10.23.2019

Lk 18, 9-14, svētdiena XXX, C

Lk 18, 9-14

27. oktobra svētdienas Svēto Rakstu lasījumi uzsver pazemības nozīmi lūgšanā. Atbilstošu stāju mums māca līdzība par farizeju un muitnieku. Līdzīgi kā iepriekšējās svētdienas līdzībā arī šīs svētdienas līdzībā nevajag aizrauties ar detaļu interpretāciju, bet rūpīgi ir jāvēro kopaina. Turklāt, ir iespējams, ka mūsdienu lasītājs nejutīs šīs līdzības spēku tādā mērā, kā to uztvēra pirmā gadsimta lasītājs. Mēs domājam par farizejiem kā par liekuļiem, bet par muitniekiem kā par žēlastības saņēmējiem. Jēzus klausītāji domāja otrādāk. Farizeji bija dievbijīgi vīri, kuri dzīvoja godīgu un taisnīgu dzīvi, un darīja vairāk nekā prasīja likums. Gavēja divas reizes nedēļā (pirmdiena un trešdiena), kaut arī likums noteica, ka jāgavē reizi gadā Salīdzināšanās svētkos (Jom Kipur). Viņi deva desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem, nevis tikai no tā, kas nepieciešams.

Muitnieki tika uztverti kā alkatīgi grēcinieki, kuri sadarbojās ar nicināmajām Romas varas iestādēm, tomēr Lūkas Evaņģēlijā viņiem ir ievērojama vieta, jo viņi tiek attēloti kā žēlastību saņēmēji. Jēzus klausītājiem vārdi, ka Kungs muitnieku attaisnoja uzreiz, bet farizejs ar savām pašattaisnošanās fantāzijām lūdzās veltīgi, bija pārsteigums. Farizejs līdzībā ir tas, kurš patiesībā lūdzas uz sevi un nevis uz Dievu, jo bija koncentrēts uz saviem nopelniem un sasniegumiem. Tomēr “sasniegumi” padarīja viņu aklu un noslēgtu pašpietiekamībā un pašapmierinātībā. Farizejs norādīja Dievam, ka muitniekā nav jēgas klausīties, jo tur neko labu nevar atrast. Viņš lūdzās tā it kā svētnīca piederētu viņam. Farizeja pašatklāsmes ceļš, sevis nezaudēšana, bija efektīva Dieva zaudēšanas metode. Lepnība “izraisa lielākos dvēseles kritienus; mudina, lai neatzītu Dievu par palīgu, bet domā, ka pats ir savu taisnīgo darbu avots, un arī lepojas brāļu priekšā, uzskatot viņus par muļķiem, jo visi nesaprot viņa lielumu” (sv. Evagrijs no Pontas, 345-399). Lepnība rada pastiprinātu apmierinātību ar sevi un saviem darbiem, vai vienkārši ar savu “sakārtoto” un “harmonisko” pasaules un savas personas uztveri; vēlas mācīt citus un nevis mācīties no citiem; kad sastop atšķirīgu dievbijību no savas, nosoda to.

Muitnieks spēja sevī vien atklāt grēku, tukšumu, kuru var piepildīt vienīgi Kungs. Pazemība ir spēja klusībā pieņemt visdziļāko nabadzību, jo uzticas Kungam. Pazemīgais pieņem domu, ka Dievs ir viņa viss, jo savu nabadzību uztic Kungam. Muitnieks bija viens no nelietīgākajiem cilvēkiem, līdzīgi kā samarietis pirms nedēļas, un jutās necienīgs saņemt žēlastības. Tomēr viņš mums parāda kādai jābūt lūgšanai - pazemīgai un koncentrētai uz Dievu. “Aizgāja attaisnots” nozīmē, ka Dievs pieņēma ne tikai viņa lūgšanas, bet visu personu ar visām tās vajadzībām, grūtībām, problēmām, meklējumiem un jautājumiem. Kungs vienmēr ir gatavs pieņemt netaisnīgos, kad viņi vēršas pie Viņa, bet neuzklausa, kas lepojas ar savām reliģiskajām praksēm un labajiem darbiem, bet visgrūtāk ir atgriezties tam, kas jūtas pašpietiekams. 

Šī līdzība nekādā ziņā neaicina meklēt farizejam līdzīgas garīgās fizionomijas, bet ielūdz ieskatīties sevī, jo šī līdzība vēlas atklāt mūsu sirds dziļumus. No Dieva mīlestības var viegli nonākt līdz elkdievībai pret savu “es”. Dieva dāvanas ātri var piesavināties. Evaņģēlistam Lūkasam lūgšana ir ticības izpausme, kas atrodas pašā ticības dzīves centrā. Ja lūgšanu uztver kā vienu no neobligātiem ticības dzīves elementiem, tā zaudē savu jēgu, jo lūgšanai ir jārada un jārāda attiecības ar Dievu. Veids kā cilvēks lūdzas atklāj šīs attiecības - izdomātas vai reālas. Muitnieks mums atklāja Dieva pestīšanas plānu: grēkā kritušais cilvēks apzinās savu niecīgo stāvokli un lūdz Kungu, lai Viņš sūta savu žēlastību pār viņu, jo pats no sava posta nespēj tikt ārā. Tomēr šis cilvēks pat nevarēja iedomāties cik labs ir Dievs, jo Viņš sūtīja pasaulē savu Dēlu, lai izvestu cilvēku no bezizejas situācijas, kurā viņš ir “tālu” un “nolaistām acīm”. Cilvēks nevar sevi padarīt taisnu un svētu ar kādu rituālu vai pielabināšanas rīku, vai ar kādu pilnveidošanās praksi. Kungu spēj uzrunāt pazemīga lūgšana.

br. Jānis Savickis OFMCap

10.14.2019

Lk 18, 1-8, svētdiena XXIX, C

Lk 18, 1-8

20. un 27. oktobra svētdienā Svēto Rakstu lasījumi aicinās mūs pārdomāt lūgšanas tēmu, jo tā mums ļauj atpazīt Dieva tuvību mūsu dzīvēs un izveidot attiecības ar Viņu. Pirmā no šīm svētdienām atgādina mums par izturību lūgšanā. Lūgšana sākās brīdī, kad mēs atpazīstam Dieva klātbūtni. Iepriekšējā svētdienā mēs iepazinām vienu no veidiem kā atpazīt Dieva klātbūtni mūsu dzīvēs - pateicības stāja. Šajā svētdienā lasīsim līdzību par “uzstājīgo atraitni un netaisno tiesnesi”, lai padziļinātu savu lūgšanas izpratni. Līdzības cenšas iešūpot mūsu pasaules skatījumu un uzdod sev būtiskus jautājumus, lai salauztu rutīnu. Lūkasa Evaņģēlijā mācekļi lūdza Jēzu iemācīt viņus lūgties (Lk 11,1-13). Kungs arī aicināja viņus uzticīgi lūgties (Lk 11,10). Evaņģēlists negrib, lai mēs meklējam līdzības tiesisko kontekstu, bet, lai mēs ļaujamies līdzības bibliskajām asociācijām un nokrāsām.

Lūkasa Evaņģēlijā iepazīstam, ka pārvaldnieks var būt negodīgs, īpašnieks izmaksā visiem vienādu algu neskatoties uz nostrādāto laiku, dēls pamet tēvu, bagātnieks ir muļķis, tiesnesis var būt negodīgs, bet atraitne var būt ļoti uzstājīga un kaitinoša. Jēzus bieži nemorālas pasaules parādības padara par izejas punktu kādai dziļai mācībai. Bībelē atraitnes ir ļoti neparasti tēli: tiek sagaidīts, ka viņas ir vājas, bet varam atrast tādas, kas kas maina vēsturi; nabadzīgas, bet arī lietpratīgas vadītājas; izmantotas, bet arī prot izmantot radušās situācijas savā labā. Tamāra, pirmā oficiālā Bībeles atraitne (Rad 38,11) un visas nākamās bija bieži nabadzīgas un no vīriešiem atkarīgas sievietes. Atraitnes Bībelē tiek pieminētas kāda simts reizes un ir nabadzības un pamestības simbols.

Bībelē Dievs īpaši rūpējas ar viņam, jo viņas ir ievainojamas un gaida palīdzību. Likums noteica skaidri: “Nedari pāri ne atraitnei, ne bārenim! Ja tu tiem darīsi pāri, tie brēktin brēks uz mani, un es viņu brēkšanu sadzirdēšu” (Izc 22,21-22). Atraitnes parasti nav kā paraugtēli, bet tie, kas rūpējas par viņām ir paraugpersonas. Atraitnes, kā visas Bībeles sievietes un vīrieši, ir ļoti sarežģītas personas un bieži ar neskaidriem darbības motīviem. Līdzības atraitne ietver sevī šos dažādos stereotipus; mēs varam pamanīt arī viņas spēku, mērķtiecību un uzstājību. Iespējams, sieviete griezās pie tiesneša kādu finansiālu apstākļu dēļ un saņēma atteikumu tāpēc, ka nedeva tiesnesim kukuli. Viņa nevarēja atļauties samaksātu kukuli un vienīgais viņas ierocis bija uzstājība; viņa pat nevarēja atsaukties uz reliģiskajiem principiem, jo tiesnesis nebijās pat no Dieva.

Vecās Derības likumā bija paredzēts, ka tiesnesim ir jābīstas Dievs un jāaizstāv apspiestie. Tomēr realitātē tiesneši varēja būt korumpēti un aizstāvēja šauras grupas intereses. Līdzībā pieminētais tiesnesis neskatoties uz savu netaisnību gribēja atbrīvoties no uzmācīgās sievietes. Ierasti tikai vīrieši varēja uzstāties tiesā un sievietēm bija nepieciešami pārstāvji, kas viņu vietā aizstāvētu viņu lietu. Atraitnes lielākais spēks bija viņas uzstājība. Ja arī viņai bija ierobežotas iespējas tiesas zālē, tad publiskākā telpā tāda sieviete varēja sagādāt tiesnesim daudz neērtu situāciju. Psalmu grāmatā mēs lasām kādu uzstājīgas lūgšanas paraugu: “Bet es uz Dievu saucu, un Kungs mani glābs. Vakarā un no rīta, un dienvidū sūdzos un vaidu - viņš sadzirdēs manu balsi” (Ps 55, 17-18).

Ticīgajam cilvēkam ir savā dzīvē jāatklāj, ka kaut kam ir jāveltī īpaša uzmanība un lūgšana ir viena no tām lietām. Ja zaudē interesi par lūgšanu un visu, kas ar to saistīts, tās vietu ieņem kāda aktivitāte. Šī darbība var būt cēla un pat veltīta Dievam, tikai pats cilvēks nebūs vērsts pie Dieva. Jēzus ļoti skaidri un uzstājīgi māca, ka vienmēr vajag atcerēties par lūgšanu. Šī līdzība labi attēlo cilvēku krīzes priekšā. Cilvēks ir atklājis savā dzīvē kādu netaisnību, sāpi, trūkumu, bezizeju, nāvi, grēku, atkarību u.t.t. un pats nevar tikt ar to galā, vienīgais, kas var nest kādu skaidrību ir Kungs. Dievs ir labs un žēlsirdīgs, ir gatavs uzklausīts lūgšanu un dāvāt savu klātbūtni katram, kas to lūdz. 

Kāds varētu domāt, ka Dievs ir nesasniedzams un neatbild uz lūgšanām, bet Viņš noteikti atbildēs uz mūsu lūgšanu bez kāda īpaša spiediena. Tomēr svarīgs jautājums nav par to, vai Dievs atbildēs uz lūgšanām, bet vai ticīgie izturēs lūgšanā un nezaudēs cerību. Līdzība iedrošina turpināt lūgšanu dzīvi neskatoties uz ārējiem apstākļiem. Kungs parāda saviem mācekļiem, ka tas, kuram ir kāda svarīga un taisna lieta var droši un izturīgi iet uz priekšu savā lūgšanā. Neskatoties uz pretestību, Kungs aicina palikt uzticīgam lūgšanai, jo Viņš dzird lūgšanas un atbild uz tām. Jēzus fragmenta beigās uzdod svarīgāko jautājumu šajā fragment: “vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs ticību virs zemes?” (Lk 18,8). Jautājuma konteksts liek domāt, ka atbilde ir negatīva un tāpēc jo vairāk uzticība Kungam ir tik būtiska. Kungs aicina ar lūgšanas palīdzību padziļināt savu ticību. Lūgšana un ticība ir cieši saistītas savā starpā, jo viena izsaka otru: ja tev ir ticības dzīve, tev ir lūgšanas dzīve, un ja tev ir lūgšanas dzīve, tev ir arī ticības dzīve, un viens otru pavairo.

br. Jānis Savickis OFMCap

10.08.2019

Lk 17, 11-19, svētdiena XXVIII, C

Lk 17, 11-19

13. oktobra svētdienā uzsākam četru svētdienu ciklu par Dieva valstību mūsu vidū. Jēzus turpina savu ceļu uz Jeruzālemi un šis Lūkasa Evaņģēlija fragments norāda mums uz Dieva valstību, kura ir tuvu, tā ir jāatpazīst un par to ir jāpateicas. 6. oktobra svētdienā mēs pārdomājām ticības dāvanu un tā pati ticība turpina mūs pavadīt arī šosvētdien. Ticībai ir raksturīga pateicība par Dieva darbību mūsu dzīvēs. Spēja atpazīt Dieva valstības klātbūtni, Dievu kurš darbojas un pestī, ir liela un priekpilna žēlastība. Dieva dāvanu atklāšana ir svarīga ticības dzīves sastāvdaļā, turklāt jāņem vērā, ka viss ir Dieva dāvana. Tas ir liels aicinājums, savu sirdi atvērt uz Dieva slavēšanu.

Uz Samarijas un Jūdejas robežas Jēzus vienlaicīgi dziedināja desmit spitālīgos starp kuriem bija arī viens samarietis, kas šo notikumu padara vēl zīmīgāku (Lk 10,30-37). Jēzus šo atgadījumu izmantoja, lai mācītu par pateicību Dievam. Stāsts sākas ar desmit nešķīstiem cilvēkiem, lepras slimniekiem, kuri dzīvoja nošķirti no sabiedrības, ievēroja karantīnu (Lev 13,45-46). Vecā Derība nemeklēja kaites iemeslus grēkos, to darīja mācītāji, kuri redzēja slimību kā sodu par grēkiem. Jūdi un samarieši normālos apstākļos kopā neuzturējās, bet posts saveda kopā dažādus cilvēkus. Kāda atšķirība izcelsmei, ja cilvēks pieredz nāvi? 

Tomēr šiem cilvēkiem bija cerība, jo viņi sastapa Jēzu, kurš pavēlēja slimībām un nāvei, un viņi uzticējās Kungam. Pie Kunga viņi pienāca pazemīgi, kas bija atbilstoša Vecās Derības stājai tuvojoties Dievam. Jēzus lika viņiem parādīties priesteriem, jo tā noteica Likums: ja kāds tika dziedināts no spitālības, viņam bija jādodas pie priestera, lai tas apstiprinātu, ka cilvēks ir vesels (Lev 14,1-32). Došanās pie priesteriem bija arī ticības akts, jo viņi vēl nebija dziedināti. Kad viņi paklausot Jēzus vārdiem devās pie priesteriem, viņi kļuva veseli, jo paklausība izpauda viņu ticību. Šis notikums cieši sasaucas ar pravieša Elīša darbību, kurš dziedināja pagānu, Arāmas ķēniņa karaspēka virspavēlnieku Nāmanu (1 Ķēn 5,1-14). Jēzus darbībā parādās arī Dieva apsolījums, ka Kungs pieņems arī citu tautu pārstāvjus savā derībā (Is 56, 3-8). 

