Ps 89 (90), 2-5.16-17.27.29.
Šogad kalendārā ir izveidojies interesants svētku izkārtojums, jo 4. adventa svētdienas vakarā jau sāksim svinēt Kunga Piedzimšanas svētkus. Ierasti tiek pārdomāts tuvākās svētdienas Evaņģēlija fragments, bet šoreiz ir iespēja izdarīt izņēmumu. Skatoties uz svētdienas un Kristus Piedzimšanas svētku lasījumiem, izrādās, ka viens lasījums ir gandrīz tāds pats. Adventa pēdējā svētdienā ir paredzēts dziedāt 89. psalmu, līdzīgi kā Vigīlijas Misē, kura tiks svinēta svētdienas vakarā. Šī gada vasarā jau tika pārdomāts viens psalms*, un tagad arī var apstāties pie šīs senās lūgšanas.
4. adventa svētdienas vēsts atgādina, ka Dievs ir uzticīgs saviem solījumiem. Vecās Derības gaidas piepildījās Marijas dzīvē, kura dzemdēja Jēzu no Dāvida dzimtas. Liturģijā izmanto 89. psalma pirmo daļu (89, 1-37), kas ir kā garš ievads, kas svin Dieva uzticību un derību. Īpaši tas attiecas uz Dāvidam doto solījumu, ka viņa nams pastāvēs mūžam (2 Sam 7,4-17; 1 Hr 17,1-15). 89. psalma izveidošanās pamatā ir šis solījums. Psalma sākumā tiek slavēta Dieva lielā žēlastība un uzticība. Šīs abas īpašības ir saistītas ar derību starp Dievu un Izraeli. Svētku kontekstā svarīgs ir Dāvidam dotais solījums (3-4). Vēstures gaitā Dievs darbojās caur žēlastību un uzticību, bet cilvēks atbildēja ar prieku un cerību. Pētnieki nevar noteikt, kurā gadsimtā psalms ir tapis; vienīgi tā saturs ļauj iedziļināties autora pārdomās par savu trauksmaino laiku. Paradoksāli, ka psalma autors rakstīja savu pacilājošo lūgšanu piedzīvojot Izvēlētās tautas militāros zaudējumus.
Ja vairāk pievērš uzmanību svarīgiem vārdiem šajā psalmā, tad īpaši izceļas vārds "uzticība" (ebr. emet), kas tekstā parādās desmit reizes; tas ir visbiežāk sastopamais vārds psalmā. Otrs vārds ir "žēlastība" (ebr. hesed), kas tekstā parādās septiņas reizes un vienmēr iet kopā ar "uzticību"; tas norāda uz Kunga labvēlību, jutīgumu, svētību un līdzjūtību pret savu tautu. Šie divi vārdi ir Vecās Derības – Mozus derības atslēgas vārdi (Izc 34,6-7; Os 2, 19-20), kas cementē šo psalmu kopā. Trešais vārds ir "derība" (4.29), kuru vajag saistīt ar vārdiem "nozvērēju" (4), "glabāšu" (29) un citiem vārdiem, kas izsaka pastāvību un stabilitāti. Pēdējais no šiem svarīgajiem vārdiem ir “vienmēr”, tekstā parādās četras reizes, bet ir jāievēro, ka ir daudz sinonīmiskas nozīmes vārdi: “visām paaudzēm” (2.5), “kā debess dienas” (30), “mūžīgi” (2.37) un citi līdzīgas nozīmes vārdi, piemēram, “neatņemšu” un “nelauzīšu” (34). Vārds “vienmēr” vai “mūžīgi” atver psalmu (2, 3, 5) un to aizver (53), atkārtojas tekstā (29, 37, 38), lai vēl vairāk pasvītrotu ciešo vienotību kāda pastāv starp Dievu un viņa tautu, un kāda ir šo attiecību perspektīva – mūžība. Tā nav īslaicīga vai vēstures nejaušība, ka Dievs būtu saskrējies ar kādu mazu un ietiepīgu tautu, bet tā ir patiesa derība, attiecības, kas piedzīvo dažādus pavērsienus.
Jau paši vārdi norāda, ka šis psalms ir ticības un uzticības himna. Dievs izsauc apbrīnu sava lieluma un spēka dēļ, bet pāri visam ir uzticīgs, godpilns un dāvā savu dzīvo klātbūtni. Tagadne sajaucas ar mūžību. Pat, ja dzīvē iestājas neveiksmju posmi, sāpes un vilšanās, mēs esam aicināti ticēt, ka Dievs ir uzticīgs un mīlošs glābējs. Šo patiesību var būt grūtības pieņemt. Tā kļūst vēl nesaprotamāka šī psalma kontekstā. Autos pieredz ciešanas un tautas pazemojumu, bet neieciklējas šajos notikumos, bet skatās plašāk. Pārsteidzošā veidā prot apbrīnot Dievu un Viņa klātbūtni un distancēties no apkārt notiekošā, bet ne ignorēt vai nicināt. Dieva uztvere un novērtējums nevar būt pakļauts izjūtām un dzīves posmiem, kuriem ir savi kāpumi un kritumu. Dievs ir Dievs, pat, ja cilvēks piedzīvo kaut ko neizprotamu un sāpīgu. Šāda ticība ir brīva no personiskajām interesēm un izdevīguma, niķiem un kaprīzēm. Dievs ir pilnīgi atšķirīgs no izjūtām, pārsniedz tās, un psalmists to ļoti labi apzinās.
Ticības spēja godināt un pateikties Kungam par Viņa žēlastību, uzticību, spēku, tuvību un taisnību ir svarīgas īpašības kādas vēlas redzēt psalmists savā tautā. Viņš uzsver, ka jāprot staigāt Kunga vaiga gaismā (16) un atrast nemitīgu prieku no Kunga vārda (17). Tātad, ne tikai Dieva teikšana, bet arī “staigāšana” jeb izturība dažādos notikumos ir izšķiroša, lai dzīvotu Kunga gaismā. Kunga godināšanai neatņemama sastāvdaļa ir ikdienas dzīves uzticība. Psalmos un arī visos Rakstos tas tiek izteikts ar iešanu, staigāšanu Kunga priekšā un Viņa ceļos. Šajā psalmā tiek lietoti vārdi staigāt Kunga vaiga gaismā. ”Vaiga gaismu” var saistīt ar Likumu un Derību, vai arī ar žēlastību un uzticību. 15. pantā rakstīts: “žēlastība un uzticība Tev iet pa priekšu” un tas nozīmē, ka Dievs iet tautas priekšā, lai tā kļūtu paklausīga, un lai noņemtu tai visus šķēršļus un dāvāt mierinājumu grūtībās. Šīs attiecības ar “gaismas vaigu” kļūs dzīvas un personīgas Jēzū Kristū (Jņ 1,18).
Psalma saturs mūsdienu lasītājam var likties pretrunā ar notiekošo pasaulē un personiskajā dzīvē. Izraels piedzīvo sakāvi un Dāvida dinastijas beigas, tomēr psalmista dziļās pārdomas ļauj viņam uz dzīves drāmu paraudzīties ar “Dieva acīm” jeb mūsu gadījumā – Svēto Rakstu gaismā, un tādā veidā atminēties un līksmot par Kunga varenību. Tā ir liela ticības mācība, prast Kunga žēlastībā redzēt pāri pasaules kņadai un uzticēties Kungam. Ticīgo priekšā var parādīties jautājums, vai Dievs soda un ir nežēlīgs, vai arī ir vienmēr uzticīgs un tuvs? Kaut arī psalma autors uz realitāti skatījās ar kontemplātiķa acīm, tas nenozīmē, ka viņš bija pasargāts no grūtībām. Psalms parāda, ka kristīgais domāšanas veids aicina atbrīvoties no sagrozītas, vienpusīgas un seklas realitātes uzlūkošanas, bet aicina iedziļināties vēsturē, kurā darbojas Dievs – gan pestīšanas, gan savā personīgajā dzīves vēsturē. Jēzus Kristus dod visdziļāko ieskatu īstenībā un notikumu jēgā. Šī psalma kontekstā mēs varam redzēt, ka visi sagrozītie, deformētie, tuvredzīgie, emocionālie un citi skatījumu uz pasauli ieved cilvēku strupceļā un nedod mieru. Vienīgi Kungs Jēzus Kristus, iemiesotais Dieva Dēls var mums parādīt kā apvienot mūžīgo un laicīgo, lai nekristu izmisumā, bet jau dzīvojot šajā pasaulē pieskartos mūžībai, un Kungs savu mācības stundu iesāk ar piedzimšanas noslēpumu.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru