Mk 1, 40-45, svētdiena VI, B

Mk 1, 40-45

11. februāra svētdiena, pēdējā pirms gavēņa laika sākuma, aicina Baznīcu  pārdomāt kārtējo Dieva valstības klātbūtnes zīmi. Iepriekšējās divas svētdienas redzējām kāda izskatījās Jēzus diena un kādus labus valstības darbus Viņš darīja. Notikumu vērotājiem Jēzus darbs varēja izskatīties kā liels veiksmes stāsts, īpaši mācekļiem, kuri redzēja visus brīnumus, tomēr šosvētdien Jēzus parāda, ka nav ieradies uzturēt popularitātes reitingus, bet gan sasniegt visdažādākās vietas un cilvēkus. Jēzus turpināja savu ceļu un orientējās uz jauniem virzieniem, kur arī Viņš sastapa visnegaidītākās ticības izpausmes.

Tā kā ar šo Evaņģēlija fragmentu mēs tuvojamies pelnu trešdienai, tad vērts tā kontekstā pārdomāt savu ieiešu gavēņa laikā. Varbūt Evaņģēlijs iedvesmos kādu atgriešanās virzienu vai svarīgus dzīves kontroljautājumus. Šajā svētdienā Jēzus priekšā nostājās spitālīgais, kas var mums nedaudz palīdzēt saprast mūsu stāvokli uz gavēņa sliekšņa. Protams, grūti ir iztēloties, ka mani piemeklē tāda slimība, kas izslēdz no sabiedrības. Vecajā Derībā šādiem cilvēkiem bija veltīti rūpīgi izstrādāti priekšraksti (Lev 13-14), lai nešķīsto cilvēku izraidītu no kopienas. Nevarēja viņš ne pie kā pietuvoties un pieskarties; pameta savu ģimenes un draugus.

Jāuzsver, ka spitālību Jēzus laikā nevajag jaukt ar mūsdienas izpratni par šo slimību, jo spitālības (gr. lepros) jēdziens attiecās uz ādas slimībām vai arī uz apģērbiem un mājām (Lev 14,33-57). Katru, ko turēja aizdomās par spitālību, priesteris izpētīja, jo vienīgi viņš varēja paziņot, vai cilvēks ir slims vai attīrīts. Izraēla priesteri atšķīrās no citu reliģiju priesteriem, kuri pazina dažādus dziednieciskus noslēpumus, ar to, ka tiem nebija nekādi dziedināšanas rituāli un tikai konstatēja slimību. Jūdi ticēja, ka dziedināšana ir pilnīgā Dieva ziņā. Aizliegumi nebija saistīti ar bailēm no slimības izplatīšanās, bet attiecās uz reliģisko izpratni par to, kas ir šķīsts un nešķīsts. Spitālība, līdzīgi kā līķis, tika uzskatīs par nešķīstību nesošu lietu. Ja pieskaroties līķim varēja ar rituālu palīdzību šķīstīties, tad spitālības gadījumā bija jāsaņem dziedināšana.

Evaņģēlija fragmenta jāpievērš uzmanība Jēzus un spitālīgā cilvēka dialogam. Spitālīgais, kas pienāca pie Jēzus bija ar dziļu ticību, jo izrādīja Viņam lielu cieņu. Svētais Jānis Hrizostoms precīzi viņu raksturo: “Tas, kas pienāca bija saprātīgs un ar lielu ticību. Nepārtrauca mācību, neizspiedās cauri pūlim, bet pagaidīja atbilstošu brīdi, un, kad Jēzus nokāpa no kalna, piegāja pie Viņa, taču ne ierastā veidā, bet ar lielu dedzību”. Darbības vārds “atnākt” Evaņģēlijā izsaka cieņpilnu attieksmi, bet nomešanās uz ceļiem attiecas uz reliģisko kultu. Jēzū šis cilvēks redz kaut ko vairāk par mācītāju. Nesaka Viņam: “Ja palūgsi Dievu…”, kaut arī tika uzskatīts, ka Dieva piesaukšana spēj dziedināt spitālību (2 Ķēn 5, 11), bet lūdz, lai Jēzus pats to izdara - to, ko var paveikt tikai Dievs.

Vienīgais viņa pārkāpums bija šķīstības likumu neievērošana, tomēr šajā gadījumā to arī neievēroja Jēzus. Kungs apžēlojās ar šo cilvēku, izstiepa roku un dziedināja viņu. Uzrunājošs ir pats dziedināšanas apraksts: “Jēzus apžēlojās par to; Viņš izstiepa savu roku, pieskārās viņam un sacīja tam: Es gribu, topi šķīsts!” (Mk 1, 41). Vārdu kārtība atklāj svarīgas patiesības par Jēzu attieksmi pret cilvēkiem. Jēzus apžēlojās un bija aizkustināts, un tas nozīmē, ka ievēroja otru cilvēku, ieinteresējās par viņu un viņa ciešanām. Pēc tam pieskārās slimajam un dziedināja viņu. Tas, kas pieskārās slimajam pats kļuva nešķīsts, bet Jēzus pieskaroties dziedināja. Jēzus iesaistījās ļoti konkrētu attiecību un kontaktu veidošanā ar cilvēkiem, un nenēsāja līdzi dezinfekcijas līdzekļus. Vēl viens elements šajā teikumā ir Jēzus vārdi, kas ļauj atklāt notiekošā jēgu. Vārdi “Es gribu” izskan tik spēcīgi kā Radīšanas grāmatas sākumā, kad Dievs radīja pasauli!

Jēzus brīnumi ir vērsti uz Dieva valdīšanas ienākšanu pasaulē, un var pat domāt par radīšanas atjaunošanu. Tiklīdz iestājas Dieva valdīšana radība atgūst savu patieso spozmi. Jēzus brīnumi ir patiesi un neizsakāmi pārāki par jebkādiem maģiskiem trikiem, jo tie ieved pestīšanā, atbrīvo un dziedina. Jēzus neprasa tādu ticību, kas atgādina pacienta uzticēšanos ārstam vai izmisīgu pakļaušanos buramvārdiem. Ticība Rakstos nozīmē pieņemt Dieva solījumu īstenošanos, ka Dievs darbojas šodien un Viņam var uzticēties. Marka Evaņģēlijā ticība ir personīgu un tuvu attiecību veidošana ar Jēzu. Šajā fragmentā to ļoti labi var redzēt.

Spitālīgais atpazina Kungu un zināja, ko no Viņa lūgt. Tā ir liela māksla ticības dzīvē iepazīt patiesību un smelties no tās dziedinošos spēkus. Ja “netrāpa mērķī”, ja nepieiet pie Jēzus un nekonfrontē savu dzīvi priestera priekšā, cilvēkam var šķist, ka viņš ir vesels un šādā komiskā stāvoklī nodzīvot daudzus gadus. Baznīcas dzīvē Jēzus dziedinošie vārdi joprojām ir aktuāli. Pirmkārt, jau tas attiecas uz sakramentiem, un īpaši uz slimnieku sakramentu (Mk 6, 13). Jēzus neatcēla izpratni un dalījumu par to, kas ir šķīsts vai nešķīsts, bet būtiski padziļināja to. Jēzum svarīgi bija pasaulē ievadīt Svētā Gara darbību un uzveikt nešķīstā gara ietekmi; Viņš mācīja, ka cilvēku nešķīstu var padarīt sirds domas un vārdi. Kungs tāpēc mācīja ar savu piemēru kā nest pasaulē šķīstību. Viens no veidiem sastopot cilvēku ir izrādīt patiesu aizkustinājumu un interesi par otru cilvēku, pieskārties un pateikt svarīgus vārdus. Tas arī nozīmē veltīt laiku, bet arī prast sūtīt tālāk - sūtīt pie Baznīcas. Savukārt izolācija un noslēgšanās sevī biedējoši atgādina nešķistību.

br. Jānis Savickis OFMCap