Jņ 1, 35-42, svētdiena II, B

Jņ 1, 35-42

Iepriekšējās svētdienas Kunga kristības svētki savieno Kristus dzimšanas svētku laiku ar parasto liturģisko laiku. Tiek pāršķirta jauna lapa un Baznīca uzsāk pārdomāt Jēzus publiskās dzīves noslēpumus. 14. janvāra svētdiena turpina iesāktās pārdomas par notikumiem pēc Jēzus kristībām. Interesanti, ka šīs svētdienas lasījums ir ņemts no Jāņa Evaņģēlija. Priekš parastā liturģiskā laika tas ir izņēmums, taču ļauj Jēzus personu apcerēt no Jāņa evaņģēlista teoloģiskā skatījuma. Ja atsauksim atmiņā citus Evaņģēlijus, tad redzēsim cik atšķirīgi evaņģēlists Jānis skatās uz Jēzus personu, kam vairāk pievērš uzmanību un ko nepiemin. Tam, protams, ir teoloģiski iemesli. Piemēram, mācekļu aicināšana citos Evaņģēlijos notiek konkrētās vietās (pie Galileja jūras, Mt 4,18), Pēteris jauno vārdu saņem Filipa Cesarijas robežās (Mt 16, 13), turklāt aicināšanas apraksts ir daudz tēlaināks, katrs tos var iztēloties vai meklēt attēlojumu mākslas darbos. Lasot 21. janvāra svētdienas Evaņģēlijā (Mk 1,14-20) redzēsim nedaudz atšķirīgus evaņģēlista Marka uzsvarus uz to, kā Jēzus aicināja savus mācekļus, bet pirms tam īsi jāiedziļinās evaņģēlista Jāņa darbā.

Pirms šī fragmenta tekstā jūtama vienkāršība un miers – tikai divi varoņi, nav nekādas kustības (Jņ 1, 19-34), bet šeit (1, 35-42) ir pieminētas vairākas personas un notiek varoņu pārvietošanās, ko labi var redzēt pievēršot uzmanību darbības vārdiem. Pārsteidzoši ir tas, ka starp tik daudz “kustībām” nav pieminēta neviena vieta un īpaši tā, kur dzīvoja Jēzus. Pirmajiem svarīgajiem vārdiem (“Lūk, Dieva Jērs!”) gribētos redzēt lielāku klausītāju skaitu, bet to ir tikai divi: “abi mācekļi (mathétés) dzirdēja (akouó) viņu sakām un sekoja (akoloutheó) Jēzum" (Jņ 1,37). Tieši šajā vietā pirmo reizi Jāņa Evaņģēlijā parādās šie divi darbības vārdi un lietvārds, kuriem turpmāk būs izšķiroša nozīme apustuļa Jāņa teoloģijā. Pēkšņa atslēgas vārdu koncentrācija tekstā norāda uz to, ka autors vēlas parādīt pamatpatiesības par to, ko nozīmē būt par kristieti – Jēzus mācekli.

Sākumā var likties, ka mācekļi uzņēmās iniciatīvu – viņi ir tie, kas izvēlas Jēzu; Jānis Kristītājs nesaka, kur viņa sekotājiem jāiet un arī Jēzus neko nesaka, bet viņi brīvi izlemj pievienoties Jēzum. Tomēr visa aina norāda uz kaut ko citu. Vispirms, ja ņem vērā iepriekšējā fragmenta (1, 19-34) miera noskaņa, tad tagad tā beidzas un Jēzus tiek parādīts kā tas, kas iet un uzlūko cilvēkus. Vārdi "ieraudzījis Jēzu staigājam" (1,36) norāda uz to, ka neskatījās tikai uz Jēzu, bet arī uz viņa "iešanas manieri"; ļoti uzmanīgi uzlūkoja Jēzus dzīves veidu un tā saskaņu ar Rakstiem. Mācekļi nebija tie, kas uzsāka kustību, bet Jēzus – Dieva Jērs; Viņa klātbūtne izsauca atbildes reakciju.

Pirmie Jēzus vārdi Evaņģēlijā arī ir zīmīgi un tie atvieglo mācekļiem veidot attiecības ar Viņu: "Ko jūs meklējat?" Jēzus negaidīja mācekļu jautājumus, kas bieži var būt neveikli un nevietā, bet pats uzņēmās vadīt sarunas gaitu. Tas ir dzīves pamatjautājums, kas atsauc atmiņā pirmo jautājumu no Evaņģēlija, ko uzdeva Jānim Kristītājam: "Kas tu esi?" (1,19), vai vēlāk tekstā pagāni jautā: “mēs gribam redzēt Jēzu!” (12,21). Jēzus jautājums mūsdienu cilvēkam varētu skanēt: "Ko tu vēlies iesākt ar savu dzīvi? Kādā dzīves posmā tu esi un kur virzies?" Mācekļi atbildēja ar jautājumu: “Rabbi, kur Tu mājo?” (1,38). Vārdu “rabbi” parasti lieto uzrunājot mācītājus (tā uzrunāja Jāni Kristītāju 3,26 un Jēzu 4,31; 9,2; 11,8). Jautājums liek domāt, ka mācekļi vēlējās no Jēzus dzirdēt Rakstu skaidrojumu par mesiju (sal. 1, 45). Izraēla dēlu pienākums bija pētīt Rakstus, bet Jēzū atrada kaut ko vairāk par Rakstu mācītāju un saprata, ka Viņš ir Rakstos apsolītais mesija (1, 41). 

Mācekļu jautājumā ir vēl viens svarīgs vārds – mājot (meno). Jēzus viņus ielūdz pie sevis: "Nāciet un skatieties!" (1, 39). Mācekļi todien palika kopā ar Jēzu, bet par to, kur konkrēti evaņģēlists neko neraksta. Iespējams tas nebija svarīgi. Daudz nozīmīgāka ir šīs sarunas dziļākā jēga. Vārda “mājot” satura bagātība attiecas īpaši uz Garu (1,32-33), bet arī uz Jēzu (1,38-39) un mācekļiem (1,39), kuri palika (meno) pie Viņa. Noteiktas vietas trūkums norāda uz dzīvi Garā un to, ka visas dzīves kustības satiekas vienā vietā – Jēzū Kristū. Jēzus aicinājums doties pie Viņa izklausās kā solījums, līdzīgi kā vārdi ar kuriem uzrunāja Natanaēlu (1,50) un visus mācekļus (1,51) – tikai nāciet un skatieties! Viss, ko šie mācekļi redz ir Jēzus un viņa darbi, bet pārējais paliek apslēpts. Pirmās daļas beigās lasām par desmito stundu. Desmito stundu jeb četri pēcpusdienā var uzlūkot simboliski un interpretēt ļoti plaši. Piemēram, šis laiks norāda uz ilgumu un auglīgām vakara sarunām, bet priekš mācekļiem tas bija ļoti konkrēts brīdis, kad sastapa Jēzu un šo laiku nekad vairs neaizmirsa.

Pirmā daļa (1, 35-39) parāda ļoti koncentrētā veidā, ko nozīmē būt par Jēzus mācekli. Tas ir vērīgs ceļš, kas savu kulmināciju sasniedz iemājošanā pie Dieva. Šeit ne tik daudz tiek aprakstīti konkrēti mācekļi, bet māceklība kā tāda. Tā būtu jāizskatās ikvienai māceklībai un visas Baznīcas dzīves attēlam. 

Negaidīti viss mainās otrajā fragmenta daļā (1, 40-42). Vispārīgais notikumu apraksts nomainās ar diviem personvārdiem – Andrejs atrod savu brāli Pēteri. Tagad uzzinām, ka viens no diviem mācekļiem bija Andrejs. Parasti tiek uzskatīs, ka otrs, nenosauktais māceklis, ir Jānis Zebedeja dēls, kas savu anonimitāti slēpj savā Evaņģēlijā aiz vārdiem “māceklis, kuru Jēzus mīlēja” (13,23; 19,26; 20,2; 21,7.20;  "otrs māceklis" 18,15; 20,2.8). Pētera pieminēšanā var ievērot vairākus svarīgus aspektus. Viņš ir ļoti svarīga persona – pieminēts trīs reizes un viņa vārds tiek īpaši apspēlēts; tekstā viņš ir parādīts kā pasīvs varonis – tiek atrasts, vests, saņem jaunu vārdu, bet viņš aktīvi neklausās, neseko, nejautā, nenāk vai neiemājo; viņš neko nedara un nesaka neko. Pētera pasivitāti var salīdzināt ar Dāvida aicināšanu, kuru Kungs izvēlējās un padarīja par tautas vadītāju (1 Sam 16, 1-13).

Jēzus veido Baznīcu, kurai šajā fragmentā var saskatīt divus aspektus. Pirmkārt, Baznīcā ir visi tie, kas ir uz ceļa, dzird, seko un iemājo. Var likties, ka tā ir anonīma masa bez vārdiem, bet tā nav. Tas, ka pirmie mācekļi nav nosaukti vārdā norāda uz to, ka vienīgi Jēzus pazīst viņus, katru atsevišķi un visus kopā. Baznīcā ir tāda īstenība, kuru Kungs pazīst un kura pieder Dievam – Viņš ir vienīgais, kas par to zina. Otrkārt, ir ļoti uzkrītoša persona – Pēteris, kuru Jēzus, neskatoties uz cilvēciskajiem ierobežojumiem, rūpīgi izvēlējās un nosauca vārdā. Abas šīs Baznīcas īstenības nav atrautas viena no otras. Andrejs ir parādīts kā brāļu apvienotājs: kāda var būt labākā vienotības saite par brālību? Andrejs nesaka “es atradu”, bet “mēs atradām” un tādā veidā parāda spēcīgo māceklības kopienas raksturu. Jāņa Evaņģēlijs gada sākumā iedrošina izveidot savu māceklības programmu vai arī uzņemties sava kristīgā pasaules skatījuma pārvērtēšanu, ņemot vērā tādus vārdus un saturu, kurš aiz tiem slēpjas kā klausīties, skatīties, sekot, būt par mācekli, brālība un arī ļauties būt uzlūkotam, saņemt jaunu vārdu – uzdevumu, misiju un būt pārsteigtam par šo jauno pavērsienu savā dzīvē.

br. Jānis Savickis OFMCap