9.09.2020

Mt 18, 21-35, svētdiena XXIV, A

Mt 18, 21-35


13. septembra svētdienas Evaņģēlijs ir cieši saistīts ar iepriekšējās svētdienas lasījumu. Ja 6. septembrī lasījām par kopienu, grēku, labošanu, piedošanu un lūgšanu, tad šajā svētdienā turpinot iepazīt Mateja Evaņģēlija 18. nodaļu, īpaši pārdomāsim piedošanu. Piedošana Jēzus klausītājiem nebija kaut kāda sveša tēma, bet radās svarīgs jautājums, vai ir kādas robežas piedošanai? Vēlāko laiku rabīnu diskusijās "trīs reizes" tika uzskatīs par pieņemamu skaitli, lai piedotu grēku, kas atkārtojas un ar ceturto reizi piedošana apstātos. Pētera piedāvātās "septiņas reizes" izklausās visai saprātīgas un viņš arī tādā veidā parāda savu labo sirdi. Tomēr Jēzus nepieņem šādus aprēķinus. Piedošanas vēlmei jābūt tik neierobežotai kā Lameha atriebības vēlmei (Rad 4,24: “septiņdesmit septiņas reizes”). Turklāt Jēzus nesaka, ka “septiņdesmit septiņas reizes” ir kāds nepārsniedzamais ierobežojums, bet ir jāiet daudz tālāk.

Kāpēc Jēzus tik lielu uzsvaru liek uz piedošanu? Mēs piedodam, jo Dievs mums piedod un neko nevar salīdzināt ar to, ko Dievs priekš mums dara. Jēzus runā par parādu “desmit tūkstoši talenti” (Mt 18,24), kas veidoja lielāko iespējamo iedomājamo skaitli grieķim vai jūdam un vērtīgāko naudas vienību. Jēzus laikā nodokļu ievākums no visas Galilejas bija tikai divsimt talenti. Šī summa bija cilvēkiem grūti iztēlojama. Nelielu ieskatu šajā summā mēs iegūstam, kad lasām par ziedojumiem Jeruzālemes svētnīcas būvei (1 Hr 29, 1-9), ko savāca ķēniņš Dāvids: “trīs tūkstošus talentu zelta…, septiņus tūkstošus talenta sudraba” (1 Hr 29,4) un Izraela cilšu vadoņi: “piecus tūkstošus talentu un desmit tūkstošus dariku zelta, desmit tūkstošus talentu sudraba, astoņpadsmit talentu vara un simts tūkstošus talenta dzelzs” (1 Hr 29,7). Cilvēks, kurš būtu nonācis šādos parādos nevarētu tos atgūt pārdodot ģimeni verdzībā. Augstākā iespējamā cena par vergu bija viens talents. 

Jēzus stāsta līdzību un visa šī aina nav jāuztver burtiski, jo tad varētu jautāt kā ķēniņš nepamanīja tik lielu iztrūkumu savā budžetā? Jēzus nevēlas mums parādīt zemes valdnieku un viņu valstu pārvaldīšanas ēnas puses, bet Dievu, kurš piedod grēkus. Pārsteidzošā kārtā ķēniņš kalpam piedeva šo milzīgo parādu, tomēr neilgi pēc tam kalps sastapa citu kalpu, kas viņam bija parādā 100 denārijus. Denārijs bija romiešu sudraba monēta un bija vienlīdzīga summa cilvēka dienas algai. Lai atmaksātu šādu parādu bija nepieciešama pacietība - “pagaidi uz mani, es visu samaksāšu” (Mt 18,29), bet kalpam tās pietrūka.

Tagad arī ir vieglāk saprast cik liela summa tika piedota kalpam. Viens talents ir seši tūkstoši denāriju vai apmēram 20 darba gadu algas. Protams, ka Jēzus, lai saasinātu līdzības uztveri lieto tik ļoti pārspīlētas summas, taču tas ir nepieciešams, lai parādītu Dieva žēlsirdību un mūsu nespēju to atlīdzināt. Kalps, kuram atlaida parādu, neizrādīja žēlsirdību pret otru kalpu. Par to visu uzzināja ķēniņš un sodīja kalpu par nespēju izrādīt iejūtību. Šī Jēzus mācība visiem ticīgajiem atgādina, ka Dievs ir piedevis visus grēkus un, ja kāds sagrēko pret kādu, tad atbildei jābūt tādai pašai kāda Dievam ir pret mums: “piedodiet viens otram kā Dievs Kristū ir piedevis jums” (Ef 4,32). 

Jēzus nerunā tikai par piedošanas ritma apgūšanu, bet par kaut ko vairāk: lai piedošana būtu pilna, ne tikai nāktu no gribas un kristīgās nepieciešamības, bet arī, lai izrietētu no sirds. Piedošana ir pilna, kad pieredzam Dieva piedošanu savā dzīvē ar visu savu būtību un tā to uzlūkojam attiecībās ar citiem. Kalps no līdzības palaida garām ķēniņa piedošanu - pārsteidzošāko notikumu savā dzīve. Dievs atlaiž cilvēkam visu parādu un dara to salīdzinoši viegli, bet mēs esam sīkumaini un neiecietīgi. Pat mazi parādi un gaidas no cilvēkiem mūs var padarīt nemierīgus un drūmus. Piedošana tāpat kā mīlestība nevar tikt ierobežota. Bez tādas piedošanas kādu piedāvā Jēzus nebūtu iespējama kopiena, kas pārvar savas iekšējās kaprīzes un krīzes, un lūdzas kopā kā viena Tēva bērni ar Jēzu Kristu savā vidū.

br. Jānis Savickis OFM Cap


Nav komentāru: