Lapas

1.26.2021

At 18, 15-20, svētdiena IV, B

At 18, 15-20

Pēdējā janvāra svētdienā vārda liturģija iesākas ar lasījumu no Atkārtotās Likuma grāmatas. Šī grāmata, kas ir viena no piecām Mozus grāmatām (Tora), māca atpazīt un pildīt Dieva gribu. Īpaši tas attiecas uz Desmit Dieva baušļiem jeb Dekalogu, kas ir Dieva gribas pamatprincips, kurš arī ir jāizprot, jāskaidro un jāpiemēro savā dzīvē. Kurš būs tas, kas varēs patiesi skaidrot Dieva likumu? Dievs šajā fragmentā atbild uz šo jautājumu: pravietis, kurš runās kā Dieva vēstnesis, viņam būs autoritāte. Fragmenta sākumā doma, ka pravietis būs kā Mozus - “kā es” (At 18,15), norāda uz to, ka tādam pravietim būs izšķiroša loma tautas dzīvē - līdzīga kā Mozum, jo viņš bija starpnieks starp Dievu un tautu. Šīs svētdienas Evaņģēlijā (Mk 1,21-28) atklājam “kā Jēzus ar savu spēku atbrīvoja cilvēku no nešķīstā gara, kas dara visu, lai katru cilvēku attālinātu no Dieva.” Jēzus atklājas ne tikai kā Likuma skaidrotājs, bet arī aktīvs tā ieviesējs cilvēku dzīvēs. Kristieši šajā pravietī atpazina Jēzu Kristu. 

Upura rituāli Izraelī neizsmēla visas reliģiskās prakses un tāpēc Mozum bija svarīgi uzsvērt vēl vienu svarīgu Dieva gribētu institūtu savā tautā - praviešus. Mozus viena no pēdējām raizēm bija par to, kas turpinās tautu vadīt ar savu autoritāti un līderību pēc viņa paša nāves, kad izraelieši apmetīsies apsolītajā zemē. Tāpēc viņš izveidoja tiesnešu un virsnieku amatus (At 16,18-20), apstiprināja priesteru un tiesnešu varu galvenajā svētvietā (At 17,8-13), radīja iespēju ķēniņa varas nodibināšanai (At 17,14-20) un solīja pravieša funkcijas ieviešanos, kas vedīs tautu ar Dieva autoritāti (At 18,15-22). Praviešu institūta iedibināšana saistījās ar notikumiem arī pie Horeba kalna, kad tauta baidījās no tiešas Dieva balss dzirdēšanas un prasīja, lai Mozus ir viņu vidutājs ar Dievu (At 5,23-27). Dievišķi nozīmēts pravietis, runātu Dieva vārdu, dotu izraeliešiem zināšanas un izpratni, kas ievērojami atšķīrās no kaimiņu tautu dzīvesziņas. Tā kā pravieša vārdiem bija dievišķa autoritāte, tad šādu vārdu neņemšana vērā varēja izraisīt Dieva spriedumu un tiesu.

Īsi pirms Izraela ieiešanas zemē, kura bija pilna ar riebīgām reliģiskām praksēm, Mozus izskaidroja tautai līdzekļus, kā atšķirt patiesu Dieva vēstnesi - pravieti. Kungs nodrošinās praviešu pēctecību izraēliešu vidū un viņi darbosies tautas vidū. Mozus kā paraugpravietis vērsa uzmanību uz to, lai izraeliešu ļoti rūpīgi klausās patiesā pravieša vārdos un izvairās no svešu dievu praviešiem. Atkārtotā Likuma grāmatā pravieši ir pretnostatīti pret pareģiem un zīlniekiem. Dominējošā Babilonas kultūra bija attīstījusi astroloģiju. Kārdinājums to izmēģināt un pārbaudīt kāda ir cilvēka vai valsts nākotne bija liels. Atkārtotā Likuma grāmata uzsvēra, ka cilvēkam pietiek ar Dieva vārdu! Pravietis kā Mozus, saskaņā ar Mozus modeli, būs kā alternatīva pagānu zīlnieku un buršanas praksēm, un kā atbilde uz tautas neuzticību. Pretstatā visu veidu burvjiem un viltus mācītājiem, kuri ar manipulācijas paņēmieniem centās saskatīt vai ietekmēt Dieva gribu, patiesais pravietis būs kā Dieva runasvīrs, kurš kalpos Dievam. Viņš dos cilvēkiem Dieva gribu un vārdu. Protams, tas nenozīmē, ka tikai viņš būs atbildīgs par par tautu, lai tā nepieņemtu kanāniešu maģiskās ieražas (At 16,21-17,7) un pat bērnu upurēšanas (At 18,9-14), atbildība gūlās arī uz tiesnešiem, priesteriem, ķēniņiem un praviešiem.

Šāda pravieša nepieciešamība bija izteikta un tāpēc šajā fragmentā var lasīt šādas vajadzības aktualitāti (At 18,16-17) un Dieva apstiprinājumu, ka Viņš dos šādu pravieti kā Mozus tautai. Dieva tautai vajadzēja vadītāju Derības jautājumos, un tāpēc pravieša loma un viņa precīzu funkciju noteikšana bija ļoti svarīga. No vienas puses šāds pravietis nodotu Dieva gribas skaidrojumus. No otras puses radās jautājums, kā tautai atpazīt šādu pravieti, lai neskraidītu pēc katra, kurš apgalvo, ka viņam ir dievišķa autoritāte. Fragmenta pēdējais teikums cenšas atbildēt uz šīm raizēm: patiesam pravietim jārunā tikai Dieva vārdā un nevis citu dievu vārdā! Tomēr robežas šeit ir pārāk plašas un tautai nedot konkrētu atbildi. Pravieši, kuri sludina svešu dievu vārdā vēl var atpazīt, bet kā atpazīt to, kas māca Dieva vārdā? Kurš ir tas īstais? Kā atšķirt vai pravietis ir īsts, ja viņš sludina Dieva vārdā. Šeit var izdalīt divus kritērijus. Pirmkārt, ja vārds nav patiess - burtiski “vārds nebija/nav” vai “vārds nebija noticis” (At 18,22), tad tas nozīmē, ka šim vārdam nebija seguma, tas nebija saskaņā ar Dieva vārdu, kas jau iepriekš bija pateikts un tāpēc tas jaunais vārds ir ļoti aizdomīgs. Otrkārt, vārds nepiepildījās. No vēlākās Izraela vēstures zinām, ka šie divi kritēriji nebija vienīgie. Drīzāk ar tiem pravietis pamazām ieguva savu reputāciju kā patiess Dieva vārda sludinātājs. Piemēram, ja Dieva pravietis pasludināja tiesu un aicināja atgriezties, būtu bezjēdzīgi gaidīt un pārbaudīt, vai spriedums nāks un tikai pēc tam nožēlot grēkus un gandarīt. 

Tora un pravieši veido lielāko Vecās Derības iedalījumu. Tora uzsvēra atbildību par savu rīcību. Pravieši parasti pasludināja Dieva vārdu, skaidro kā rīkoties jaunās dzīves situācijās. Svarīgi izprast, ka pravieši Izraelī vairāk nodarbojās ar tagadni un nevis ar tālu nākotni. Nākotnes pareģošana ir vispopulārākā pravietojumu izpratne ārpus bibliskās pasaules. Šajā fragmentā var lasīt to reto reizi, kad pravietojums ir par nākotni. Pravieši nebija vienkārši dievbijīgi cilvēki. Ja pat daži no viņiem varēja izcelties no priesteru vidus, viņi atradās ārpus ierastajām sabiedrības institūcijām. Viņu loma bija izaicināt valdošu eliti un sociālo kārtību, atgādināt līderiem un tautai par pienākumu pret Derību ar Dievu, un brīdināt par Derības ignorēšanu. Pravietis saņēma aicinājumu vai pat zināma veida spiedienu no Kunga, kā par to varējām pārliecināties iepriekšējās svētdienas lasījumā no Jonas grāmatasīpašas pilnvaras, vēsti un misiju. Pravieša misijas apstiprinājums tautā bija ievērojams atzinums, kas tika piešķirts viņa balsij ārpus ierastiem varas institūtiem. Savā ziņā liela daļa dzīves bija atkarīga no “ārējās” balss un ne tikai no valdniekiem, saimniecības dzīves, tradīcijām un pasaulīgām intrigām. Ticības kopiena nebija autonoma un nevarēja darīt ko vien vēlas, jo vienmēr varēja parādīties kāds pravietis. 

Izraela vēsturē pēc Mozus bija daudzi patiesi pravieši, bet neviens no viņiem netika pielīdzināts Mozum - “kā es” - un nedarīja tādus Dieva vadītus darbus kā viņš. “Izrealā vairs nebija neviena tāda pravieša kā Mozus, ko Kungs bija pazinis vaigu vaigā! - ar tādām zīmēm un brīnumiem, [...] ar tādu stipru roku un lielām briesmām, ko Mozus bija darījis visa Izraela acu priekšā! (At 34, 10-12). Vēlākos jūdu rakstos un Jaunajā Derībā jau varam lasīt izteiktu uzsvaru, ka šis pravietis būs laika beigu mesiāniska persona vai kāds, kas sludinās mesijas ierašanos (Jņ 1,21.25; Apd 3,22; 7,37). Paralēles starp Jēzu un Mozu ir pārsteidzošas. Piemēram, Mateja Evaņģēlijs vēlas īpaši uzsvērt šo līdzību un parādīt Jēzu kā jauno Mozu. Jēzus pārveidošanās notikumā (Mk 9,2-13) Mozus un Elija parādījās, un balss no debesīm pasludināja “Šis ir mans mīļotais Dēls, viņu klausiet” (Mt 9,7). Mozus pieminēšana un vārdi “viņu klausiet” sasaucas ar šīs svētdienas fragmenta sākumu: “klausiet viņu” (At 18,15). Pēteris īpašā veidā sasaistīja Atkārtotā Likuma grāmatas fragmentu ar Jēzus personu, un savā otrajā sprediķī (Apd 3,22-23) pasludināja, ka šis senais pravietojums Viņā ir piepildījies. Jēzus piepildīja šo seno pravietojumu, jo Viņš varenā vaidā vēlas stāties pretī visiem ļaunajiem spēkiem, kas var sajaukt ticību un vispilnīgākajā veidā ir tas, kas no "ārienes" ienāk mūsu pasaulē, institūcijās, varas mehānismos un ieražās, lai atgādinātu Dieva gribu un dāvātu brīvību no visa, kas paverdzina. 

br. Jānis Savickis OFMCap

1.19.2021

Jon 3,1-5.10, svētdiena III, B

Jon 3,1-5.10

24. janvāra svētdienas vārda liturģijā pirmais lasījums tiek ņemts no Jonas grāmatas, kas ir viena no pārsteidzošākajām Vecās Derības grāmatām. Šīs svētdienas fragments veido grāmatas centrālo vietu, kur Dievs žēlsirdīgi vēršas pie grēcīgās Ninives pilsētas. Iepriekš no grāmatas zinām, ka Dievs uzrunāja pravieti Jonu un vēlējās, lai viņš pasludinātu Ninives pilsētai (mūsdienu Irāna) Dieva vārdu. Pravietis nebija ieinteresēts šajā misijā un devās pretējā virzienā - uz Taršīšas pilsētu (mūsdienu Spānija). Kad Dievs aicina, tad cilvēkam ir vairākas iespējas. 17. janvāra svētdienā mēs lasījām kā jaunais Samuels saka Kungam ”es te!”. Abrahams pieņēma Dieva aicinājums. Mozus centās pretoties un jautāja: “Kas tad es tāds esmu?” (Izc 3,11), taču piekrita. Pravieši bieži iebilda Kungam un atsaucās uz savām neprasmēm. Jeremijs bijās, jo bija kā jau zēns, kurš nezināja, ko lai runā (Jer 1,6). Isaja jutās necienīgs: “man ir nešķīstas lūpas” (Is 6,5). Savā ziņā svēto vīru šaubas par sevi bija viņu svētuma liecība. Savukārt Jonas ļoti izcēlās ar savu negribēšanu un viņš kā Adams slēpās no Dieva.

Dievs ļoti pacietīgi apgājās ar Jonasu un deva viņam otro iespēju. Ko viņš darīja šoreiz? Pēc neveiksmīgas bēgšanas un pieredzējis Dieva aizsardzību Jonas otro reizi saņēma Dieva vārdu un pieņēma to. Grāmatas sākumā Dievs uzrunāja Jonasu (1,2), bet tālāko notikumu laikā viņš nedzirdēja Dieva vārdu, tikai neparastus un zīmīgus notikumus. Savas dzīves notikumos viņš piedzīvoja spēcīgu Dieva iesaisti un šīs svētdienas fragmentā Dievs uzrunāja viņu atkārtoti. Jonas šoreiz nebaidījās un saņēma īsāko pravietisko vārdu: “Vēl četrdesmit dienas, tad Ninive tiks sagāzta!” (Jon 3,4). Viņš vairs nepretojās sludināt šo īso vēsti savas tautas pretiniekiem - asīriešiem un pagāniem. Savā ziņā tas bija īsākais iespējamais pravietojums vai sprediķis kādu varēja dzirdēt no Vecās Derības praviešiem.

8. gs. pirmajā pusē pirms Kristus Ninive nebija Asīrijas galvaspilsēta, bet bija svarīgākā impērijas pilsēta. Grāmatā lasām, ka “Ninive bija Dievam liela pilsēta - cauri tai jāiet trīs dienas” (Jon 3,3). Vai šī pilsēta bija tik liela? Ninive nekad nav bijusi lielāka par aptuveni pieciem kilometriem diametrā. Viens no skaidrojumiem varētu būt šāds: tajā laikā sūtnim, kas ieradās pilsētā bija nepieciešamas trīs dienas. Pirmajā dienā sūtnis vai kāda augsti stāvoša persona ieradās, izmitinājās, atrada attiecīgos varas pārstāvjus un uzrādīja savas pilnvaras. Otrajā dienā viesi uzņēma atbildīgā amatpersona un kārtoja ar viņu darījumus, bet trešajā dienā tika sniegta oficiālā atbilde. Ja tā skatās uz šim trīs dienām, tad Jonas palika pie vienas dienas un tas nozīmē, ka sazinājās ar varas pārstāvjiem par savu misiju. Senatnē praviešus bieži pielīdzināja vēstniekiem, jo viņi pārstāvēja Dievu, un tāpēc viņiem bija zināma veida diplomātiskā imunitāte un autoritāte (piem., 1 Ķēn 2). 

Nepazīstams svešinieks sludināja pazudināšanu. Kā to varēja uztvert niniviešī? Vai viņa vārdus varēja ignorēt? Vairāk kā gadsimtu vēlāk pravietis Jeremijs sludināja postu Jeruzālemei un izraelieši viņu apcietināja un ieslodzīja par nodevību (Jer 26,8), kaut arī viņš bija labi pazīstams kā pravietis. Dievs brīdināja niniviešus, ka pēc četrdesmit dienām nāks sods pār pilsētu. Viņi noticēja Dievam pirmajā pravieša sludināšanas dienā, vēl pirms oficiālās pieņemšanas un uzsāka gandarīt. Kas varēja likt lielam cilvēku skaitam uzklausīt svešzemju pravieša vēsti? Pirmkārt, viņi bija gatavi pieņemt praviešus no ārzemēm, jo daudzdievība pieļāva simtiem dievus, kur varēja ietekmēt viņu dzīves. Dažādās ārzemju delegācijās varēja būt iekļauti pravieši, kuri arī piedalījās pārrunās. Ja niniviešu dievi un zīmes atbalstīja Jonasa vēsti, tad viņi vēl jo vairāk uzticējās viņam.

