Jņ 1, 6-8.19-28
Trešā adventa svētdiena tiek saukta par “gaudete”. Šis vārds nāk no latīņu valodas vārda “gaudeō”, priecāties. Kaut vai var atcerēties pāvesta Franciska apustulisko pamudinājumu “Evangelii gaudium”, Evaņģēlija prieks. Aicinājums uz prieku izskan tāpēc, lai atjaunotu Kunga tuvības apziņu, ka Viņš ir ar mums kopā un kļuvis par vienu no mums. Burtiski prieks Svēto Rakstu lasījumos uz šo svētdienu izskan izteiksmīgi ar vienu izņēmumu – Evaņģēliju, kur tiek aprakstīta Jāņa Kristītāja liecība, kas vairāk uzsver Kunga tuvību. Visas vārda liturģijas kontekstā, saprotam, ka Kunga tuvība, klātbūtne, dod dzīvei vislielāko prieku.
Rakstu vēsts ir tāda, ka Kungs ir tuvu, mūsu vidū, bet mēs neprotam Viņu atpazīt, un tāpēc ir tādi cilvēki, kā Jānis Kristītājs, kurš mums par to atgādina un norāda uz Kungu. Ja kristietim ir šāda tuvības apziņa un pieredze, tad viņš var liecināt, ka prieks nav nekas svešs un nekonkrēts viņa dzīvē, bet izriet no tikšanās ar Kungu. Jānis liecina par šo klātbūtni, ka Jēzus – Vārds “dzīvoja starp mums" (Jņ 1,14). Jānis Evaņģēlija sākumā parādās, kā gaismas nesējs tumsā, lai atgādinātu cilvēkiem par gaismu. Var likties, ka Jānis ir šī fragmenta centrā, bet viņš ir tikai tas, kas pirmais liecina prieka vēsti par Jēzus klātbūtni mūsu vidū.
Evaņģēlists jau no paša sākuma raksta par jūdu uzbrukumiem Jānim Kristītājam un vēlāk arī Jēzum. Var pat teikt, ka apustuļa Jāņa Evaņģēlijs ir uzrakstīts kā tiesas process, kuru ierosina un vada jūdu tautas līderi, bet Jānis Kristītājs tiek attēlots kā pirmais liecinieks. Jānim trīs reizes jautāja par viņa misiju un trīskārt viņš atbildēja. Šāda sarunas struktūra atgādina nopratināšanu, kuras laikā nepieciešami trīs vai divi liecinieki, lai liecība būtu ticama (At 17,6). Oponenti pat nediskutē ar viņu, bet uzdod arvien āķīgākus jautājumus. Jūdi centās apšaubīt Jāņa autoritāti un liecības autentiskumu. Vēlējās noskaidrot kā vārdā viņš kristī cilvēkus un no kurienes saņēma savu misiju. Jautājums, kāpēc Jānis kristīja bija pamatots, jo Izraelī bija sastopama šī prakse, taču attiecībā vienīgi pret pagāniem, kuri vēlējās pieņemt jūdaismu. Pašus jūdus nekristīja. Jūdi vēlējās zināt, kāpēc viņš to dara, ja viņš - pēc paša vārdiem - nav ne mesija, ne arī pravietis.
Savukārt, Jānis nevēlējās runāt par sevi, jo viņa sūtība bija liecināt par To, kas nāks pēc viņa. Viņš atbild un liecina par Jēzu. Vārds "sūtīts" raksturo visu Jēzus darbību Jāņa Evaņģēlijā un tas attiecas arī uz Jāni Kristītāju. Jānis ir gaismas liecinieks un to apstiprina divas reizes, lai visi cilvēki ticētu. Tāds ir katra kristieša aicinājums līdz šodienai. Jānis neizcēla savu personu, bet tikai to, ka viņš ir "saucēja balss tuksnesī" (Jņ 1, 23). Sevi raksturoja kā "balsi" un nevis "vārdu", jo "vārds" attiecas tikai uz Jēzu. Tikai Jēzus ir Vārds.
Tātad, Jāņa Kristītāja misijas uzdevums ir liecināt un šī liecība attiecas uz gaismu (Jņ 1,7). Evaņģēlijā gaismas motīvs parādās bieži un saistās ar daudziem bibliskiem tekstiem, kuros ir gaismas ideja. Iepriekšējajā svētdienā Evaņģēlija fragments (Mk 1,1-8) bija dziļā veidā saistīts ar Svēto Rakstu pirmo vārdu "iesākumā" (Rad 1,1), bet šajā svētdienā mēs varam līdzīgi uzlūkot gaismas ideju. Gaismas radīšana ir kā ievads dzīves radīšanai uz zemes (Rad 1,3). Tāpat arī Jēzus ir jaunā gaisma, kas vēlas atjaunot un izgaismot visus cilvēkus. Arī 119. Psalmā Kungs ir tas, kas apgaismo cilvēka ceļus. Gaisma liecina par Dieva klātbūtni (Ps 36,9) un Jēzū īstenojas šī Dieva iemājošana mūsu vidū.
Fragmenta pēdējā teikumā parādās svarīga ģeogrāfiska norāde. Izrādās, ka Jānis kristīja ārpus Izredzētās zemes, otrpus Jordānas upes. Līdz mūsdienām nav noskaidrots, kur precīzi atradās Betānija; vairākos senos rokrakstos parādās vārds "Bethabara", kas nozīmē "pārejas vieta". Tas ir ļoti zīmīgi, jo Jēzus Izredzētajā zemē ieiet pēc kristībām (kā Vecajā Derībā Jozus ar tautu pēc Ēģiptes gūsta, Joz 3,14-17) un palika tur līdz dienai, kad visi viņu atmeta, un vēl vienu reizi devās otrpus Jordānas upes uz Betāniju (Jņ 10, 40-11,1). Ja uz šīm abām pārejām pār upi skatās kā literāro vai teoloģisko ieceri, tad tie veido zināmu veselumu, kura ietvaros ir aprakstīta Jēzus publiskā darbībā. Šis fragments, līdzīgi kā pagājušajā svētdienā, ieved klausītājus Evaņģēlija dzīves veidā, kur klātesošs ir Kristus - darbojas, māca, uzklausa un palīdz. Mūsu uzdevums ir būt Viņam līdzās pat tad, kad notiek atmešana, iziešana ārpus ierasta vai šaubīgās situācijās, svarīgākais ir turēties pie Kunga un pie patiesības lieciniekiem.
Dzīvojot ticības dzīvi var redzēt dažādus “sūtītos” un dažāds “liecības”. Šī svētdiena atgādina, ka bija pirmā liecība, kura norāda uz Kungu, un šo liecības ceļu varam izsekot līdz pat mūsu dienām. Tas liekas tik vienkārši, bet vēstures gaitā un pat mūsu dzīvē tas viss var ļoti samezgloties. Tā nav liecība, kas izceļ sevi, nododas emocijām, koncentrējas uz savu ego, sajaucas ar dažādām modes tendencēm un ideoloģijām; tā nedod veltus solījumus un lētus padomus; kā arī, Žozefa Marija Verlenda vārdiem runājot, svarīgi ir nenokļūt plašsaziņas līdzekļu homeopātisko devu ietekmē, “pilienu pa pilienam”, un “tāpēc ļoti svarīga ir modrība, kas mūs mudinātu celt gaismā visu, kas mūsos nemanāmi iezogas”* atšķaidot patiesību. Patiesa liecība dara pretējo – tā runā un nostiprina patiesību.
Baznīca un svētie ir īpaši izteiksmīgi liecinieki. Arī mums apkārt ir tādi cilvēki jāatpazīst un pašiem jāmācas kļūt par tādiem. Jānis Kristītājs bija “balss”, un tas tieši attiecas uz mums, jo liecība nebalstās tikai darbos un dzīves veidā, bet skaidri izteiktā patiesībā. Jānis vārdos skaidri saka, kas ir Jēzus, un kāpēc Viņš ir atnācis uz zemi – tas ir patiess ticības apliecinājums, pateikt, kas priekš manis ir Jēzus Kristus. Mūsdienās dzīves liecība tiek augsti vērtēta, bet nedrīkst aizmirst par vārdiem, un īpaši par to, kas slēpjas aiz šiem vārdiem, lai ticībai būtu konkrēts saturs. Var pienākt “nopratināšanas” brīži, kad arī jāprot norādīt uz Kungu. Šajā liecināšanas zemē, liecināšanas domāšanas veidā, mēs varam nonākt caur kristībām, grēksūdzi un atgriešanos (Jordānu), un ieejot Evaņģēlija dzīves veidā (Izredzētajā zemē), zemē, kuru varam iepazīt lasot Evaņģēliju, sākot no Jēzus piedzimšanas brīža līdz krusta nāvei un augšāmcelšanās notikumiem, mēs varam kļūt par gaismas nesējiem.
* Verlends Ž. M., 100 jautājumi par jaunajām reliģiskajām kustībām, Rīga: RARZI 2014, 45.lpp.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru