Mk 1, 21-28
Iepriekšējās svētdienās varējām iepazīties ar Jēzus personas dziļumu, bet sākot ar 28. janvāra svētdienu uzlūkosim to, ko Viņš labu darīja cilvēkiem. Šī svētdiena parādīs kā Jēzus ar savu spēku atbrīvoja cilvēku no nešķīstā gara, kas dara visu, lai katru cilvēku attālinātu no Dieva. Apsēstā dziedināšana sinagogā tiek aprakstīta ļoti lakoniski, bez izskaistinājumiem vai liekiem komentāriem. Mēs tiekam informēti kā tas notika. Evaņģēlists Marks uzsver Jēzus mācības spēku, nevis tās saturu, tomēr jāatceras, ka Viņam svarīgāks ir nevis pats notikums, bet tā jēga. Jēzus reti izvērsti runā šajā Evaņģēlijā, tomēr Viņš pasaka pašu svarīgāko un rīkojas ļoti izteiksmīgi. Ja lasīsim Evaņģēliju tālāk iepazīsim notikumu virkni, kura parāda arvien skaidrāk Jēzus misijas būtību. Šīs svētdienas Evaņģēlijā tiek uzsvērta vārda spēks.
Kafarnaumas pilsētas sinagogā cilvēki brīnījās par Jēzus vārdiem, jo tie atšķīrās no ierastajām Rakstu mācītāju runām. Evaņģēlists Marks bieži norāda, ka cilvēki brīnījās par to, ko Jēzus teica vai darīja, bet arī neslēpj to, ka tas ne vienmēr noved viņus pie ticības. Cilvēki dzirdēja un redzēja visu, ko paveica Jēzus, bet tas nesasniedza viņu sirdis. Jēzus autoritāti atpazina dievlūdzēji, bet dīvaini, ka viņu vidū atradās ļaunā gara apsēsts cilvēks. Pašā Marka Evaņģēlija sākumā Jēzus ir parādīts kā tas, kam ir nopietns konflikts ar ienaidnieku, un tas turpinās visa Viņa kalpošanas laikā. Kristus atbrīvo no ļaunā gara un piedāvā vienīgo alternatīvo iespēju – pāriet Svētā Gara vadībā.
Ļaunā gara apsēstais cilvēks pārtrauca Jēzus sludināšanu. Normāli šādā gadījumā cilvēki izraidītu kārtības traucētāj ārā no lūgšanas nama, bet tas tā nenotiek, jo Jēzus reaģēja pirmais un atbrīvo viņu no ļaunā gara. Šajā sakarā svarīgi ir uzsvērt, ka evaņģēlists Marks attēlo nešķīstā gara upurus kā pilnīgi bezspēcīgus cilvēkus. Marka Evaņģēlijā, atšķirībā no tiem, kas slimo ar miesas kaitēm, apsēstie nespēj lūgt palīdzību. Dēmons kontrolēja cilvēku un redzēja apdraudējumu no Jēzus, un sāka runāt, jo atpazina, ka Kungs nav kārtējais eksorcists, bet Dieva svaidītais, kuram jāsalauž sātana valdīšanas važas. Nešķīstā gara trokšņainā reakcija uz Jēzus mācību var interpretēt kā panisku pretdarbību vai arī Kunga spēka atzīšanu.
Nešķīstais gars centās atvairīt uzbrukumu izmantojot eksorcisma praksei raksturīgo metodi: tiek nosaukts dēmona vārda, lai to izdzītu ārā no cilvēka. Tikai šajā gadījumā pilnīgi nevietā – pret Jēzu. Tas izkliedza abus Jēzus vārdus, gan laicīgo vārdu – Jēzus Nācarietis, gan dievišķo vārdu – Dieva Svētais. Tādā veidā dēmons parāda, ka viņa nometnē ir pietiekoši daudz iespēju, lai cīnītos ar Jēzu. „Vai Tu esi atnācis mūs nomaitāt?“ (Mk 1,24). Iespējams, ka tā laika cilvēkiem šāda vārdu apmaiņa varēja likt domāt, ka nešķīstais gars guva virsroku pār Jēzu, jo Viņu atpazina, nosauca un tātad pakļāva. Tomēr Jēzus visu šo situāciju nekavējoties pārtrauca un apklusināja ļauno garu. Kungam nevajag brīvu reklāmu no nešķīstā gara. Ja cilvēki pieņemtu dēmona liecību par Jēzu, tad pieņemtu Dieva Dēlu kā uzvarošu, tādu, kādu Viņu pazina dēmoni, bet ne kā tādu, kam jāiet cauri ciešanām un nāvei. Tas nozīmētu, ka pašā Jēzus misijas sākumā cilvēki uztvertu Viņu vēl daudz atšķirīgāk nekā Viņš vēlējās; ar to Viņam jau tā bija grūtības. Īpaši mācekļu vidū varēja izveidoties vēl dziļāka plaisa starp to, ko viņi domā par Viņu un ko Viņš vēlas viņiem pateikt. Šo plaisu ļaunie gari censtos paplašināt vēl vairāk un tāpēc pašā sākumā bija jāsarauj jebkāds dialogs ar tiem, un jāliek tiem klusēt, kas to nav pieraduši darīt. Jau pašā savas misijas sākumā centās atbruņot ļauno garu no iespējas valdīt cilvēku sirdīs un atbrīvoja visus apsēstos cilvēkus.
