Lk 21, 25-28.34-36, I adventa svētdiena, C

Lk 21, 25-28.34-36

Pirmā adventa svētdiena ik gadus ļoti izteiksmīgi atgādina par pastarā dienu. Šīs svētdienas Evaņģēlija lasījums sastāv no divām daļām: pirmajā dzirdam pastarā vēsti, bet otrā aicinājumu uz modrību. Evaņģēlists Lūkas rakstot par šiem beigu notikumiem vēlas īpaši uzsvērt gaidīšanas, nomoda un drosmes aspektu dažādu grūtību priekšā, tomēr nekad ticīgais nevar aizmirst, ka pasaules un katra cilvēka dzīve ir Dieva gādīgā skatiena ietverta. Jebkāda pārmērīga nodošanās laicīgām rūpēm vai slēpšanās no realitātes (ēšana, dzeršana...) cilvēku padara smagnēju un nespējīgu domāt par Kunga atnākšanu. Advents ir laiks, lai vairs nebēgtu no realitātes un nākotnes neskaidrībām, bet ieticētu Kunga klātbūtnei savā un pasaules vēsturē. 

Jēzus apokaliptiskā runa Evaņģēlijā atrodas Viņa mācības pašās beigās un īsi pirms ciešanu notikumiem. Šajā brīdī Evaņģēlijā augstāko pakāpi sasniedza mācība par valstību, kas izsauca nedraudzīgu attieksmi pret Kungu, un daudzus jautājumus un grūtības no mācekļu puses, kā arī ir kā pēdējais posms Jēzus mācībā pirms Viņa nāves un augšāmcelšanās notikumiem. Šāda Jēzus mācība nav nejauša, jo ar pastarā runu Jēzus vēlējās iepazīstināt savus mācekļus pirms savas krusta nāves, lai viņi spētu saglabāt ticību pasaules naidīguma priekšā. Krusta zīme rāda ceļu visai dzīvei, kurā Dievs nepārtraukti nāk mums pretī ar savu žēlsirdīgo sirdi, lai mūs glābtu un padarītu par saviem bērniem.

Evaņģēlija fragments sākas ar tēliem, kas spēcīgi iedarbojas uz iztēli un šie apokaliptiskie tēli atvieglo Jēzus vēsts ierakstīšanos atmiņā un sirdī. Pirmajā fragmenta daļā Jēzus runāja par kosmiskām zīmēm, kas parādīsies Cilvēka Dēla atnākšanas laikā un cilvēku bailēm šo notikumu priekšā. Saule, mēness un zvaigznes jeb debesu sakustēšanās Vecās Derības pravietojumos norāda uz pagānu valstu iznīcināšanu (Is 13, 9-10; Ez 32, 7; Jl 2, 10.31). Kad nāks Cilvēka Dēls, Viņš piepildīs pravietojumu (Dn 7, 13-14), kad tiesas dienā tiks iedibināta Dieva valdīšana un tiks sagrauts viss, kas cilvēku piepilda ar tukšībām. 

Nākotnes katastrofu priekšā mācekļiem jāstiprinās cerībā. Visi citi šo notikumu priekšā dzīvos neizpratnē un bailēs. Kad visas aprakstītās lietas notiks, Kunga mācekļi pacels savas galvas, šāda rīcība ir prieka simbols, jo viņu pestīšana tuvosies. Otrajā fragmentā, Kungs brīdināja savus mācekļus, lai vienmēr tie ir gatavi beigām. Kaut arī ticīgie var novērot dažādas laika zīmes, viņi arī var sapīties ar ikdienas dzīves notikumiem. Nejūtīgas sirds darbības programma ir attēlota līdzībā par neprātīgo bagātnieku, kurš atpūtās, ēda, dzēra un līksmoja (Lk 12, 14-21) un nebija gatavs atskaitīties par savu dzīvību, bet tikai par sakrātajiem labumiem.

Jēzus šajā lasījumā ir kā vienīgais taisnīgais uz kuru mums jāvērš mūsu acis un pie kura mums ir jāiet visas savas dzīves laikā. Katrs dzīves brīdis ir iespēju un žēlastības laiks; katrā brīdī var darīt labu vai ļaunu. Šīs svētdienas Evaņģēlijs ļoti spēcīgi un pārliecinoši atgādina par laika nozīmi ticības dzīvē un veidu kā jāpieņem laiks - laika šodiena un laika beigu mērķis. Pirmā adventa svētdiena aicina skatīties uz priekšu, uz Kristus otrreizējo atnākšanu. Kristus piedzimšana un otrreizējā atnākšana ir jāuzlūko kā viens notikums, jo saskaņā ar Rakstiem beigu laiki iesākās ar Jēzus Kristus iemiesošanos, kad Dievs sevi izteica vispilnīgāk (Ebr 1, 1-3). Tālākā vēsture lielā mērā saistīta ar to, vai cilvēks klausīsies vai arī neklausīsies Jēzu Kristu. Laiks starp Kristus piedzimšanu un pēdējo tiesu mums ir dots kā žēlastības laiks, neskaidri ilga, tomēr nopietns un Dieva mīlestības pilns. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Jņ 18, 33b-37, svētdiena XXXIV, B - Kristus, visas pasaules Karaļa svētki

Jņ 18, 33b-37

Mūsu Kunga Jēzus Kristus Vispasaules Karaļa svētkos Evaņģēlija fragments vērš mūsu uzmanību uz Jēzu Kristu kā karali, kurš ir brīvs cilvēku radīto struktūru priekšā. Kungs ir patiesības karalis, kurš nes svabadību un satricina lepnību, iedomību un egoismu. Jēzus ar savu stāju parāda kāds ir patiess un brīvs cilvēks, un kādam jābūt katram cilvēkam, kurš ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības: “Lūk, kāds Cilvēks!” (Jņ 19,5). Jāņa Evaņģēlijā Jēzus ciešanas vienlaicīgi ir Viņa godības stunda. Evaņģēlists izmanto neizpratnes un dažādu nozīmes līmeņu valodu. Vienu trešdaļu no ciešanu apraksta aizņem aina, kurā Jēzu nopratina Pilāts (18, 28-19,16). Tā ir ciešanu apraksta centrālā aina. Šajā svētdienā lasām tikai nelielu daļu no šī fragmenta. 

Jūdi atnāca pie Pilāta un lika viņam notiesāt Jēzu uz nāvi, jo Viņš sevi saucot par karali. Tieši tāpēc Pilāts jautāja: “Vai Tu esi jūdu Ķēniņš?” (18,33) un tādā veidā vēlējās Jēzum pateikt, ka orientējas apsūdzībās un ka Viņam nav nekas slēpjams. Romas varu interesēja tikai šis jautājums, jo reliģiskajos jautājumos viņi neiejaucās. Šajā fragmentā trīs reizes tiek lietots vārds “ķēniņš” (basileus) un trīs reizes “valstība” (basileia). Pilāts vārdu “karalis” uztvēra politiski. Pats Jēzus nelietoja šo vārdu, pat tad, kad tauta gribēja Viņu pasludināt par karali, Viņš aizgāja projām no viņiem. No vienas puses Evaņģēlijs norāda, ka Jēzus šo vārdu nepieņēma, bet no otras - neatmeta. Evaņģēlija tekstā evaņģēlists lasītāju sagatavo šai tēmai un norāda, ka cilvēki uztvēra Jēzu kā ķēniņu (1,49; 6,15; 12,13-14), tikai vēl nebija skaidrs kāds ķēniņš Viņš būs un tikai tagad noskaidrosies. 

