Mk 1, 14-20
Jēzus savu misiju iesāka ar mācekļu pulcināšanu ap sevi. Aicināšanas apraksts mūsdienu cilvēkam var šķist līdz galam nesaprotams. Pārāk vienkārši un efektīvi tur darbojas Jēzus, bet mācekļi bez nekādas vilcināšanās seko šai spēcīgajai personai. Tekstā tas izklausās labi, bet dzīvē, ko pieredzam sev apkārt, tas tā nenotiek. Lai palīdzētu saprast šo ainu ir jāatsaucas uz Veco Derību, kas evaņģēlista Marka lasītājiem bija ļoti labi pazīstama. Jāatsauc atmiņā pravietis Elija, kurš aicināja Elīsu kļūt par Kunga pravieti (1 Ķēn 19,15-21). Vecajā Derībā nevar atrast līdzīgu aicināšanas ainu. Ja saliek blakus Marka Evaņģēliju (1, 16-20) un Ķēniņu grāmatas aprakstu, var redzēt daudz līdzību.
Nozīmīga atšķirība starp Jēzu un Eliju ir tā, ka Elijs uzmeta Elīsam savu apmetni, bet Jēzus neko tādu nedarīja. Elija gadījumā tas, kas aicina ir Dievs, ko simbolizē šis apmetnis. Jēzus aicina ar savu vārdu, bet kas vēl svarīgāk, aicina sekot Sev. Pravieši neaicināja cilvēkus sekot sev, bet Dievam. Jēzus aicinājums ir ļoti autoritatīvs un atgādina to, kā Dievs aicina cilvēkus pestīšanas vēstures gaitā: solījums, kuram jāseko (Rad 12, 1-14). Aicinājums ir tik spēcīgs, ka mācekļu dzīves vairs nebūs tādas pašas kā iepriekš.
Abos fragmentos iedvesmotie autori cenšas radīt iespaidu, ka tā ir pirmā tikšanās starp aicinātāju un aicināto. Abos tekstos aicinātie strādā ikdienišķu darbu, kas nodrošina viņu iztiku, tomēr saņēmuši aicinājumu ir gatavi pamest darbu un tuviniekus. Svarīgi šajā ainā ir tas, ka Jēzus izrāda iniciatīvu un veido savu sekotāju pulku. Izšķiroša ir Viņa griba, bet nevis mācekļa griba. Tā ir ļoti svarīga patiesība, kas tā laika jūdiem bija jaunums. Jūdu sabiedrībā māceklis pats meklēja savu skolotāju, bet ja gribēja, varēja pāriet pie cita. Ar Jēzu beidzās staigāšana.
Izcilais teologs Hans Urs fon Baltazars apcerot mācību par pāvesta nemaldību jautā: vai bez Pētera mēs nevarētu iegūt atbildes uz mūsu jautājumiem? Un atbild: jā, bet par daudz būtu šo atbilžu, jo uz vienu jautājumu var saņemt neskaitāmi daudz spriedumu. Tomēr ir jautājumi, kur nevar būt tik daudz atbilžu, bet jābūt vienai atbildei. Ir dzīvē brīži, kad nepieciešams nostāties stabili un droši vienā vietā, un citas atbildes, kaut arī var šķist jēdzīgas, nesniedz patiesību - tad tādos brīžos jājautā Pēterim. Šīs pārdomas var attiecināt uz šo brīdi pasaules vēsturē, kad Jēzus Kristus pārtrauc staigāšanas mākslu no viena skolotāja pie otra, jo sniedz visas nepieciešamās atbildes – pats ir atbilde! Viņš ir atbilde katrai Baznīcas draudzē, kopienā un kristietim. Vārds norāda uz tādu parādību kā staigāšanu pa draudzēm, meklējot labāko vietu, bet vēsts ir skaidra: pārstāj staigāt. Kungs ir klātesošs vietā konkrētā mācekļu pulkā, konkrētā draudzē un ja neesi pamanījis, Viņš tevi tur aicina. Kungs iedrošina neatgriezties pie pirmskristīgo laiku jūdu skolotāju meklēšanas stratēģijas, bet ņemt savu krustu un sekot Kungam (Mk 8, 34).
Jēzus uzreiz saviem mācekļiem norāda uz savas misijas centrālo elementu – sludināt Dieva valdīšanu. Cilvēki tiks “zvejoti”, lai viņus ievestu valstībā un saņemtu pestīšanu. Jēzus pulcina mācekļus, lai viņi palīdzētu Viņa misijā. Tas bija liels pavērsiens mācekļu dzīvē, jo viņu dzīve vairs neierobežojās privātajā sfērā, bet tika vērsta uz cilvēkiem. Šo pārorientāciju nodrošināja sekošana Jēzum Kristum. Jēzus mācekļu situācija salīdzinot ar Elīsu arī atšķiras. Elīsa kļuva par Elija kalpu, bet mācekļi sekoja Jēzum, kas norāda vēl uz vienu jaunumu, ko ienes Jēzus. Mācekļa kalpošana skolotājam bija ierasts modelis rabīniskajā tradīcijā. Savukārt Jēzus saka: “Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu" (10, 45).
Svarīgi vēl reiz uzsvērt, ka Jēzus savu darbību uzsāka ar kopienas veidošanu, kuru nebūvē ap kādu vispārēju ideju, bet balstoties uz starppersonu attiecībām – "Sekojiet Man". Ieiešana valstībā nozīmē attiecību nostiprināšanu ar Jēzus. Mācekļi, kurus Jēzus aicināja sev sekot nezaudē savu savdabību, bet padziļina savu personību un tā kļūst arvien izteiktāka. Mācekļu dzīve iegūst dziļāku jēgu. Jēzus ir tas, kas palīdz atklāt dziļāko dzīves jēgu un dzīves aicinājumu.
Domājot par aicinājumiem Baznīcā Jēzus piemērs ir ļoti pamācošs. Ja Jēzus darbības modeli ieliekam mūsdienu Baznīcā, draudzēs, kopienās un kristiešu vidū, tad tas varētu būt ļoti iedvesmojošs un, iespējams, pat ļoti efektīvs. Katrs kristietis pieder kādai konkrētai kristiešu grupai, kurā sastop un iepazīst citus kristiešus, un, protams, pārstājis “staigāt”. Parasti kristietis pieņem viņam sludināto vārdu, pārdomā to, patur sevī vai padalās ar citiem, tomēr, ja mēs esam aicināti sekot Jēzus piemēram, mums jāatklāj mūsos spēja aicināt citus cilvēkus. Neiet pat uzreiz runa par Evaņģēlija sludināšanu. Aicināšanu ļoti labi var iemācīties kristiešu kopienā, kad ievērojam savu brāļu un māsu talantus, citas dāvanas vai vienkārši "tev tas labi sanāk". Iziešana no privātās sfēras ir viens no jaunumiem, ko mums atnesa Jēzus un iedrošina to īstenot savā dzīvē, jo Baznīca, draudze un kopiena savādāk būtu abstrakta ideja.
Tīri cilvēciski savu domu izteikšana publiski, pat runājot ar vienu cilvēku, attīsta drosmi un ļauj arvien bagātāk formulēt savas domas. "Tev labi sanāk – turpini!" "Vai tu neesi domājis par to?" Vai kristieši viens otru tik labi nepazīst, lai pat kļūmīgi kaut ko nevarētu pateikt vai novērtētu kāda labās īpašības, bet ja kļūdās - kopā pasmietos. Bet, kas būs, ja trāpīs mērķī? Vai spēšu pieņemt šo novērojumu un iedrošinājumu no otra kristieša, un kaut ko ar to iesākt. Parasti šo aicināšanas sfēru gribas atstāt garīdznieku monopolam. Protams, viņiem Kungs var dot šādu atpazīšanas dāvanu, tomēr katrs lajs ir aicināts uzlūkot savu brāļus un māsas, un ne tikai viņu vajadzības vai grūtības, bet arī harismas. Esam aicināti apzināties, ka esam ne tikai tie, kuri tiekam aicināti, bet arī esam aicināti piedalīties citu aicināšanā.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru