Mk 1, 29-39
Tuvākajās svētdienās varam iedziļināties kā izpaužas Dieva valstības klātbūtne mūsu vidū. Iepriekšējā svētdienā dzirdējām pirmo zīmi šai klātbūtnei – Jēzus izdzina nešķīsto garu. 4. februāra fragmentu var sadalīt trijās daļās Šeit tiks apskatīta pirmā daļa jeb Pētera sievasmātes dziedināšana. Vērts arī ievērot vienu detaļu, ka divas svētdienas pēc kārtas pārdomājam vienu dienu Jēzus dzīvē (skat. Mk 1, 21-38), un tāpēc šosvētdien var arī paņemt un pārlasīt visu šo fragmentu, lai labāk saprastu kāda izskatījās Jēzus diena. Vēl viena interesanta detaļa ir tāda, ka šīs vienas dienas ietvaros evaņģēlists Marks dažādas Jēzus aktivitātes apvieno ar vārdu “tūdaļ” (“euthys”, Mk 1,21. (23. latviešu tulk. neparādās) 28.29.30), kas parāda Jēzus ikdienas dinamisko raksturu*.
Evaņģēlija fragments iesākas ar to, ka Jēzus iziet no sinagogas un dodas uz Pētera un Andreja namu, kur drudzī gulēja Pētera sievasmāte. Joprojām ir sabats (Mk 1, 21.32). Jēzus iet uz to cilvēku mājām, kurus vēlējās aicināt uzreiz! Tomēr Jēzus steiga neatgādina mūsu izklaidīgo skriešanu, kas bieži var mūs nomākt vai sabojāt ikdienu. Jēzus pilnībā veltījās Debesu valstības darbam un visu savu misiju veica ciešā saistībā ar savu mērķi. Saspringtā dienas plānā atrada arī laiku sarunai ar Debesu Tēvu un dziļākām tikšanās reizēm ar cilvēkiem.
Lasot Marka Evaņģēliju redzam, ka Jēzus nemitīgi pārvietojas un nepaliek uz vietas, tomēr kļūmīgi būtu domāt, ka Viņš ar slimniekiem apgājās instrumentāli. Šīs svētdienas lasījums parāda vienu tādu ainu kā Jēzus dziedināja. Viņš nesēdēja pie slimo cilvēku konveijera, bet pie katra, kam bija nepieciešama dziedināšana, piegāja ļoti personiski. Jēzus ar žestu un pieskārienu biežāk dziedina nekā ar vārdu: ņēma cilvēku aiz rokas (Mk 1,31), uzlika rokas (6,5), ielika pirkstus ausī un pieskārās kurlmēmā mēlei ar siekalām (7, 33) un spļāva zemē, lai to sajauktu ar siekalām un ziestu aklajam uz acīm (Jņ 9,6).
Jēzus darbība nav kaut kāda dabiskās dziedināšanas metodes demonstrācija. Jēzus dziedināšana un atbrīvošana nav arī kaut kas tīri garīgs vai iekšējs. Jēzus ļoti nopietni izturas pret visu cilvēku, jo visam cilvēkam ir jātiek pestītam. Pestīšanai ir jāaptver visas dzīves sfēras, jo visai radībai jātiek atjaunotai, lai viss kļūtu jauns (2 Kor 5, 17), jauns cilvēks (Ef 2, 15), atjaunotā dzīve (Rom 6, 4), jaunas debesis un jauna zeme (2 Pēt 3, 13), jo Kungs “visu dara jaunu” (Atkl 21, 5).
Jēzus laikā drudzi neuztvēra tikai kā slimību, bet arī redzēja tā teoloģisko realitāti. Saskaņā ar Levītu (26,16) un Atkārtotā Likumu grāmata (28,22) drudzi uzlūkoja kā Dieva sodu tiem, kas pārkāpa derību. At 28,22 drudzis ir parādīts kā Dieva sods, kuru var izdziedināt tikai paša Dieva iejaukšanās. Jēzus paņēma Pētera sievasmātes roku un drudzis viņu atstāja. Dziedināšanas brīnums nebija īpašākas vai iespaidīgāks ar citiem līdzīgiem brīnumiem. Evaņģēlists parāda Jēzu kā to, kas dziedina; netiek izteikti nekādi vārdi, kas bija raksturīgi helēņu brīnumdarītājiem. Tātad, sievasmātes dziedināšanas ainā uzmanība nav jāvērš uz brīnumu, bet ir jāatklāj tā nozīme.
Jāpievērš uzmanība diviem vārdiem: “piecēla” viņu (1, 31, “egeiro” - tas pats vārds ar kuru apraksta Jēzus augšāmcelšanās, Mk 14,28; 16, 4.14) un “kalpoja” Viņam. Jēzus žests un dziedinošā darbība ir ļoti simboliska arī mums, kas lasām šo fragmentu – Viņš augšāmceļ un ieved kalpošanas darbā! Notikumam ir ļoti personiska pieskaņa un starp visiem neskaitāmajiem brīnumiem tieši šis ir viens no tiem, kas tika iekļauti Evaņģēlijā. Noteikti tas ir apustuļa Pētera nopelns. Pilnīga izveseļošanās katram slimam cilvēkam ir liela žēlastība. Tomēr pāri personisko atmiņu un miesas dziedināšanas līmenis svarīgi ir uzsvērt, ka garīgajā līmenī Pētera sievasmāte spēja atbildēt Jēzum ar kalpošanu.
Kalpošana neliecina ar cilvēka nenozīmību vai otršķirību. Marka Evaņģēlija sākumā lasām, ka eņģeļi Jēzum kalpoja (1, 13), arī mācekļus Viņš mācīja kalpot (10, 45). Tā vien izskatās, ka sievietes, kas sekoja Jēzum, ātrāk nekā vīrieši, uztvēra Jēzus vēsti un vajadzību veltīties kalpošanai. Evaņģēlists apraksta sievietes, kuras līdz pat Jēzus nāvei kalpoja Kungam (15,41). Šī dziedināšana atklāj to, ka Dievs dziedina, lai labāk varētu kalpot. Kalpošana ir raksturīga iezīme Dieva valstībai un Jēzum, un tāpēc Viņš sāka ievadīt savus sekotājus kalpošanas darbā. Atbilde uz Jēzus pieskārienu vai ienākšanu ticīgo dzīvē ir kalpošana.
* Vairāk par “euthys”: Mk 1, 1-8
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru