Mk 1, 7-11
7. janvāra svētdiena iesāk parasto liturģisko laiku un tas nozīmē, līdzīgi kā iepriekšējā gadā, Evaņģēlija lasījumus vajadzēs pārdomāt svētdienu ciklos, kas ietver Marka Evaņģēlija svarīgākās tēma, ko Baznīca vēlas piedāvāt ticīgajiem. Pirmais cikls iesākas ar Kunga Kristīšanas svētkiem un ietvers vēl nākamās divas svētdienas, kurās lasīsim par Jēzus misijas sākuma notikumiem. Kā ievads šim lasījumam var arī būt II adventa svētdienas komentārs (Mk 1, 1-8)*. Turklāt, otro svētdienu pēc kārtas ir iespējams padziļināt kādu no rožukroņa noslēpumiem – Jēzus kristības Jordānā. Marka Evaņģēlijā Jēzus kristības ir pirmais svarīgais notikums, ar kuru beidzas Vecās Derības laiks un mesijas gaidas par kurām runāja pravieši (Is 40,3; Mal 3,1), un sākās laika piepildījums, Kristus laiks – kā to vēlējās Dievs Tēvs savā mūžīgajā iecerē. Beidzas rituālās apmazgāšanās laiks un sākās atdzīvinošās un grēkus mazgājošās peldes laiks; tā vairs nav tikai pelde, bet arī ciešu saišu nodibināšana ar Kristu. Tas bija epohāls notikums.
Pirmo kristiešu katehēze iesākās ar Jāņa Kristītāja personas pieminēšanu, kurš tiešā veidā sagatavoja ceļu Mesijam. Viņš tuksnesī sludināja un praktizēja atgriešanās kristību. Tuksneša simbolika norāda uz Izraela ceļošanu uz Apsolīto zemi un kārdināšanām šī ceļa laikā (Izc 16-19), kā arī norāda uz vietu, kur nobrieda derība ar Dievu. Praviešu grāmatās tuksnesis ir pirmās mīlestības vieta (Os 2,16; Jer 2,2); vieta, kur tikās tauta ar Dievu. Jānis dodas uz tuksnesi, otrpus Jordānas upes, un savā veidā norāda, ka atgriežas izejas pozīcijās, kad vēl tauta Jozus vadībā nebija pārgājusi pāri upei, bet jau bija pārvarējusi tuksnesi un gatavojās ieiet Apsolītajā zemē (Joz 3-5). Tā bija ļoti spēcīga atgriešanās zīme – atkārtot savu personisko ieiešanu Apsolītajā zemē!
Jānis norāda uz nepieciešamību atgriezties uz derības sākumu, uz jaunu iesoļošanu un atvēršanos uz Kungu. Savā sludināšanā Jānis apvienoja šos divus aspektus – atgriešanās un mesijas, Līgavaiņa tuvošanās. Savukārt Jēzus klātbūtne visu šo simboliku vēl vairāk padziļināja. Jēzus pāriešana otrpus Jordānai spēcīgi atsaucas uz divām iziešanām caur ūdeni – tautas pāriešana pār Sarkano jūru no Ēģiptes nebrīves un četrdesmit gadu ceļa beigas pārejot Jordānas upi ieejot Apsolītajā zemē. Divkāršā Izraela pāriešana saistās ar diviem savstarpēji saistītiem notikumiem – Pashas svinēšana un apgraizīšana. Neapgraizītie nevarēja ieceļot Apsolītajā zemē, bet Pashā tiek svinēta atbrīvošana un derība ar Dievu. Abas pāriešanas un abi notikumi tiek piepildīti Jēzus kristībās Jordānā un arī katrās kristībās. Pashālais noslēpums tiks padziļināts liturģijā gavēņa un Lieldienu laikā. Jāuzsver, ka Jēzus kristības ir viens no svarīgākajiem notikumiem Viņa misijā, un īpaši to akcentēja savos darbos Baznīcas Tēvi.
No šī īsā fragmenta pārdomāsim divus svarīgus vārdus. Izkāpjot no ūdens Jēzus ieraudzīja “atvērtas debesis” (1,10). Šie vārdi ietver sevī daudz vairāk satura nekā sākumā var likties un izsaka daudz dramatiskāku realitāti nekā to piedāvā tulkojums vai mūsu Svēto Rakstu izpratne. Ja šos vārdus tulko no grieķu valodas tieši, tad vajag rakstīt “pārplēstas debesis”. Marka Evaņģēlijā vārds “pārplēsts” (schizomenous) no vārda “schizo” – saraut, saplēst –, parādās tikai divas reizes. Otro reizi tas tiek lietots aprakstot svētnīcas priekškara pārplīšanu (15,38)**. Debesis Svētajos Rakstos tiek pielīdzinātas audumam vai teltij, kuras Dievs ir izpletis pār cilvēkiem (Is 40,22) un tās var pārplēst (Is 64, 1), un atkal sašūt (Īj 14,12). Saplēšana ir ļoti simbolisks žests. Drēbju “plīšanai” Vecajā Derībā ir spēcīga emocionāla pieskaņa, jo bieži izsaka skumjas, sāpes un spontānu reakciju. Isaja grāmatā izskan aicinājums Dievam iesaistīties cilvēku dzīvēs un glābt no briesmām (Is 64, 1).
Pārplēšana norāda uz kaut ko neatgriezenisku. Jēzus izkāpjot no upes un ierauga debesīs plīsumu, caurumu, kas liecina, ka šķērslis, kas atdalīja dievišķo un cilvēcisko tiek sarauts un ir iespējamas ciešas attiecības starp Dievu un cilvēku. Šo pārraušanu neveica cilvēks, bet pats Debesu Tēvs, kurš savu vēlmi tuvoties cilvēkiem īstenoja un īsteno Jēzū Kristū. Jēzus kristību notikums nozīmē to, ka Viņš vairs nav apslēpts un nepazīstams Mesija; viņš nostājās grēcinieku vidū, lai jau savas misijas sākumā liecinātu par krusta noslēpumu. Marka Evaņģēlijā pārplēšana varētu norādīt uz cilvēku attiecību trūkumu ar Dievu uz kuru Tēvs reaģē šādā emocionālā veidā. Ja parasti pārplēšanai ir kāds skumjš vai negaidīts iemesls, tad šeit tekstā tas nav tieši norādīts. Svētnīcas priekškara pārplīšanas apraksts (15,38) var palīdzēt izskaidrot kristību ainu: kā cilvēki plēsa savas drēbes tuvinieka nāves gadījumā, tā Dievs pārplēš to, kas ir viņa tēls – priekškars, brīdī, kad mirst Viņa Dēls. Debesu pārplīšana, kuru redz tikai Jēzus, ir sastopama vienīgi evaņģēlista Marka teoloģiskajā domā (citos Evaņģēlijos to redz arī klātesošie) un norāda uz to, ka tikai Viņš iepazīst Tēva reakciju uz cilvēku grēcīgo stāvokli. Dieva reakcija norāda uz lielajām rūpēm un interesi par cilvēkiem. Tas, ka to redz tikai Jēzus norāda uz to, ka tas ir cieši saistīt ar Viņa misiju.
Evaņģēlists pakāpeniski atklāj Jēzus personu lasītājiem, un tāpēc sākuma aina nav tūlītējs apstiprinājums, ka Viņš ir mesija, bet lasītājs pamazām tiek sagatavots Kristus iepazīšanai. To arī mēs esam aicināti piedzīvot šī gada svētdienās – pakāpeniski atklāt Jēzus personu. Šī aina noteica tālāko Jēzus misijas gaitu – Jēzus centās mazināt šo cilvēku rūgto un grēcīgo stāvokli un samierināt viņus ar Dievu, lai izveidotu patiesas derības attiecības ar Debesu Tēvu. Ja uz šīm “pārplīšanām” Evaņģēlija sākumā un beigās skatās kopā, tad var to interpretēt kā sava veida Jēzus darbības ietvarus, kuru laikā Viņš mēģināja samierināt grēcīgo cilvēci ar Dievu un pietuvināt cilvēkus Viņam.
