Jņ 2, 13-25
4. februāra svētdienā Baznīca piedāvā iedziļināties Jāņa Evaņģēlijā. Nākamās trīs svētdienas lasīsim šo Evaņģēliju un pārdomāsim Derības nozīmību mūsu dzīvē. Pirmais no šiem trijiem fragmentiem parāda Dieva Dēlu, kurš tiek sūtīts pasaulē, lai atjaunotu Derību ar cilvēkiem un atdod savu dzīvību par viņiem. Jēzus dodas uz Jeruzālemi, lai tur piedalītos Pashas svinībās. Apustulis Jānis Evaņģēlijā raksta par trīs Pashas svētkiem, kuros piedalījās Jēzus. Šis fakts arī ir pamatā pieņēmumam, ka Jēzus publiskā darbība ilga trīs gadus. Šī bija pirmā no Pashām. Jēzus dzīve tādā veidā tiek attēlota Pashas svētku ritmā, no kurām svarīgākā būs pēdējā Pasha - Jēzus nāve un augšāmcelšanās. Jēzus rīcību Jeruzālemes svētnīcā evaņģēlists Jānis parāda kā pirmo Viņa publiskās darbības rīcību. Iepriekš tekstā bija kāzas Kānā, tomēr šajā epizodē Jēzus vēl darbojas zināmā apslēptībā. Šajā fragmentā Jēzus pirmo reizi sāk atklāti runāt un turklāt jūdiem tik svarīgā dienās - Pashas laikā.
Šīs svētdienas darbība noritēja Svētnīcas ārpagalmā, kur arī atradās tirgus placis. Tirgus vieta bija paredzēta dievlūdzējiem, lai viņi varētu nopirkt upurdzīvniekus vai arī lai apmainītu naudu uz Svētnīcas naudu (jo tikai tādu naudu varēja lietot Svētnīcā). Jūdi uz Jeruzālemi ieradās no visas pasaules un nesa līdzi dažādas naudas vienības un plānoja upurdzīvniekus iegādāties uz vietas. Par upurdzīvniekiem nevarēja maksāt ar Romas naudu, jo uz tās bija pagāniskie simboli un valdnieku attēli, un tāpēc šī nauda bija jāmaina, un tā rezultātā Svētnīcas robežās izvērsās valūtas maiņas punkti un dzīvnieku tirdzniecība.
Jēzus vētrainā reakcija pret notiekošo Svētnīcā nav vēlme attīrīt to no visa liekā, jo dzīvnieki un nauda bija neatņemama kulta sastāvdaļa. Jēzus dusmas atgādina Dieva reakciju Vecajā Derībā, kad jūdi izveidoja zelta teļu un pielūdza to (Izc 32,10; At 9, 14). Tas arī nebija mēģinājums atgādināt, ka dievkalpojumiem jāsagatavojas nopietni, bez kņadas un lūgšanā. Jēzus žests ir daudz izteiksmīgāks; tas atgādina praviešus, kuri kritizēja Svētnīcas kulta ārišķīgo praksi, ne lai to iznīcinātu, bet lai attīrītu. Pravieši nemitīgi atgādināja tautai, ka kults nav tikai adorācija, bet arī misija un atgriešanās; viņi atgādināja, ka dzīvais Dievs ir klātesošs Svētnīcā - Dievs nav iemūrēts sienās un aizņemts tikai ar savi, bet gan interesējas par to, kas notiek ārpusē.
Daudz svarīgāk ir tas, ka attīrot pagalmu no tirgotājiem, Jēzus apdraud pašu Svētnīcu. Viss kļūst daudz nopietnāk. Evaņģēlists Jānis vēlas pateikt, ka ar Jēzus atnākšanu jūdu kults kā reliģiskās dzīves centrs zaudēja savu nozīmi. Dieva godības klātbūtne iepriekš ierobežojās tikai Svētnīcas sienās, bet no šī laika Jēzus Miesā var sastapties ar Dieva godību. Vecajā Derībā var atrast fragmentus, ka ar Mesijas ierašanos uz zemes izveidosies pilnīga Svētnīca kurā nebūs tirdzniecības un būs pieejama visām tautām. Jāņa Evaņģēlija sākumā mēs varam lasīt, ka ”Vārds kļuva miesa un dzīvoja (gr. skenoo) starp mums; un mēs redzējām Viņa godību, Tēva Vienpiedzimušā godību, pilnu žēlastības un patiesības“ (1,14). Vārds skenoo norāda uz telts sliešanas darbību, un ir saistīts ar jūdu ceļošanu caur tuksnesi. Savas tautas vidū Saiešanās teltī mājoja Dievs, un šo telts lomu tagad pārņēma Jēzus Kristus - iemiesotais Dieva Dēls. Tālāk Evaņģēlijā (10,36) Jēzus Svētnīcas iesvētīšanas svētkos sevi nosauc par To, kuru Tēvs svētījis un sūtījis pasaulē. Apustulis Jānis lieto vārdu “svētīt”, kas nozīmē Svētnīcas konsekrāciju un kārtējo reizi norāda uz Jēzu kā jauno Svētnīcu. Jēzus nāves brīdī Svētnīcas priekškars pārplīsa uz pusēm un tas liecināja, ka Vecās Derības kulta beigas ir pienākušas. No šī laika Jeruzālemes Svētnīca vairs nenesa tautai Dieva klātbūtni un šo funkciju pārņēma Jēzus Kristus, jo “Vārds izslēja telti mūsu vidū” (Jņ 1,14). Jēzus ir jaunā un patiesā Svētnīca, rokām nedarināta, kurā Dievs iemājo cilvēku vidū.
Jēzus vārdus: “Nojauciet šo svētnīcu, un es trijās dienās to uzcelšu” (Jņ 2,19), jūdi izprata burtiski: kā tas ir iespējams? Pirmajiem kristiešiem ar to nebija problēmas. Apustulis Pāvils uzskatīja, ka Svētnīca ir Baznīca, kuru veido ticīgie. Apustulis Jānis redzēja Jēzus kā jauno Svētnīcu, jo pats bija Kunga nāves un Augšāmceltā liecinieks, un pieredzēja Jēzus vārdu patiesību, ka Svētnīcas uzcelšanai būs nepieciešamas trīs dienas. Šie skaidrojumi viens otru papildina, jo Baznīca ir Kristus Miesa (Apd 21,22; Kol 1,24); Jēzus ir patiesā Svētnīca. Ja Vecās Derības laikā Svētnīcai bija divas funkcijas - nodrošināt tautas tikšanos ar Dievu un pulcināt Izraēla ciltis, tad Jēzus apvieno to visu: Viņā varam pieredzēt patiesu kopību ar Dievu un cilvēkiem. Jaunajā Derībā par Dieva Svētnīcu kļūst katrs kristietis: “Vai jūs nezināt, ka jūsu locekļi ir svētnīca Svētajam Garam, kas jūsos mīt un ko Dievs jums devis”? (1 Kor 6,19)
Vēlme satikt Dievu ir klātesoša katrā Svēto Rakstu lapā un tāda pati vēlme ir katrā cilvēka sirdī. Vecās Derības cilvēki zināja kur atrast dzīvā Dieva klātbūtni - Svētnīcā, bet kur to meklēt šodien? Kristietim šis uzdevums ir atvieglots, jo viņš ir Dieva klātbūtnes pasaulē, Kristus Miesas loceklis, un turklāt viņa paša miesa ir Svētā Gara svētnīca kur arī norisinās Jaunās Derības notikumi. Ja Dieva klātbūtne nes svētību, tad kristieša klātbūtnei arī ir jānes svētība pasaulē, kā ūdens no Svētnīcas sliekšņa apakšas nes dzīvību, atdzīvina un ienes veselību sev visapkārt (Ez 47). Tomēr gadās, ka svētnīcā valda nekārtība un ir nepieciešama radikāla rīcība, lai tur ieviestu kārtību. Šāds radikāls līdzeklis pestīšanās vēsturē bija Jēzus nāves un augšāmcelšanās notikums, kurā tika izveidota jauna Svētnīca, kur ietver katru ticīgo.
Bieži ticīgajiem var rasties grūtības izprast šo Svētnīcu - gan Baznīcu, gan sevi kā Dieva klātbūtnes vietu. Piemēram, kristietis lasa Rakstus, bet tos nesaprot un tādā veidā viņam nav pieejama Rakstu bagātības. Tāpat varētu arī teikt par cilvēka sirdi, ka cilvēks neprot ielūkoties savā sirdī, lai atklātu tās bagātību un dziļumus; cilvēks neuztver šo svarīgo sirds kustību - vēlmi satikt Dievu. Var jautāt, kur es varu satikt Kungu; kur noņemt zvīņas no savām acīm (Apd 9,18); kur sakārtot savu sirdi un attīrīt to no visas liekās un juceklīgās informācijas, lai iekustinātu savu sirdi? Māceklis Filips jautāja: “Kungs, rādi mums Tēvu” (Jņ 14,8), un Jēzus atbildēja: “Es esmu tik ilgi pie jums, bet jūs neesat mani pazinuši? Filip, kas mani redz, redz arī Tēvu” (Jņ 14,9). Dieva iepazīšana nav ēkas, Svētnīcas iepazīšana vai ekskursija, bet Personas iepazīšana. No tā arī izriet, ka Persona atklājas tādā mērā kādā redz, ka tiek pieņemta. Dieva iepazīšana iet roku rokā ar mīlestību, bet mīlestība prasa, lai savā miesas svētnīcā mēs vēlētos ievest kārtību, tādu, uz kādu Jēzus norādīja šīs svētdienas Evaņģēlijā: piedzīvot Kunga nāves un augšāmcelšanās noslēpumu savā dzīvē. Svētais Efraims Sīrietis Dziesmā par ticību raksta:
Tavs avots, Kungs, ir apslēpts
tam, kas nejūt alkas iepazīt Tevi
Tavi dārgumi šķiet tukši
cilvēkam, kas Tevi atmet.
Mīlestība ir Tava debesu
mantziņa bagātība.
Tas, kas meklē patiesību ar aizvainotu garu
nevar iepazīt, pat, ja patiešām to sastop,
jo vienmēr skaudība aizēno tā saprātu
un nekļūst viņš vairs gudrs, neskatoties uz to, ka cenšas to iepazīt.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru