Lapas

11.25.2019

Mt 24, 37-44, I adventa svētdiena, A

Mt 24, 37-44

Pirmajā adventa svētdienā mēs uzsākam lasīt Mateja Evaņģēliju, kuru turpināsim iepazīt visa liturģiskā gada laika svētdienās. Adventa laika svētdienām ir īpaša kārtība un tāpēc Evaņģēliju nelasīsim no sākuma. Tagad lasīsim saskaņā ar tēmām, kuras Baznīca ir sagatavojusi, lai dziļāk sagaidītu Kunga Piedzimšanas svētkus. Katru gadu adventa svētdienas piedāvā šādu lasījumu kārtību: pirmajā svētdienā pārdomājam Kunga otrreizējo atnākšanu, otrajā un trešajā - aplūkojam Jāņa Kristītāja personu, bet ceturtajā notikumus, kas bija īsi pirms Kunga piedzimšanas. Pirmā nedēļa mums pavēsta kaut ko ļoti svarīgu, ka adventa laiks nesagatavo mūs tikai Piedzimšanas svētkiem, bet kaut kam vairāk, Kunga atnākšanai laika beigās. Šādi Svēto Rakstu teksti mums var likties seni un neskaidri, un arī nepatīkami, jo sola izbeigt ierasto lietu kārtību. Vieglāk ir uzmanīt un gaidīt pārmaiņas sabiedrībā, saimniecībā vai politikā, bet Kristus atnākšana ir daudz biedējošāks notikums, kurš mums ir jāpieņem un ar kuru jau tagad jāsadzīvo. 

Adventa laiks ir kaut kas vairāk nekā gatavošanās Kunga Piedzimšanas svētkiem un to apliecina šīs svētdienas lasījums. Nepilna mēneša laikā mēs koncentrētā veidā apceram visu, kas saistās ar Kunga parādīšanos. Gatavošanās notiek ne tikai uz Kunga Piedzimšanas svētkiem, bet arī tādā pašā mērā uz Kunga Parādīšanās (Epifānijas) svētkiem, kuros pārdomājam Kunga atklāšanos pasaulei. Tas ir svarīgi un tas ir jāiegaumē. Advents ir kā atgādinājums kāds ir kristīgās dzīves veids: Kungs ir ienācis vēsturē un vēl nāks. Pirmajā adventa svētdienā lasām par Kunga nākšanu laiku beigās. Kā redzam adventa motīvs ir kristīgās dzīves centrā, jo viss Baznīcas gads ir kā liela Kunga gaidīšana. Kad Kungs nāks, Viņš izkliedēs mūsu tumsu un nāve pārstās nodarbināt mūsu esības stīgas. 

Par negaidīto Cilvēka Dēla atnākšanu var pateikt to, ka tā notiks tad, kad to negaidīs. Ja laiks nav zināms, tad cilvēki tiks pārsteigti nesagatavoti kā Noasa dienās. Tas nozīmē, ka cilvēku dzīve ritēs ierastajā kārtībā bez jebkādas nojautas par gaidāmo spriedumu. Būs tikai divas cilvēku grupas: sagatavotie (glābtie) un nesagatavotie jeb taisnīgie un sabojātie. Noasa dienu plūdi pārsteidza cilvēkus nesagatavotus; viņus raksturoja tas, ka viņiem neinteresēja Dievs, jo bija iegrimuši pasaules rūpēs. “Par pilnīgi un taisnīgu tika atzīts Noa, kas kļuva par aizvietotāju, pienākot dusmu laikam, tādēļ uz zemes atlikums saglabājās, kad uznāca plūdi” (Sīr 44,17). Jēzus to ilustrēja ļoti skaudri: cilvēki ārēji līdzīgās situācijās tiks sadalīti. Sagatavošanos nevar panākt ar tās dienas kalkulēšanu, bet modrību.

“Svarīgi priekš sevis ir vārdu “advents” tulkot, pat savā ziņā izvairīties no tā un lietot tikai tulkojumus atnākšana, ierašanās. Jāmēģina iesaistīt šo vārdu savā lūgšanā, pārdomās par savu ticību un nākotni, lai uzrunātu Kungu kā nākošo, klauvējošo pie durvīm (Mk 13, 29; Atkl 3, 20). Baznīca Adventa laikā aicina mūs iedziļināties katrā svētdienā un ievērot, ka šim laikam ir divi aspekti: Kunga otrreizējā atnākšana un Kunga Piedzimšanas svētku žēlastība. Adventa laika liturģija ir tieša un nepārprotama, tā mūs necenšas apburt ar piemīlīgiem Ziemassvētku motīviem, bet tieši pretēji, runā par katastrofām un atgriešanos no grēkiem. Katastrofa, ko piedzīvo pasaule, ir neticība, un viscaur Bībelē tas tiek uzsvērts, ka neticība nepaliek tikai cilvēka iekšienē, tā izlaužas ārā un ietekmē pasauli. Neuzticība grauj pasauli, un Kungs ieradās, lai atjaunotu savu radību.”* (br. Jānis, Miers!, Sv. Alberta draudzes ziņas, 2018. Nr. 101, 2.lpp.)

br. Jānis Savickis OFMCap

11.22.2019

Lk 23, 35-43, svētdiena XXXIV, C - Kristus, visas pasaules Karaļa svētki

Lk 23, 35-43

Visu aizritējušo liturģisko gadu svētdienas svētās Mises vārda liturģijā lasījām Lūkasa Evaņģēliju, un ar Kunga Jēzus Kristus - Vispasaules Karaļa svētku Evaņģēlija lasījumu noslēdzam šo Lūkasa gadu. Liturģiskā gada pēdējās svētdienas Evaņģēlija lasījums mums skaidro kāda ir Jēzus valdīšana un pestīšana. Jēzus vārdi - “šodien tu būsi ar mani paradīzē” (Lk 23,43) - mums norāda, ka pats Jēzus ir mūsu paradīze, jo Viņā Dievs ir tuvu cilvēkiem. Jēzus ar visu savu dzīvi liecināja, ka Dievs vēlas būt kopā ar mums un neaizmirst par to pat karājoties krusta kokā. Kristiešu aicinājums ir iziet ceļu no pirmā ļaundara stājas, kurš izsmēja Kungu, jo nespēja ieraudzīt Dieva klātbūtni pie krusta, pie otrā ļaundara stājas, kurš ieticēja, ka Kungs nevēlas pamest cilvēku vientulībā, pamestībā un grēkā, un vēlas ar viņu solidarizēties un būt kopā katrā dzīves situācijā ar vainagojumu paradīzē.

Lūkasa Evaņģēlijs visdetalizētāk apraksta krustā sistā Jēzus izsmiešanu un šis stāsts ir pilns ar mazām epizodēm, kurās ir parādīta reakcija uz Jēzus personu: sievietes raud, vadoņi un ļaundaris ņirgājas, bet viens ļaundaris ietic un kareivis vēro visu drāmu, un atzīst Jēzus nevainību. Viss krustā sišanas stāsts lasītājiem jautā: kāda reakcija uz Jēzus personu ir man? Otrā ļaundara un karavīra reakcija bija atbilstoša. Atbildot uz šo jautājumu var arī pieņemt Jēzus valdīšanu savā dzīvē, jo viss Kunga ciešanu apraksts šajā Evaņģēlijā savā būtībā runā ar Viņa valdīšanu. Sākumā ir jāatceras Jēzus svinīgā iebraukšana Jeruzalemē, nopratināšana Sanhedrīnā, apsūdzība Pilāta priekšā un pati krustā sišanas aina. Jēzus valdīšanas tēma ir visa ciešanas apraksta strīdus un debašu centrā.

Šajā svētdienā Baznīca iepazīstina mūs ar ticības pieredzi, kas spēj iziet cauri šiem strīdiem un atzīt Jēzus valdīšanu. Jēzus atbilde otrajam ļaundarim iekļaujas Kunga kopējā pieeja tiem, kas ir atmesti un ārpus ticības kopienas. Jēzum krusts bija Viņa kalpošanas kulminācija vieta, jo Dieva mīlestības atklāsme sasniedza pilnību. Evaņģēlists Lūkas īpaši spēcīgi vēlējās uzsvērt, ka Jēzus ir mesija, kas dāvā piedošanu pat miršanās brīdī.

Evaņģēlists Jēzu parāda kā to, kas pestī, tomēr ir trīs cilvēku grupas, kuras Viņu izsmej. Lūkas tautu attēlo kā to, kas šajā izsmiešanā nepiedalās, bet rūpīgi un nevarīgi vēro visus notikumus. Par Jēzu ņirgājās Sanhedrīns, karavīri un viens ļaundaris. Šīs trīs cilvēku grupas savā starpā nebija draudzīgas, bet pat naidīgi noskaņotas, tomēr viņus vienoja Jēzus noraidīšana un izsmiešana; viņus vienoja neizpratne par to, kas notiek; viņu pārmetumi ir ļoti līdzīgi. Pirmā ļaundara izsauciens “Ja Tu esi Kristus, tad glāb sevi un mūs!” (Lk 23,39) bija rupja ironija. Izsmējēji apgriež kājām gaisā patiesību par Jēzus misiju un vēlas panākt, lai Viņš glābtu pat sevi. Kungs nāca pasaulē, lai atdotu savu dzīvību par citiem. Šīs trīs cilvēku grupas vēlas mesiju, kas atklātu spēcīgu Dievu, kurš uzveic ienaidniekus. Viņu loģika bija vienkārša: varenam Dievam ir jākalpo cilvēka iedomām un egoismam. Ja Jēzus nokāptu no krusta, Viņam nevajadzētu cilvēkiem rādīt, ka pilnīga sevis dāvināšana ir iespējama, Dievam var uzticēties, un ciešanas un nāvi var pārveidot par jaunās dzīves sākumu.

“Kas savu dzīvību centīsies glābt, tas to pazaudēs, bet kas to pazaudēs, tas to atgūs” (Lk 17,33). Jēzus vārdi ir pretēji nostājai, kas valdīja senatnē un šodien. Cilvēks domā, ka pestīšanu, glābšanu, laimi un mieru var sasniegt vai dot glābjot pašam sevi. Dievs tā nedomā. Jēzū Kristū Dievs - visā pasaules vēstures perspektīvā - atklājas iepriekš nezināmā veidā. Dievs ienāca pasaulē kā tas, kurš vēlas kalpot cilvēkiem un ir mīlošs, žēlsirdīgs un līdzcietīgs. Jēzu izsmējēji bija tie, kas nodarbojās ar cilvēku atraušanu no žēlsirdīgā Kunga. Dievs, kuru iepazīstam Atklāsmē un lasām Bībelē ir pārsteidzošs. Dieva patiesais spēks ir spēja atkailināties, aizliegties sevi.

Šāds Dievs ir grūti pieņemams, jo ja mēs viņu visā nopietnībā pieņemtu, tad būtu jāpārskata ticības, dzīves un attiecību kritēriji. Grūti ir izskaidrot un saprast, ka Kungs ir pestītājs ne tāpēc, ka nokāptu no krusta, bet tāpēc, ka paliek uzticīgs Tēva mīlestības gribai. Jēzus valdīšana izpaudās Viņa izturīgajā mīlestībā un vardarbības atmešanā, lai neglābtu sevi, bet parādītu, ka Viņa valdīšana ir valdīšana no krusta. Tā ir iespējama jau tagad un ir izprotama tikai pateicoties ticībai. Kristus mācekļiem un Baznīcai, kas vēlas šādu Kunga valdīšanu, pašiem ir jāuzsāk dzīvot saskaņā ar krusta mācību.

br. Jānis Savickis OFMCap

11.12.2019

Lk 21, 5-19, svētdiena XXXIII, C

Lk 21, 5-19

Jēzus pastarā runas, kuras Baznīcā klausāmies liturģiskā gada noslēgumā un sākumā (adventa laikā) var radīt mums daudz jautājumu un izpratnes grūtības. Starp Jēzus vārdiem un mums pastāv liela laika distance, kas ļāva šos vārdus vieglāk uztvert pirmajiem kristiešiem nekā mums tagad. Pirmā gadsimta cilvēki pārdomāja laika galu daudz biežāk un intensīvāk, dienas bija daudz nemierīgākas kā šodien. No vienas puses 17. novembra Evaņģēlija fragments ieved mūs Jēzus mācības kulminācijā par valstību, kas mācekļiem paver pretestības un pārbaudījumu perspektīvu, bet no otras puses iezīmē Jēzus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās notikumu kā atbildi uz visiem grūtajiem jautājumiem par kristīgo dzīvi. Jēzus vēlējās, lai mācekļi būtu uz šādiem notikumu pavērsieniem gatavi. 