Sinagogā ļaunais gars kontrolēja vienu cilvēku, bet tiklīdz atpazina Jēzus autoritāti, viņš reaģēja ļoti agresīvi un atklāja sevi. Kamēr neviens netraucēja, ļaunais gars nodrošināja savu garlaicīgo kontroli pār vienu draudze locekli. Tas liekas ļoti traģiski, ka ļaunā gara ietekmēts cilvēks ir tas, kas sēž mierīgi savā vietā un neviens to nepamana, it kā lūgšanu nams būtu gadījuma rakstura sasēšanās teātra izrādē. Kādā garīgajā stāvoklī atradās šī sinagoga? Tomēr pienāk brīdis, kad jāsaduras ar patiesību. Svētajos Rakstos ļaunā gara izdzīšana nav kaut kāds maģisks rituāls, kurā lieto buramvārdus, bet gan Evaņģēlija pasludināšana konkrētam cilvēkam. Marks nepiedāvā Jēzus mācības satura plašāku izklāstu, tomēr iepriekšējā svētdienā mēs dzirdējām šīs mācības kodolu (Mk 1, 15): “laiks piepildījies, un Dieva valstība tuvu klāt; gandariet par grēkiem un ticiet evaņģēlijam!” Notikums Kafarnaumas sinagogā ir pirmais piemērs kā Jēzus vēsts īstenojas dzīvē.
Jēzus sludināšana neradīja harmoniju klausītāju vidū, bet dalīšanos un nesaskaņas, kā arī Viņš vēlāk brīdināja (Mt 10, 34). Ja nesaskaņas nevarēja redzēt dievlūdzēju izturēšanās veidā, tad tas bija dzirdams dēmona kliegšanā. Kafarnauma, salīdzinot ar Tīru un Sidonu, bija visai neticīga pilsēta (Mt 11, 23-24). Ļaudis sinagogā varēja pieredzēt vārda spēku. Jēzus nerunāja vienkārši par Dievu kā to darīja Rakstu zinātāji. Jūdaisms bija kļuvis par grāmatas reliģiju un Rakstu zinātāji savu autoritāti ieguva pateicoties savai erudīcijai skaidrojot Svētajos Rakstos un tradīciju; viņi vienkārši izteica teoloģiskus spriedumus (Mk 2,6-7; 9,11; 12,35). Savukārt Jēzus nāca ar Dieva autoritāti, lai izbeigtu sātana tirāniju. Jēzus pretnostatījās dēmoniem un nonāca konfliktā ar jūdaismu ar savu jauno mācību. Tā rezultātā Jēzus ieguva divus pretiniekus, kurus Viņš apdraudēja, un kuri centās aktīvi pretdarboties visdažādākos veidos. Abi pretinieki Jēzus klātbūtnē tika atpazīti. Viņa klātbūtne liek visam, kas ir Viņam pretējs, reaģēt visdīvainākajos veidos. Svarīgi priekš apsēstā cilvēka bija tas, ka ļaunais gars tika atpazīts un piedzīvoja atbrīvošanu.
Patiesa Jēzus klātbūtne kristiešu vidū vai arī konkrēta ticīgā dzīvē mūsdienās arī izsauc daudzveidīgas, pat muļķīgas, reakciju no visdažādāko cilvēku puses. Saskaņā ar evaņģēlisko loģiku, daļa no neticīgajiem šo tikšanos pieņem tādu kāda tā ir – dziedinoša, un pievienojas Jēzus mācekļu pulkam. Iespējams arī šis cilvēks no sinagogas tā izdarīja. Kad Jēzus izdzen ļauno garu Viņa mācība tiek uztverta kā kaut kas jauns un nebijis. Jaunā mācība biedēja, satrauca un izsauca apbrīnu cilvēkos; tā aicināja pievienoties Dieva valstībai, kuras saturs atšķīrās no Rakstu zinātāju legālistiskās pieejas reliģijai.
Mēs dzīvojam nedaudz citos apstākļos. Skatoties uz draudzēm, kur daudzus gadus viens priesteris māca saturiski un stilistiski paredzamas mācības, var samierināties un vairs negaidīt neko jaunu, vai arī var nogurt no liturģijas “vienveidības”, vai arī vēlēties visu pamest. Bet vai tā ir īstā problēma, ārpus mums? Iespējams šādas draudzes ir visefektīvākais eksorcisms pret “dēmoniem” mūsos, kad redzam arvien skaidrāk sevī iekšējos trokšņus, balsis, protestus un šaubas, kas vēlas mainīt realitāti sev apkārt, meklēt kādu citu mācību un praksi. Esam aicināti šīs sirds kustības atdod Jēzum un kopā ar Viņu paklausībā pildīt Debesu Tēva gribu. Ja evaņģēlists Marks maz raksta par Kunga mācību, bet vairāk par darbiem, tad tas vedina uz domu, ka ticības dzīvē ar vārdiem vien nepietiek, bet ir jādzīvo tā, lai pat ierasti un īsi vārdi uzrunātu mūsu nemierīgo dvēseli; “mana dvēsele ir nemierīga, kamēr tā atdusas Tevī, Dievs” (sv. Augustīns). Bet kas šo iekšēju nemieru var izsaukt? Nevis kritika, tā iegremdē un pastiprina nogurumu un monotoniju; liek savā drūmumā vainot pasauli. Dieva vārds nes gaismu un atbrīvo, un ļauj uzsāktu atgriešanās ceļu kopā ar Jēzu.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru