1.29.2018

Mk 1, 29-39, svētdiena V, B

Mk 1, 29-39

Tuvākajās svētdienās varam iedziļināties kā izpaužas Dieva valstības klātbūtne mūsu vidū. Iepriekšējā svētdienā dzirdējām pirmo zīmi šai klātbūtnei – Jēzus izdzina nešķīsto garu. 4. februāra fragmentu var sadalīt trijās daļās Šeit tiks apskatīta pirmā daļa jeb Pētera sievasmātes dziedināšana. Vērts arī ievērot vienu detaļu, ka divas svētdienas pēc kārtas pārdomājam vienu dienu Jēzus dzīvē (skat. Mk 1, 21-38), un tāpēc šosvētdien var arī paņemt un pārlasīt visu šo fragmentu, lai labāk saprastu kāda izskatījās Jēzus diena. Vēl viena interesanta detaļa ir tāda, ka šīs vienas dienas ietvaros evaņģēlists Marks dažādas Jēzus aktivitātes apvieno ar vārdu “tūdaļ” (“euthys”, Mk 1,21. (23. latviešu tulk. neparādās) 28.29.30), kas parāda Jēzus ikdienas dinamisko raksturu*.

Evaņģēlija fragments iesākas ar to, ka Jēzus iziet no sinagogas un dodas uz Pētera un Andreja namu, kur drudzī gulēja Pētera sievasmāte. Joprojām ir sabats (Mk 1, 21.32). Jēzus iet uz to cilvēku mājām, kurus vēlējās aicināt uzreiz! Tomēr Jēzus steiga neatgādina mūsu izklaidīgo skriešanu, kas bieži var mūs nomākt vai sabojāt ikdienu. Jēzus pilnībā veltījās Debesu valstības darbam un visu savu misiju veica ciešā saistībā ar savu mērķi. Saspringtā dienas plānā atrada arī laiku sarunai ar Debesu Tēvu un dziļākām tikšanās reizēm ar cilvēkiem.

Lasot Marka Evaņģēliju redzam, ka Jēzus nemitīgi pārvietojas un nepaliek uz vietas, tomēr kļūmīgi būtu domāt, ka Viņš ar slimniekiem apgājās instrumentāli. Šīs svētdienas lasījums parāda vienu tādu ainu kā Jēzus dziedināja. Viņš nesēdēja pie slimo cilvēku konveijera, bet pie katra, kam bija nepieciešama dziedināšana, piegāja ļoti personiski. Jēzus ar žestu un pieskārienu biežāk dziedina nekā ar vārdu: ņēma cilvēku aiz rokas (Mk 1,31), uzlika rokas (6,5), ielika pirkstus ausī un pieskārās kurlmēmā mēlei ar siekalām (7, 33) un spļāva zemē, lai to sajauktu ar siekalām un ziestu aklajam uz acīm (Jņ 9,6).

Jēzus darbība nav kaut kāda dabiskās dziedināšanas metodes demonstrācija. Jēzus dziedināšana un atbrīvošana nav arī kaut kas tīri garīgs vai iekšējs. Jēzus ļoti nopietni izturas pret visu cilvēku, jo visam cilvēkam ir jātiek pestītam. Pestīšanai ir jāaptver visas dzīves sfēras, jo visai radībai jātiek atjaunotai, lai viss kļūtu jauns (2 Kor 5, 17), jauns cilvēks (Ef 2, 15), atjaunotā dzīve (Rom 6, 4), jaunas debesis un jauna zeme (2 Pēt 3, 13), jo Kungs “visu dara jaunu” (Atkl 21, 5).

Jēzus laikā drudzi neuztvēra tikai kā slimību, bet arī redzēja tā teoloģisko realitāti. Saskaņā ar Levītu (26,16) un Atkārtotā Likumu grāmata (28,22) drudzi uzlūkoja kā Dieva sodu tiem, kas pārkāpa derību. At 28,22 drudzis ir parādīts kā Dieva sods, kuru var izdziedināt tikai paša Dieva iejaukšanās. Jēzus paņēma Pētera sievasmātes roku un drudzis viņu atstāja. Dziedināšanas brīnums nebija īpašākas vai iespaidīgāks ar citiem līdzīgiem brīnumiem. Evaņģēlists parāda Jēzu kā to, kas dziedina; netiek izteikti nekādi vārdi, kas bija raksturīgi helēņu brīnumdarītājiem. Tātad, sievasmātes dziedināšanas ainā uzmanība nav jāvērš uz brīnumu, bet ir jāatklāj tā nozīme.

Jāpievērš uzmanība diviem vārdiem: “piecēla” viņu (1, 31, “egeiro” - tas pats vārds ar kuru apraksta Jēzus augšāmcelšanās, Mk 14,28; 16, 4.14) un “kalpoja” Viņam. Jēzus žests un dziedinošā darbība ir ļoti simboliska arī mums, kas lasām šo fragmentu – Viņš augšāmceļ un ieved kalpošanas darbā! Notikumam ir ļoti personiska pieskaņa un starp visiem neskaitāmajiem brīnumiem tieši šis ir viens no tiem, kas tika iekļauti Evaņģēlijā. Noteikti tas ir apustuļa Pētera nopelns. Pilnīga izveseļošanās katram slimam cilvēkam ir liela žēlastība. Tomēr pāri personisko atmiņu un miesas dziedināšanas līmenis svarīgi ir uzsvērt, ka garīgajā līmenī Pētera sievasmāte spēja atbildēt Jēzum ar kalpošanu.

Kalpošana neliecina ar cilvēka nenozīmību vai otršķirību. Marka Evaņģēlija sākumā lasām, ka eņģeļi Jēzum kalpoja (1, 13), arī mācekļus Viņš mācīja kalpot (10, 45). Tā vien izskatās, ka sievietes, kas sekoja Jēzum, ātrāk nekā vīrieši, uztvēra Jēzus vēsti un vajadzību veltīties kalpošanai. Evaņģēlists apraksta sievietes, kuras līdz pat Jēzus nāvei kalpoja Kungam (15,41). Šī dziedināšana atklāj to, ka Dievs dziedina, lai labāk varētu kalpot. Kalpošana ir raksturīga iezīme Dieva valstībai un Jēzum, un tāpēc Viņš sāka ievadīt savus sekotājus kalpošanas darbā. Atbilde uz Jēzus pieskārienu vai ienākšanu ticīgo dzīvē ir kalpošana. 

* Vairāk par “euthys”: Mk 1, 1-8 

br. Jānis Savickis OFMCap

1.22.2018

Mk 1, 21-28, svētdiena IV, B

Mk 1, 21-28

Iepriekšējās svētdienās varējām iepazīties ar Jēzus personas dziļumu, bet sākot ar 28. janvāra svētdienu uzlūkosim to, ko Viņš labu darīja cilvēkiem. Šī svētdiena parādīs kā Jēzus ar savu spēku atbrīvoja cilvēku no nešķīstā gara, kas dara visu, lai katru cilvēku attālinātu no Dieva. Apsēstā dziedināšana sinagogā tiek aprakstīta ļoti lakoniski, bez izskaistinājumiem vai liekiem komentāriem. Mēs tiekam informēti kā tas notika. Evaņģēlists Marks uzsver Jēzus mācības spēku, nevis tās saturu, tomēr jāatceras, ka Viņam svarīgāks ir nevis pats notikums, bet tā jēga. Jēzus reti izvērsti runā šajā Evaņģēlijā, tomēr Viņš pasaka pašu svarīgāko un rīkojas ļoti izteiksmīgi. Ja lasīsim Evaņģēliju tālāk iepazīsim notikumu virkni, kura parāda arvien skaidrāk Jēzus misijas būtību. Šīs svētdienas Evaņģēlijā tiek uzsvērta vārda spēks.

Kafarnaumas pilsētas sinagogā cilvēki brīnījās par Jēzus vārdiem, jo tie atšķīrās no ierastajām Rakstu mācītāju runām. Evaņģēlists Marks bieži norāda, ka cilvēki brīnījās par to, ko Jēzus teica vai darīja, bet arī neslēpj to, ka tas ne vienmēr noved viņus pie ticības. Cilvēki dzirdēja un redzēja visu, ko paveica Jēzus, bet tas nesasniedza viņu sirdis. Jēzus autoritāti atpazina dievlūdzēji, bet dīvaini, ka viņu vidū atradās ļaunā gara apsēsts cilvēks. Pašā Marka Evaņģēlija sākumā Jēzus ir parādīts kā tas, kam ir nopietns konflikts ar ienaidnieku, un tas turpinās visa Viņa kalpošanas laikā. Kristus atbrīvo no ļaunā gara un piedāvā vienīgo alternatīvo iespēju – pāriet Svētā Gara vadībā.

Ļaunā gara apsēstais cilvēks pārtrauca Jēzus sludināšanu. Normāli šādā gadījumā cilvēki izraidītu kārtības traucētāj ārā no lūgšanas nama, bet tas tā nenotiek, jo Jēzus reaģēja pirmais un atbrīvo viņu no ļaunā gara. Šajā sakarā svarīgi ir uzsvērt, ka evaņģēlists Marks attēlo nešķīstā gara upurus kā pilnīgi bezspēcīgus cilvēkus. Marka Evaņģēlijā, atšķirībā no tiem, kas slimo ar miesas kaitēm, apsēstie nespēj lūgt palīdzību. Dēmons kontrolēja cilvēku un redzēja apdraudējumu no Jēzus, un sāka runāt, jo atpazina, ka Kungs nav kārtējais eksorcists, bet Dieva svaidītais, kuram jāsalauž sātana valdīšanas važas. Nešķīstā gara trokšņainā reakcija uz Jēzus mācību var interpretēt kā panisku pretdarbību vai arī Kunga spēka atzīšanu.

Nešķīstais gars centās atvairīt uzbrukumu izmantojot eksorcisma praksei raksturīgo metodi: tiek nosaukts dēmona vārda, lai to izdzītu ārā no cilvēka. Tikai šajā gadījumā pilnīgi nevietā – pret Jēzu. Tas izkliedza abus Jēzus vārdus, gan laicīgo vārdu – Jēzus Nācarietis, gan dievišķo vārdu – Dieva Svētais. Tādā veidā dēmons parāda, ka viņa nometnē ir pietiekoši daudz iespēju, lai cīnītos ar Jēzu. „Vai Tu esi atnācis mūs nomaitāt?“ (Mk 1,24). Iespējams, ka tā laika cilvēkiem šāda vārdu apmaiņa varēja likt domāt, ka nešķīstais gars guva virsroku pār Jēzu, jo Viņu atpazina, nosauca un tātad pakļāva. Tomēr Jēzus visu šo situāciju nekavējoties pārtrauca un apklusināja ļauno garu. Kungam nevajag brīvu reklāmu no nešķīstā gara. Ja cilvēki pieņemtu dēmona liecību par Jēzu, tad pieņemtu Dieva Dēlu kā uzvarošu, tādu, kādu Viņu pazina dēmoni, bet ne kā tādu, kam jāiet cauri ciešanām un nāvei. Tas nozīmētu, ka pašā Jēzus misijas sākumā cilvēki uztvertu Viņu vēl daudz atšķirīgāk nekā Viņš vēlējās; ar to Viņam jau tā bija grūtības. Īpaši mācekļu vidū varēja izveidoties vēl dziļāka plaisa starp to, ko viņi domā par Viņu un ko Viņš vēlas viņiem pateikt. Šo plaisu ļaunie gari censtos paplašināt vēl vairāk un tāpēc pašā sākumā bija jāsarauj jebkāds dialogs ar tiem, un jāliek tiem klusēt, kas to nav pieraduši darīt. Jau pašā savas misijas sākumā centās atbruņot ļauno garu no iespējas valdīt cilvēku sirdīs un atbrīvoja visus apsēstos cilvēkus.

Sinagogā ļaunais gars kontrolēja vienu cilvēku, bet tiklīdz atpazina Jēzus autoritāti, viņš reaģēja ļoti agresīvi un atklāja sevi. Kamēr neviens netraucēja, ļaunais gars nodrošināja savu garlaicīgo kontroli pār vienu draudze locekli. Tas liekas ļoti traģiski, ka ļaunā gara ietekmēts cilvēks ir tas, kas sēž mierīgi savā vietā un neviens to nepamana, it kā lūgšanu nams būtu gadījuma rakstura sasēšanās teātra izrādē. Kādā garīgajā stāvoklī atradās šī sinagoga? Tomēr pienāk brīdis, kad jāsaduras ar patiesību. Svētajos Rakstos ļaunā gara izdzīšana nav kaut kāds maģisks rituāls, kurā lieto buramvārdus, bet gan Evaņģēlija pasludināšana konkrētam cilvēkam. Marks nepiedāvā Jēzus mācības satura plašāku izklāstu, tomēr iepriekšējā svētdienā mēs dzirdējām šīs mācības kodolu (Mk 1, 15): “laiks piepildījies, un Dieva valstība tuvu klāt; gandariet par grēkiem un ticiet evaņģēlijam!” Notikums Kafarnaumas sinagogā ir pirmais piemērs kā Jēzus vēsts īstenojas dzīvē.

Jēzus sludināšana neradīja harmoniju klausītāju vidū, bet dalīšanos un nesaskaņas, kā arī Viņš vēlāk brīdināja (Mt 10, 34). Ja nesaskaņas nevarēja redzēt dievlūdzēju izturēšanās veidā, tad tas bija dzirdams dēmona kliegšanā. Kafarnauma, salīdzinot ar Tīru un Sidonu, bija visai neticīga pilsēta (Mt 11, 23-24). Ļaudis sinagogā varēja pieredzēt vārda spēku. Jēzus nerunāja vienkārši par Dievu kā to darīja Rakstu zinātāji. Jūdaisms bija kļuvis par grāmatas reliģiju un Rakstu zinātāji savu autoritāti ieguva pateicoties savai erudīcijai skaidrojot Svētajos Rakstos un tradīciju; viņi vienkārši izteica teoloģiskus spriedumus (Mk 2,6-7; 9,11; 12,35). Savukārt Jēzus nāca ar Dieva autoritāti, lai izbeigtu sātana tirāniju. Jēzus pretnostatījās dēmoniem un nonāca konfliktā ar jūdaismu ar savu jauno mācību. Tā rezultātā Jēzus ieguva divus pretiniekus, kurus Viņš apdraudēja, un kuri centās aktīvi pretdarboties visdažādākos veidos. Abi pretinieki Jēzus klātbūtnē tika atpazīti. Viņa klātbūtne liek visam, kas ir Viņam pretējs, reaģēt visdīvainākajos veidos. Svarīgi priekš apsēstā cilvēka bija tas, ka ļaunais gars tika atpazīts un piedzīvoja atbrīvošanu.

Patiesa Jēzus klātbūtne kristiešu vidū vai arī konkrēta ticīgā dzīvē mūsdienās arī izsauc daudzveidīgas, pat muļķīgas, reakciju no visdažādāko cilvēku puses. Saskaņā ar evaņģēlisko loģiku, daļa no neticīgajiem šo tikšanos pieņem tādu kāda tā ir – dziedinoša, un pievienojas Jēzus mācekļu pulkam. Iespējams arī šis cilvēks no sinagogas tā izdarīja. Kad Jēzus izdzen ļauno garu Viņa mācība tiek uztverta kā kaut kas jauns un nebijis. Jaunā mācība biedēja, satrauca un izsauca apbrīnu cilvēkos; tā aicināja pievienoties Dieva valstībai, kuras saturs atšķīrās no Rakstu zinātāju legālistiskās pieejas reliģijai. 

Mēs dzīvojam nedaudz citos apstākļos. Skatoties uz draudzēm, kur daudzus gadus viens priesteris māca saturiski un stilistiski paredzamas mācības, var samierināties un vairs negaidīt neko jaunu, vai arī var nogurt no liturģijas “vienveidības”, vai arī vēlēties visu pamest. Bet vai tā ir īstā problēma, ārpus mums? Iespējams šādas draudzes ir visefektīvākais eksorcisms pret “dēmoniem” mūsos, kad redzam arvien skaidrāk sevī iekšējos trokšņus, balsis, protestus un šaubas, kas vēlas mainīt realitāti sev apkārt, meklēt kādu citu mācību un praksi. Esam aicināti šīs sirds kustības atdod Jēzum un kopā ar Viņu paklausībā pildīt Debesu Tēva gribu. Ja evaņģēlists Marks maz raksta par Kunga mācību, bet vairāk par darbiem, tad tas vedina uz domu, ka ticības dzīvē ar vārdiem vien nepietiek, bet ir jādzīvo tā, lai pat ierasti un īsi vārdi uzrunātu mūsu nemierīgo dvēseli; “mana dvēsele ir nemierīga, kamēr tā atdusas Tevī, Dievs” (sv. Augustīns). Bet kas šo iekšēju nemieru var izsaukt? Nevis kritika, tā iegremdē un pastiprina nogurumu un monotoniju; liek savā drūmumā vainot pasauli. Dieva vārds nes gaismu un atbrīvo, un ļauj uzsāktu atgriešanās ceļu kopā ar Jēzu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

1.15.2018

Mk 1, 14-20, svētdiena III, B

Mk 1, 14-20 

Iepriekšējā svētdienā varējām pārliecināties, ka visa dzīves virzība nonāk pie Jēzus Kristus. 21. janvāra svētdienā redzēsim, ka ne tikai visas mūsu dzīves “kustības” satiekas Jēzū, bet arī, ka Viņš ir Tas, kas sludina Dieva valstības Evaņģēliju un ne tikai sludina, bet pats ir šī valstība. Ar šo svētdienu noslēgsies sava veida ievadlasījumi Marka Evaņģēlija gadam, kad varam iepazīt Jēzus misijas sākumu, bet jau 28. janvārī līdz pat gavēņa laikam pārdomāsim Dieva valstības klātbūtni mūsu vidū un kādas reakcijas tā izsauc cilvēkos.

Jēzus savu misiju iesāka ar mācekļu pulcināšanu ap sevi. Aicināšanas apraksts mūsdienu cilvēkam var šķist līdz galam nesaprotams. Pārāk vienkārši un efektīvi tur darbojas Jēzus, bet mācekļi bez nekādas vilcināšanās seko šai spēcīgajai personai. Tekstā tas izklausās labi, bet dzīvē, ko pieredzam sev apkārt, tas tā nenotiek. Lai palīdzētu saprast šo ainu ir jāatsaucas uz Veco Derību, kas evaņģēlista Marka lasītājiem bija ļoti labi pazīstama. Jāatsauc atmiņā pravietis Elija, kurš aicināja Elīsu kļūt par Kunga pravieti (1 Ķēn 19,15-21). Vecajā Derībā nevar atrast līdzīgu aicināšanas ainu. Ja saliek blakus Marka Evaņģēliju (1, 16-20) un Ķēniņu grāmatas aprakstu, var redzēt daudz līdzību. 

Nozīmīga atšķirība starp Jēzu un Eliju ir tā, ka Elijs uzmeta Elīsam savu apmetni, bet Jēzus neko tādu nedarīja. Elija gadījumā tas, kas aicina ir Dievs, ko simbolizē šis apmetnis. Jēzus aicina ar savu vārdu, bet kas vēl svarīgāk, aicina sekot Sev. Pravieši neaicināja cilvēkus sekot sev, bet Dievam. Jēzus aicinājums ir ļoti autoritatīvs un atgādina to, kā Dievs aicina cilvēkus pestīšanas vēstures gaitā: solījums, kuram jāseko (Rad 12, 1-14). Aicinājums ir tik spēcīgs, ka mācekļu dzīves vairs nebūs tādas pašas kā iepriekš. 

Abos fragmentos iedvesmotie autori cenšas radīt iespaidu, ka tā ir pirmā tikšanās starp aicinātāju un aicināto. Abos tekstos aicinātie strādā ikdienišķu darbu, kas nodrošina viņu iztiku, tomēr saņēmuši aicinājumu ir gatavi pamest darbu un tuviniekus. Svarīgi šajā ainā ir tas, ka Jēzus izrāda iniciatīvu un veido savu sekotāju pulku. Izšķiroša ir Viņa griba, bet nevis mācekļa griba. Tā ir ļoti svarīga patiesība, kas tā laika jūdiem bija jaunums. Jūdu sabiedrībā māceklis pats meklēja savu skolotāju, bet ja gribēja, varēja pāriet pie cita. Ar Jēzu beidzās staigāšana. 

Izcilais teologs Hans Urs fon Baltazars apcerot mācību par pāvesta nemaldību jautā: vai bez Pētera mēs nevarētu iegūt atbildes uz mūsu jautājumiem? Un atbild: jā, bet par daudz būtu šo atbilžu, jo uz vienu jautājumu var saņemt neskaitāmi daudz spriedumu. Tomēr ir jautājumi, kur nevar būt tik daudz atbilžu, bet jābūt vienai atbildei. Ir dzīvē brīži, kad nepieciešams nostāties stabili un droši vienā vietā, un citas atbildes, kaut arī var šķist jēdzīgas, nesniedz patiesību - tad tādos brīžos jājautā Pēterim. Šīs pārdomas var attiecināt uz šo brīdi pasaules vēsturē, kad Jēzus Kristus pārtrauc staigāšanas mākslu no viena skolotāja pie otra, jo sniedz visas nepieciešamās atbildes – pats ir atbilde! Viņš ir atbilde katrai Baznīcas draudzē, kopienā un kristietim. Vārds norāda uz tādu parādību kā staigāšanu pa draudzēm, meklējot labāko vietu, bet vēsts ir skaidra: pārstāj staigāt. Kungs ir klātesošs vietā konkrētā mācekļu pulkā, konkrētā draudzē un ja neesi pamanījis, Viņš tevi tur aicina. Kungs iedrošina neatgriezties pie pirmskristīgo laiku jūdu skolotāju meklēšanas stratēģijas, bet ņemt savu krustu un sekot Kungam (Mk 8, 34).

Jēzus uzreiz saviem mācekļiem norāda uz savas misijas centrālo elementu – sludināt Dieva valdīšanu. Cilvēki tiks “zvejoti”, lai viņus ievestu valstībā un saņemtu pestīšanu. Jēzus pulcina mācekļus, lai viņi palīdzētu Viņa misijā. Tas bija liels pavērsiens mācekļu dzīvē, jo viņu dzīve vairs neierobežojās privātajā sfērā, bet tika vērsta uz cilvēkiem. Šo pārorientāciju nodrošināja sekošana Jēzum Kristum. Jēzus mācekļu situācija salīdzinot ar Elīsu arī atšķiras. Elīsa kļuva par Elija kalpu, bet mācekļi sekoja Jēzum, kas norāda vēl uz vienu jaunumu, ko ienes Jēzus. Mācekļa kalpošana skolotājam bija ierasts modelis rabīniskajā tradīcijā. Savukārt Jēzus saka: “Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu" (10, 45).

Svarīgi vēl reiz uzsvērt, ka Jēzus savu darbību uzsāka ar kopienas veidošanu, kuru nebūvē ap kādu vispārēju ideju, bet balstoties uz starppersonu attiecībām – "Sekojiet Man". Ieiešana valstībā nozīmē attiecību nostiprināšanu ar Jēzus. Mācekļi, kurus Jēzus aicināja sev sekot nezaudē savu savdabību, bet padziļina savu personību un tā kļūst arvien izteiktāka. Mācekļu dzīve iegūst dziļāku jēgu. Jēzus ir tas, kas palīdz atklāt dziļāko dzīves jēgu un dzīves aicinājumu.

Domājot par aicinājumiem Baznīcā Jēzus piemērs ir ļoti pamācošs. Ja Jēzus darbības modeli ieliekam mūsdienu Baznīcā, draudzēs, kopienās un kristiešu vidū, tad tas varētu būt ļoti iedvesmojošs un, iespējams, pat ļoti efektīvs. Katrs kristietis pieder kādai konkrētai kristiešu grupai, kurā sastop un iepazīst citus kristiešus, un, protams, pārstājis “staigāt”. Parasti kristietis pieņem viņam sludināto vārdu, pārdomā to, patur sevī vai padalās ar citiem, tomēr, ja mēs esam aicināti sekot Jēzus piemēram, mums jāatklāj mūsos spēja aicināt citus cilvēkus. Neiet pat uzreiz runa par Evaņģēlija sludināšanu. Aicināšanu ļoti labi var iemācīties kristiešu kopienā, kad ievērojam savu brāļu un māsu talantus, citas dāvanas vai vienkārši "tev tas labi sanāk". Iziešana no privātās sfēras ir viens no jaunumiem, ko mums atnesa Jēzus un iedrošina to īstenot savā dzīvē, jo Baznīca, draudze un kopiena savādāk būtu abstrakta ideja. 

Tīri cilvēciski savu domu izteikšana publiski, pat runājot ar vienu cilvēku, attīsta drosmi un ļauj arvien bagātāk formulēt savas domas. "Tev labi sanāk – turpini!" "Vai tu neesi domājis par to?" Vai kristieši viens otru tik labi nepazīst, lai pat kļūmīgi kaut ko nevarētu pateikt vai novērtētu kāda labās īpašības, bet ja kļūdās - kopā pasmietos. Bet, kas būs, ja trāpīs mērķī? Vai spēšu pieņemt šo novērojumu un iedrošinājumu no otra kristieša, un kaut ko ar to iesākt. Parasti šo aicināšanas sfēru gribas atstāt garīdznieku monopolam. Protams, viņiem Kungs var dot šādu atpazīšanas dāvanu, tomēr katrs lajs ir aicināts uzlūkot savu brāļus un māsas, un ne tikai viņu vajadzības vai grūtības, bet arī harismas. Esam aicināti apzināties, ka esam ne tikai tie, kuri tiekam aicināti, bet arī esam aicināti piedalīties citu aicināšanā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

1.08.2018

Jņ 1, 35-42, svētdiena II, B

Jņ 1, 35-42

Iepriekšējās svētdienas Kunga kristības svētki savieno Kristus dzimšanas svētku laiku ar parasto liturģisko laiku. Tiek pāršķirta jauna lapa un Baznīca uzsāk pārdomāt Jēzus publiskās dzīves noslēpumus. 14. janvāra svētdiena turpina iesāktās pārdomas par notikumiem pēc Jēzus kristībām. Interesanti, ka šīs svētdienas lasījums ir ņemts no Jāņa Evaņģēlija. Priekš parastā liturģiskā laika tas ir izņēmums, taču ļauj Jēzus personu apcerēt no Jāņa evaņģēlista teoloģiskā skatījuma. Ja atsauksim atmiņā citus Evaņģēlijus, tad redzēsim cik atšķirīgi evaņģēlists Jānis skatās uz Jēzus personu, kam vairāk pievērš uzmanību un ko nepiemin. Tam, protams, ir teoloģiski iemesli. Piemēram, mācekļu aicināšana citos Evaņģēlijos notiek konkrētās vietās (pie Galileja jūras, Mt 4,18), Pēteris jauno vārdu saņem Filipa Cesarijas robežās (Mt 16, 13), turklāt aicināšanas apraksts ir daudz tēlaināks, katrs tos var iztēloties vai meklēt attēlojumu mākslas darbos. Lasot 21. janvāra svētdienas Evaņģēlijā (Mk 1,14-20) redzēsim nedaudz atšķirīgus evaņģēlista Marka uzsvarus uz to, kā Jēzus aicināja savus mācekļus, bet pirms tam īsi jāiedziļinās evaņģēlista Jāņa darbā.

Pirms šī fragmenta tekstā jūtama vienkāršība un miers – tikai divi varoņi, nav nekādas kustības (Jņ 1, 19-34), bet šeit (1, 35-42) ir pieminētas vairākas personas un notiek varoņu pārvietošanās, ko labi var redzēt pievēršot uzmanību darbības vārdiem. Pārsteidzoši ir tas, ka starp tik daudz “kustībām” nav pieminēta neviena vieta un īpaši tā, kur dzīvoja Jēzus. Pirmajiem svarīgajiem vārdiem (“Lūk, Dieva Jērs!”) gribētos redzēt lielāku klausītāju skaitu, bet to ir tikai divi: “abi mācekļi (mathétés) dzirdēja (akouó) viņu sakām un sekoja (akoloutheó) Jēzum" (Jņ 1,37). Tieši šajā vietā pirmo reizi Jāņa Evaņģēlijā parādās šie divi darbības vārdi un lietvārds, kuriem turpmāk būs izšķiroša nozīme apustuļa Jāņa teoloģijā. Pēkšņa atslēgas vārdu koncentrācija tekstā norāda uz to, ka autors vēlas parādīt pamatpatiesības par to, ko nozīmē būt par kristieti – Jēzus mācekli.

Sākumā var likties, ka mācekļi uzņēmās iniciatīvu – viņi ir tie, kas izvēlas Jēzu; Jānis Kristītājs nesaka, kur viņa sekotājiem jāiet un arī Jēzus neko nesaka, bet viņi brīvi izlemj pievienoties Jēzum. Tomēr visa aina norāda uz kaut ko citu. Vispirms, ja ņem vērā iepriekšējā fragmenta (1, 19-34) miera noskaņa, tad tagad tā beidzas un Jēzus tiek parādīts kā tas, kas iet un uzlūko cilvēkus. Vārdi "ieraudzījis Jēzu staigājam" (1,36) norāda uz to, ka neskatījās tikai uz Jēzu, bet arī uz viņa "iešanas manieri"; ļoti uzmanīgi uzlūkoja Jēzus dzīves veidu un tā saskaņu ar Rakstiem. Mācekļi nebija tie, kas uzsāka kustību, bet Jēzus – Dieva Jērs; Viņa klātbūtne izsauca atbildes reakciju.

Pirmie Jēzus vārdi Evaņģēlijā arī ir zīmīgi un tie atvieglo mācekļiem veidot attiecības ar Viņu: "Ko jūs meklējat?" Jēzus negaidīja mācekļu jautājumus, kas bieži var būt neveikli un nevietā, bet pats uzņēmās vadīt sarunas gaitu. Tas ir dzīves pamatjautājums, kas atsauc atmiņā pirmo jautājumu no Evaņģēlija, ko uzdeva Jānim Kristītājam: "Kas tu esi?" (1,19), vai vēlāk tekstā pagāni jautā: “mēs gribam redzēt Jēzu!” (12,21). Jēzus jautājums mūsdienu cilvēkam varētu skanēt: "Ko tu vēlies iesākt ar savu dzīvi? Kādā dzīves posmā tu esi un kur virzies?" Mācekļi atbildēja ar jautājumu: “Rabbi, kur Tu mājo?” (1,38). Vārdu “rabbi” parasti lieto uzrunājot mācītājus (tā uzrunāja Jāni Kristītāju 3,26 un Jēzu 4,31; 9,2; 11,8). Jautājums liek domāt, ka mācekļi vēlējās no Jēzus dzirdēt Rakstu skaidrojumu par mesiju (sal. 1, 45). Izraēla dēlu pienākums bija pētīt Rakstus, bet Jēzū atrada kaut ko vairāk par Rakstu mācītāju un saprata, ka Viņš ir Rakstos apsolītais mesija (1, 41). 

Mācekļu jautājumā ir vēl viens svarīgs vārds – mājot (meno). Jēzus viņus ielūdz pie sevis: "Nāciet un skatieties!" (1, 39). Mācekļi todien palika kopā ar Jēzu, bet par to, kur konkrēti evaņģēlists neko neraksta. Iespējams tas nebija svarīgi. Daudz nozīmīgāka ir šīs sarunas dziļākā jēga. Vārda “mājot” satura bagātība attiecas īpaši uz Garu (1,32-33), bet arī uz Jēzu (1,38-39) un mācekļiem (1,39), kuri palika (meno) pie Viņa. Noteiktas vietas trūkums norāda uz dzīvi Garā un to, ka visas dzīves kustības satiekas vienā vietā – Jēzū Kristū. Jēzus aicinājums doties pie Viņa izklausās kā solījums, līdzīgi kā vārdi ar kuriem uzrunāja Natanaēlu (1,50) un visus mācekļus (1,51) – tikai nāciet un skatieties! Viss, ko šie mācekļi redz ir Jēzus un viņa darbi, bet pārējais paliek apslēpts. Pirmās daļas beigās lasām par desmito stundu. Desmito stundu jeb četri pēcpusdienā var uzlūkot simboliski un interpretēt ļoti plaši. Piemēram, šis laiks norāda uz ilgumu un auglīgām vakara sarunām, bet priekš mācekļiem tas bija ļoti konkrēts brīdis, kad sastapa Jēzu un šo laiku nekad vairs neaizmirsa.

Pirmā daļa (1, 35-39) parāda ļoti koncentrētā veidā, ko nozīmē būt par Jēzus mācekli. Tas ir vērīgs ceļš, kas savu kulmināciju sasniedz iemājošanā pie Dieva. Šeit ne tik daudz tiek aprakstīti konkrēti mācekļi, bet māceklība kā tāda. Tā būtu jāizskatās ikvienai māceklībai un visas Baznīcas dzīves attēlam. 

Negaidīti viss mainās otrajā fragmenta daļā (1, 40-42). Vispārīgais notikumu apraksts nomainās ar diviem personvārdiem – Andrejs atrod savu brāli Pēteri. Tagad uzzinām, ka viens no diviem mācekļiem bija Andrejs. Parasti tiek uzskatīs, ka otrs, nenosauktais māceklis, ir Jānis Zebedeja dēls, kas savu anonimitāti slēpj savā Evaņģēlijā aiz vārdiem “māceklis, kuru Jēzus mīlēja” (13,23; 19,26; 20,2; 21,7.20;  "otrs māceklis" 18,15; 20,2.8). Pētera pieminēšanā var ievērot vairākus svarīgus aspektus. Viņš ir ļoti svarīga persona – pieminēts trīs reizes un viņa vārds tiek īpaši apspēlēts; tekstā viņš ir parādīts kā pasīvs varonis – tiek atrasts, vests, saņem jaunu vārdu, bet viņš aktīvi neklausās, neseko, nejautā, nenāk vai neiemājo; viņ
š neko nedara un nesaka neko. Pētera pasivitāti var salīdzināt ar Dāvida aicināšanu, kuru Kungs izvēlējās un padarīja par tautas vadītāju (1 Sam 16, 1-13).

Jēzus veido Baznīcu, kurai šajā fragmentā var saskatīt divus aspektus. Pirmkārt, Baznīcā ir visi tie, kas ir uz ceļa, dzird, seko un iemājo. Var likties, ka tā ir anonīma masa bez vārdiem, bet tā nav. Tas, ka pirmie mācekļi nav nosaukti vārdā norāda uz to, ka vienīgi Jēzus pazīst viņus, katru atsevišķi un visus kopā. Baznīcā ir tāda īstenība, kuru Kungs pazīst un kura pieder Dievam – Viņš ir vienīgais, kas par to zina. Otrkārt, ir ļoti uzkrītoša persona – Pēteris, kuru Jēzus, neskatoties uz cilvēciskajiem ierobežojumiem, rūpīgi izvēlējās un nosauca vārdā. Abas šīs Baznīcas īstenības nav atrautas viena no otras. Andrejs ir parādīts kā brāļu apvienotājs: kāda var būt labākā vienotības saite par brālību? Andrejs nesaka “es atradu”, bet “mēs atradām” un tādā veidā parāda spēcīgo māceklības kopienas raksturu. Jāņa Evaņģēlijs gada sākumā iedrošina izveidot savu māceklības programmu vai arī uzņemties sava kristīgā pasaules skatījuma pārvērtēšanu, ņemot vērā tādus vārdus un saturu, kurš aiz tiem slēpjas kā klausīties, skatīties, sekot, būt par mācekli, brālība un arī ļauties būt uzlūkotam, saņemt jaunu vārdu – uzdevumu, misiju un būt pārsteigtam par šo jauno pavērsienu savā dzīvē.

br. Jānis Savickis OFMCap 

1.02.2018

Mk 1, 7-11, Jēzus Kristus kristīšana, B

Mk 1, 7-11

7. janvāra svētdiena iesāk parasto liturģisko laiku un tas nozīmē, līdzīgi kā iepriekšējā gadā, Evaņģēlija lasījumus vajadzēs pārdomāt svētdienu ciklos, kas ietver Marka Evaņģēlija svarīgākās tēma, ko Baznīca vēlas piedāvāt ticīgajiem. Pirmais cikls iesākas ar Kunga Kristīšanas svētkiem un ietvers vēl nākamās divas svētdienas, kurās lasīsim par Jēzus misijas sākuma notikumiem. Kā ievads šim lasījumam var arī būt II adventa svētdienas komentārs (Mk 1, 1-8)*. Turklāt, otro svētdienu pēc kārtas ir iespējams padziļināt kādu no rožukroņa noslēpumiem – Jēzus kristības Jordānā. Marka Evaņģēlijā Jēzus kristības ir pirmais svarīgais notikums, ar kuru beidzas Vecās Derības laiks un mesijas gaidas par kurām runāja pravieši (Is 40,3; Mal 3,1), un sākās laika piepildījums, Kristus laiks – kā to vēlējās Dievs Tēvs savā mūžīgajā iecerē. Beidzas rituālās apmazgāšanās laiks un sākās atdzīvinošās un grēkus mazgājošās peldes laiks; tā vairs nav tikai pelde, bet arī ciešu saišu nodibināšana ar Kristu. Tas bija epohāls notikums.

Pirmo kristiešu katehēze iesākās ar Jāņa Kristītāja personas pieminēšanu, kurš tiešā veidā sagatavoja ceļu Mesijam. Viņš tuksnesī sludināja un praktizēja atgriešanās kristību. Tuksneša simbolika norāda uz Izraela ceļošanu uz Apsolīto zemi un kārdināšanām šī ceļa laikā (Izc 16-19), kā arī norāda uz vietu, kur nobrieda derība ar Dievu. Praviešu grāmatās tuksnesis ir pirmās mīlestības vieta (Os 2,16; Jer 2,2); vieta, kur tikās tauta ar Dievu. Jānis dodas uz tuksnesi, otrpus Jordānas upes, un savā veidā norāda, ka atgriežas izejas pozīcijās, kad vēl tauta Jozus vadībā nebija pārgājusi pāri upei, bet jau bija pārvarējusi tuksnesi un gatavojās ieiet Apsolītajā zemē (Joz 3-5). Tā bija ļoti spēcīga atgriešanās zīme – atkārtot savu personisko ieiešanu Apsolītajā zemē! 

Jānis norāda uz nepieciešamību atgriezties uz derības sākumu, uz jaunu iesoļošanu un atvēršanos uz Kungu. Savā sludināšanā Jānis apvienoja šos divus aspektus – atgriešanās un mesijas, Līgavaiņa tuvošanās. Savukārt Jēzus klātbūtne visu šo simboliku vēl vairāk padziļināja. Jēzus pāriešana otrpus Jordānai spēcīgi atsaucas uz divām iziešanām caur ūdeni – tautas pāriešana pār Sarkano jūru no Ēģiptes nebrīves un četrdesmit gadu ceļa beigas pārejot Jordānas upi ieejot Apsolītajā zemē. Divkāršā Izraela pāriešana saistās ar diviem savstarpēji saistītiem notikumiem – Pashas svinēšana un apgraizīšana. Neapgraizītie nevarēja ieceļot Apsolītajā zemē, bet Pashā tiek svinēta atbrīvošana un derība ar Dievu. Abas pāriešanas un abi notikumi tiek piepildīti Jēzus kristībās Jordānā un arī katrās kristībās. Pashālais noslēpums tiks padziļināts liturģijā gavēņa un Lieldienu laikā. Jāuzsver, ka Jēzus kristības ir viens no svarīgākajiem notikumiem Viņa misijā, un īpaši to akcentēja savos darbos Baznīcas Tēvi.

No šī īsā fragmenta pārdomāsim divus svarīgus vārdus. Izkāpjot no ūdens Jēzus ieraudzīja “atvērtas debesis” (1,10). Šie vārdi ietver sevī daudz vairāk satura nekā sākumā var likties un izsaka daudz dramatiskāku realitāti nekā to piedāvā tulkojums vai mūsu Svēto Rakstu izpratne. Ja šos vārdus tulko no grieķu valodas tieši, tad vajag rakstīt “pārplēstas debesis”. Marka Evaņģēlijā vārds “pārplēsts” (schizomenous) no vārda “schizo” – saraut, saplēst –, parādās tikai divas reizes. Otro reizi tas tiek lietots aprakstot svētnīcas priekškara pārplīšanu (15,38)**. Debesis Svētajos Rakstos tiek pielīdzinātas audumam vai teltij, kuras Dievs ir izpletis pār cilvēkiem (Is 40,22) un tās var pārplēst (Is 64, 1), un atkal sašūt (Īj 14,12). Saplēšana ir ļoti simbolisks žests. Drēbju “plīšanai” Vecajā Derībā ir spēcīga emocionāla pieskaņa, jo bieži izsaka skumjas, sāpes un spontānu reakciju. Isaja grāmatā izskan aicinājums Dievam iesaistīties cilvēku dzīvēs un glābt no briesmām (Is 64, 1).

Pārplēšana norāda uz kaut ko neatgriezenisku. Jēzus izkāpjot no upes un ierauga debesīs plīsumu, caurumu, kas liecina, ka šķērslis, kas atdalīja dievišķo un cilvēcisko tiek sarauts un ir iespējamas ciešas attiecības starp Dievu un cilvēku. Šo pārraušanu neveica cilvēks, bet pats Debesu Tēvs, kurš savu vēlmi tuvoties cilvēkiem īstenoja un īsteno Jēzū Kristū. Jēzus kristību notikums nozīmē to, ka Viņš vairs nav apslēpts un nepazīstams Mesija; viņš nostājās grēcinieku vidū, lai jau savas misijas sākumā liecinātu par krusta noslēpumu. Marka Evaņģēlijā pārplēšana varētu norādīt uz cilvēku attiecību trūkumu ar Dievu uz kuru Tēvs reaģē šādā emocionālā veidā. Ja parasti pārplēšanai ir kāds skumjš vai negaidīts iemesls, tad šeit tekstā tas nav tieši norādīts. Svētnīcas priekškara pārplīšanas apraksts (15,38) var palīdzēt izskaidrot kristību ainu: kā cilvēki plēsa savas drēbes tuvinieka nāves gadījumā, tā Dievs pārplēš to, kas ir viņa tēls – priekškars, brīdī, kad mirst Viņa Dēls. Debesu pārplīšana, kuru redz tikai Jēzus, ir sastopama vienīgi evaņģēlista Marka teoloģiskajā domā (citos Evaņģēlijos to redz arī klātesošie) un norāda uz to, ka tikai Viņš iepazīst Tēva reakciju uz cilvēku grēcīgo stāvokli. Dieva reakcija norāda uz lielajām rūpēm un interesi par cilvēkiem. Tas, ka to redz tikai Jēzus norāda uz to, ka tas ir cieši saistīt ar Viņa misiju.

Evaņģēlists pakāpeniski atklāj Jēzus personu lasītājiem, un tāpēc sākuma aina nav tūlītējs apstiprinājums, ka Viņš ir mesija, bet lasītājs pamazām tiek sagatavots Kristus iepazīšanai. To arī mēs esam aicināti piedzīvot šī gada svētdienās – pakāpeniski atklāt Jēzus personu. Šī aina noteica tālāko Jēzus misijas gaitu – Jēzus centās mazināt šo cilvēku rūgto un grēcīgo stāvokli un samierināt viņus ar Dievu, lai izveidotu patiesas derības attiecības ar Debesu Tēvu. Ja uz šīm “pārplīšanām” Evaņģēlija sākumā un beigās skatās kopā, tad var to interpretēt kā sava veida Jēzus darbības ietvarus, kuru laikā Viņš mēģināja samierināt grēcīgo cilvēci ar Dievu un pietuvināt cilvēkus Viņam.

Tikai Jēzus nāve un augšāmcelšanās spēja atrisināt šīs Dieva raizes par cilvēku grēkiem. Jēzus kristības nepielika Jēzus kaut ko jaunu un nebijuši, jo Viņš jau bija Mesija, Dieva Dēls un ļoti labi izprata savu aicinājumu. Kristības Jordānā bija svinīgs ievads Jēzus publiskajai darbībai. Var pat teikt, ka šis notikums bija Jēzus Vasarsvētki, ka Viņš tika parādīts kā pirmais un lielākais Dieva apustulis – sūtīto. Baloža nolaišanās pār Jēzu atgādina Vasarsvētku notikumus un roku uzlikšanu, kas īstenojās sludināšanas un dziedināšanas darbā, bet piepildījās caur ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Kristības sakraments tieši atsaucas uz šiem notikumiem, jo “pirms kristības pieņemšanas mūsu acis ir aizvērtas un neredzam debesu lietas..., jo ne visi redz atvērtas debesis... Pilnīga ticība nodrošina atvērtas debesis, bet šaubīga – aizvērtas” (sv. Hieronims).

Kristības ļauj mums piedalīties pestīšanas notikumā un piedzīvot nemitīgu atgriešanās procesu, un atjaunot attiecības ar Dievu bez nekādiem filtriem vai māņiem, acu aizmālēšanām vai aizkariem, bet piedzīvot patiesu “debesu plēšanu”. Dievs uzrunā Jēzū Kristū visus cilvēkus; runā ļoti skaidri – nav vairs barjeras starp Dievu un cilvēku! Mēs varam veidot atjaunojošas attiecības ar Kungu. Tomēr cilvēka problēma ir tāda, ka nevar, neprot vai negrib redzēt šo debesu ainu. Viss kopš tā laika ir mainījies un nav vairs jāpaliek neziņas stāvoklī. Problēma ir tā, ka daudziem labāk patīk neziņa, tā var likties vieglāk. Pat ja ar mums tā ir, tad evaņģēlists Marks aicina mūs šī gada laikā atklāt Kristus personu visā patiesībā, kas nes lielu prieku un atbrīvošanu.


br. Jānis Savickis OFMCap