Evaņģēlists pakāpeniski atklāj Jēzus personu lasītājiem, un tāpēc sākuma aina nav tūlītējs apstiprinājums, ka Viņš ir mesija, bet lasītājs pamazām tiek sagatavots Kristus iepazīšanai. To arī mēs esam aicināti piedzīvot šī gada svētdienās – pakāpeniski atklāt Jēzus personu. Šī aina noteica tālāko Jēzus misijas gaitu – Jēzus centās mazināt šo cilvēku rūgto un grēcīgo stāvokli un samierināt viņus ar Dievu, lai izveidotu patiesas derības attiecības ar Debesu Tēvu. Ja uz šīm “pārplīšanām” Evaņģēlija sākumā un beigās skatās kopā, tad var to interpretēt kā sava veida Jēzus darbības ietvarus, kuru laikā Viņš mēģināja samierināt grēcīgo cilvēci ar Dievu un pietuvināt cilvēkus Viņam.
Tikai Jēzus nāve un augšāmcelšanās spēja atrisināt šīs Dieva raizes par cilvēku grēkiem. Jēzus kristības nepielika Jēzus kaut ko jaunu un nebijuši, jo Viņš jau bija Mesija, Dieva Dēls un ļoti labi izprata savu aicinājumu. Kristības Jordānā bija svinīgs ievads Jēzus publiskajai darbībai. Var pat teikt, ka šis notikums bija Jēzus Vasarsvētki, ka Viņš tika parādīts kā pirmais un lielākais Dieva apustulis – sūtīto. Baloža nolaišanās pār Jēzu atgādina Vasarsvētku notikumus un roku uzlikšanu, kas īstenojās sludināšanas un dziedināšanas darbā, bet piepildījās caur ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Kristības sakraments tieši atsaucas uz šiem notikumiem, jo “pirms kristības pieņemšanas mūsu acis ir aizvērtas un neredzam debesu lietas..., jo ne visi redz atvērtas debesis... Pilnīga ticība nodrošina atvērtas debesis, bet šaubīga – aizvērtas” (sv. Hieronims).
Kristības ļauj mums piedalīties pestīšanas notikumā un piedzīvot nemitīgu atgriešanās procesu, un atjaunot attiecības ar Dievu bez nekādiem filtriem vai māņiem, acu aizmālēšanām vai aizkariem, bet piedzīvot patiesu “debesu plēšanu”. Dievs uzrunā Jēzū Kristū visus cilvēkus; runā ļoti skaidri – nav vairs barjeras starp Dievu un cilvēku! Mēs varam veidot atjaunojošas attiecības ar Kungu. Tomēr cilvēka problēma ir tāda, ka nevar, neprot vai negrib redzēt šo debesu ainu. Viss kopš tā laika ir mainījies un nav vairs jāpaliek neziņas stāvoklī. Problēma ir tā, ka daudziem labāk patīk neziņa, tā var likties vieglāk. Pat ja ar mums tā ir, tad evaņģēlists Marks aicina mūs šī gada laikā atklāt Kristus personu visā patiesībā, kas nes lielu prieku un atbrīvošanu.
Kristības ļauj mums piedalīties pestīšanas notikumā un piedzīvot nemitīgu atgriešanās procesu, un atjaunot attiecības ar Dievu bez nekādiem filtriem vai māņiem, acu aizmālēšanām vai aizkariem, bet piedzīvot patiesu “debesu plēšanu”. Dievs uzrunā Jēzū Kristū visus cilvēkus; runā ļoti skaidri – nav vairs barjeras starp Dievu un cilvēku! Mēs varam veidot atjaunojošas attiecības ar Kungu. Tomēr cilvēka problēma ir tāda, ka nevar, neprot vai negrib redzēt šo debesu ainu. Viss kopš tā laika ir mainījies un nav vairs jāpaliek neziņas stāvoklī. Problēma ir tā, ka daudziem labāk patīk neziņa, tā var likties vieglāk. Pat ja ar mums tā ir, tad evaņģēlists Marks aicina mūs šī gada laikā atklāt Kristus personu visā patiesībā, kas nes lielu prieku un atbrīvošanu.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru