Jņ 18, 33b-37
Mūsu Kunga Jēzus Kristus Vispasaules Karaļa svētkos Evaņģēlija fragments vērš mūsu uzmanību uz Jēzu Kristu kā karali, kurš ir brīvs cilvēku radīto struktūru priekšā. Kungs ir patiesības karalis, kurš nes svabadību un satricina lepnību, iedomību un egoismu. Jēzus ar savu stāju parāda kāds ir patiess un brīvs cilvēks, un kādam jābūt katram cilvēkam, kurš ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības: “Lūk, kāds Cilvēks!” (Jņ 19,5). Jāņa Evaņģēlijā Jēzus ciešanas vienlaicīgi ir Viņa godības stunda. Evaņģēlists izmanto neizpratnes un dažādu nozīmes līmeņu valodu. Vienu trešdaļu no ciešanu apraksta aizņem aina, kurā Jēzu nopratina Pilāts (18, 28-19,16). Tā ir ciešanu apraksta centrālā aina. Šajā svētdienā lasām tikai nelielu daļu no šī fragmenta.
Jūdi atnāca pie Pilāta un lika viņam notiesāt Jēzu uz nāvi, jo Viņš sevi saucot par karali. Tieši tāpēc Pilāts jautāja: “Vai Tu esi jūdu Ķēniņš?” (18,33) un tādā veidā vēlējās Jēzum pateikt, ka orientējas apsūdzībās un ka Viņam nav nekas slēpjams. Romas varu interesēja tikai šis jautājums, jo reliģiskajos jautājumos viņi neiejaucās. Šajā fragmentā trīs reizes tiek lietots vārds “ķēniņš” (basileus) un trīs reizes “valstība” (basileia). Pilāts vārdu “karalis” uztvēra politiski. Pats Jēzus nelietoja šo vārdu, pat tad, kad tauta gribēja Viņu pasludināt par karali, Viņš aizgāja projām no viņiem. No vienas puses Evaņģēlijs norāda, ka Jēzus šo vārdu nepieņēma, bet no otras - neatmeta. Evaņģēlija tekstā evaņģēlists lasītāju sagatavo šai tēmai un norāda, ka cilvēki uztvēra Jēzu kā ķēniņu (1,49; 6,15; 12,13-14), tikai vēl nebija skaidrs kāds ķēniņš Viņš būs un tikai tagad noskaidrosies.
Pastāvēja būtiska atšķirība starp pagānu un jūdu izpratni, kas ir karalis; jūdiem karalis bija Dievs. Jūdi bija pretrunu pilni, jo īpaši tāpēc, ka šajā epizodē atzina Romas imperatora varu un šī epizode jau robežojās ar elkdievību. Jēzus Pilātam vēlējās paskaidrot, ka Viņa valstība nav jāuzlūko kā politiska vienība. Sākumā Kungs paskaidroja, ka Viņa valstība nenāk no šīs pasaules. Jēzus bija cits karalis! Jēzum svarīgi bija nodot šo vēsti, ka Viņš ir cits karalis! Pasaules valdnieki izmanto varu vai arī tiem tās pietrūkt, spēj uzspiest savu gribu un paklausību, ieviest savu kārtību, režīmu un cenšas to noturēt. Vārds “valstība” arī Jēzus mācībā nebija politisks. “Valstības” pastāvēšana paredz kaut kādu cilvēku saišu pastāvēšanu, cilvēku kopumu, kuri spēj atzīt, ka cilvēks viens pats nevar eksistēt. Kungs vēlējās šo vārdu piepildīt ar daudz dziļāku jēgu, kurā centrālā vieta būtu Dievam un nevis cilvēku varas ambīcijām.
Evaņģēlists parāda, ka Jēzus izvairās no “ķēniņa” titula, bet pats cenšas parādīt Jēzu kā “ķēniņu”. Tāds ir apustuļa Jāņa dziļais teoloģiskais rakstīšanas stils. Jēzus šajā fragmentā ir parādīt ļoti pretrunīgi, kā uzveikts un uzvarētājs, atklāts un izsmiets. Jēzus ir apsūdzēt, tomēr īstenībā apsūdzētājs un tiesnesis. Pretinieki runā patiesību, kuru paši nepazīst un apkaro. Evaņģēlija lasītājs redzot šos paradoksus iepazīst patiesību par Jēzu. Kungs neieradās valdīt pār tautām un zemēm vai paplašināt savas ietekmes sfēras, bet atbrīvot cilvēkus no grēka verdzības un vēlas samierināt visus ar Dievu.
Visa Jēzus dzīve bija kā liecība par Dieva mīlestību pret cilvēku, kas savu pilnību sasniedza krusta nāvē. Krusts ir kā “tronis” uz kura īstenojas Dieva mīlestības valdīšanas augstākais punkts, kurā “šīs pasaules valdnieks tiks izmests ārā” (Jņ 12,31) un iedibināta Dieva valstība, kas ir atvērta uz katru cilvēku, kurš bez piederības un jēgas klaiņo pa pasauli. Šī valstība pilnībā atklāsies laiku beigās, kad Dievs valdīs skaidri un nepārprotami. Kungs aicina sekot savam piemēram un nevaldīt un nedominēt pār citiem cilvēkiem, bet atklāt katrā Tēva bērnus, brāļus un māsas. Egoisma robežu iezīmēšana un raizes par savu “es” apdraudējumu ir raksturīga tiem, kas cīnās par varu, kontroli un dzīvo bailēs un nav brīvi, bet Kungs izvēlas krusta godību, mīlestību līdz pat nāvei, lai liecinātu par Dieva valstību.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru