Lapas

9.29.2020

Is 5, 1-7, svētdiena XXVII, A

Is 5, 1-7

4. oktobra svētdienā Dieva vārda liturģijā dominē vīnadārza motīvs. Protams, Svēto rakstu lasījumi nevēsta par vīnogu ražu, bet par Dieva mīlestību pret savu tautu. Svētajos rakstos Izraelis bieži tiek saukts par Kunga vīnadārzu. Iespējams, katrs jūds zināja šo dziesmu no galvas. Šis Isaja grāmatas fragments ir sākums Dziesmai par Kunga vīnadārzu, kas ir Bībeles dzejas šedevrs par Dieva mīlestību un gaidāmo atbildi no cilvēka, un Kunga dusmas pret garīgo augļu trūkumu. Šī mīlestības dziesma aizrauj dzirdi un iztēli līdzīgi kā Dziesmu dziesmas grāmatā, kur par augļu dārzs runā kā par vietu kur satiekas Līgavainis (Dievs) ar savu skaisto līgavu (tautu) un sargā viņu. Šī teksts ir gan dziesma, gan līdzība. Šajā svētdienā šis fragments ir cieši saistīts ar evaņģēlisko līdzību par ļaunajiem vīnkopjiem (skat. Mt 21, 33-43).

Vīnogas bija viens no Tuvo Austrumu ierastiem pārtikas produktiem un tāpēc rūpes par vīnadārzu bija labi pazīstamas. Akmeņainai un klinšainai Izraela zemei bija nepieciešama īpaša gādība par augsni un tās mitrumu, lai vīnakoks nestu augļus. Attīrot pakalnus no akmeņiem tos izmantoja, lai veidotu terases ar izlīdzinātu zemi. Tādā veidā tika samazināta ūdens notece un apturēta augsnes erozija. Akmeņi arī tika lietoti ēku un sargtorņu būvei, kas īpaši nozīmīgi bija tuvojoties ražas novākšanas laikam. Pastāvīga nezāļu kapāšana starp vīnkokiem un ūdens padeves nodrošināšana ar dažādiem paņēmieniem bija svarīgs vīnadārza uzturēšanas darbs. Vīnadārza strādniekiem bija jānodrošina augsnes mitruma līdzsvars, lai ogas nebūtu pārāk mazas un skābas. 

Fragments sākas ļoti pacilājoši un tiek aprakstīta augstas kvalitātes vīnakoki un zeme ir auglīga, kas var nodrošināt labu ražu. Attiecības starp saimnieku un vīnadārzu ir labas. Viņam ir vislabākie nodomi un rūpīgi tos īsteno ar savu darbu. Tomēr kaut kas noiet greizi. Dievs ar lielu cieņu attiecas pret cilvēku, iegulda viņa attīstībā lielas pūles, taču cilvēks izvēlas savus ceļus un nedomā par atbildes došanu Dievam. Bībele mums māca, ka paradīzes pieredze ir īsa, jo to aprauj cilvēka grēks (Rad 2-3) un Dieva mēģinājumi to atjaunot sadarbībā ar cilvēkiem cieš neveiksmes. Dievs no savas puses izdara visu nepieciešamo, īsteno sagatavošanās darbus, izvēles atbilstošu laiku un vietu, ar cieņu izturas pret cilvēkiem un viņu brīvību, bet arī nodrošina viņu aizsardzību un palīdz viņiem nest mīlestības augļus. Dievs no tā visa iegūst skābas ogas, lai arī Viņš gaidīja un cerēja uz kaut ko labu.

Pravietis Isajs šajā fragmentā vēršas pie saviem klausītajiem - Izraelu un Jūdeju -, kurus raksturo kā vīnadārzu, kas cieta neveiksmi un tiek mīdīts. Visa Isaja grāmatas 5. nodaļa cenšas pārliecināt abas Izvēlētās tautas valstis par to, ka asīriešu iebrukums Sīrijas Efraimnas kara laikā bija Kunga sods par nespēju ievērot taisnības standartus, kurus viņi pieņēma no Dieva. Izmantojot līdzības valodu, pravietis vēlas pārliecināt, ka sods tautai pienākas un tas ir jāpieņem. Veids kā Isajs stāsta tautai par tās grēkiem atgādina Natana līdzību par nabadzīgu, kuram piederēja aitiņa (2 Sam 12), kuru viņš stāstīja ķēniņam Dāvidam izsaucot viņam grēku nožēlu. Isaja līdzība arī cenšas izsaukt klausītājos apziņu un nosodījumu savām ļaunajām rīcībām. Visa Isaja grāmata ir kā mēģinājums pārliecināt savus lasītājus pieņemt lēmumu mainīt savas dzīves. Kungs aicināja cilvēkus atzīt savus grēkus un pieņemt Dieva piedāvāto taisnības ceļu.

Iemesls kāpēc tauta pieredzēja nosodījumu ir tas, ka vīnakoki nenesa izmeklētas vīnogas. Šī dziesma ir par Dieva labvēlību, cilvēka dumpīgo dabu un sekojošo sodu. Kad Dievs runā, Viņš vienmēr gaida atbildi, jo Viņa pestījošai darbībai nepieciešams cilvēka līdzdarbība. Dieva mīlestība sagaida no mums abpusējību. Dievs dāvājot savai tautai bagātīgas svētības sastopas ar sliktiem augļiem. Dievs gaida taisnības augļus, kuras pamatā ir mīlestība. Skābās ogas simbolizē cilvēkus, kuri rūpējas tikai par sevi un vīna vietā dod tikai etiķi. Kungs ir dusmīgs un vēlas spriest tiesu pār viņiem. Mūsdienās šo tiesu mēs raksturojam kā sekas nepareizai rīcībai, ka grēks un netikumi izsauc notikumu ķēdi, kas noved pie nelaimes. Dievs ir devis cilvēkiem brīvību, lai viņi varētu atbildēt Kungam ar savu gribu un saprātu. Šāda brīvība ir nepieciešama patiesām attiecībām un mīlestībai. Ne velti šo fragmentu sauc par mīlestības dziesmu. Brīvība nozīmē arī to, ka kaut kas var noiet greizi, bet cilvēks ir aicināts to atzīt un atgriezties pie Dieva, sava radītāja un glābēja. Tieši tāpēc arī Dievs Tēvs sūtīja savu Dēlu, Jēzu Kristu, pasaulē, lai Viņš mums palīdzētu atjaunot mūsu attiecības ar Dievu. 

br. Jānis Savickis OFM Cap

9.22.2020

Ez 18, 25-28, svētdiena XXVI, A

Ez 18, 25-28

Ar 20. septembra svētdienu līdz liturģiskā gada noslēgumam pirms adventa laika pārdomāsim Evaņģēlija līdzības par valstību un Jēzus runas par pastarā dienu. 27. septembra svētdienā iepazīstamies ar Dieva valstības tuvumu, kurā Dievs apliecina, ka Viņa mīlestība ir klātesoša un darbīga. Pestīšana ir pieejama visiem šeit un tagad, un pat bezdievīgie un netaisnie var pieņemt Kunga piedāvāto glābiņu. Grēcinieki var just bailes no Dieva un sava grēka atzīšanas, un tieši tāpēc Viņš uzsver, ka Viņš labprāt piedod un iežēlojas. 

Babilonas gūstā pravietis Ezehiēls sludināja, ka Dieva sods vai žēlastība ir atkarīga no individuālā un brīvas cilvēka rīcības. Šāda personiskā atbildība Izraelim bija grūti pieņemama, jo viņiem likās, ka pati piederība Dieva tautai automātiski nodrošina Kunga gādību. Katrs Izraelietis uzskatīja sevi par Abrahama pēcteci un viņiem likās, ka tas vien nodrošinās viņiem laimīgu nākotni. Šāda kļūdīga domāšana bija pretēja tam, ko mācīja pravieši  un likums, un saglabājās līdz pat Jēzus Kristus darbības laikam, jo Viņš arī labot farizeju greizo izpratni (Mt 8,11; Jņ 8,33-42). Atkārtotā likuma grāmatā lasām: “Tēvi lai netiek nonāvēti par dēlu grēkiem, un dēli lai netiek nonāvēti par tēvu grēkiem, katrs lai tiek nonāvēts par savu grēku!” (24,16).

Tauta vairāk domāja kā atbrīvoties no Babilonas gūsta nekā no saviem personiskajiem grēkiem un vēlējās izvairīties no personiskās atbildības vainojot par saviem apstākļiem un neveiksmēm savus priekštečus. Bērni netiek sodīti tāpēc, ka ir savu senču pēcteči vai tāpēc, ka starp viņiem ir ģimeniskas saites, bet tāpēc, ka viņi atkārto un kopē savu vecāku netikumus. Doma, ka ļaundara bērni netiks sodīti par vecāku grēkiem, vai arī, ka ļaunums vai taisnība, un tā sekas var tikt mainītas ar cilvēka lēmumiem un dievišķu atbildi uz nožēlu vai nocietināšanos bija pārāk neparasta un nepieņemama. Iespējams, Ezehiēla klausītajiem vieglāk bija palikt pie ierastās domāšanas veida nekā pieņemt jauno skatījumu uz grēku un taisnīgumu, jo tad viņiem vajadzētu atzīt savas vainas. 

Ezehiēls runāja par savu tautu kā dumpiniekiem no pašas dibināšanas līdz viņa dienām. Tautieši žēlojās par to, ka viņi cieš par priekšteču grēkiem, bet savus neuzlūkoja. Dievs vēlējās mainīt šādu domāšanas veidu. Pravietis viņiem atbildēja, ka katra paaudze nostājas Kunga Tiesneša priekšā par tikumiem un pārkāpumiem, ko pati ir paveikusi. Neviena nevainīga persona netiek sodīta par tēvu grēkiem (Ez 18,1-32). Dievs piedāvā jaunu dzīvi visiem cilvēkiem, bet viņiem ir tikai viens iebildums: “Kunga rīcība nav izprotama!” (Ez 18,25). Kunga ceļi ir grūti nosakāmi. 

Dievs ne tikai vēlējās tautu iemācīt kopēju tautas nožēlu, bet arī personisku. Turklāt, ja tautu nesaista tēvu grēki, tad arī individuālā līmenī personiskās saites ar pagātnes nekrietnībām tiek sarautas. Nevienu nevar savaņģot pagātne, ja Dievs ir atbrīvojis. “Ja ļaundaris novēršas no grēka, ko darījis, un dara pēc tiesas un taisnības, tas viņš dzīvos” (Ez 18,27) - šāds cilvēks ir kļuvis taisnīgs un sarāvis saites ar savu grēcīgo pagātni. Dieva laipnība vada uz atgriešanos (Rom 2,4).

Ezehiēla paaudze varēja atzīt savus grēkus un nožēlot. Jaunā Derība mums piedāvā īstus piemērus kā šāds process var notikt. Muitnieks Matejs (kura svētkus svinējām 21.septembrī) un Zahejs, kuri pameta savu grēcīgo nodarbi un sekoja Kristum. Kristiešu vajātājs Pāvils kļuva par kristiešu ganu. Kunga žēlastība var ienest patiesas un ilgstošas pārmaiņas cilvēku dzīvēs. Pagātnes taisnīgā dzīve nevar kompensēt tagadnes grēkus, jo ticības dzīvē svarīgākā ir tagadne kopā ar Dievu. Ezehiēla klausītājiem bija grūti uztvert šādu Dieva tēlu un attieksmi pret grēciniekiem. Kā kāds ļaundaris var netikt sodīts un kā tas, kas dzīvo taisnīgi var piedzīvot sodu?

Ezehiēls arī neuzsvēra ka pestīšana un brīvība ir sasniedzama tikai ļaujot Dievam darboties ar savu žēlastību, bet pašam nekas nav jādara. Pravieša mērķis bija Izraelim iepotēt cerību un iedvesmot uz nožēlu. Ar dedzīgu aicināšanu viņš vēlējās salauzt nolemtības un pasivitātes noskaņu Babilonas gūstā. Svarīgs bija tas, kas ir šeit un tagad var atjaunot saiti ar Dievu un pieņemt Viņa gribu. Autentiskas atgriešanās brīdī pagātne nevar cilvēku aizturēt, lai arī kāda tā nav bijusi. Ceļš uz jaunu dzīvi var radīt sava veida apjukumu, jo ir jāatsakās no saviem grēkiem, stīvas egoistiskas domāšanas un jāmeklē Kungs (Is 55,6).

br. Jānis Savickis OFM Cap

9.17.2020

Is 55, 6-9, svētdiena XXV, A

Is 55, 6-9

20. septembra svētdienā pārdomāsim lasījumu no pravieša Isaja grāmatas. 12. jūlija svētdienā (Is 55,10-11) mēs lasījām fragmentu no šīs pašas grāmatas, ko šo svētdien. Abi šie teksti kopā salikti veido vienu veselumu (Is 55,6-11). Šis fragments ir izvēlēts šai svētdienai tāpēc, lai skaidrotu un attaisnotu saimnieku no Jēzus līdzības par strādniekiem vīnadārzā (Mt 20.1-16a) no kuriem katrs saņēma denāriju neskatoties uz nostrādāto laiku - visu dienu vai tikai pēdējo stundu. Vīnadārza saimnieka rīcība, ja to vērtē ekonomiski, var likties dīvaina un neracionāla. Vienīgais, kas tik dāsni var rīkoties ir Dievs, kura plāni un ceļi atšķiras no šaurajiem un sīkumainajiem cilvēka ieskatiem un izpratnes par taisnīgumu. 

Pravietis Isajs uzrunā savus tautiešus Babilonas trimdā par Dieva plāniem, ka tie atšķiras no cilvēku ceļiem. Cilvēkam var likties, ka viņš savu dzīvi pārredz labāk un spēj nodrošināties pret dažādām situācijām. Daļa no jūdiem bija iejutusies jaunajā zemē un dzīvoja labklājībā, un nesteidzās atgriezties Svētajā Zemē, kas bija izpostīta un nabadzīga. Dievs uzrunāja šādus cilvēkus, lai pārvarētu viņu pretestību: “Jo manas domas nav jūsu domas un jūsu gaitas nav manas gaitas” (Is 55,8). Kungs gribēja viņiem atgādināt par derību un viņu izredzētību, tomēr ikdienas norises neļāva viņiem ieraudzīt Dieva plānu viņu dzīvēs.

Kungs vēlējās, lai tauta spētu savu dzīvi novērtēt ne tikai saskaņā ar dabisku lietu kārtību, bet, pirmkārt, pārdabiski un saskaņā ar Dieva vārdu un solījumiem - tādā veidā, kas pārsniedz aprēķinus par Dievu. “Meklējiet Kungu” (Is 55,6) - tie ir vārdi, kurus pravietis piedāvā tautai kā dzīves modeli, lai pielāgotos Kunga gribai katrā dzīves situācijā vai cik sarežģīta tā nebūtu.

Kā var plašāk izprast vārdus - “Meklējiet Kungu”? Pirmkārt, tas nozīmē, ka cilvēkam ir jātuvojas pie Kunga un jāmeklē Viņš ar upuriem un lūgšanām svētnīcā. Babilonas gūstā svētnīca bija tāls sapnis. Tomēr tas neattiecas tikai uz kulta svinēšanu, bet arī uz cilvēka iekšējo pasauli. Šeit tiek uzsvērta steidzamība, ka grēciniekiem jāmeklē Kungs un jāpiesauc Viņa vārds. Cilvēkam ir jāatzīst, ka viņš ir grēcinieks un ir sarāvis attiecības ar Dievu; ir jāatgriežas un jāmaina sava izpratne par grēka smagumu; ir jānovēršas no grēka un jāpieņem Kungs. Tikai problēma ir tā, ka Dieva ceļi un domas ir ārpus mūsu uztveres. Kungs ir pilnīgi atšķirīgs no cilvēkiem. Bet vai tā ir problēma un iemesls, lai novērstos no Kunga un nejautātu Viņam par Viņa iecerēm?

“Domas” par kurām lasām šeit nenozīmē pārdomas, bet, kā tas bieži Vecajā Derībā ir, plānus un projektus. Tas, kā Isaja raksta par atšķirībām starp Dievu un cilvēku ir ļoti tipiski Vecajai Derībai, jo iezīmē lielas un radikālas atšķirības. Bībele par Dievu runā ar jēdzieniem, kas attiecas uz cilvēka dzīvi. Šajā ziņā valoda ir cilvēciska (jeb antropomorfiska): Dievs domā tā kā domā cilvēki un iet savus ceļus tā kā cilvēks. Ja ticībai pieiet ar dabisko saprātu, tas var likies mierinoši, jo Dieva darbību var izprast un paredzēt. Tomēr Kungs pazīst šo cilvēka vēlmi visu vienkāršot un vēlas atklāt ticīgajiem kādu plašāku īstenību. Norādot uz Dieva neizsakāmo pārākumu pravietis dod saviem klausītājiem pārliecību un drošību, ka Kungs par viņiem parūpēsies. Pat ja viņi visu nespēja aptvert, viņi var paļauties uz Kungu.

Šajā sakarā ļoti interesanta ir Bībeles cilvēku un apkārtējo tautu atšķirība Dieva vai dievu uztverē. Senajos Tuvajos Austrumos pastāvēja būtiska nepārtraukta saite starp dievišķo un cilvēcisko pasauli. Tā bija sava veida dievišķa hierarhija. Piemēram, Divupes dievu hierarhijas augšgalā bija septiņu dievu padome, un sekojoši zemāk stāvoši dievi un no kuriem cēlušies personiski dievi, eņģeļi, dēmoni, varoņi (cilvēki, kuri ieguva dievišķu statusu) un beigās cilvēki. Pat visaugstākie dievi līdzinājās cilvēkiem ar savu raksturu un uzvedību. Šādi dievi nebija paaugstināti pār dabisko pasauli vai pārsniedza to kā vienīgais Dievs, kurš atklājās jūdiem. Šādi dievi bija dabiskās pasaules sastāvdaļa. Tomēr arī šeit cilvēkiem bija priekšstati par to, ka dievi ir neizzināmi. Pagāniskā pasaules aina jūdiem varēja likties kārdinoša, jo ļāva Dievu viegli izprast un uztvert maģiski. Šāda vienkāršota Dieva uztvere bija kā strupceļš, kurā jūdi nevarēja palikt un tāpēc pravietis Isajs viņus aicināja uz atgriešanos. 

Pravieši un svētie Bībeles autori ir daudz dziļāk un plašāk izpratuši šo atšķirību starp dievišķo un cilvēcisko. Mēs esam ierobežoti, mēģinot izprast Dieva būtības dziļumus un Dieva plānu izpildi. Priecīga ziņa ir tā, ka mēs Viņu pazīstam pietiekami, lai piedalītos Viņa plānos un iecerēs, jo Kungs mums ir atklājies ir tik daudz cik mums ir nepieciešams. Kunga plāni un ieceres ienes kārtību, un Viņa gudrība sniedz mums veidus kā veicināt Dieva harmoniju pasaulē un savā dzīvē. Dievbijība ir gudrības sākums, jo tā mūs ved uz pakļaušanos Dieva autoritātei kā visas kārtības centrālajam elementam. Nepietiek mīlēt Dievu, bet ir jāiekļaujas Viņa plānā un jāuzticas Viņam.

Garīgajā un personiskajā dzīvē jāprot atzīt savas neizdarības, vainas, vājums, ierobežotība, sīkumainība, šaurība, individuālisms un egoisms. Citu vainošana var būt nomierinoša un viegla, bet kopš Ādama un Ievas laikiem tā nenes labus panākumus. Kungs ir vienīgais, kas var ievest mieru un apturēt mūsu vēlmi ieviest savu individuālo kārtību. Atšķirība starp Dieva ceļiem un mūsu nespēja tajos iekļauties ir viena no mūsu dzīves problēmām. Tieši tāpēc arī Dievs sūtīja pasaulē savu Dēlu Jēzu Kristu, lai Viņš ar savu mīlestību salauztu barjeras, kas mūs šķir no debesu Tēva, kurš vēlas mūs visus pulcināt Dieva bērnu saimē, harmonijā, kurā katram nebūs jāaizstāv savs ievainotais ego, bet katrs varēs saņemt dziedināšanu un piedošanu. 

br. Jānis Savickis OFM Cap

9.09.2020

Mt 18, 21-35, svētdiena XXIV, A

Mt 18, 21-35


13. septembra svētdienas Evaņģēlijs ir cieši saistīts ar iepriekšējās svētdienas lasījumu. Ja 6. septembrī lasījām par kopienu, grēku, labošanu, piedošanu un lūgšanu, tad šajā svētdienā turpinot iepazīt Mateja Evaņģēlija 18. nodaļu, īpaši pārdomāsim piedošanu. Piedošana Jēzus klausītājiem nebija kaut kāda sveša tēma, bet radās svarīgs jautājums, vai ir kādas robežas piedošanai? Vēlāko laiku rabīnu diskusijās "trīs reizes" tika uzskatīs par pieņemamu skaitli, lai piedotu grēku, kas atkārtojas un ar ceturto reizi piedošana apstātos. Pētera piedāvātās "septiņas reizes" izklausās visai saprātīgas un viņš arī tādā veidā parāda savu labo sirdi. Tomēr Jēzus nepieņem šādus aprēķinus. Piedošanas vēlmei jābūt tik neierobežotai kā Lameha atriebības vēlmei (Rad 4,24: “septiņdesmit septiņas reizes”). Turklāt Jēzus nesaka, ka “septiņdesmit septiņas reizes” ir kāds nepārsniedzamais ierobežojums, bet ir jāiet daudz tālāk.

Kāpēc Jēzus tik lielu uzsvaru liek uz piedošanu? Mēs piedodam, jo Dievs mums piedod un neko nevar salīdzināt ar to, ko Dievs priekš mums dara. Jēzus runā par parādu “desmit tūkstoši talenti” (Mt 18,24), kas veidoja lielāko iespējamo iedomājamo skaitli grieķim vai jūdam un vērtīgāko naudas vienību. Jēzus laikā nodokļu ievākums no visas Galilejas bija tikai divsimt talenti. Šī summa bija cilvēkiem grūti iztēlojama. Nelielu ieskatu šajā summā mēs iegūstam, kad lasām par ziedojumiem Jeruzālemes svētnīcas būvei (1 Hr 29, 1-9), ko savāca ķēniņš Dāvids: “trīs tūkstošus talentu zelta…, septiņus tūkstošus talenta sudraba” (1 Hr 29,4) un Izraela cilšu vadoņi: “piecus tūkstošus talentu un desmit tūkstošus dariku zelta, desmit tūkstošus talentu sudraba, astoņpadsmit talentu vara un simts tūkstošus talenta dzelzs” (1 Hr 29,7). Cilvēks, kurš būtu nonācis šādos parādos nevarētu tos atgūt pārdodot ģimeni verdzībā. Augstākā iespējamā cena par vergu bija viens talents. 

Jēzus stāsta līdzību un visa šī aina nav jāuztver burtiski, jo tad varētu jautāt kā ķēniņš nepamanīja tik lielu iztrūkumu savā budžetā? Jēzus nevēlas mums parādīt zemes valdnieku un viņu valstu pārvaldīšanas ēnas puses, bet Dievu, kurš piedod grēkus. Pārsteidzošā kārtā ķēniņš kalpam piedeva šo milzīgo parādu, tomēr neilgi pēc tam kalps sastapa citu kalpu, kas viņam bija parādā 100 denārijus. Denārijs bija romiešu sudraba monēta un bija vienlīdzīga summa cilvēka dienas algai. Lai atmaksātu šādu parādu bija nepieciešama pacietība - “pagaidi uz mani, es visu samaksāšu” (Mt 18,29), bet kalpam tās pietrūka.

Tagad arī ir vieglāk saprast cik liela summa tika piedota kalpam. Viens talents ir seši tūkstoši denāriju vai apmēram 20 darba gadu algas. Protams, ka Jēzus, lai saasinātu līdzības uztveri lieto tik ļoti pārspīlētas summas, taču tas ir nepieciešams, lai parādītu Dieva žēlsirdību un mūsu nespēju to atlīdzināt. Kalps, kuram atlaida parādu, neizrādīja žēlsirdību pret otru kalpu. Par to visu uzzināja ķēniņš un sodīja kalpu par nespēju izrādīt iejūtību. Šī Jēzus mācība visiem ticīgajiem atgādina, ka Dievs ir piedevis visus grēkus un, ja kāds sagrēko pret kādu, tad atbildei jābūt tādai pašai kāda Dievam ir pret mums: “piedodiet viens otram kā Dievs Kristū ir piedevis jums” (Ef 4,32). 

Jēzus nerunā tikai par piedošanas ritma apgūšanu, bet par kaut ko vairāk: lai piedošana būtu pilna, ne tikai nāktu no gribas un kristīgās nepieciešamības, bet arī, lai izrietētu no sirds. Piedošana ir pilna, kad pieredzam Dieva piedošanu savā dzīvē ar visu savu būtību un tā to uzlūkojam attiecībās ar citiem. Kalps no līdzības palaida garām ķēniņa piedošanu - pārsteidzošāko notikumu savā dzīve. Dievs atlaiž cilvēkam visu parādu un dara to salīdzinoši viegli, bet mēs esam sīkumaini un neiecietīgi. Pat mazi parādi un gaidas no cilvēkiem mūs var padarīt nemierīgus un drūmus. Piedošana tāpat kā mīlestība nevar tikt ierobežota. Bez tādas piedošanas kādu piedāvā Jēzus nebūtu iespējama kopiena, kas pārvar savas iekšējās kaprīzes un krīzes, un lūdzas kopā kā viena Tēva bērni ar Jēzu Kristu savā vidū.

br. Jānis Savickis OFM Cap