdi iemieso spēcīgu Vecās Derības vēsi, kas īpaši attiecas uz tiesas dienu: “Tā būs Pulku Kunga dienā pret visiem, kas lepni un iedomīgi, it visi, kas augstu kāpuši kritīs! (Is 2,12; skat. Ez 17,24; 21,26).

Rabīns Akiva ben Yosef (50-135) deva padomu ieņemt divas trīs vietas zemāk nekā pienākas: “Labāk lai cilvēki tev saka “nāc augstāk, nāc augstāk un nekā “ej zemāk, ej zemāk”. Evaņģēlijā atainotā mielasta viesi bija pārliecināti, ka viņiem ir tiesības ieņemt goda vietas. Tomēr Jēzus nedeva pasaulīgus padomus, bet mācīja pazemību un stāstīja līdzību kā izturēties Dieva priekšā un sekojoši attiecībās ar cilvēkiem. Kungs māca, ka patiesi pazemīga persona sāk tur, kur tā varētu atrasties bez Dieva žēlastības un saņem cieņu, kas pienākas saskaņā ar Kunga gribu. Sekojot Jēzus padomam vienīgais, kas var mūs sastapt ir mūsu paaugstināšana. Jēzus iestājās pret paštaisnīgumu, jo šāda pārliecība izkropļo attiecības ar Dievu un cilvēkiem. No šāda domāšanas veida rodas pretenzijas, nepamatotas gaidas, neveselīgas hierarhiskas attiecības un sāpīgi nosodījumi.

“Pēdējā vieta” liek domāt par pazemību, tomēr kas ir pazemība? Vai tas īsti ir tikums un kāda ārēja rīcība? Var pūlēties kļūt par pazemīgu, bet tai pat laikā var kļūt par kaut ko pretēju pazemībai. Kā var praktizēt pazemību, lai nekļūtu par kaut ko pat komisku? Varbūt pazemības pūliņus cilvēka dzīvē nevar aprakstīt ar pozitīviem vārdiem un darbiem, ko pierakstām sev, bet tā ir tikai Dieva žēlastība? Šīs svētdienas Evaņģēlijā Jēzus māca, ka nav jāmeklē nekas priekš sevis - ir jāmeklē Jēzus dzīves stils. Pazemības īstenošanos mūsos nodrošina Kungs, bet dara to saskaņā ar saviem ieskatiem: kad un kā paaugstināt. Evaņģēlijā iepazīstam jaunā cilvēka garu, kas ir izdziedināts no lepnības un spēj atšifrēt un uzlūkot lepnības vēlmi parādīties melīgā izskatā. Kungs Jēzus pats izvēlējās pēdējo vietu un pazemojās, un mēs esam aicināti pievienoties šai pēdējai vietai jeb Kristus vietai, jo tā ir Dēla vieta. Tieši tāpēc Dievs mīl pēdējos un aicina arī mūs to darīt (Lk 14,12-14), jo, ja mēs pārāk aizraujamies ar pēdējās vietas meklēšanu, var palaist garām šīs svētdienas Evaņģēlija otro daļu - būt ar pēdējiem, tas jau ir līdzvērtīgs solis, lai būtu pēdējā vietā. Tāds bija Kristus ceļš, kurš Tēva sūtīts nāca pie grēciniekiem, lai būtu ar viņiem kopā visā viņu dzīvē un caur nāvi ievest dzīvībā. 

* https://svesvardi.tumblr.com/post/153040050777/trikl%C4%ABnijs 

br. Jānis Savickis OFMCap

8.19.2019

Lk 13, 22-30, svētdiena XXI, C

Lk 13, 22-30

25. augusta svētdienā uzsākam septiņu svētdienu ciklu, kurā iepazīsim kādi ir sekošanas nosacījumi Jēzum. Šis laiks ļaus iepazīt Jēzu, kurš savā ceļā uz Jeruzalemi stāsta dažādas līdzības un uzrunā savus klausītājus par piederību Dieva valstībai. Ceļš uz valstību ved “caur šaurajām durvīm” (Lk 13,24). Šaurās durvis ir pats Kristus. Cilvēks, kas satiekas ar Kungu, jūt vajadzību ieiet caur šīm durvīm, bet lai to paveiktu nepieciešams “apgriezt” savu paša “es”, kam ir liela nosliece augt un uzpūsties. Tie, kas nespēj uzlūkot savu egoismu un ievainoto dabu, un cenšas to visādos veidos ārstēt ar ārišķīgiem plāksteriem, atbildi atrod skatījumā, ka kristīgā ticība ir pārāk “šaura” un labāk pašam tik ar savu dzīvi galā. Kungs atgādina, ka tāds ceļš ir kaut kāds pašpestīšanās ceļš, kurā bēgam no patiesības par sevi. Šajā svētdienā Kungs aicina savus mācekļus pievērsties nopietni personiskajai atbildībai par savu vietu Dieva pestīšanas plānā. 

Jautājums “kas tiks pestīts?” bija ļoti svarīgs tā laika reliģiskajā apjukuma stāvoklī. Šie jautājumi bija plaši apspriesti un rabīniem bija plašas viedokļu atšķirības. Tomēr vispārējs bija uzskats, ka viss Izraelis tiks glābts, izņemot kādus uzkrītošus grēciniekus. Jēzus neatbildēja uz jautājumi tieši, bet mudināja savu klausītāju un citus, lai viņi cenšas iekļaut sevi pestīto skaitā. Savā ziņā uzstāda pretjautājumu: vai pestīto skaits patiešām būs mazs? Kungs atteicās spekulēt, jo daudz svarīgāk ir iesaistīties personiski. Tas ir daudz svarīgāk nekā kāda aritmētiska cilvēku šķirošana. Vārds “pūlieties” norāda uz visaptverošu cilvēka darbību; tai skaitā šīs vārds apzīmē konkurenci senās Grieķijas Olimpiskajās spēlēs. Jēzus vārdi ir viennozīmīgi: visai sirdij, nevis pus sirdij ir jācenšas sasniegt mērķi. Tas nenozīmē, ka paša cilvēka centieni nodrošina vietu valstībā. 

Jēzus šajā fragmentā neizskaidroja šauro durvju simboliku, bet noteikti tās ir durvis pestīšanā. Jāņa Evaņģēlijs palīdz izprast šos Jēzus vārdus: ”Es esmu durvis. Ja kāds caur mani ieiet, tas tiks pestīts; un viņš ieies un izies, un atradīs ganības” (Jņ 10,9). Pestīšanu nodrošina Dieva žēlastība un tikai pēc tam mūsu sadarbība un paklausība (Ef 2,8-10; Filip 2,12-13). Jēzus norāda uz ticības dzīves sarežģītajiem aspektiem, jo durvis vienmēr ir atvērtas, bet Kunga klātbūtnē mēs ieejam ļoti kūtri. Tie, kas tur nevarēs ieiet būs tie, kas mēģinās to veikt par vēlu, tie, kuri neiepazīs Kristus personu; tie, kas mēģinās laicīgi ieiet nepiedzīvos pārsteigumu; tie, kas “pūlēsies”, tie ieiet. Patiesie meklētāji netiks izslēgti no valstības, tomēr laika robežas ir neizbēgama. Tie, kas vēlējās ieiet pa durvīm, domāja, ka pazīst Kungu. Jēzus savu mācību piedāvāja visiem cilvēkiem, kur Viņš gāja; Viņš ir nepārtraukti pieejams! Cilvēki aizbildinājās ar fizisko tuvumu, bet nevarēja apgalvot, ka izprata un pieņēma Kunga mācību. Viņu nostāja nebija autentiska, bet virspusēja. Interesanti, ka Jēzus nerunāja par kādiem ļauniem darbiem, tomēr šie cilvēki būs kopā ar ļauna darītājiem.

Tas arī būs lielu pārsteigumu laiks. Ļaudis nāks no visām četrām pasaules malām, un tas norāda, ka pagānu tautas tiks kupli pārstāvētas Kunga priekšā. Jūdi būs izbrīnīti, jo viņi jutās kā tādi, kuriem valstība ir garantēta. Turklāt mesiānistiskajā mielastā piedalīsies arī pagāni, bet jūdiem vieta nav garantēti tikai pateicoties piederībai savai tautai. Jūdu klausītājiem Jēzus vārdi bija divtik spēcīgi: iespēja būt izslēgtiem un redzēt pagānus iekļautos valstībā. Kontrastu starp tiem, kas ārā un tiem, kas iekšā pastiprina patriarhi, kuri piedalīsies pestīšanas mielastā. Katrs jūds vēlējās sēdēt ar viņiem pie mielasta galda Dieva valstībā, un doma, ka uz šīm svinībām var noskatīties no malas un redzēt pagānus kopā ar patriarhiem, bija šokējoša.

Šīs svētdienas fragmenta noskaņa sākumā var likties biedējoša un to var ietvert vienā teikumā: jūs būsiet pārsteigti par savu viltus pārliecību par pestīšanu. Kunga vārdi neattiecas tikai uz jūdiem, bet arī uz kristiešiem - tiem, kuri tad un tagad saka, ka pazīst Jēzu. Visiem priekšā stāv šie šaurās durvis, Jēzus Kristus, kas uzdod jautājumu, vai iziesi caur šīm durvīm? Šajā jautājumā ir arī ietverts aicinājums uz rīcību, lai atbrīvotos no visa lielā, kas neļauj iziet caur šīm durvīm. Māceklis, kas apkrāvies ar sevi un to, ko uzskata par savas personas stūrakmeņiem, Kristus priekšā var atklāt, ka tā ir viltus krava, kas dod neīstu drošību un mieru. Jēzus ir konkrēts. Viņš ir ceļā “uz Jeruzalemi” (Lk 13,22), kur tiks notiesāts, nonāvēts un augšāmcelsies. Tā nebija labas pašsajūtas stratēģija, bet pestīšanas plāns. Kungs atgādina, ka uz patiesību var skatīties pavirši un kļūmīgi, un īpaši tas attiecas uz patiesību par sevi; cieniet savu dzīvi un paši sevi, un neļaut tai izplūst bezmērķīgā plūdumā, bet iet pa šauro taku. Jēzus šajā jautājumā ir ļoti nopietns, jo Viņš nevarēja iztēloties citādākas attiecības pret Tēvu un Viņa mīlestību. 

br. Jānis Savickis OFMCap

8.16.2019

Lk 12, 49-53, svētdiena XX, C

Lk 12, 49-53

Jēzus dienas un šodiena ir izšķirošs laiks, kad cilvēkiem ir jāizlemj, vai pieņemt Jēzus kā Kungu vai nē. Jēzus tiek uztverts kā miera nesējs pasaulē un tā ir patiesība. Tomēr ar mieru viss nebeidzas, jo dažreiz Viņa mācība, un veids kā tā tiek pieņemta, nozīmē šķelšanos starp cilvēkiem. Kunga ienākšana pasaulē ienesa dalījumu. Jēzus māceklības ceļš ļoti bieži rada neizpratni no tuvinieku puses un tas nozīmē, ka Kunga Evaņģēlijs ne tikai nes mieru, bet arī šķelšanos starp tiem, kas pieņem Viņu un tiem, kas noraida Viņu. Jēzus vēsts tik ļoti atšķiras no tā, pie kā cilvēki bija pieraduši un nevēlējās atteikties, ka šķelšanās bija neizbēgama. Jēzus vēsts bija ļoti nopietna un daudziem bija grūti izprast Kunga pestīšanas vārdus.

Jēzus teica: “Es atnācu uguni mest uz zemi, un mana vēlēšanās ir, lai tā iedegto” (Lk 21,49). Iepriekš Evaņģēlijā Jānis Kristītājs teica: “Es jūs kristīju ar ūdeni, bet nāks varenāks par mani, kam es neesmu cienīgs Viņa kurpju siksnas atraisīt; Viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī” (Lk 3,16). Kas tā ir par uguni? Vai tā ir kāda bīstama un iznīcinoša uguns? Uguns simbolizē Dieva klātbūtni un mīlestību (At 4,24; Apd 2,3), tiesu pār grēciniekiem (Lev 10,2; Mt 22,7) un šķīstīšanu (Lk 3,16; Pēt 1,7). 

Apustuļu darbos Jēzus vārdi par uguni piepildās, kad Vasarsvētku dienā Svētais Gars nāca pār mācekļiem uguns veidā. Svētais Gars ir kā uguns, kas deg mācekļu sirdīs un veido viņus par spēcīgiem un drosmīgiem ticības apliecinātājiem. Jēzus uguni pieredz māceklis, kurš pieņem kristībās Jēzu Kristu, Dzīvā Dieva Dēlu, un savu dzīvi un pasauli uzlūko Evaņģēlija gaismā. Tas ienes spriedzi sirdī, kad vecais cilvēks vēl pretojas jaunajai dzīvei un ienes pārmaiņas līdz šim iekarotajā vietā pasaulē, kur jaunais cilvēks netiek saprasts.

Atbildi varam meklēt arī kristībās. Vārds “kristības” grieķu valodā nozīmē “iemērkt” - parasti ūdenī. Jēzus vēsts ir kā uguns, kas aizdedz un pārmaina. Skatoties virspusēji, Jēzus runā par postu, tomēr Viņa vēsts centrā ir Viņa paša pestījošās ciešanas. Tāpēc arī Viņam pašam bija dziļi jāiegrimst tumsā kā cilvēkam kristību ūdenī. Jēzus savās ciešanās tika iegremdēts ciešanās un nāvē, un piecēlās jaunai dzīvei. Tās bija mīlestības ciešanas, kurās Jēzus dega kā krūms, bet netika iznīcināts (Izc 3,1-12), bet ar savu liesmu apņēma cilvēkus. Ja kāds satiek Jēzu un vēlas palikt Viņa tuvumā, viņam jābūt gatavam būt kā degošajam ērkšķu krūmam, kas nesadeg (Izc 3,2). 

Jēzus nes dalījumu un spriedzi cilvēku starpā. Jēzus vārdi ir kā uguns, kā ass zobens: “Nedomājiet, ka es atnācu nest mieru virs zemes! Es neatnācu nest mieru, bet šķēpu” (Mt 10,34), kas plēš miesu un ievaino, atklāj sirds noslēpumus un izjauc ierasto rutīnu (skat. Lk 2,34-35). Tā notiek ar cilvēku, kuru Dievs aicina, kad Kungs sagaida radikālu sekošanas atbildi. Šīs izšķiršanās zīmogs tiek saņemts kristībās.

Jēzus solīja iegremdēšanu/kristības Garā un ugunī (skat. Mt 3,11; Mk 1, 7-8; Lk 3,16; Jņ 1, 26-27). Jaunais cilvēks dzimst kristību ugunīs un šis jaunās radības tapšanas process paredz šķīstīšanos, tīģeļa liesmas, kas atdala sārņus no tīrā metāla. Tieši tāpēc arī baptistērijs ir kā krāsns, kurā tiek pārkausēta mūsu ievainotā daba: “Kristību ūdenī ir apslēpts uguns, kas iznīcina grēkus, bet sargā taisnīgā miesu, tāpat kā metāls tiek saglabāts un nesabojāts ugunī, kad tiek attīrīts no rūsas” (Jēkabs Bar Salibi, +1171). 

Jēzus uguni iedega uz krusta, bet Viņš saprata, ka būs daudzi, kas no šīs mīlestības liesmas izvairīsies un tāpēc starp cilvēkiem parādīsies kārtējā šķelšanās, bet tikai šajā gadījumā vissāpīgākā un traģiskākā šķelšanās: Kunga atmešana. Šīs dalīšanas sāpes Baznīca ir izjutusi no paša sava pastāvēšanas sākuma. Tāpēc arī sv. Augustīns uzrakstīja grāmatu “Par Dieva valstību”, kurā apraksta sadalīto cilvēci. Dieva valstībā valda mīlestība, bet pasaules valstībā alkatība. Šis dalījums sākas jau katra cilvēka sirdī: “Jo miesa tiecas pret garu, bet gars pretojas miesai; tie viens otru apkaro, lai nedarītu to, ko vēlaties” (Gal 5,17). Tomēr Svētie Raksti mums nesaka, ka tā ir liktenīga traģēdija ar ko neko nevar iesākt. Tieši pretēji, uzsākot kristībās piedāvāto ceļu, skaistā cīņa ved uz uzvaru, jo debesu Tēvs dāvā visas nepieciešamās žēlastība saviem bērniem.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 12, 32-48, svētdiena XIX, C

Lk 12, 32-48

Pirms nedēļas lasījām līdzību par neapdomīgo bagātnieku, kurš sakrāja ražu jaunuzceltos šķūņos, bet naktī viņu paņēma nāve. “Nebaidieties par savu dzīvību, ko jūs ēdīsiet, nedz arī par savu miesu, ar ko jūs ģērbsieties” (Lk 12,22). Jēzus aicina savus klausītājus kļūt par mācekļiem. Tas nozīmēja bīties no Dieva un uzticēties Viņam (Lk 12,22-48), un nebaidīties no cilvēkiem (Lk 12,1-12) vai arī drošības sajūtas nemeklēt lietās (Lk 12,13-21). Lūkasa Evaņģēlija 12. nodaļas moto mēs lasām arī šajā svētdienā: “Nebaidies” (Lk 12,32); visa šī nodaļa atgādina cik svarīgi un izvairīties no bailēm.

Šīs svētdienas fragments tiek adresēts “mazajam ganāmpulciņam”. Jēzus viņus iedrošināja nebaidīties. Vārds “ganāmpulks” ir bieži sastopams Vecajā un Jaunajā Derībā, tomēr kopā ar vārdu “mazais” (gr. mikron) vien šajā Bībeles vietā. Kad Dievs kādu cilvēku grupu uzlūko kā “ganāmpulku”, tas nozīmē, ka Viņš vēlas par to rūpēties! Tas, protams, ir zināms pretstats lielam cilvēku pūlim (Lk 12,1), kas izveidojās ap Jēzu. Tomēr Jēzus vārdos neizskan doma, ka šī mazā grupiņa ir kāda elitāra, sevī noslēgta sabiedrība, kuriem būs kādas īpašas tiesības un nākotnē iespēja tiesāt neticīgos. Mazo ganāmpulku veido tie, kas izvēlējās sekot Jēzum un klausīt Viņa vārdiem, un tāpēc viņi ir Tēva mīlēti bērni. Dievs ar viņiem apejas īpašā un maigā veidā. 

Jēzus vēlējās savus mācekļus iedrošināt, jo viņi bija apjukuši un nedroši domājot par savu skaitu, priekšā stāvošajiem uzdevumiem un materiālo nodrošinājumu (par ko pārdomājām pirms nedēļas). Mācekļiem bija nepieciešams iedrošinājums un šajā situācija Jēzus vēlējas uzsvērt tieši saikni ar debesu Tēvu. Tie ir spēcīgi vārdi, ka Tēvs ir viņus izvēlējies un vēlas par viņiem parūpēties. Pasaules acīs tie ir tukši vārdi, bet mācekļiem tā ir liela un spēcīga patiesība. 

Visi Svētie Raksti ļoti daudzās vietās mums to atgādina. Kāds ir saskaitījis, ka Bībelē iedrošinājums nebaidīties izskan 366 reizes jeb viens “nebaidies” uz katru gada dienu. Blakus fragmentiem, kur Kungs saka “nebaidies” ir ar teksti, kuri parāda pretstatu starp mazumu, vājumu un misijas lielumu. Atkārtotā Likuma grāmata to ļoti labi izsaka: “Kungs jūs ir iemīlējis un izvēlējies ne tādēļ, ka jūsu būtu vairāk par citām tautām - jūs esat mazākā no visām tautām - , bet gan tādēļ, ka Kungs jūs mīl un [...] Kungs izveda jūs ar stipru roku un izpirka jūs no vergu nama” (At 7,7-8). Bailes ir pretstatā ticībai (Lk 8, 50), bet dievbijība ļauj uzsāk gudrības ceļus. Tas, kas nebaidās no Dieva, par savu dievu padara bailes!

Mācekļa brīvības ceļš no bailēm ir cieši saistīts ar Jēzu, kurš pirms savām ciešanām arī piedzīvoja bailes. Kad Jēzus juta bailes Ģetzemenes dārzā (ebr. Gat-Šemani - spiestuve, olīveļļas spiestuve), Viņš tika pārbaudīts, izspiests. Šajā brīdī Viņš vēlējās būt kopā ar saviem mācekļiem, “mazo ganāmpulciņu”. Nāves priekšā Viņš juta bailes un kā katrs, kas baidās no nāves un mīl dzīvi, Kungs nevēlējās palikt viens, bet būt kopā ar trīs mācekļiem un Tēvu. Jēzus vienmēr juta vajadzību būt kopā ar Tēvu (tuksnesī, kalnā, jo ar sinagogu viņam nepietika). Jēzus baiļu iemesls bija Dieva nodoma īstenošana Viņa dzīvē un ciešanu stundas tuvība radīja nemieru. Kad Jēzus vēl sludināja un dziedināja šī stunda bija vēl tikai perspektīva, bet tagad tuvu un taustāmi. Neviens Jēzus dzīves notikums tik ļoti neatklāj Viņa iekšējos pārdzīvojumus kā Ģetzemenes lūgšana.

Jēzus kā baiļu pilns Kungs var likties kaut kas jauns, bet šeit ir apslēpti daudzi pestīšanas noslēpumi un tai skaitā Baznīcas, “”mazā ganāmpulciņa” sākums. Šeit radās pirmais lielais jautājums kāpēc Jēzus cieš? Jēzus viens no baiļu iemesliem ir līdzīgs tam, ko piedzīvoja Abrahams, kurš piedzīvoja iespēju nomirt bez apsolītā dēla un pēctečiem, vai arī pravieši, kuri juta, ka viņu misija netika īstenota. Jēzum arī radās domas, kuras jau uzveica tuksnesī un velns “līdz turpmākajam laikam atstāja Viņu” (Lk 4, 1-13) - atmet nāvi un pilnībā izmanto savas iespējas. Pieņemot nāvi Jēzus uzticējās Tēva mīlestībai un mācījās uzticēties saviem brāļiem, uzticot viņiem trauslo, vājo savas misijas turpinājumu, lai varētu iet visā pasaulē un sludināt Kristus nāvi un augšāmcelšanos. 

Jēzus mums parāda savu vājumu un trauslumu; parāda, ka gribēja piedalīties mūsu ciešanās, bailēs un vājumos; gribēja mums atklāt, ka Dievs ir kopā ar mums mūsu ciešanās. Tādā veidā varam atklāt, ka Dieva klātbūtne un mīlestība ir reāli pieredzama mūsu vājumā un tumsā. Atbildes un atrisinājumus mēs varam nesaņemt, bet saņemam Viņa tuvību, Viņa lielo vēlmi būt ar mums kopā. Atbilžu nav - vai tādu pavērsienu no Dieva mēs gaidām? Tomēr Viņš iet citu ceļu: iespēju no ļaunā izdabūt labo, no nāves izvest dzīvību. Jēzus parādīja savu nabadzību un vājumu, lai iemācītu mūs atdoties Tēva rokās, jo tikai tā var māceklis piecelties un doties ceļā kopā ar savu “mazo ganāmpulciņu”. 

br. Jānis Savickis OFMCap