Niniviešu atbilde no vienas puses bija ierasta, bet no otras netipiska. Nav saglabājušās liecības par gavēšanu Asīrijā vai Babilonā, bet ir piemēri, kad valdnieki uzvelk maisus kā gandarītāji un grēcinieki. Ierasti dievības nomierināja ar noteiktiem rituāliem (upuri u.c.) vai burvestībām, kurām bija jāaptur dievu dusmas. Ninivieši uzsāka gavēni, kas vairāk bija raksturīgs izraeliešiem. Niniviešī varēja skaidri nezināt, kādā veidā viņi ir sadusmojuši Izraela Dievu, tomēr viņiem bija iespēja no Jonasa uzzināt kā var uzrunāt šo Dievu. Asīrieši bija politeisti un nevarēja izprast viendievību, Derību un Likumu. Ninivē atradās Ištaras, Nabu, Asura, Adada, Ninurta u.c. dievību tempļi.

Asīriešus tik radikāli rīkoties varēja piespiest četri iemesli: ienaidnieku uzbrukums; pilnīgs saules aptumsums; bads un slimības uzliesmojums, un lieli plūdi. 8.gs. pirms Kristus Asīrija pārdzīvoja vairākus iebrukumus, lielu zemestrīci un 763. gada 15. jūnijā pilnīgu saules aptumsumu. Tajā gadsimtā Asīrija pieredzēja arī badu un dumpjus. Zīmju meklēšana dabas pasaulē un to sasaistīšana ar dieviem bija ierasta prakse. Pastāvēja vēl citas zīmju meklēšanas metodes, kurām nebija tik tūlītēja un visaptveroša ietekme kā šim četrām. Viena no visbiežāk sastopamajām iespējām meklēt zīmes bija pārbaudot katru dienu upurēto dzīvnieku iekšas. Tika uzskatīts, ka tādu orgānu nieru vai aknu izvietojums dod labvēlīgas vai nelabvēlīgas zīmes. Citas zīmes ņēma no dzīvnieku uzvedības, putnu lidojuma un debesu ķermeņu kustībām. Ja zīmes bija nelabvēlīgas kādu laiku pirms Jonasa ierašanās, tad cilvēki varēja viegli pieņēmuši viņa vēstījuma patiesumu, apstiprinājumu saviem novērojumiem. Māņticīgi un satraukti pilsētnieki varēja tik ātri reaģēt uz pravieša vārdiem un meklēt risinājumu savām problēmām.

Izraela praviešu vēsts reti bija tik patīkama kā kristiešu misionāru priecīgā vēsts! Jonasa vēstījumā nav ne miņas no aicinājuma uz grēku nožēlošanu vai aicinājuma atcelt viņu viltus dievus. Nav ne vārda par to, ko Dievs no viņiem vēlas, ne apsūdzības par viņu ļaunajiem darbiem. Senajā pasaulē pravietis nenāca, lai sniegtu visaptverošu teoloģiju vai pievērstu noteiktam reliģiskam uzskatam. Jonas nelika viņiem mainīt ticību un neapšaubīja viņu dievus. Pravietis nāca pasludināt tikai Dieva vārdu: “Vēl četrdesmit dienas, tad Ninive tiks sagāzta!” (Jon 3,4). Asīrieši pazina savus praviešus, kuri bija arī padomdevēji valdniekiem. Pravietojumi no Asīrijas valdnieka Ašurbanipala (685-627 g. pirms K.) laikiem vienmēr ir pozitīvi, apstiprina ķēniņa rīcību, lēmumus un politiku, bet šeit ieradās kāds un neliekuļoja.

Dieva žēlsirdība un vēlme saglabāt Jonasa dzīvību, lai viņš pasludinātu niniviešiem Dievā vārdu bija liela. Dievs rūpīgi klausījās Abrahama lūgumus saudzēt Sodomu (Rad 18), Mozus lūgumus saudzēt tautu (Izc 3-4), piedeva Dāvidam (2 Sam 12) un Jēzus deva otro iespēju Pēterim (Jņ 21,19). Jonasam pēc bēgšanas arī radās otrā iespēja īstenot savu misiju. Ninivieši saņēma lielu žēlastību, jo “Dievs redzēja viņus tā darām, ka tie atgriezušies” (Jon 3,10). Šie vārdi nenozīmē, ka Dievs redzēja viņu gandarīšanas maisus un pelnus, bet viņi mainīja savu ļauno dzīvi. Ninivieši nožēloja savu netaisnību, bet neatteicās no saviem dieviem. Tieši tāpēc tiek rakstīts, ka Dievs redzēja viņu rīcību jeb dziļāku personisku atskārsmi un labākas sabiedriskās attiecības. 

Tieši par kādiem grēkiem bija jānāk sodam mēs nevaram izlasīt grāmatā. Taisnīguma un harmonijas trūkums sabiedrībā visbiežāk izsauca Dieva dusmas. Tāpēc var pieņemt, ka Ninivē ar to bija lielas problēmas. Dievs viņiem piedeva netaisnību, kas valdīja pilsētā un nesodīja viņu reliģisko piederību. Dievs atšķirībā no Jonasa tiek attēlots kā personisks, zinošs, iejūtīgs un vēlas darboties. Tas, kas Dievu satrauc ir grēks, kas ir šaušalīgs notikums. Grēks izsauc Dieva dusmas, bet tai pat laikā arī parāda Viņa dziļo un gādīgo mīlestību un žēlsirdību. Jonasa grāmata sniedz mums pārsteidzošas atšķirības starp niniviešiem un Jonasu. Niniviešiem bija nepieciešama viena diena, lai nožēlotu un atgrieztos, bet Jonasam, kurš pazina un ticēja Dievam, daudzas dienas, bēgšanas, neklausīšanās un tikai vēlāk pieņēma Dieva gribu un gāja uz Ninivi pasludināt cilvēkiem Dieva vārdu. Dievs vienmēr vēlas panākt labu, bet Jonasam to bija grūti saprast. Atklāt, ka Kungs ir labs var dāvāt lielu prieku un jēgu ceļā kopā ar Kungu pat grūtās un nesaprotamās situācijās. Vai Dievs uzrunā Samuelu vai Jonasu, vai mani, piedzīvojums kopā ar Kungu katram ir ļoti personisks, bet kopīgs visiem ir tas, ka Dievs ir ļoti gādīgs, mīlošs, žēlsirdīgs, kaltēšošs un konkrēts. 

br. Jānis Savickis OFMCap

1.12.2021

1 Sam 3,3b-10.19, svētdiena II, B

1 Sam 3,3b-10.19

17. janvāra svētdienā pārdomāsim lasījumu no Pirmās Samuela grāmatas, kurā var iepazīties ar pēdējā Izraela tiesneša Samuela aicināšanu, kuru Kungs kā jaunu cilvēku klusā, bet pārliecinošā veidā aicināja sev sekot. Tiesnešu jeb soģu laikā Izraelis bija palicis bez dzīves, ticības un morāles orientieriem. Samuela persona parādījās brīdī, kad tiesnešu laiks noslēdzas un tautai draudēja vislielākā katastrofa - Dieva godināšanas degradēšanās un izzušana. Viņa kalpojums ritēja tautai ļoti tumšos laikos. Filistieši atņēma Derības Šķirstu (1 Sam 4). Šķirsts simbolizēja Dieva varu un klātbūtni tautas vidū, un ap to notika svarīgākie kulta rituāli. Dievs vēlējās atjaunot attiecības ar savu tautu caur cilvēku, kurš Viņu patiesi godinātu un sāka aizpildīt garīgās vadības trūkumu Izraelī un izvēlējās Samuelu. Dievs pagodina tos, kas pagodina Viņu. 

Lai saprastu svarīgu Bībeles cilvēka lielumu bieži ir jāvēršas pie brīža, kad Kungs aicina cilvēku, jo tajā notikumā atklājas daudzas būtiskas detaļas un spēka avots tālākai darbībai. Pirmkārt, vienmēr ir jāatceras, ka iniciatīva ir Dieva pusē un tas neattiecas tikai uz biblisko pasauli, bet arī uz katru ticīgo. Kunga žēlastība mūs apsteidz. No Abrahama līdz manam šodienas “es” Dievs vienmēr ir pirmais, kas uzrunā un cilvēks ir tas, kas atbild.

Iepriekš grāmatā var lasīt kā priestera Ēli nams un dēli tika noraidīti un atzīti par necienīgiem, bet Samuels Kunga acīs izrādījās tīkams (1 Sam 2,26). Šī atšķirība jau parādījās starp Samuela māti Annu un Ēli: Anna bija dievbijīga, bet Ēli neadekvāts. Ēli bija svētnīcas cilvēks, ievēroja priekšrakstus, tradīcijas un veica rituālus, tomēr, kā viņa laika biedri, viņš nepazina Dieva vārdu. Tomēr vajadzīgajā brīdī atpazina Kunga iniciatīvu, jo bija godīgs un atvērts uz Dieva darbību. 

Samuela aicināšana ir viena no pazīstamākajām Bībeles ainām, kur Dievs aicina cilvēku noteiktai misijas īstenošanai. Dievs neskatās uz personas lielumu, bet izvēlas cilvēkus saskaņā ar savām iecerēm. Samuels bija vēl zēns, bet pēc daudziem gadiem viņš aicinās jaunu ganu - Dāvidu kļūt par Izraela ķēniņu. Lasot Bībeli rodas priekštats, ka Dievs speciāli izvēlas cilvēkus ar kuriem neviens nerēķinās. Pirms savas aicināšanas Samuels savā ticības pieredzē bija līdzīgs Ēli - formāla Dieva pieredze, tomēr tas nenozīmē, ka neautentiska un liekulīga. Viņš cienīja Ēli un bija gatavs celties nakts vidū, lai viņam palīdzētu.

Atšķirības, kas iezīmējas starp Annu un Ēli padziļinājās tagad jau starp Samuelu un Ēli, kurš “bija atgūlies savā vietā un viņa skatiens sāka tumst, ka nevarēja redzēt” (1 Sam 3,2). Senajā pasaulē tika uzskatīts, ka persona, kas guļ svētnīcā var saņemt īpašu dievišķu atklāsmi. Cilvēki varēja pat veikt upurēšanas rituālus un pavadīt nakti svētnīcā, lai saņemtu atklāsmes. Taču Samuels vienkārši pildīja savus pienākumus un negaidīja nekādas atklāsmes. Nevienā seno Tuvo Austrumu literatūras piemērā nav atrodamas neapzinātas šāda veida pieredzes * un tieši tas notika ar Samuelu, kurš guļot svētnīcā negaidīja Kungu.

Gulēšanai un aklumam ir spēcīga simboliska nozīme. Šīs svētdienas fragmentā Ēli trīs reizes lika Samuelam iet gulēt pēc tam, kad Kungs viņu sauca (1 Sam 3, 5.6.9), tomēr, kad zēns dzirdēja Kunga balsi, viņš uzreiz piecēlās. Līdzīgi rīkojās viņa māte Anna, kurai bija raksturīga aktīva stāja (1 Sam 1, 9.18.19.26). Klausīšanās rūpes raksturoja Samuela dzīvi. Neskatoties uz tādu kā Ēli spiedienu uz gulēšanu, Samuels saglabāja možumu. Samuels svētnīcā veica priesteriskas (1 Sam 2,18) un pravietiskas darbības. Kāpēc Samuela persona ir tik svarīga un tik liels uzsvars tiek likts uz viņa aicinājuma notikumu? Grāmatas autors mēģina parādīt, ka ķēniņu Dāvidu izvēlēja un iecēla amatā Dieva izvēlēts pravietis, bet ne viltvārdis. 

Kungs uzrunāja Samuelu un viņš atbildēja “Es te!”. Šāda atbilde norāda uz viņa gatavību klausīties un paklausīt. Līdzīgā veidā pirms viņa uz Kunga vārdiem atbildēja Abrahams (Rad 22,1.11), Jēkabs (31,1; 46,2), Jāzeps (37,13) un Mozus (Izc 3,4). Pēc viņa Dievs aicināja praviešus (Is 6; Jer 1,4-10; Ez 1,1-3,16). Samuels iekļaujas lielā un garā Kunga aicināšanas vēsturē, kurā cilvēki kļuva par Dieva gribas sludinātājiem.

Vien sākumā Samuels domāja, ka balss, kas viņu uzrunā ir Ēli balss. Nav jābrīnās, ka svētnīcā gulošs zēns nesaprata, kas notiek, jo “Kunga vārds tajā laikā bija retums” (1 Sam 3,1). Samuels bija jauns, nepieredzējis un varēja nesaprast, kas ar viņu notiek. Ēli saprata, ka notiek kaut kas neparasts un lika uzsākt sarunu ar balsi. Trešajā reizē Dievs uzrunāja Samuelu daudz intensīvāk nekā iepriekš un atkārto viņa vārdu divas reizes. Samuels atbildēja Dievam kā Ēli viņam teica: “Runā! Tavs kalps klausās”, bet aiz uztraukuma vai neziņas izlaida vārdu “Kungs”.

Fragmenta beigās tiek sniegt nelieks apkopojums par to, kas notika tālāk ar Samuelu. Ēli ar saviem dēliem vēl kādu laiku turpināja kalpot svētnīcā, bet tauta vairāk uzmanības sāka pievērst Dieva vīram. Priesteris zaudēja savu ietekmi dēļ savas pašapmierinātības un bezdarbības. Savā ziņā Šīlo svētnīca palika otrajā plānā, jo bija skaidrs, ka Dieva klātbūtne īpašā veidā bija kopā ar Samuelu. “Kungs bija ar viņu” (1 Sam 3,19) - tie ir spēcīgi un nozīmīgi vardi, un atkal atsauc atmiņa vairākas lielas personas pirms viņa. Līdzīgi Dievs bija ar Īzāku (Rad 26,3), Jēkabu (Rad 31,3), Mozu (Izc 3,12), Jozu (Joz 1,5) un Gideonu (Ties 6,16). Protams, ka “Kungs bija ar viņu”, bet svarīga ir arī nerakstītā atbilde, ka “viņš bija ar Kungu”. Svarīgākais šāda veida dialogs, kur atklājas kopība ar Kungu notika starp eņģeli un Mariju: eņģelis teica “Kungs ir ar tevi!” (Lk 1,28) un paskaidroja viņas misiju un Marija atbildēja: “Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda” (Lk 1, 38). Dievs arī nostiprināja Samuela autoritāti un piepildīja caur viņu visus savus vārdus. Samuels sniedz lasītājam priekšstatu par vadītāju, kurš ir Dieva Vārda cilvēks. Viņš bija viens no lielākajiem Vecās Derības vīriem, kurš spēja uzņemties atbildību par sevi un citiem.

Samuela ceļš veda no ārējas un rituālas dievbijības uz dziļu Dieva pieredzi, kurā ir daudz Kunga noslēpumi un Dieva vārda klātbūtne. Viņš izgāja no priestera Ēli ietekmēs ēnas un sāka klausīt Kungam, kurš viņu veda pa brieduma un patstāvīgas domāšanas ceļu. Kungs aicina uz grūtām lietām, īpaši tiem, kas pieķērušiem ārējām formām, jo Viņš var aicināt tās atstāt un veikt pārsteidzošas darbības. Samuels tika aicināts kļūt par pravieti, kas neapmierinās ar esošo stāvokli un valdošajiem uzskatiem, bet sludināja Dieva vārdu, kas ieviesa īstenas pārmaiņas viņa un tautas dzīvē. Dievs aicina katru cilvēku un katrs pieredz šo aicinājumu savādāk, tomēr bibliskais modelis kādu piedzīvoja Samuels visiem ir vienāds: Kungs ar savu iniciatīvu ienāk cilvēka dzīvē, bet cilvēks nostājas izvēles priekšā. Samuels savu aicinājumu pieredzēja svētnīcā un šī patiesība ir aktuāla joprojām, jo aicinājumu ticīgais vispilnīgāk var atklāt Baznīcas kopienā, draudzē, kurā lūdzas un klausās Dieva vārdu. Samuela gadījumā bija nepieciešama zināma palīdzība no priestera Ēli un pacietība, lai pakāpeniski atklātu, ka Kungs patiešām viņu uzrunāja. Katrs ticīgais stāv līdzīgu izaicinājumu priekšā, lai arvien dziļāk iepazītu Kungu, kurš mums atklājas nevis uz mūsu noteikumiem, bet ar savu pārsteidzošu vārdu. 

*John H. Walton, Victor H. Matthews, Mark W. Chavalas, The IVP Bible Background Commentary: Old Testament, Downers Grove: InterVarsity Press 2000. P. 285.

br. Jānis Savickis OFMCap

1.05.2021

Is 42, 1-4.6-7, Kunga Kristīšanas svētki, B

Is 42, 1-4.6-7

Jēzus Kristus Kristīšanas svētdienas vārda liturģijas pirmais lasījums ir no pravieša Isaja grāmatas. Šī ir pirmā no četrām Kunga Kalpa dziesmām (Is 42, 1-7; 49, 1-6; 50, 4-9; 52,13 - 53,12). Iepriekš šeit apskatījām trešo Kalpa dziesmu (Is 50, 4-7). Pravietis Isaja parāda Kunga kalpu kā kādu, ko prezentē pats Dievs, jo viņam nav ne vārda, ne radurakstu, bet tikai pats apzīmējums “kalps”. Šis kalps pēkšņi parādās 42. grāmatas nodaļā bez jebkāda ievada - vienkārši Dievs sāk runāt! Šādā pēkšņā veidā parādot mums savu kalpu, Dievs aicina mums arī spert soli uz priekšu, atbildēt uz šo Viņa iniciatīvu. Kas ir šis kalps par kuru Isaja grāmatā varam lasīt četras reizes? Kristieši kalpa tēlā atpazīst Jēzus Kristus personā. Pirmā dziesma palīdzēs padziļināt izpratni par Jēzus Kristus misiju pasaulē. 

Jau pirmie fragmenta vārdi norāda, ka Dievs ar šo kalpu apietas ar īpašu uzmanību un rūpēm. Viņš izceļas starp citiem cilvēkiem, jo pār viņu nemitīgi ir Kunga Gars, kas ļauj īstenot savu misiju. Gara stiprinātā persona atgādina mesiānisko ķēniņu (Is 11,1-9). “Tautas” par kurām raksta pravietis ir visa pagāniskā pasaule, bet “taisnība” - tā ir Dieva mācība, kuras mērķis ir izveidot labas un sakārtotas  cilvēku attiecības ar Dievu. Galvenais vārds fragmenta pirmajā daļā (42,1-4) ir “taisnība/tiesa”, jo parādās trīs reizes. Tuvajos Austrumos ķēniņš bija atbildīgs par taisnīguma ieviešanu sabiedrībā. Šeit ir kaut kas vairāk par morālisko vai likumisko pareizību. “Taisnīgums” aptver visas mūsu ilgas pēc labākas dzīves un pasaules. Taisnīga pasaule pravietim Isajam ir sabiedrība kādu to vēlas redzēt Dievs - bez destruktīvas elkdievības. “Taisnība” arī šeit ir domāta kā “tiesa”. Šī “taisnība” sasniegs visu pasauli un šāda vēlme norāda uz Kunga karalisko atbildību par visu cilvēci, un vēlmi to glābt un uzrunāt. 

Taisnības vienmēr ir par maz, vai arī tā ir pārāk maiga vai arī stingra. Nepatīkamākais var šķist ir tas, ka to nesaņem tie, kam to vajadzētu. Pasaule šo sabiedrības prasību cenšas dažādos veidos apmierināt, pieņemot jaunus likumus un veicinot dažādus uzvedības modeļus. Kunga kalpa rīcība būs pārsteidzoša un neiekļausies pierastajās ieražās. Viņš rīkosies pretēji tam kā lietas kārtoja pasaules varenie. Tieši šo vārdu tapšanas laikā Persijas ķēniņš Kīrs sakāva Babilonas impēriju un ļāva Izraelim atgriezties savu tēvu zemē. Ja senatnē tika iecelts jauns ķēniņš, tad viņa kalpi pasludināja jauno valdnieku un kārtību, bet Kunga kalps “nebrēks un neklaigās, ielās nedzirdēs viņa balsi” (Is 42,2). 

Kalps būs maigs un rāms, un viņa balss nebūs kā pasaules vareno balss, kas izsauca cilvēkos trauksmi un bailes. Viņš nebūs uzbāzīgs un nogurdinoši nerādīs uz netaisnību, bet pacietīgi staigās no mājas uz māju, lai pārliecinātu un atgrieztu. Viņš nebūs pretenciozs, bet iejūtīgs pret vājajiem un tiem, kas nevar atrast sev vietu pasaulē. Lai izteiktu mīlestību pret to, kas “nolemts” krišanai, pravietis raksta: “aizlauztu niedri viņš nenolauzīs, kvēlošu degli viņš nenodzēsis” (Is 42,3). Viņš neizsauks riebumu, bet prieku. Viņš būs kā pretstats iekarotājam Kīram, kurš iet “pār valdniekiem kā pār glūdu, kā podnieks, mīcīdams mālus!” (Is 41,25). Kīrs mīdīja cilvēkus, bet Kunga kalps Jēzus dziedinot cilvēkus nevēlējās par to bazūnēt (Mt 12,15-21). Cietošos Viņš atgrieza pie cienīgas dzīves un neizmantoja savu spēku, lai iegūtu sev priekšroku cilvēku starpā. Viņš neizmantoja viltību un vardarbību. Maigais kalps spēj nest taisnību tautām. 

Darbosies viņš klusi un mierīgi, bet tik ilgi kamēr “nepiepildīs taisnību uz zemes” (Is 42,4). Šāda darbības metode var šķist lēna, līdz galam neiedarbīga vai pat neiespējama. Tomēr Dievs vēlas iet pretī katram cilvēkam, kuram vājums un grēks atņem spēku, lai personiskā līmenī atbalstītu cilvēku: “es tevi tveru pie rokas” (Is 42,6). Kunga kalps kļūs “par derību tautai” (Is 42,6) jeb līdzekli ar kuru Dievs vienosies ar savu tautu un visu pasauli. Viņš būs gaisma, kas spīdēs par visas cilvēces dramatisko un līkločaino vēsturi. Viņš dāvās skaidrību un gaismu tiem, kas ir sapinušies sevī un “mīt tumsā” (Is 42,7). Kungs vēlas cilvēkiem atgriezt spēju redzēt patiesību, kas tiek kavēta grēka dēļ. Kalps būs vienīgā alternatīva mūsu elkiem. Interesanti, ka nepareizi izprasta taisnība arī var kļūt par elku. Piemēram, ja ticīgais  aizraujas ar dažādām varas teorijām un to darbību pasaulē, viņš var sākt visur to atklāt un pat līdzcilvēkos saskatīt šo spēku darbību, bet neredzēt Dieva darbus. Tā ir bīstama elkdievības forma, kuras dažādas izpausmes mūsdienās sagroza ticību un tai kaitē.  

Jaunajā Derībā visvairāk citātus var atrast no Psalmu grāmatas, bet otrā viscitētākā ir pravieša Isaja grāmata. Turklāt citāti bieži paši par sevi var likties ne tik svarīgi, bet savu piepildījumu atrod Evaņģēlija vēstījumā. Tas attiecas arī uz šīs svētdienas lasījumu (Is 42,1-4 tiek citēts Mt 12,18-21). Pirmbaznīcā Isaja grāmata bieži tika uztverta kā “piektais Evaņģēlijs”. Svētais Hieronīms (347-420izteicās, ka pravietis Isaja “ir jāsauc par evaņģēlistu nevis par pravieti, jo viņš apraksta visus Kristus un Baznīcas noslēpumus tik skaidri, ka kāds varētu domāt, ka viņš sastāda vēsturi, kas jau ir notikusi un nevis pravieto par to, kam jānāk”.* Isaja grāmata ir ļoti svarīga, lai padziļinātu kristiešu izpratni par Jēzu Kristu. Īpaši tas attiecas uz pravietojumiem un to piepildījumu. Kunga Kristību svētkos piepildās pravieša vārdi un virs Jordānas upes nāk Dieva Gars un balss: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts” (Mt 3,16-17). Ar Jēzus Kristus Kristību notikumu iesākās Viņa taisnības misija pasaulē, kas cilvēkiem ar pasaulīgu domāšana, kas “lauž aizlauztas niedres” ir grūti saprotama, bet tiem, kas atvērti uz Dieva Garu, liels prieks un mierinājums. 

*Jerome, Isaiah 1-39, Preface to Isaiah 1,1. Ancient Christian Commentary on Scripture, Downers Grove: InterVarsity Press, 2004.

br. Jānis Savickis OFMCap