Kā visi pravietojumi Bībelē, tiem ir tūlītējs pielietojums. Kristiešu jautājums par nākotni neskan “kad?” un “kā?”, bet “šeit un tagad”, jo tieši patreiz notiek pēdējās lietas un tiesa pār pasauli; tieši šajā brīdī tiek izlemta cilvēka nākotne. Šāda pieeja realitātei aicina ticīgos skatīties uz sevi un pasauli ar modrības stāju, un redzēt Kunga klātbūtni katru dienu. Dziļas ticības nepieciešamība ir neaizstājama šajā ceļā, jo tā ir izšķiroša grūtību un ciešanu brīžos. 17. novembra svētdienā Jēzus atvadījās no mācekļiem, jo tuvojās Viņa krusta stunda, un viņiem norādīja, ka viņu liktenis būs līdzīgs Kunga dzīvei. 

Jēzus teica, ka “ne akmens uz akmens nepaliks” (Lk 21,6). Šie vārdi bija ļoti spēcīgi, draudīgi, neiedomājami un izklausījās kā zaimi. Jēzu apsūdzēja par šiem vārdiem pirms krustā sišanas, ka Viņš nojauks Jeruzalemes svētnīcu. Jeruzalemes svētnīca bija viena no senatnes krāšņākajām celtnēm un tā likās stabila un nesatricināma. Jūdi uztvēra svētnīcu kā tautas vienotības simbolu un nedomāja, ka Dievs pieļaus tā sagraušanu. Jēzus nebija tik optimistisks kā mācekļi par svētnīcas skaistumu. Parasti šos vārdus mēs nelasām kristīgajā kontekstā, jo tie var izklausīties ieļaunojoši un sāpīgi: vai mūsu skaistajām baznīcām var pienākt gals. Parasti mēs tos saistām ar vēsturisko Jeruzalemes svētnīcas nopostīšanu 70. gadā. Jēzus mums atgādina, ka vēsture ir mainīga un parāda, ka daudzas lietas ir trauslas un pārejošas. 

Mācekļus šie Kunga vārdi uztrauca un, ja mēs uzdotu šos jautājumus tagad, kad mēs esam jūtīgi ne tikai par svētām vietām, bet kultūras mantojumu, mūsu uztraukums kļūs lielāks. Jēzu nenodarbināja tik daudz svētnīcas akmeņi, katedrāles vai baroka laika baznīcu iekārtojums, bet tikai Viņa miesas svētnīca, kas ir Baznīca. Viņam kristiešu dzīve bija svarīga un tāpēc norādīja kādus pārbaudījumus kristieši pieredzēs. Jēzus runa aicina mūs uz modrību, kas ir kristīgās dzīves viens no centrālajiem elementiem. Prasme palikt uzticīgam pretestībās, pacietība un izturība ir neatņemamas modrības sastāvdaļās. Kā uzvesties ikdienas notikumos tas ir jautājums, ko uzdod mums šīs svētdienas Evaņģēlijs. Evaņģēlijs brīdina mācekļus pret maldiem, bailēm un uzsver, ka viņiem jāiesakņojas Jēzū Kristū.

Attēlā skats uz Tita arku Romā, kurā parādīta procesija pēc Jeruzalemes svētnīcas nopostīšanas 70. gadā, kurā Romas karavīri nes menoru (svečturi), kuru paņēma no svētnīcas.

br. Jānis Savickis OFMCap

Lk 20, 27-38, svētdiena XXXII, C

Lk 20, 27-38

Pēdējās šī liturģiskā gada svētdienas iepazīstinās mūs ar Jēzus darbību Jeruzalemē pirms Viņa krustā sišanas. 10. novembra svētdienā klausīsimies kā Kungs runā par augšāmcelšanos un mūžību. Lūkasa Evaņģēlija daļa (19,45–21,38) - no kuras ir ņemti liturģiskā gada noslēguma lasījumi - pievērš mūsu uzmanību tam, ko Jēzus darīja un mācīja Jeruzalemē pirms savām ciešanām. Lūkas rakstīja par tirgotāju izdzīšanu no svētnīcas (19,45-46), par Viņa mācību un līdzību par ļaunajiem vīnkopjiem (20,9-18), pēc kuras seko mēģinājumi Jēzu pieķert maldos (20,19-44), nabadzīgās atraitnes ziedojums (21,1-4) un noslēdzas ar mācību par godību un svētnīcu. 20. nodaļās “incidenti” atspoguļo arī grūto pirmbaznīcas ticības pieredzi. Pirmais strīds bija par Jēzus autoritāti (20,1-8), kuru aizstāvēja pirmie kristieši; līdzība par ļaunajiem vīnkopjiem parāda kā Dievs apgājās ar savu tautu un kā tauta ar savu Dievu.

Jēzum nācās diskutēt ar Rakstu mācītājiem un farizejiem, bet šīs svētdienas fragmentā mēs sastopam kādu jaunu Jēzus oponentu, kurš parādās tikai šajā Evaņģēlija vietā - saduceji. Viņi pārstāvēja Jeruzalemes konservatīvo reliģisko un politisko eliti. Tā bija atsevišķa sabiedrības grupa, kura savu izcelsmi meklēja no Cādoka (2 Sam 8,17) un Jeruzalemē savu pozīciju nostiprināja pēc Babilonas gūsta, kad viņiem tika dota privilēģija kalpot kā priesteriem svētnīcā. “Cādokīti” veidoja Jeruzalemes svētnīcas priesteru kodolu. Jēzus darbības laikā viņiem bija izšķiroša nozīme augsto priesteru amatu izvēlē; kopā ar bagātiem dižciltīgajiem viņi veidoja ciešu cilvēku grupu, kura bija apmierināti ar dzīvi Romas impērijā. Svētnīcas upurzvēru tirdzniecība un naudas maiņa kulta vajadzībām atradās arī saduceju rokās. Viņi bija iesakņoti reālajos pasaules notikumos un izmantoja tos savā labā. 

Saduceji bija kļuvuši par filozofiskiem un teoloģiskiem materiālistiem - tā bija bagātnieku filozofija. Viņi neticēja pēcnāves dzīvei un pastarā tiesai; viņi neticēja tam, ka ikdienas dzīvē Dievs iejaucas un noraidīja apredzības ideju, un apgalovja, ka viss ir cilvēka rokās. Šādu ticības izpratni apstiprināja šaura Toras (piecas Mozus grāmatas jeb Pentateihu - pieci (rakstu) ruļļi) interpretācija, kurā viņi neatrada atsauces uz augšāmcelšanos un noraidīja citas Vecās Derības grāmatas;. citu jūdu grupu argumenti viņus nevarēja sasniegt, jo viņi skatījās uz Toru formāli un sekli.

Iespējams, šajā fragmentā mēs lasām kā saduceji nolēma parādīt saviem sāncenšiem - farizejiem un Rakstu mācītājiem, kā Jēzu var ‘nolikt pie vietas”. Saduceji šajā nodaļā ienes āķīgu jautājumi. Piemēru viņi paņēma no Tobija grāmatas (3,8.15), kur greizsirdīgais dēmons Asmodajs nogalināja taisnīgās Sāras septiņus vīrus, tomēr viņi nebija brāļi. Uzdodot Jēzum jautājumu, viņi izmantoja Mozus likumu (At 25,5). Vecajā Derībā nav atrodama viennozīmīga mācība par indivīda nākotni pēc nāves. Vai pastāv dzīve pēc nāves? Uz šo jautājumu vieglāk būtu atbildēt, ja ņemtu vērā praviešus un citus Bībeles autorus (Īj 19,25-27; Ps 16,9-11; Is 26,19, Dan 12,2), bet saduceji atzina tikai piecas Mozus grāmatas. Grieķi domāja, ka dvēsele ir ieslodzīta ķermenī un nāve atbrīvo nemirstīgo dvēseli no cietuma. Farizeji ticēja augšāmcelšanai.