Pastāvēja būtiska atšķirība starp pagānu un jūdu izpratni, kas ir karalis; jūdiem karalis bija Dievs. Jūdi bija pretrunu pilni, jo īpaši tāpēc, ka šajā epizodē atzina Romas imperatora varu un šī epizode jau robežojās ar elkdievību. Jēzus Pilātam vēlējās paskaidrot, ka Viņa valstība nav jāuzlūko kā politiska vienība. Sākumā Kungs paskaidroja, ka Viņa valstība nenāk no šīs pasaules. Jēzus bija cits karalis! Jēzum svarīgi bija nodot šo vēsti, ka Viņš ir cits karalis! Pasaules valdnieki izmanto varu vai arī tiem tās pietrūkt, spēj uzspiest savu gribu un paklausību, ieviest savu kārtību, režīmu un cenšas to noturēt. Vārds “valstība” arī Jēzus mācībā nebija politisks. “Valstības” pastāvēšana paredz kaut kādu cilvēku saišu pastāvēšanu, cilvēku kopumu, kuri spēj atzīt, ka cilvēks viens pats nevar eksistēt. Kungs vēlējās šo vārdu piepildīt ar daudz dziļāku jēgu, kurā centrālā vieta būtu Dievam un nevis cilvēku varas ambīcijām. 

Evaņģēlists parāda, ka Jēzus izvairās no “ķēniņa” titula, bet pats cenšas parādīt Jēzu kā “ķēniņu”. Tāds ir apustuļa Jāņa dziļais teoloģiskais rakstīšanas stils. Jēzus šajā fragmentā ir parādīt ļoti pretrunīgi, kā uzveikts un uzvarētājs, atklāts un izsmiets. Jēzus ir apsūdzēt, tomēr īstenībā apsūdzētājs un tiesnesis. Pretinieki runā patiesību, kuru paši nepazīst un apkaro. Evaņģēlija lasītājs redzot šos paradoksus iepazīst patiesību par Jēzu. Kungs neieradās valdīt pār tautām un zemēm vai paplašināt savas ietekmes sfēras, bet atbrīvot cilvēkus no grēka verdzības un vēlas samierināt visus ar Dievu. 

Visa Jēzus dzīve bija kā liecība par Dieva mīlestību pret cilvēku, kas savu pilnību sasniedza krusta nāvē. Krusts ir kā “tronis” uz kura īstenojas Dieva mīlestības valdīšanas augstākais punkts, kurā “šīs pasaules valdnieks tiks izmests ārā” (Jņ 12,31) un iedibināta Dieva valstība, kas ir atvērta uz katru cilvēku, kurš bez piederības un jēgas klaiņo pa pasauli. Šī valstība pilnībā atklāsies laiku beigās, kad Dievs valdīs skaidri un nepārprotami. Kungs aicina sekot savam piemēram un nevaldīt un nedominēt pār citiem cilvēkiem, bet atklāt katrā Tēva bērnus, brāļus un māsas. Egoisma robežu iezīmēšana un raizes par savu “es” apdraudējumu ir raksturīga tiem, kas cīnās par varu, kontroli un dzīvo bailēs un nav brīvi, bet Kungs izvēlas krusta godību, mīlestību līdz pat nāvei, lai liecinātu par Dieva valstību. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 13, 24-32, svētdiena XXXIII, B

Mk 13, 24-32

18. novembra svētdienas galvenā vēsts atgādina mums par Cilvēka Dēla atnākšanu, kura ierašanās uzsāks vecās pasaules norietu, kurā daudzas vājības neļauj cilvēkam dzīvot vienībā ar Dievu un cilvēkiem, un iesāksies jauna pasaule, kurā kopība ar Dievu uzplauks pilnībā. Katrs cilvēks savas sirds dziļumos var atklāt šīs alkas pēc harmonijas un miera, un Jēzus Kristus atnākšana iedibinās laimes un prieka valstību. Cerība, ka Jēzus atnāks kristiešiem dod spēku izturēt dažādus pārbaudījumus neskatoties uz to, ka Viņš nenorāda precīzu laiku, kad Viņš nāks pēc Jeruzālemes svētnīcas nojaukšanas. Skaidrs bija tas, ka mācekļiem bija jābūt gataviem uz jebko jebkad un nenodarbināt sevi ar dienu skaitļošanu, kad Kungs atnāks, lai varētu auglīgi īsteno savu kristīgo misiju pasaulē - sludināt Evaņģēliju. 

Evaņģēlija fragmenta sākumā Jēzus runāja par kosmiskām pārmaiņām kā Vecās Derības pravietis. Vecās Derības autori gaidīja Dieva atnākšanu un sauca to par “Kunga dienu”. Daudzviet psalmos var lasīt par Kunga ierašanos, kurš tiesās pasauli un iedibinās savu valstību. Jaunajā Derībā notika nelielas izmaiņas, jo “Kunga dienas” vietā parādījās Kristus atnākšanas notikums, kurš būs tiesnesis un visa Jaunā Derība gaida šo notikumu. Ierasti Jēzus vārdus skaidro divējādi. Viena grupa uzsver kosmiskās katastrofas realitāti, bet citi redz simbolisko realitāti. Jēzus vārdos nevajadzētu tik ļoti meklēt postažas sākumu. Bībelē pastarā tekstus neuztver tikai tieši. Reālistiskais skaidrojums ir problemātisks, jo saskaņā ar Jēzus runu, pasaule nepārstās pastāvēt pēc tam, kad “zvaigznes kritīs no debesīm” (Mk 13,25; Atkl 6,13), cilvēki joprojām dzīvos uz zemes, lai sagaidītu Cilvēka Dēlu. Jēzus atsaucās uz Daniēla grāmatu (7,13) un nosauca sevi par Cilvēka Dēlu. Šis tēls norāda, ka Tēvs kronēs Viņu par pasaules valstības valdnieku, kas pastāvēs mūžīgi.

Jēzus atsaucās uz Vecās Derības tekstiem, kuros pravieši runāja par tiesu, kas paredz pagānu valstību krišanu (Is 13, 9-10; 34,4; Ez 32,7-8; Jl 2,10.31; Am 8,9). Lielās debesu ķermeņu kustības uzsver Dieva varenību un tiesas bargumu, kas sakustinās ne tikai pasaules sabiedrības, bet arī cilvēku iekšējo pasauli. Jēzus atnākšanas mērķis nebūs dabas likumu sakustināšana, bet cilvēka, kas tika radīts pēc Dieva tēla un līdzības, uzrunāšana. Dabas ietekmēšana būtu pārāk triviāla, bet cilvēka prāta un brīvās gribas uzrunāšana daudz sarežģītāks uzdevums. Jēzus nevēlas mūs iedvesmot, lai mēs gleznotu pastarā dienas gleznas vai rakstītu futūristiskas grāmatas, Viņš nerunā tik daudz par pasaules beigām, bet par pasaules vēstures jēgu. 

Bieži ikdienas dzīve spēcīgi mums atgādina, ka ļaunais ņem virsroku, bet labais zaudē. Ja kristietis uz katru notikumu skatās ļoti šauri un neredz plašāku perspektīvu, viņš zaudē cerību. Kungs vēlas mums pateikt, ka spēks, kas ir Viņa krusta notikumā visā pilnībā atklāsies laiku beigās. Marka Evaņģēlija 13. nodaļas pirmajā daļā mēs lasām, ka ticīgie sastaps savā ceļā viltus mesijas un praviešus, vajāšanas un konfliktus. Šādu notikumu ēnā Kristus māceklis var apjukt un vilties, un sākt šaubīties, vai Kristus krusts ir tik spēcīgs. Var pat likties, ka Jēzus ieteikumi no šīs pašas nodaļas ir ironiski un nereāli: “nebīstieties” (13,7), “lūdzieties” (13, 18) u.tml. Ticība ir atslēga, lai izprastu šo 13. nodaļu, lai zinātu kam “neticēt” (13,21) un ko “ievērot” (12,23). Vispirms ir jāiepazīst Kristus persona, jātic Viņam, lai varētu pateikt, kam es neticu un no kā izvairīties, lai savu skatienu vērstu uz Viņu un nevis uz viltus ziņām. 

Jēzus atnākšana godībā nozīmēs jaunas radības laiku un būtiski būs, lai pasaule kopā ar cilvēku saglabātos, lai Kungs to varētu pārmainīt. Pravieši daudzkārt runāja par jauno zemi un jaunām debesīm, un šo domu uzsvēra arī Jaunās Derības autori (Mt 19,29; Apd 3,20-21; Rom 8,19; Atkl 21, 1.5). Lai saglabātu šo pasauli ir jāsāk ar savas mazās pasaules saglabāšanu un atklāšanu patiesības gaismā. Dievs neprasa no mums kļūt par pasaules notikumu un dabas katastrofu atšifrēšanas “praviešiem’’, bet ļoti nopietni aicina rūpēties par garīgo modrību, kas ļauj mums sagaidīt Kristu tad, kad Viņš atnāks. Pasaules vēsture un arī mūsu dzīves ritējums ir kā liela un dziļa kosmiska drāma, un tieši Kungs dod mums spēku, lai ietu ticības ceļu, kas novedīs mūs uz satikšanos ar Jēzus Kristu. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Mk 12, 38-44, svētdiena XXXII, B

Mk 12, 38-44

11. novembra svētdienā, kad arī pieminam Latvijas brīvības cīnītājus, Evaņģēlijs mums parāda kā ir jāmīl un jāuzticas Dievam. Šīs svētdienas fragmentā varam iepazīt divas nostājas: no vienas puses ir tie, kas no visas sirds mīl sevi un visu (arī Dieva vārdu) izmanto sava statusa celšanai; no otras puses ir viens cilvēks - atraitne, nemanāma, nabadzīga, pazemīga sieviete, kura atdod Dievam visu savu dzīvi. Iepriekšējās svētdienās mēs lasījām par bagāto cilvēku, kurš nevēlējās atteikties no mantas, bet pretstatā viņam iepazināmies ar Bartimeju, kurš nometa savu mēteli, lai sekotu Jēzum, un šosvētdien mēs varam dziļāk iepazīt kādas ir sirds kustības patiesam Kunga sekotājam. Atraitnes vienkāršā ticības nostāja ir kā pretstats mācekļiem vai jūdu tautas elitei un ir ļoti pamācoša: viņi meklēja personisko labumu, bet bez jebkādām atrunām īstenoja Jēzus mācību par māceklību (Mk 8,35-37; 10,45). Līdzīgi kā citi mazie Marka Evaņģēlija ticības varoņi, atraitne arī ir kā piemērs un ticības modelis. 

Šajā fragmentā mēs dzirdam Jēzus pēdējo runu pirms kopbūšanas ar mācekļiem un arestēšanu; īsi pirms līdzības par vīģes koku (13,28) un pirms tam, kad Kungs apstrīdēja svētnīcas kalpus un tādā veidā pašu svētnīcu. Svētnīca nebija tikai tautas reliģiskais centrs, bet arī Jeruzālemes saimnieciskais balsts. Svētceļnieki devās uz svētnīcu lūgties, salikt upuris un maksāja desmito tiesu; svētnīca bija kā tautas dārgumu krātuve, kur uzglabājās bagātnieku manta un kur tā tika slēpta no laupītājiem (2 Mak 3,6-28). Rakstu mācītāji un atraitne ir kā divi nesaderīgi tēli, kas izslēdz viens otru un normālos apstākļos nekur nesatiktos, vienīgi svētnīcā. Jēzus brīdināja cilvēkus par Rakstu zinātājiem un pieminēja sešus raksturīgus uzvedības modeļus sākot no vēlmes iegūt sabiedrisko atzinību līdz manipulācijām ar varu. 

Pretstatā bagātajiem un viņu depozītiem svētnīcā atnāca kāda nabadzīga atraitne, kura deva divas vara monētas, divas artavas. Viņa iemeta mazāko naudas vienību, kas bija apgrozībā, sešdesmit četras artavas bija viens denārs jeb dienas alga. Tas bija viss viņas uzturs vai dzīve (bios) (Mk 12, 44). Vārdu bios var tulkot divējādi un tā nav nejaušība, jo atsakoties no uztura viņa neizbēgami ietekmēja arī savu dzīvi. Atraitne arī ir traģisks tēls, jo savā dievbijībā palika nabadzībā un šajā kontekstā viņa ir pēdējais liecinieks pret svētnīcu, “slepkavu bedri” (11, 17). Atraitnes klātbūtne atsedza un saasināja pretmetus un liekulību, kas bija sastopama reliģiskajā praksē. Pretmeti ir krasi starp Rakstu zinātājiem un nabadzīgo atraitni: dižmanīga elites dievbijība un egocentrisms, un atraitnes sirsnīgā un dāsnā uzticībā Kungam. 

Tie, kas nepieņem valstības vērtības ir tie, ka savu glābiņu ir atraduši ietekmes un bagātības valstībā, kurā ārējais ir šķietami tīkams, bet tas ir virspusējs un ātri cilvēkus iztukšo. Rakstu mācītājiem bija iespēja manipulēt ar bezpalīdzīgiem cilvēkiem un izspiest no viņiem pēdējo grasi, tomēr nenojauta, ka tieši šajā ārējajā nabadzībā var rasties patiesas ticības izpausmes. Nabadzīgā atraitne iepazina dzīvo Dievu un labprāt savā vienkāršībā atdeva Dzīvajam savus dzīvības uzturlīdzekļus. Savā ziņā šī atraitne ir kā lieciniece nākamajiem Golgātas notikumiem, kad Jēzus atdos sevi visu par mums. 

Šī atraitne parāda, ka ir iespēja savā trūkumā, vientulība, garīgo ideju vienkāršībā un trauslumā Kungam dāvāt lielas lietas. Vēl vienu tādu sievieti var iepazīt Marka Evaņģēlija tekstā nedaudz tālāk (14,3), kura sasita un izlēja uz Jēzus galvas dārgu smaržzāļu trauka saturu. Evaņģēlists izmanto sieviešu tēlus, lai parādītu paraugmodeļus, no kuriem mācekļiem jāņem piemērs! Sieviete ir ierasts tēls, lai parādītu lielu mīlestību pret Dievu. Šajā svētdienā paraugsieviete ir atraitne, kura atdeva savu iztiku un Dieva acīs viņas sirds nostāja bija patiesa. Bagātie upurēja no savas pārpilnības, bet viņiem grūti bija upurēt savu pārpilnību. Nabadzīgā atraitne upurēja savu visu jeb savu mazo gandrīz neko. Viņa pilnībā uzticējās Kungam. 

Jāievēro, ka Jēzus atzinīgi vērtēja tos, kuri meklēja Dievu dēļ Viņa paša un nevis, lai gūtu kādu labumu. Dāvanas, kas cilvēku acīs ir necilas, Dieva acīs kļūst nenovērtējamas. Jeruzālemes templi būvēja četrdesmit sešus gadus (Jņ 2,20) ar lieliem akmeņiem (Mk 13,1), tomēr Jēzus solīja to uzcelt trijās dienās (15,29). Jēzus runāja par savu miesu. Mēs esam Viņa miesas locekļi (Kol 1,18) un varam droši dāvāt savus dzīves mazos būvmateriālus, lai Kungs veidotu mūsu un Baznīcas dzīvi saskaņā ar savu gribu. Jēzus bija ļoti rūpīgs cilvēku un viņu iekšējās pasaules vērotājs. Kungs redzēja, ka nav saistība starp dāvanas lielumu un ticību. Viņš nevēroja cilvēkus ziņkārības dēļ, bet bija liels Cilvēkmīlētājs un ar interesi uzlūkoja katru personu un turpina vērot mūsu mazās sirdis, lai mūs padarītu bagātus ar savu žēlastību un lai mēs nebaidītos iet pie Viņa altāra. 

br. Jānis Savickis OFMCap