Varētu sagaidīt, ka visi dziedinātie atgriezīsies pie Jēzus, lai pateiktos Viņam par jaunu dzīves sākumu, bet to izdarīja tikai viens no viņiem un tas nebija pat jūds! Pārējo deviņu nostāja nav jānosoda, bet tā ir jāattiecina pašam uz sevi. Kāda ir mana pateicības stāja? Kāds ir mūsu pašsaprotamības līmenis un kāds ir pateicības līmenis? “Lai tie pateicas Kungam par viņa žēlastību, brīnumiem, ko viņš sūta cilvēku dēliem” (Ps 107, 8. 15. 21. 31). Pārāk bieži mēs esam apmierināti ar saņemtajām dāvanām, bet aizmirstam Devēju. Varam steidzīgi lūgties, bet piemirstam pateicību un slavēšanu. 

Mūsu uzmanību piesaista kāds neparasts cilvēks, kurš godināja Dievu un pateicās Jēzum par dziedināšanu. Loģiski būtu, ka šis cilvēks sekotu pārējiem slimniekiem pie priesteriem, bet viņš redzot savu dziedināšanu, atgriezās pie Jēzus. Iespējams, ka viņš kā samarietis baidījās rādīties jūdu priesteriem un viņš atgriezās pie Jēzus. Kungam šāda rīcība bija ļoti tīkama. Samarietis negāja pie priesteriem, bet savā veidā pats kļuva par priesteri un uzcēla altāri pie Jēzus kājām. Viņš nesaņēma tikai fizisko dziedinājumu, bet atgriešanās žēlastību. Jēzus dziedināja visus desmit. Deviņi ieticēja Jēzus vārdiem, bet arī bija tik ļoti uzticīgi priekšrakstu īstenošanai un ceremonijai, ka savu dziedināšanu saistīja ar to izpildīšanu. Neatlika laika sasaistīt dziedināšanu ar Jēzus personu. Šāda attieksme var būt klātesoša daudziem kristiešiem, kuri uztver ārējas darbības kā ticības centrālo elementu. Tā var aizmirst Dieva dotās žēlastības un saites veidošanas mākslu ar Kungu. 

Pateicība ir cieši saistīta ar kultiskām darbībām, jo mēs jūtam, ka mums nepietiek ar savu vārdu spēku, lai izteiktu pateicību Dievam un tāpēc iekļaujamies kādā daudz cēlākā darbībā. Kristīgajā dzīvē var pierast pie tradīcijām un ieražām, un neievērot daudzas svarīgas Svētā Gara darbības, kas vēlas, lai mēs drosmīgi, paļāvīgi un ar cerību ietu pie debesu Tēva. Bieži ir ļoti labi, ka kāds cilvēks no malas, kāds, kas neiederas “pareizo” deviņu pulkā, rīkojas savādāk. Šāds “samarietis” nav pieradis pie tradicionālā uzvedības veida un atpazīst žēlastības avotu tur, kur ieradums neļauj saskatīt. Šāds cilvēks spēj ieraudzīt Dieva darbību un izteikt savu autentisko pateicību un viņam nevajag apaudzēt sevi ar papildlīdzekļiem, kas dod sajūtu, ka Dievs mani uzklausa.

Jēzus izteicās vienkāršos vārdos, bet veica lielus brīnumus. Līdzīgi Sakramenti tiek piešķirti izmantojot īsas formulas, bet mēs par Tiem pateicamies ar īsiem, saturīgiem un šķietami nepietiekošiem vārdiem. Baznīcas liturģijai ir raksturīgs šis īsums. Kādam var likties, ka Svētās Mises ir gara, bet ja skatās uz Euharistijas (Pateicības) uzbūvi, tad to veido īsi un ļoti saturīgi elementi. Svētais Gars piepilda mūsu nespēku un nepilnību (Rom 8, 26-27). Tā ir svarīga ticīgās dzīves patiesība. Kristietis, kas nespēj samierināties ar šo “īso īstenību” vēlas patverties vārdu un darbību pasaulē, bet “Kungs savus vārdus pasaulē izteica īsi” (Sv. Asīzes Franciska Regula, 9.nod.). Euharistija “ir visas kristīgās dzīves avots un virsotne” (Lumen Gentium 11), kura, kopā un katra tās atsevišķi daļa, ir vislabākais paraugs kādai jābūt mūsu pateicībai Kungam par dziedināšanu un atgriešanās žēlastību, kādām jābūt mūsu lūgšanām un godināšanai.

br. Jānis Savickis OFMCap