Saduceju hipotētiskais atgadījums ar sievieti un brāļiem saistīts ar jūdu levirāta ieražu (no latīņu v. levir - “vīrabrālis”, “svainis”), “ar kuru atraitni par sievu ņēma kāds no mirušā vīra brāļiem, lai tā nepaliktu bez uzturlīdzekļiem. Visbiežāk sastopama reģionos, kurus plosīja bieži kari, kuros vīrieši bieži gāja bojā.”* Šis likums ļāva bezbērnu atraitnei nest vīra vārdu tālāk. Saducejiem šī ieraža bija pamatā argumentam, lai parādītu augšāmcelšanās idejas absurdumu; viņi vēlējās izsmiet šo domu. Teorētiski pēc augšāmcelšanās sievai būtu septiņi vīri un tāpēc augšāmcelšanās ideja ir bezjēdzīga.

Tā kā saduceji atzina tikai Toru, Jēzus savā argumentācijā izmantoja arī Toras. Ja Mozus izceļošanās grāmatā (3,6) lasām, ka Dievs var identificēties ar nomirušiem cilvēkiem, viņiem tomēr jābūt dzīviem. Ja Dievs ir noslēdzis Derību ar patriarhiem un apņēmās to ievērot, Viņš nevar pieļaut, lai šīs attiecības pārtrauktu nāve. Šis Jēzus arguments raksturo Dievu un nevis vienkārši izsaka teksta burtisko nozīmi. Makabeju grāmatas šos Jēzus argumentus apstiprina: “ticēdami gluži kā mūsu patriarhi Ābrahams, Īzāks un Jēkabs, ka viņi nemirst Dievam, bet dzīvo Dievam” (2 Mak 1,2; latv. tulk. 4 Mak 7,19) un “viņi zināja arī to, ka, mirdami Dieva dēļ, viņi dzīvos Dievam, kā Ābrahams, Īzāks, Jēkabs un visi patriarhi.” (latv. tulk. 4 Mak 16,25). Jēzus savā atbildē uzsvēra, ka nedrīkst zemes dzīves apstākļus pielīdzināt jaunajai eksistencei un norāda, ka tas, kas bija svarīgs laulībā debesīs tam vairs nebūs nozīmes, jo parādīsies daudz pārākas lietas.

Šīs svētdienas fragmentā lasām par septiņiem brāļiem, kuri nebija spējīgi dot, bet tikai ņemt un paturēt sev (“sievu”). Paturēšana un ņemšana rada nāvi un nevis dzīvību. Tas, kas dzīvo priekš sevis, mirst egoismā. Vēlme dzemdēt bērnus Vecajā Derībā arī bija saistīta ar to, ka tēvs, vismaz ar savu bērnu acīm, gribēja redzēs Mesiju. Kristiešiem vairs nav tādas problēmas un par katru cenu nav jārada bērnus, lai ieraudzītu Mesiju nākotnē, jo Viņš jau ir mūsu vidū. Bērnu radīšanas motivācija Izraelī bija arī saistīta ar savas dzīves turpināšanu bērnos, bet ticība mūžīgai dzīvei nodrošina, ka mēs pavadīsim to kopā ar Kungu. Ja “Kungs ir Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs” (Lk 20,37), tad tie, kas dzīvo Dievā arī nes augļus, dāvā dzīvību, kas nav ieslēgta kāda šaurā loģikā, bet Kristus nāves un augšāmcelšanās atbrīvojošā spēkā. Ja nebūtu Kristus krusta, tad cilvēce paliktu šādu diskusiju līmenī kādu piedāvāja saduceji, bet Kungs mūs ieved patiesā dzīvībā.

*http://vesture.eu/Levir%C4%81ts

br. Jānis Savickis OFMCap