Lk 21, 25-28.34-36
Pirmā adventa svētdiena ik gadus ļoti izteiksmīgi atgādina par pastarā dienu. Šīs svētdienas Evaņģēlija lasījums sastāv no divām daļām: pirmajā dzirdam pastarā vēsti, bet otrā aicinājumu uz modrību. Evaņģēlists Lūkas rakstot par šiem beigu notikumiem vēlas īpaši uzsvērt gaidīšanas, nomoda un drosmes aspektu dažādu grūtību priekšā, tomēr nekad ticīgais nevar aizmirst, ka pasaules un katra cilvēka dzīve ir Dieva gādīgā skatiena ietverta. Jebkāda pārmērīga nodošanās laicīgām rūpēm vai slēpšanās no realitātes (ēšana, dzeršana...) cilvēku padara smagnēju un nespējīgu domāt par Kunga atnākšanu. Advents ir laiks, lai vairs nebēgtu no realitātes un nākotnes neskaidrībām, bet ieticētu Kunga klātbūtnei savā un pasaules vēsturē.
Jēzus apokaliptiskā runa Evaņģēlijā atrodas Viņa mācības pašās beigās un īsi pirms ciešanu notikumiem. Šajā brīdī Evaņģēlijā augstāko pakāpi sasniedza mācība par valstību, kas izsauca nedraudzīgu attieksmi pret Kungu, un daudzus jautājumus un grūtības no mācekļu puses, kā arī ir kā pēdējais posms Jēzus mācībā pirms Viņa nāves un augšāmcelšanās notikumiem. Šāda Jēzus mācība nav nejauša, jo ar pastarā runu Jēzus vēlējās iepazīstināt savus mācekļus pirms savas krusta nāves, lai viņi spētu saglabāt ticību pasaules naidīguma priekšā. Krusta zīme rāda ceļu visai dzīvei, kurā Dievs nepārtraukti nāk mums pretī ar savu žēlsirdīgo sirdi, lai mūs glābtu un padarītu par saviem bērniem.
Evaņģēlija fragments sākas ar tēliem, kas spēcīgi iedarbojas uz iztēli un šie apokaliptiskie tēli atvieglo Jēzus vēsts ierakstīšanos atmiņā un sirdī. Pirmajā fragmenta daļā Jēzus runāja par kosmiskām zīmēm, kas parādīsies Cilvēka Dēla atnākšanas laikā un cilvēku bailēm šo notikumu priekšā. Saule, mēness un zvaigznes jeb debesu sakustēšanās Vecās Derības pravietojumos norāda uz pagānu valstu iznīcināšanu (Is 13, 9-10; Ez 32, 7; Jl 2, 10.31). Kad nāks Cilvēka Dēls, Viņš piepildīs pravietojumu (Dn 7, 13-14), kad tiesas dienā tiks iedibināta Dieva valdīšana un tiks sagrauts viss, kas cilvēku piepilda ar tukšībām.
Nākotnes katastrofu priekšā mācekļiem jāstiprinās cerībā. Visi citi šo notikumu priekšā dzīvos neizpratnē un bailēs. Kad visas aprakstītās lietas notiks, Kunga mācekļi pacels savas galvas, šāda rīcība ir prieka simbols, jo viņu pestīšana tuvosies. Otrajā fragmentā, Kungs brīdināja savus mācekļus, lai vienmēr tie ir gatavi beigām. Kaut arī ticīgie var novērot dažādas laika zīmes, viņi arī var sapīties ar ikdienas dzīves notikumiem. Nejūtīgas sirds darbības programma ir attēlota līdzībā par neprātīgo bagātnieku, kurš atpūtās, ēda, dzēra un līksmoja (Lk 12, 14-21) un nebija gatavs atskaitīties par savu dzīvību, bet tikai par sakrātajiem labumiem.
Jēzus šajā lasījumā ir kā vienīgais taisnīgais uz kuru mums jāvērš mūsu acis un pie kura mums ir jāiet visas savas dzīves laikā. Katrs dzīves brīdis ir iespēju un žēlastības laiks; katrā brīdī var darīt labu vai ļaunu. Šīs svētdienas Evaņģēlijs ļoti spēcīgi un pārliecinoši atgādina par laika nozīmi ticības dzīvē un veidu kā jāpieņem laiks - laika šodiena un laika beigu mērķis. Pirmā adventa svētdiena aicina skatīties uz priekšu, uz Kristus otrreizējo atnākšanu. Kristus piedzimšana un otrreizējā atnākšana ir jāuzlūko kā viens notikums, jo saskaņā ar Rakstiem beigu laiki iesākās ar Jēzus Kristus iemiesošanos, kad Dievs sevi izteica vispilnīgāk (Ebr 1, 1-3). Tālākā vēsture lielā mērā saistīta ar to, vai cilvēks klausīsies vai arī neklausīsies Jēzu Kristu. Laiks starp Kristus piedzimšanu un pēdējo tiesu mums ir dots kā žēlastības laiks, neskaidri ilga, tomēr nopietns un Dieva mīlestības pilns.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru