Is 55, 6-9
20. septembra svētdienā pārdomāsim lasījumu no pravieša Isaja grāmatas. 12. jūlija svētdienā (Is 55,10-11) mēs lasījām fragmentu no šīs pašas grāmatas, ko šo svētdien. Abi šie teksti kopā salikti veido vienu veselumu (Is 55,6-11). Šis fragments ir izvēlēts šai svētdienai tāpēc, lai skaidrotu un attaisnotu saimnieku no Jēzus līdzības par strādniekiem vīnadārzā (Mt 20.1-16a) no kuriem katrs saņēma denāriju neskatoties uz nostrādāto laiku - visu dienu vai tikai pēdējo stundu. Vīnadārza saimnieka rīcība, ja to vērtē ekonomiski, var likties dīvaina un neracionāla. Vienīgais, kas tik dāsni var rīkoties ir Dievs, kura plāni un ceļi atšķiras no šaurajiem un sīkumainajiem cilvēka ieskatiem un izpratnes par taisnīgumu.
Pravietis Isajs uzrunā savus tautiešus Babilonas trimdā par Dieva plāniem, ka tie atšķiras no cilvēku ceļiem. Cilvēkam var likties, ka viņš savu dzīvi pārredz labāk un spēj nodrošināties pret dažādām situācijām. Daļa no jūdiem bija iejutusies jaunajā zemē un dzīvoja labklājībā, un nesteidzās atgriezties Svētajā Zemē, kas bija izpostīta un nabadzīga. Dievs uzrunāja šādus cilvēkus, lai pārvarētu viņu pretestību: “Jo manas domas nav jūsu domas un jūsu gaitas nav manas gaitas” (Is 55,8). Kungs gribēja viņiem atgādināt par derību un viņu izredzētību, tomēr ikdienas norises neļāva viņiem ieraudzīt Dieva plānu viņu dzīvēs.
Kungs vēlējās, lai tauta spētu savu dzīvi novērtēt ne tikai saskaņā ar dabisku lietu kārtību, bet, pirmkārt, pārdabiski un saskaņā ar Dieva vārdu un solījumiem - tādā veidā, kas pārsniedz aprēķinus par Dievu. “Meklējiet Kungu” (Is 55,6) - tie ir vārdi, kurus pravietis piedāvā tautai kā dzīves modeli, lai pielāgotos Kunga gribai katrā dzīves situācijā vai cik sarežģīta tā nebūtu.
Kā var plašāk izprast vārdus - “Meklējiet Kungu”? Pirmkārt, tas nozīmē, ka cilvēkam ir jātuvojas pie Kunga un jāmeklē Viņš ar upuriem un lūgšanām svētnīcā. Babilonas gūstā svētnīca bija tāls sapnis. Tomēr tas neattiecas tikai uz kulta svinēšanu, bet arī uz cilvēka iekšējo pasauli. Šeit tiek uzsvērta steidzamība, ka grēciniekiem jāmeklē Kungs un jāpiesauc Viņa vārds. Cilvēkam ir jāatzīst, ka viņš ir grēcinieks un ir sarāvis attiecības ar Dievu; ir jāatgriežas un jāmaina sava izpratne par grēka smagumu; ir jānovēršas no grēka un jāpieņem Kungs. Tikai problēma ir tā, ka Dieva ceļi un domas ir ārpus mūsu uztveres. Kungs ir pilnīgi atšķirīgs no cilvēkiem. Bet vai tā ir problēma un iemesls, lai novērstos no Kunga un nejautātu Viņam par Viņa iecerēm?
“Domas” par kurām lasām šeit nenozīmē pārdomas, bet, kā tas bieži Vecajā Derībā ir, plānus un projektus. Tas, kā Isaja raksta par atšķirībām starp Dievu un cilvēku ir ļoti tipiski Vecajai Derībai, jo iezīmē lielas un radikālas atšķirības. Bībele par Dievu runā ar jēdzieniem, kas attiecas uz cilvēka dzīvi. Šajā ziņā valoda ir cilvēciska (jeb antropomorfiska): Dievs domā tā kā domā cilvēki un iet savus ceļus tā kā cilvēks. Ja ticībai pieiet ar dabisko saprātu, tas var likies mierinoši, jo Dieva darbību var izprast un paredzēt. Tomēr Kungs pazīst šo cilvēka vēlmi visu vienkāršot un vēlas atklāt ticīgajiem kādu plašāku īstenību. Norādot uz Dieva neizsakāmo pārākumu pravietis dod saviem klausītājiem pārliecību un drošību, ka Kungs par viņiem parūpēsies. Pat ja viņi visu nespēja aptvert, viņi var paļauties uz Kungu.
Šajā sakarā ļoti interesanta ir Bībeles cilvēku un apkārtējo tautu atšķirība Dieva vai dievu uztverē. Senajos Tuvajos Austrumos pastāvēja būtiska nepārtraukta saite starp dievišķo un cilvēcisko pasauli. Tā bija sava veida dievišķa hierarhija. Piemēram, Divupes dievu hierarhijas augšgalā bija septiņu dievu padome, un sekojoši zemāk stāvoši dievi un no kuriem cēlušies personiski dievi, eņģeļi, dēmoni, varoņi (cilvēki, kuri ieguva dievišķu statusu) un beigās cilvēki. Pat visaugstākie dievi līdzinājās cilvēkiem ar savu raksturu un uzvedību. Šādi dievi nebija paaugstināti pār dabisko pasauli vai pārsniedza to kā vienīgais Dievs, kurš atklājās jūdiem. Šādi dievi bija dabiskās pasaules sastāvdaļa. Tomēr arī šeit cilvēkiem bija priekšstati par to, ka dievi ir neizzināmi. Pagāniskā pasaules aina jūdiem varēja likties kārdinoša, jo ļāva Dievu viegli izprast un uztvert maģiski. Šāda vienkāršota Dieva uztvere bija kā strupceļš, kurā jūdi nevarēja palikt un tāpēc pravietis Isajs viņus aicināja uz atgriešanos.
Pravieši un svētie Bībeles autori ir daudz dziļāk un plašāk izpratuši šo atšķirību starp dievišķo un cilvēcisko. Mēs esam ierobežoti, mēģinot izprast Dieva būtības dziļumus un Dieva plānu izpildi. Priecīga ziņa ir tā, ka mēs Viņu pazīstam pietiekami, lai piedalītos Viņa plānos un iecerēs, jo Kungs mums ir atklājies ir tik daudz cik mums ir nepieciešams. Kunga plāni un ieceres ienes kārtību, un Viņa gudrība sniedz mums veidus kā veicināt Dieva harmoniju pasaulē un savā dzīvē. Dievbijība ir gudrības sākums, jo tā mūs ved uz pakļaušanos Dieva autoritātei kā visas kārtības centrālajam elementam. Nepietiek mīlēt Dievu, bet ir jāiekļaujas Viņa plānā un jāuzticas Viņam.
Garīgajā un personiskajā dzīvē jāprot atzīt savas neizdarības, vainas, vājums, ierobežotība, sīkumainība, šaurība, individuālisms un egoisms. Citu vainošana var būt nomierinoša un viegla, bet kopš Ādama un Ievas laikiem tā nenes labus panākumus. Kungs ir vienīgais, kas var ievest mieru un apturēt mūsu vēlmi ieviest savu individuālo kārtību. Atšķirība starp Dieva ceļiem un mūsu nespēja tajos iekļauties ir viena no mūsu dzīves problēmām. Tieši tāpēc arī Dievs sūtīja pasaulē savu Dēlu Jēzu Kristu, lai Viņš ar savu mīlestību salauztu barjeras, kas mūs šķir no debesu Tēva, kurš vēlas mūs visus pulcināt Dieva bērnu saimē, harmonijā, kurā katram nebūs jāaizstāv savs ievainotais ego, bet katrs varēs saņemt dziedināšanu un piedošanu.
br. Jānis Savickis OFM Cap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru