Mk 1, 12-15
2018. gada lielā gavēņa svētdienās Evaņģēlija lasījumi ļaus mums pārdomāt šī laika pashālo raksturu. Pirmās divas svētdienas lasīsim jau ierasto Marka Evaņģēliju, bet vēlāk pāriesim pie Jāņa Evaņģēlija, jo tas parāda īpaši skaidri Kristus godību, kas atklājas uz krusta un augšāmcelšanās notikumā. Lasījumu izkārtojums, kuru iepazīsim gavēņa svētdienās, var palīdzēt pietuvoties Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumam kā viena pashāla noslēpuma diviem elementiem, kā arī ieraudzīt Jaunās Derības iestāšanās nopietnību visai cilvēcei. Ja ticīgais rūpīgi seko šiem lasījumiem, tad tiem ir jāietekmē viņa dzīve, un jāveic izvēle par labu Jaunajai Derībai un jāpieņem savā dzīve pashālais domāšanas veids: atdzimšanu caur krustu un upuris ļauj savu dzīvi atjaunot jaunā un pilnīgāka veida.
Pirmā gavēņa svētdiena parāda Jēzu, kurš pieveic sātanu, lai neļautu viņam sagraut Dieva pestīšanas plānu. Šajā komentārā uzsvars tiks likts uz fragmenta pirmo daļu (1, 12-13). Iepriekš tekstā Gars nolaižas pār Jēzu kristību laikā, bet nākamajā epizodē Tas jau ieved Viņu tuksnesī sadursmei ar sātanu. Fragments sākas ar Markam raksturīgo “tūdaļ” (euthys). Jēzum nebija laika gozēties kristību godība, un neatvilcis elpu dodas tālāk. Pēc Jēzus kristībām varēja domāt, ka Viņa publiskā darbība iesāksies ar lielu majestātiskumu un Viņam nebūs problēmu sasniegt cilvēku sirdis, tomēr Gars Viņam sagatavo grūtāku uzdevumu - sastapties ar sātanu tuksnesī. Tas jau vien norāda, ka Jēzus misija nebūs viegla. Valoda, ko lieto evaņģēlists ir viennozīmīga, Gars izspieda, izgrūda (gr. ekballein) Jēzu tuksnesī!
Evaņģēlisti Matejs (4,1-11) un Lūkas (4,1-13) šo notikumu apraksta daudz plašāk, jo piemin trīs Jēzus kārdināšanas un citātus no Rakstiem, ar kuriem tiek atvairītas sātana viltības. Evaņģēlists Marks raksta tikai par kārdināšanas vietu (tuksnesis), ilgumu (četrdesmit dienas), kārdinātāja identitāti (sātans) un to, ka Jēzus bija kopā ar savvaļas zvēriem un eņģeļi Viņam kalpoja; Marks vēlējās pateikt ļoti skaidri un lakoniski, ka Jēzus ir Dieva Dēls un Viņu vada Gars, lai Jēzus sludinātu Dieva valstību un, pirmkārt, iesākot savu darbību ar uzvaru pār sātana. Jēzus kārdināšana nav parādīta kā kaut kāda neveiksmīga apstākļu sakritība vai grūtības, kas izrietētu no Jēzus kļūdām. Tuksnesī tāpat kā pie Jordānas upes Jēzu vada Gars, Viņš nenodarbojas ar pārgalvīgu improvizāciju. Kristībām sekoja kārdināšana kā nepieciešams turpinājums, lai Jēzus sekotāji neuztvertu Viņu kā dievišķu mašīnu, kurai nebija savas gribas un vēlmes. Kārdināšana mums parāda kā top brīva un neatkarība persona - tāda, kas Dieva gribu padara par savu. Šīs izvēles nozīmību var aptvert vienīgi zinot kāda ir alternatīva izvēlne, un tas bija sātans - burtiski pretinieks, kas pārstāvēja visus haosa un tuvredzības spēkus.
Evaņģēlista Marka īsākā notikumu versija atsauc atmiņā Ēdeni un paradīzi, kas atgādina neaptraipīto radības sākumu un beigu atjaunošanu. Kristus ir jaunais Ādams, bet šoreiz Tas, kas spēj nostāties pretī pretiniekam. Jēzus sastapās ar līdzīgiem kārdinājumiem kā Ādams un Izraēlis Vecajā Derībā; Jēzu kārdina sātans savvaļā - līdzīgi kā viņš kārdināja Ādamu paradīzes dārzā. Viss notikums norāda uz Izraēli, kurš četrdesmit gadus gāja pa tuksnesi. Jēzu Gars ieveda tuksnesī uz četrdesmit dienām, bet Izraēlis tika četrdesmit gadus pārbaudīts tuksnesī. Jēzus parāda, ka var pretoties un uzveikt kārdinājumus. Ādamam un Izraēlim tas neizdevās. Ar šo notikumu iesākās vesela cīņu sērija pret dēmoniem (Mk 1,25.31.34; 2,11; 3,5; 5,13. 39-41); ļaunais tika sakauts, bet kā tas karā ir, paliek dažādi sātana pretestības punkti, un tā tos var novērot līdz pat mūsu dienām.
Evaņģēlists izmanto to pašu tipoloģiju, ko apustulis Pāvils pielieto vēsturē Romiešiem: “Ādam[s]...ir nākamā attēls...Tātad, kā viena vainas dēļ pār visiem cilvēkiem nākusi pazudināšana, tā Viena taisnības dēļ pār visiem cilvēkiem nācis attaisnojums dzīvībai.” (5, 14.18) Cerību par paradīzes atjaunošanu pauž arī pravietis Isajs, kurš raksta par atvasi no Jesses, Dāvida tēva, saknes: “pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars” (11,2), un Viņš atjaunos paradīzi: “Tad vilks mājos pie jēra un pantera apgulsies pie kazlēna; teļš un jauns lauva, un trekni lopi būs kopā, un mazs zēns tos ganīs.” (11, 6; skat. 65, 25)
Marka izmantotie motīvi norāda uz to, ka Gars Jēzu ieveda tuksnesī, lai stātos pretī sātanam, jo ļaunie gari mitinājās pamestās vietās (Mk 5,10). Sātans kārdināja Jēzu, lai tas pamestu savu misiju; tomēr rodas priekšstats, ka Jēzus neievēro ļaunā viltības, jo īsteno savu plānu, koncentrējas uz galveno - uz to, kas jādara, un nevis uz sīkumiem. Jo vai sātana viltības un piedāvājumi nav sīkumi salīdzinot ar Dieva pestīšanas plānu un mīlestību pret katru cilvēku? Uzticība Tēva gribai arī nodrošina Kunga uzvaru. Jēzus parāda, ka Viņš ir situācijas noteicējs, kurš atjaunos radību un piepildīs Isaja redzējumu. Var ievērot, ka viens no elementiem Jēzus cīņā ar ļauno ir dzīvošana saskaņa ar radības ieceri un dabu; radība netiek dievišķota, tai nevajag pakļauties, kļūt par tās vergu, bet vienkārši dzīvot harmonijā ar to. Jēzus kā pilnīgs Cilvēks tā spēja dzīvot un dod norādes mūsu dzīvei.
Jēzus neuzsāk gavēšanu kā askētisku praksi, bet Dieva Gars Viņu ieved tuksnesī, jo gavēšana Viņam ir, pirmkārt, paklausība Tēvam un nevis kaut kāda nesaistīta ar Dieva gribu pilnveidošanas prakse; šī paklausība noved Viņu līdz pat Krustam! Kristus savu misiju iesāka un pabeidza viens - vietās, kur šķietami nevar sludināt un īsteno Savu misiju. Visi svētie, kas Viņam sekoja, mācījās iztukšot sevi no visa, kas traucēja dzīvot saskaņā ar Dieva gribu, lai jau ar autentisku spēku sludinātu Dieva valstību. Jezus parāda, ka var dzīvo šajā pasaulē starp miesas nedrošību, savvaļas zvēriem un dzīves drāmām no vienas puses, un Dieva gribu, pārdabisku aizsardzību un eņģeļiem no otras puses; ja Dievs ienāk ar savu klātbūtni cilvēka eksistencē, tad var dzīvot starp dzīves galējībām un kārdinājumiem.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru