9.22.2020

Ez 18, 25-28, svētdiena XXVI, A

Ez 18, 25-28

Ar 20. septembra svētdienu līdz liturģiskā gada noslēgumam pirms adventa laika pārdomāsim Evaņģēlija līdzības par valstību un Jēzus runas par pastarā dienu. 27. septembra svētdienā iepazīstamies ar Dieva valstības tuvumu, kurā Dievs apliecina, ka Viņa mīlestība ir klātesoša un darbīga. Pestīšana ir pieejama visiem šeit un tagad, un pat bezdievīgie un netaisnie var pieņemt Kunga piedāvāto glābiņu. Grēcinieki var just bailes no Dieva un sava grēka atzīšanas, un tieši tāpēc Viņš uzsver, ka Viņš labprāt piedod un iežēlojas. 

Babilonas gūstā pravietis Ezehiēls sludināja, ka Dieva sods vai žēlastība ir atkarīga no individuālā un brīvas cilvēka rīcības. Šāda personiskā atbildība Izraelim bija grūti pieņemama, jo viņiem likās, ka pati piederība Dieva tautai automātiski nodrošina Kunga gādību. Katrs Izraelietis uzskatīja sevi par Abrahama pēcteci un viņiem likās, ka tas vien nodrošinās viņiem laimīgu nākotni. Šāda kļūdīga domāšana bija pretēja tam, ko mācīja pravieši  un likums, un saglabājās līdz pat Jēzus Kristus darbības laikam, jo Viņš arī labot farizeju greizo izpratni (Mt 8,11; Jņ 8,33-42). Atkārtotā likuma grāmatā lasām: “Tēvi lai netiek nonāvēti par dēlu grēkiem, un dēli lai netiek nonāvēti par tēvu grēkiem, katrs lai tiek nonāvēts par savu grēku!” (24,16).

Tauta vairāk domāja kā atbrīvoties no Babilonas gūsta nekā no saviem personiskajiem grēkiem un vēlējās izvairīties no personiskās atbildības vainojot par saviem apstākļiem un neveiksmēm savus priekštečus. Bērni netiek sodīti tāpēc, ka ir savu senču pēcteči vai tāpēc, ka starp viņiem ir ģimeniskas saites, bet tāpēc, ka viņi atkārto un kopē savu vecāku netikumus. Doma, ka ļaundara bērni netiks sodīti par vecāku grēkiem, vai arī, ka ļaunums vai taisnība, un tā sekas var tikt mainītas ar cilvēka lēmumiem un dievišķu atbildi uz nožēlu vai nocietināšanos bija pārāk neparasta un nepieņemama. Iespējams, Ezehiēla klausītajiem vieglāk bija palikt pie ierastās domāšanas veida nekā pieņemt jauno skatījumu uz grēku un taisnīgumu, jo tad viņiem vajadzētu atzīt savas vainas. 

Ezehiēls runāja par savu tautu kā dumpiniekiem no pašas dibināšanas līdz viņa dienām. Tautieši žēlojās par to, ka viņi cieš par priekšteču grēkiem, bet savus neuzlūkoja. Dievs vēlējās mainīt šādu domāšanas veidu. Pravietis viņiem atbildēja, ka katra paaudze nostājas Kunga Tiesneša priekšā par tikumiem un pārkāpumiem, ko pati ir paveikusi. Neviena nevainīga persona netiek sodīta par tēvu grēkiem (Ez 18,1-32). Dievs piedāvā jaunu dzīvi visiem cilvēkiem, bet viņiem ir tikai viens iebildums: “Kunga rīcība nav izprotama!” (Ez 18,25). Kunga ceļi ir grūti nosakāmi. 

Dievs ne tikai vēlējās tautu iemācīt kopēju tautas nožēlu, bet arī personisku. Turklāt, ja tautu nesaista tēvu grēki, tad arī individuālā līmenī personiskās saites ar pagātnes nekrietnībām tiek sarautas. Nevienu nevar savaņģot pagātne, ja Dievs ir atbrīvojis. “Ja ļaundaris novēršas no grēka, ko darījis, un dara pēc tiesas un taisnības, tas viņš dzīvos” (Ez 18,27) - šāds cilvēks ir kļuvis taisnīgs un sarāvis saites ar savu grēcīgo pagātni. Dieva laipnība vada uz atgriešanos (Rom 2,4).

Ezehiēla paaudze varēja atzīt savus grēkus un nožēlot. Jaunā Derība mums piedāvā īstus piemērus kā šāds process var notikt. Muitnieks Matejs (kura svētkus svinējām 21.septembrī) un Zahejs, kuri pameta savu grēcīgo nodarbi un sekoja Kristum. Kristiešu vajātājs Pāvils kļuva par kristiešu ganu. Kunga žēlastība var ienest patiesas un ilgstošas pārmaiņas cilvēku dzīvēs. Pagātnes taisnīgā dzīve nevar kompensēt tagadnes grēkus, jo ticības dzīvē svarīgākā ir tagadne kopā ar Dievu. Ezehiēla klausītājiem bija grūti uztvert šādu Dieva tēlu un attieksmi pret grēciniekiem. Kā kāds ļaundaris var netikt sodīts un kā tas, kas dzīvo taisnīgi var piedzīvot sodu?

Ezehiēls arī neuzsvēra ka pestīšana un brīvība ir sasniedzama tikai ļaujot Dievam darboties ar savu žēlastību, bet pašam nekas nav jādara. Pravieša mērķis bija Izraelim iepotēt cerību un iedvesmot uz nožēlu. Ar dedzīgu aicināšanu viņš vēlējās salauzt nolemtības un pasivitātes noskaņu Babilonas gūstā. Svarīgs bija tas, kas ir šeit un tagad var atjaunot saiti ar Dievu un pieņemt Viņa gribu. Autentiskas atgriešanās brīdī pagātne nevar cilvēku aizturēt, lai arī kāda tā nav bijusi. Ceļš uz jaunu dzīvi var radīt sava veida apjukumu, jo ir jāatsakās no saviem grēkiem, stīvas egoistiskas domāšanas un jāmeklē Kungs (Is 55,6).

br. Jānis Savickis OFM Cap

Nav komentāru: