Lk 2, 22-40
Svētās Ģimenes svētkos tiks lasīts apraksts par Jēzus prezentāciju Jeruzalemes svētnīcā. Šis notikums mūsdienu cilvēkam var likties nesaprotams, un tāpēc labi būtu atminēties vairākus svarīgus faktus par to, un apskatīt tos Svētās Ģimenes svētku kontekstā. Īpaši tas var arī noderēt tiem, kas lūdzas rožukroņa lūgšanu, jo viens no noslēpumiem ir veltīts tieši šim notikumam pestīšanas vēsturē. Zīmīgi, ka stāsts sākas ar trīskāršu likuma pieminēšanu un beidzas ar likumu. Mozus likums prasīja, lai jaunā māte šķīstījas četrdesmit dienas pēc dēla piedzimšanas, jo sieviete tika uzskatīta par nešķīstu attiecībā uz dievkalpojumiem un rituāliem jeb sakrālo dzīves sfēru. Septiņas dienas pēc zēna piedzimšanas viņš bija jāapgraiza (Lk 1,59; Rad 17,12), bet māte turpināja būt nešķīsta vēl trīsdesmit trīs dienas (Lev 12, 1-5). Šī posma beigās māte salika upuri par sevi, bet pirmdzimtais bija jāupurē Kungam. Par katru vīriešu kārtas bērnu svētnīcā bija jāsaliek upuris Kungam, bet pašam bērnam nebija jābūt klāt. Svētā Ģimene devās veikt rituālu, kas jūdu dzīvē bija ierasta prakse un neko pārsteidzošu negaidīja. Tomēr seno un tradicionālo ceremoniju Svētais Gars padarīja par lielu un neatkārtojamu notikumu, kurā atklājās pestīšanas vēsture un tās tālākā gaita.
Evaņģēlists Lūkas visus šos rituālus apvieno vienā stāstā un parāda, ka Jēzus tika audzināts saskaņā ar Vecās Derības priekšrakstiem. Tā bija Marijas šķīstīšanās, jo bērns jau bija šķīsts, bet Lūkas apvienoja šķīstīšanos ar bērna “atpirkšanu”. Visi pirmdzimtie bērni tika uzskatīti par veltītiem Dievam, un viņi tika izpirkti ar dzīvnieku upuri vai naudu. Kā jau bija minēts, bērna klātbūtne nebija nepieciešama, tomēr Jēzus bija klātesošs, jo Marija salika kādā īpašā veidā savu bērnu upurī Dievam, līdzīgi kā Anna veltīja savu dēlu Samuēlu Dievam (1 Sam 1,11.21-28). Šis fragments no Samuēla grāmatas ir ļoti svarīgs, lai izprastu visu šo ainu, un tas veido sava veida Vecās Derības pamatu šim Jaunās Derības notikumam. Vecās Derības cilvēkam notikuma asociēšanās ar Samuēlu bija ļoti svarīga, jo viņa māte Anna veltīja savu dēlu Dievam uz visu viņa dzīvi un viņa loma tautas vēsturē bija ļoti liela.
Ja fragmenta sākumā un beigās redzam likuma pieminēšanu kā sava veida notikuma rāmi, tad varam redzēt tikpat lielu uzsvaru uz garu. Var pat pateikt, ka bauslības jeb likuma ietvaros notiek visskaistākās, grūtākās un pārsteidzošākās lietas dzīvē, kas dod spēku, gudrību un žēlastību. Svētais Gars tiek pieminēts trīs reizes saistībā ar Simeonu. Svētais Gars šajā stāstā ienes dzīvi un jaunumu. Simeona pirmais vārds tekstā ir “tagad” un ar šo vārdu uzsāk savu dziesmu. “Tagad” uzsver patreizējā brīža pestījošo nozīmi. Pestīšana notiek tagad, ne ārā aiz loga, vai darbadienas beigās, bet šobrīd. Dievs ienāca cilvēces vēsturē un katrs brīdis veido pestīšanas vēsturi.
Mūsdienu cilvēkiem šāda šķīstīšanās ieraža var likties primitīva un aizskar sieviešu cieņu. Kāpēc bērna piedzimšanai būtu jāpadara māti nešķīstu? Neiedziļinoties šīs ieražas vēsturiskajā izcelsmē, svarīgi ir uzsvērt šīs prakses un rituāla garīgo sfēru. Dzimumdzīve kā dabas likuma sastāvdaļa nav kaut kas slikts pats par sevi, vai laulības kontekstā nešķīsts. Tomēr tajā ir spēcīgs dabiskais vai dzīvnieciskais elements, kas dominē pār garīgo un racionālo. Ticīgam cilvēkam Vecajā Derībā radās kauna sajūta, ka garīgā sfēra viņā vājinās un redzēja nepieciešamību šķīstīties. Tas nozīmēja, ka jāatgriež garam galvenā vieta dzīvē; pat ja gars šo vietu nav zaudējis, rituāls ir jāveic kā atgriešanās prakse vai arī kā ticības un piederības apliecinājums Dievam. Šāda šķīstīšanās attiecās uz visu, kas ir ķermenisks, jo cilvēks nevarēja aizmirst, kas ir vissvarīgākais dzīvē.
Šķīstīšanas laiks nav jāuzlūko nosodoši no mūsdienu “brīvā” cilvēka skatpunkta, kas redz ierobežojumus un uzsver savas tiesības. Vecās Derības cilvēks nedomāja materiālistiski, bet prata apvienot praktisko un pārdabisko. Ticīgam cilvēkam nebija nekādu problēmu pieņemt domu, ka kādu laiku viņš ir nešķīsts, jo svarīgākais bija Dievs un nevis kaut kādas sajūtas vai pretenzijas. Četrdesmit dienas var pielīdzināt lielajam gavēnim vai rekolekcijām, kas dod iespēju sagatavoties dziļākai vienotībai ar Kungu. “Ierobežojumi” attiecās uz kulta sfēru, citās dzīves jomās varēja normāli darboties. Īpaši to var redzēt sievietes gadījumā, kurai lielu prieku dod bērna piedzimšana un nebija laika piedalīties rituālos. Svarīgi ir tas, ka šķīstīšanās laiks atgādina vienmēr aktuālo patiesību, ka bērns ir Dieva dāvana un nepieder vecākiem, bet Radītājam. Kā redzam, no šī šķīstīšanās laika var paņemt daudz svarīgu patiesību garīgajai dzīvei, un tāpat ir ar Baznīcas rituāliem un tradīcijām, kurus esam aicināti atklāt no jauna.
Katrs kristīgās dzīves žests var veikt kādu šķīstīšanās funkciju. Ikdienā mēs nedomājam, ka esam nešķīsti vai šķīsti. Mums vissvarīgākais ir Dieva žēlastības stāvoklis, kuru mēs varam uztvert kā Vecās Derības šķīstībai atbilstošu jēdzienu. Mūsu ikdiena ir apdraudēta ar miesas un materiālās pasaules ietekmi, un tāpēc šī šķīstīšanās prakse mums ir jāapgūst. Šādi kristīgie žesti vai rituāli ir neizsakāmi daudz un katram ticīgajam ir lielas radošās iespējas izveidot savus personīgos rituālus. Svarīgi ir turēties pie tiem, ko piedāvā senā Baznīcas tradīciju un ap tiem veidot savu ikdienas atmiņu par Dievu. Piemēram, krusta zīme visdažādākajās dienas nodarbēs, sākot no modinātāja izslēgšanas brīža, ēdienreizēm un beidzot ar interneta lietošanu. Tie var būt ziedojumi, atteikšanās no kaut kā, ko neviens nepamana, piecelties trīs minūtes agrāk no rīta, lai izlasītu Evaņģēlija fragmentu. Tie ir mazi žesti, kas ikdienai dod garīgo dimensiju.
No ļoti jūdaistiskas vides Dievs izgāja pie visiem pasaules cilvēkiem ļoti saprotamā veidā. Marija šajā prezentācijas notikumā pārstāv visu Izraeli, pakļaujas Mozus likumam un tādā veidā Dieva gribai, un atklāj, ka Dieva griba ir svarīgākais likums. Tas vairs nav likums, kas ir dots vienai tautai, bet Dieva griba ir likums, kas attiecas uz visiem cilvēkiem. Marija fragmentā tiek parādīta kā vienkārša sieviete – māte, tomēr viņai dzīvē ir kāds ļoti īpašs aicinājums un tas attiecas uz Dieva klātbūtni viņas dzīvē. Viņa atklāj Dieva darbību savā dzīvē bez lielām ārējām zīmēm. Tā arī var raksturot visu Svēto Ģimeni, kura pēc likuma izpildīšanas turpināja - tēlaini izsakoties - dzīvot mūsu vidū, staigāt pa mūsu ielām, piedzīvot dzīves priekus un grūtības. Viss notika likuma ietvaros, bet mēs pateiktu, ka viss notiek patiesībā, kas ir Jēzus Kristus, kas piešķir visiem mūsu ikdienas rituāliem jēgu.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru