Lapas

1.28.2020

Lk 2,22-40, Kunga prezentācijas svētki

Lk 2,22-40

Šogad Kunga prezentācijas svētki iekrīt svētdienā. Kāpēc šīs datums un diena ir tik svarīgi? Tieši šajā dienā paiet četrdesmit dienas kopš Jēzus piedzimšanas. Saskaņā ar Izraela tradīciju un Levītu grāmatas priekšrakstiem (12. nodaļa) Marija un Jāzeps četrdesmitajā dienā nesa Jēzu “Kunga priekšā” (Lk 2,22) uz Jeruzalemes svētnīcu. Likums prasīja mātei, kura tika uzskatīta par rituāli “nešķīstu” četrdesmit dienas nepieskārties svētiem priekšmetiem un tuvoties svētnīcai. Astotajā dienā zēns tika apgraizīts, un pēc tam trīsdesmit trīs dienas māte vēl pavadot mājās. Pēc tam bija jādodas salikt šķīstīšanas upuris. Jāņem vērā, ka šī nešķīstība nebija saistīta ar morāliem pārkāpumiem vai grēku. To varēja paveikt tikai Jeruzalemē. Šī šķīstīšanās attiecās uz Mariju un nevis bērnu. 

Likums arī prasīja, ka vajag atpirkt pirmdzimto, jo visas pirmdzimtās radības tika uztvertas kā Dievam veltītas (Izc 13,13; Sk 18,15-16). Likums neprasīja bērna klātbūtni svētnīcā, bet svētā ģimene atveda uz Jeruzalemi arī Jēzu. Evaņģēlists Lūkas ir vienīgais, kas rakstīja par šo Jēzus dzīves notikumu un tas mums ir jāuzlūko saistībā ar mūsu ticību, ka Jēzus tika krustā sists un augšāmcēlās. Kungs ir “gaisma visām tautām” (Is 42,6; 49,6), kurš nesīs pestīšanas gaismu visiem cilvēkiem. 

Simeons un Anna pārstāvēja to, kas ir vislabākais Izraela ticībā. Simeons bija “taisnīgs un dievbijīgs, un viņš gaidīja Izraeļa iepriecināšanu; un Svētais Gars bija viņā” (Lk 2,25). Anna savukārt “neatkāpās no svētnīcas, bet gavēdama un lūgdama naktīm un dienām, kalpoja Dievam” (Lk 2,37). Pieņemot Jēzu viņi apsveica Izraela cerību piepildīšanos. Evaņģēlists Lūkas tādā veidā vēlējās uzsvērt to, ka ir sākusies pāreja no Vecās Derības uz Jauno un viņi kļuva par šī procesa sākuma lieciniekiem. 

Lūkas aprakstot kā Jēzus ģimene pilda visas Vecās Derības Likuma prasības, parāda, ka Jēzus bija paklausīgs viņiem. Viņa vecāki klausīja Kungam un svētnīcā sastapa divus lieciniekus, autentiskus jūdaisma pārstāvjus, kas apstiprināja, ka Jēzus ir mesija. Simeonu var raksturot kā to, kas skatījās nākotnē, uz mesiānistiska laikmeta garīgajām izpausmēm. Tas, ka pār viņu bija Svētais Gars atgādina Vecās Derības vīrus, praviešus, pār kuriem nāca Kunga Gars. Anna tiek atainota kā praviete ar saviem radurakstiem, kaut arī Asera cilts bija maznozīmīga, tomēr viņa bija patiesa izraeliete un šāda ticības liecība bija autentiska. Vecajā Derībā ir pieminētas vairākas sievietes pravietes: Mirjama (Izc 15,20), Debora (Ties 4,4), Hulda (2 Ķēn 22,14); tādas mēs sastopam arī Jaunajā Derībā (Apd 21,9). Viņas skaidroja Dieva gribu tautai. Kaut ko līdzīgu pieredzēja tie, kas dzirdēja Annas vārdus par Jēzu. 

Šajā svētdienā Baznīca mūs iepazīstina ar cilvēkiem, kuru nobriedušā ticība dzīvā veidā apvienojas ar dzīves pieredzi. Tie bija cilvēki, kuri aktīvi piedalījās Izraela dzīvē un pārstāvēja dažādas paaudzes. Šajā svētnīcas ainā viņus vienoja svarīgi tautas dzīves rituāli, tradīcijas un dievbijības formas. Tas, kas izskanēja šajā notikumā visspēcīgāk bija vārdi: “Gaismu pagānu apgaismošanai un Tavas Izraēļa tautas godu” (Lk 2,32). Svētnīcas daļā, kurā pagāni nedrīkstēja ienākt tas izklausījās dīvaini un nevietā. Tomēr tā ir Evaņģēlija prieka vēsts. 

Jeruzalemes svētnīca bija vieta, kurā Vecās Derības laikā atradās Kunga godība un klātbūtne, kur Viņu pielūdza. No vēlākās Jēzus dzīves zinām par Viņa kritisko attieksmi pret svētnīcu, un kas ir svarīgi, Jaunajā Derībā pats Jēzus ir jaunā svētnīca (Jņ 2,22). Jaunā Dieva svētnīca ir Jēzus mistiskā miesa, kas nestāv pārakmeņojusies uz vietas, bet pieaug. Apustulis Pāvils uzsvēra, ka tie, kas pieņem kristību, kļūst par Kristus mistiskās miesas locekļiem, dzīviem akmeņiem un katrs kļūst par Svētā Gara svētnīcu (1 Kor 3,16). Caur Garu Kristus dzīvo mūsos un mēs tiekam upurēti, un prezentēti paši savā miesas svētnīcā, garīgā pielūgsmē Dievam (Rom 12,1).

Dievs jau Vecajā Derībā teica: “‘Redzi, es sūtīšu vēstnesi, tas sataisīs ceļu manā priekšā. Un pēkšņi nāks uz savu namu Kungs, kuru jūs meklējat un derības vēstnesis, kuru jūs kārojat. Redzi, viņš nāk!’ saka Pulku Kungs” (Mal 3,1). Izrādījās, ka Kungs bija ieradies, bet ne uz palikšanu svētnīcā, un pat ne tikai pie savas tautas, bet pie visas pasaules ļaudīm. Kungs joprojām darbojas saskaņā ar savu pārsteidzošo loģiku, lai sasniegtu pagānus visās pasaules malās, mums apkārt un to pagānisko tumsu, kas veiksmīgi slēpjas mūsos. Kunga darbību mūsdienās varam pieņemt ar tādu ticību kāda bija šajā Kunga prezentācijas ainā Marijai, Jāzepam, Simeonam un Annai: nobriedusi, izturēta, atvērta, patiesa, pazemīga, cerības pilna un Svētā Gara vadīta. Ja mēs nesadzirdām šo vēsti, ka Kungs ir nācis pie visiem cilvēkiem, tad mēs paliekam tikai likuma un ieražu sienās, un neatpazīstam Kungu, kurš mirst ārpus Jeruzalemes sienām par visas pasaules grēkiem. 

br. Jānis Savickis OFMCap

1.21.2020

Mt 4, 12-23, svētdiena III, A

Mt 4, 12-23

26. janvāra svētdienas Evaņģēlijā lasām kā Jēzus uzsāka savu publisko darbību izejot no savas dzimtās Nācaretes un devās uz Zabulonas un Neftalima robežām. Kāpēc tieši šis reģions ir pirmais uz kurieni devās Jēzus. Tas bija simbolisks solis. Pirmkārt, Viņš piepildīja Isaja pravietojumu, ka “nākamajos” laikos Kungs “dos dodu” (Is 8,23) šai zemei. Šo teritoriju ķēniņš Ahazs (8. gs. pirms Kr.), kurš negribēja paļauties uz Dievu, bet palīdzību meklēja pie pagāniem, atdeva asīriešiem (2 Ķēn 15,29). No šī laika šī zeme tika uztverta kā pagāniska, tāla no Kunga. Galileja bija reģions, kas ģeogrāfiski un administratīvi nepiederēja Jūdejai un tajā dzīvoja mazāk jūdu nekā dienvidos. Jūdi uztvēra šeit dzīvojošos kā mazāk kulturālus un reliģiozus. Kā galilejietis, Jēzus Jeruzalemē tika uztverts kā svešinieks. Jēzus ar savu klātbūtni šai zemei apliecina, ka Kungs ir šeit dzīvojošiem iedzīvotājiem klātesošs. Šajā svētdienā Jēzus arī ierodas visu to vidū, kas klausās Kunga vārdu, lai viņus atbrīvotu no pagāniskā skatījuma paliekām un dāvātu savu klātbūtni. Atgriešanās ir cieši saistīta ar Jēzus tuvību.

Šīs svētdienas fragmenta pirmā daļā (Mt 4,12-17) uzsver trīs tēmas: Rakstu piepildīšanās (4,12-16); pagānu pestīšana (4,15) un Dieva valstības pasludināšana (4,17). Pēdējais aicinājums ir uzsvērts visvairāk, jo šeit atkārtojas vārdi no Jēzus kristību ainas, kurā Jānis Kristītājs sludināja: “Gandariet par grēkiem, jo debesvalstība tuvu!” (3,2). Jēzus šos vārdus atkārtoja. Viņa vārdi - “Gandariet par grēkiem, jo debesvalstība atnākusi!” (4,17) - ir kā izkārtne pār visu Jēzus kalpojumu. Kungs kā Jānis Kristītājs sludināja Dieva valstības tuvību. Mateja Evaņģēlijā Dieva valstība ir cieši saistīta ar eshatoloģiju jeb pastarā laika realitāti, kas jau tagad tiek veidota. Kristīgā nākotne nav tik ļoti saistīta ar nākotni kā tādu, bet Jēzu Kristu un mūsu nākotni ar Viņu jau šeit un tagad. 

Otrajā fragmenta daļā jāpievērš uzmanību Jēzus darbības sākumam un mācekļu aicināšanai. Šī daļa atgādina to kā pravietis Elijs aicināja darba laikā sev sekot Elīšu (1 Ķēn 19,19-21). Tikai atšķirība starp Vecās Derības notikumu un Jauno Derību ir tas, ka Elīša sākumā atvadījās no saviem vecākiem, bet Jēzus neļāva vilcināties. Jēzus radikālais aicinājums neatstāja laiku atvadīties (Mt 8, 21-22; 10, 35-37). Šeit redzamā aicinājuma skice attēlo māceklības ceļa būtību, kurā esam aicināti dzīvot paklausībā Kungam. Jēzus kā Mesija aicināja pamest savus ierasto dzīves gājumu, lai sekotu Viņam. Jāņem vērā, ka zvejnieki pelnīja vairāk nekā vidējais Galilejas iedzīvotājs, un tāpēc Jēkaba un Jāņa lēmumu nevar uztvert kā vēlmi pamest darbu, jo it kā nevarēja nopelnīt un viņi meklēt citu iztikas avotu no kādas bezizejas vai sliktas dzīve.

Kāpēc Jēzus devās uz Galileju? Tas bija cieši saistīts ar Jāņa Kristītāja ieslodzīšanu un Jēzum kā viņa misijas turpinātājam bija bīstami uzturēties dienvidos. Turklāt Jāņa arests ļāva Jēzum uzsākt savu darbību bez “konkurences”. Galileja bija Jēzus darbības vieta līdz brīdim, kad Viņš devās uz Jeruzalemi (Mt 21,1). Tā bija vieta, kur Jēzū Kristū piepildījās pravieša Isaja vārdi par šo apvidu: “tauta… redzēs varenu gaismu… tie priecāsies tavā priekšā” (Is 9,1-2). Tas attiecās gan uz jūdiem, gan arī uz pagāniem. Jēzus misija šeit izplatījās un uzplauka, bet Jeruzaleme kļuva par Viņa atmešanas un nāves vietu. Tā laika jūdu uztverē Galileja dzīvoja garīgajā tumsā tāpēc, ka tai nebija reliģiskā priekšroka kāda bija Jeruzalemes svētnīcai Jūdejā. Turklāt daudzi pagāni 2. gs. pirms Kr. piespiedu kārtā tika pievērsti jūdaismam un teritorijai apkārt atradās hellēnistiskas pilsētas. Tomēr, tur, kur tumsa bija visbiezākā, gaismai bija jāaust visspožāk.

Jēzus šīs svētdienas Evaņģēlija garajā un bagātīgajā fragmentā veica vairākas svarīgas darbības un viena no tām bija apmešanās vietas maiņa un mācekļu aicināšana. Konteksts kādā Jēzus to darīja varēja laikabiedriem likties ļoti neatbilstošs, jo tas notika nomalē, kur dzīvoja dažādu tautu un ticību cilvēki. Tas bija apgabals, kuru tradicionāli domājuši jūdi uzlūkoja ar lielu piesardzību, lai nekaitētu savai ticībai. Šādā cilvēku un reliģiju mistrojumā cilvēks varēju būt tālu no Dieva un jūdiem šī zeme bija bezmaz vai pagāniska. Tur mita tumsa un nāve, un noteikti ne gaisma. Tomēr šeit parādās pirmā svarīgā vēsts. Kungs izvēlas nomales un tur ienes gaismu, sludina valstību un satiek cilvēkus tur, kur cilvēku skatījumā Dievs nav jāsatiek. Iet tur, kur Dievam nevajadzētu būt bija vienkārši laika izšķiešana. Tomēr Kungs domāja savādāk. Tā ir šīs svētdienas Evaņģēlija vēsts, ka Kungs cilvēkus un savus mācekļus atrod visdažādākajās dzīves situācijās un kontekstos. Mūsu, ticīgo, aicinājums ir ieticēt šai Kunga darbībai un atpazīt to, ka Viņš ir mums līdzās mūsu ikdienā, tumsā, krustā, rutīnā un vēlas mums dot savu klātbūtnes gaismu. Dieva klātbūtne mums līdzās ir katras dienas īstenais, neatkārtojamais, atbilstošais un nepieciešamais jaunums, kuru mums jāmācas atklāt un atpazīt.

br. Jānis Savickis OFMCap

1.14.2020

Jņ 1, 29-34, svētdiena II, A

Jņ 1, 29-34

19. janvāra svētdiena Baznīca iesāk parasto liturģisko gadu, kurā laikā mēs iepazīsimies ar Mateja Evaņģēlija fragmentiem, kas ievedīs mūs svarīgos Jēzus Kristus dzīves noslēpumos. Nākamās divas svētdienas turpināsies Kunga atklāšanās motīvu, kuru svinējām Kristus piedzimšanas svētku laikā. 19. janvārī esam aicināti atgriezties pie Jēzus kristības ainas, bet 26. janvārī pievērsties pirmo mācekļu aicināšanai. Interesanti, ka 19. janvāra svētdienā Baznīca Mateja gadā kā izņēmumu mums piedāvā Jāņa Evaņģēliju. Šīs svētdienas Evaņģēlija fragmenta centrā ir Dieva Jēra ideja. Jānis Kristītājs tādā veidā mūs iepazīstina ar Jēzu. Brīdī, kad Jēzus uzsāka savu publisko darbību, Viņš tiek nosaukts par upurjēru. Evaņģēlijā nelasām nekādu tuvāku paskaidrojumu, ko tas nozīmē, īpaši jau tāpēc, ka šis jēdziens parādās tikai šajā Rakstu vietā (Jņ 1, 29.36). Tomēr mēs kā lasītāji zinām tālāko Jēzus dzīves gaitu un Evaņģēliju, kurā Viņš mirst un augšāmceļas. Tādā veidā jau pašā Evaņģēlija sākumā mēs gaidām Kunga Pashu.

“Dieva Jēra” jēdzienu gadsimtu gaitā Bībeles pētnieki ir saistījuši ar četrām tēmām: pastardienas jeb apokaliptiskais jērs (Atkl), Isaja grāmatā pieminētais jērs (Is 53,7), Pasha un upurjērs. Jaunajā Derībā jēram ir trīs svarīgas nozīmes. Pirmkārt, Jāņa Atklāsmes grāmatā jērs ir parādīt kā rāms un neaizsargāts, kurš pārsteidzošā veidā pakļauj un uzvar ļauno varu: “Tie karos ar Jēru, bet Jērs tos uzvarēs, jo Viņš ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš; un tie, kas ar Viņu, ir aicinātie, izredzētie un uzticīgie” (Atkl 17,14). 

Otrkārt, Cietošais Kalps, kurš kā “jērs uz kaušanu novests” (Is 53,7), nes mūsu vājības un tiek mūsu dēļ satriekts (Jņ 12,38). Aramiešu valodā, kurā runāja tā laika jūdi, vārdi “bērns”, “dēls”, “kalps” un “jērs” tika izteikti ar vienu vārdu “talyā”. Kad Jānis Kristītājs teica: “Lūk, Dieva Jērs, kas dedē pasaules grēku [viensk.]“ (Jņ 1,29), tad aramiešu valodā runājošie klausītāji un pirmie kristieši varēja šajos vārdos dzirdēt “Dieva bērns”, “Dieva dēls”, “Dieva kalps” vai “Dieva jērs”. Aramiešu valodai bija nepieciešams tikai viens vārds, lai izteiktu tik daudz patiesību par Jēzu, bet grieķiski runājošie kristieši un Evaņģēlisti Svētā Gara vadīti katrā vietā lietoja vārdu atbilstoši kontekstam un notikuma jēgai. Evaņģēlists Jānis šajā vietā uzsvēra “Dieva jēra” nozīmi, un tādā veidā parāda vienu ļoti svarīgu Kunga identitātes elementu, kurš tika saukts par kalpu (Is 49,6) un mūsu dēļ mira.

Treškārt, Jēzus nāve pie krusta atgādina Pashas jēra nokaušanu (Jņ 19,31.34.36). Jēzum nelauza kaulus tieši tāpat kā vajadzēja rīkoties ar jēru, kuru nokāva Pashas svētku vajadzībām un kuram kaulus nelauza (Izc 12,46; Jņ 19,36). Kā redzam, tad jēra simbols Rakstos uzreiz mums norāda uz Pashas jēru. Jāņem vērā, ka jūdaisma rituālos jēram nebija pārlūguma vai grēku dzēšanas loma kā mēs to uztveram kristietībā. Vecajā Derībā ar āža upurēšanu tika dzēsti tautas grēki (Lev 16). Kristieši saista jēru ļoti cieši ar Jēzus nāvi un Cietošo Kalpu no Isaja grāmatas (1 Kor 5,7; 1 Jņ 3,5). Saskaņā ar Vecās Derības Likumu jērs tika lietos vairāku svētku laikā kā upurdzīvnieks: Vasarsvētkos jeb Pirmo augļu svētkos (Sk 28,26-27), Būdiņu svētkos (Sukot) (Sk 29,12-15), Izlīguma dienā (Sk 29, 7-8) un Pashas svētkos (Izc 12, 3-11).

Pashas jēra (Izc 12) un Mesijas salīdzināšana ar jēru (Is 53,7) ļauj mums Jēzū ieraudzīt upuri, kurš mirst par pasaules grēku (Is 53,12). Kaut arī Vecajā Derībā jēra upurim nav grēku dzēšanas funkcija, iespējams, šajā vēsturiskajā laikā tāda izpratne izveidojās un īpaši tas attiecās uz Izceļošanas notikumu un tā laikā upurēto jēru. Izceļošanas grāmatā Pashas jērs, kura asinis sargāja Izraeli un kura gaļa tika ēsta liturģiskā mielastā (Izc 12,1-27), un par ko vēlāk pravietis Isajas runāja (Is 53,7-12), varēja tikt saistīta arī grēka atlaišanu.

Šāds skaidrojums, kas apvieno jēru un Kunga kalpu, ļauj mums izprast ko nozīmē “kas deldē pasaules grēku” (Jņ 1,29). Isajs par kalpu raksta, ka viņš “uzņēmās mūsu brūces” (Is 53,4) un “nesīs daudzu grēkus” (Is 53,12). Šo vārdu jēga ir tāda, ka Mesija uzņem un nes cilvēku ļaunumu, lai to izdzēstu. Tā ir viena no Dieva Jēra misijām, ka Viņš ir pilnīgs un dzīvs upuris, pārlūgums par cilvēku grēkiem un samierina cilvēkus ar Dievu. Dieva Jēra jēdzienā savienojās visas trīs augstāk aprakstītas nozīmes: pastardienas, pashālā un mesiānistiskā. Cietošais Kalps kā jērs (Is 53,7) ir uzticīgs Tēvam (Apd 8,32; 1 Pēt 18-19). Jēzus gāja uz nokaušanu pazemīgi un kā tas, kas nes daudzu grēkus. Visa Kunga darbība un misija ir ietverta šajos vārdos: “Jo es esmu nācis no debesīm ne tādēļ, lai izpildītu savu gribu, bet Tā gribu, kas mani sūtījis” (Jņ 6,38).

Kas ir šis pasaules grēks, kuru nes Jēzus? Grēks Jāņa Evaņģēlijā ir cilvēka problēma attiecībās ar Dievu, kas izpaužas arī cilvēku savstarpējās attiecībās. Grēks ir atsvešināšanas no Dieva un tam sekojošā neticība Jēzum, kuru Dievs ir sūtījis pasaulē. Tas ir galvenais pasaules grēks. Grēks šeit nav jāizprot kā Likuma pārkāpšana un konkrēta ikdienas morālā rīcība. Evaņģēlistam Jānim grēks tiek aiznests prom tad, kad parādās ticība. Grēks ir pretējs ticībai un izsauc drūmu un nāvējošu atsvešināšanos no Dieva. Ticība nodrošina dzīvdarošas attiecības ar Dievu. Jēzus nāve uz krusta noņem grēku, kad izsauc ticību tiem, kas netic. Cilvēks šī notikuma priekšā var ieticēt Dieva mīlestībai uz cilvēci, kura atklājas Jēzū Kristū. Krustā sistais Jērs noņem grēku, parādot dievišķo mīlestību, kas izsauc ticību. 

Evaņģēlists Jānis uzsvēra, ka Jēzus tika krustā sists tieši laikā, kad tika nokautas Pashas svētku jērs (Jņ 19,14). Jēzus nāves sasaiste ar Izceļošanas notikumiem parāda mums Jēzu kā to, kas izlej asinis par jaunu un lielu izceļošanu no grēku nebrīves. Liturģijā šos vārdus “Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus” mēs esam aicināti dziedāt, jo Viņš ir Dieva Jērs, Pestītājs un mēs esam tauta, kas uzsākam ceļu uz brīvību no grēka gūsta. Šajā brīdī Svētās Mises laikā priesteris uz altāra lauž Euharistisko maizi, Dieva Jēru. Šis brīdis pirmbaznīcā deva nosaukumu Svētajai Misei - Maizes laušana. Ticīgie šajā brīdī dzied savas dziesmu Dieva troņa priekšā (Atkl 5, 11-13) un pielūdz Jēru.

br. Jānis Savickis OFMCap

1.08.2020

Mt 3, 13-17, Kunga Kristīšanas svētki, A

Mt 3, 13-17

Kunga Kristību svētki noslēdz Kristus Piedzimšanas svētku laiku un ievada mūs parastajā liturģiskajā laikā. Kristus Piedzimšana, Kunga Atklāšanās tautām un Kristību notikums ir viens no svarīgākajiem noslēpumiem pestīšanas vēsturē. Starp Jēzus bērnību Nācaretē un Kristību notikumu Evaņģēliji klusē. Šajos svētkos Baznīca svin Kunga publiskās darbības sākumu. Jēzus atradās starp tiem, kas klausījās Jāni Kristītāju un nostājās viņa priekšā kā kristību kandidāts. Tikai evaņģēlists Matejs rakstīja par Jāņa pretošanos tam, ka Jēzus ir jākristī. Jānis atpazina Jēzu un Viņš neatbilda to cilvēku grupai, kuri gāja kristīties, jo šis rituāls norādīja uz grēku nožēlošanu. Ko Jēzum bija jānožēlo, ja Viņš nav grēkojis (2 Kor 5,21; Ebr 4,15; 7,26)? Kāpēc Viņš tika kristīts? Jēzus izvēle kristīties veidoja daļu no Viņa dzīves noslēpuma - Viņa pazemošanās. Tā bija Jēzus solidaritāte ar grēciniekiem (Ebr 2,17), ar viņu vainām un mēģinājumiem atrast ceļu pie Dieva. Jēzus izveidoja saiti starp debesīm un zemi. Ne velti debesis atvērās. Kristības bija pirmais lielais solis Jēzus grēku nešanas misijā. Dziļākā kristību jēga parādās tikai Jēzus zemes dzīves pašās beigās, Viņa nāves un augšāmcelšanās noslēpumā.

Ko tad Baznīca atceras Jēzus Kristību svētku dienā? Kristībām Jordānā Baznīcas tradīcijā un Evaņģēlija ir lielāka nozīme nekā Jēzus darbībai un biogrāfiskajiem datiem, jo norāda uz Viņa mesiānistisko statusu un sūtību. Pirmkārt, Jēzus atklāj sevi kā Kristu, Mesiju jeb latviski Svaidīto. Viņš netika svaidīts ar eļļu kā tas tika darīts karaļu un augsto priesteru gadījumā, bet ar Svēto Garu. Vienlaicīgi tiek atklāts ne tikai Dēls, bet arī Tēvs un Svētais Gars - visa Trīsvienība. Matejs uzsver īpaši grēku nešanas aspektu kristībās, bet galvenais iemesls Jēzus rīcībai bija paklausība Tēva gribai un plānam. Pestīšanas vēstures ietvaros kristības Jordānā ir sākums pasaules pestīšanas darbam, kurā evaņģēlisti norāda uz tālāko Jēzus dzīvi, un īpašā veidā norāda uz Lieldienām. Jēzus Kristībās piepildījās Vecās Derības pravietojumi, šķīstīšanās ilgas un norādījumi uz nākotni - Kunga ciešanas un augšāmcelšanās. Evaņģēlists Matejs savā stāstā par Jēzus Kristībām Jordānā īpaši vēlējās izcelt Izceļošanas simboliku. Evaņģēlists uzsvēra iziešanu caur Jordānas ūdeņiem kā piemiņu par pirmo Pashu, Vecās Derības brīvības ceļu. Kristības un Izceļošana savā starpā ir dziļi simboliski saistīti (1 Kor 10,1-2). 

Matejs raksta, ka “Pēc kristības Jēzus tūliņ izkāpa no ūdens” (Mt 3,16). Vārds “izkāpt” norāda arī uz iekāpšanu ūdenī. Tā ir iegremdēšanās un iziešanas darbība. Kristības simbolizē nāvi un augšāmcelšanos (Rom 6,1-11). Pāriešana pār Jordānu arī atsauc atmiņā Jozu, kurš pārveda tautu pār upi. “Pāriešana” bija vispārzināma metafora par Izraela atbrīvošanu (Is 63,10-64,8). Debesu atvēršanās un Svētā Gara nonākšana arī sasaistās kopā ar tautas lūgumu Kungam: “kaut tu pāršķeltu debesis un nonāktu zemē” (Is 63,19). Jēzus Kristību notikumā ir redzamas vairākas norādes uz pestīšanas vēstures notikumiem: nāve un augšāmcelšanās, pāreja pār Jordānas upi un tautas ieiešana Apsolītajā zemē. Svarīgi uzsvērt to, ka brīdī, kad Jēzus iznāca no ūdens, dzima jaunais Izraels!

Kas par to liecina? Svētais Gars “baloža veidā” (Mt 3,16) nolaidās pār Jēzu. Šī redzamā zīme tiek dažādi skaidrota, bet mūs interesē tas, kas balodis ir Izraela simbols (Ps 68,14; 74,19; Os 7,11) un jauna laikmeta sākums (Rad 8,11-12). Šajā kontekstā Svētais Gars pārstāv jauno, uzticīgo kopienu, kas pulcējas ap Mesiju. Svētais Gars šajā ainā tiek attēlot līdzīgi kā Radīšanas stāstā, kas “Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem” (Rad 1,2). Ne velti Matejs nelietoja vārdu Svētais Gars, bet Dieva Gars. Viņš vēlējās uzsvērt, ka top kaut kas jauns. Turklāt, Svētā Gara ienākšana bija svarīga arī tāpēc, ka daudzi vairs neticēja, ka Gars ir viņu laikos pieejams. Citi domāja, ka Gars ar savu spēku vairs tā nedarbojas kā praviešu dienās un savu darbību atsāks laiku beigās. Gars nāca par Jēzu un tas liecināja, ka ir iestājies mesiāniskais laiks un Viņš ir Gara nesējs.

Misija vienmēr nāk no augstienes, jo cilvēks pats no sevis to nevar uzsākt. Dievs vēlējās pietuvoties cilvēkiem, jo visu, ko Viņš radīja ir savstarpēji saistīts un nav sev pretējs. Vēstures problēma ir tā, ka grēcīgais cilvēks aizgriežas prom no debesīm. Tāda radības kārtība nebija paredzēta. Dievs nekad nav norobežojies no cilvēkiem, bet cilvēks to dara. Savā ziņā pastāv barjera starp cilvēku un Dievu, bet nepastāv barjeras starp Dievu un cilvēkiem. Jau Vecajā Derībā varam lasīt par to kā Dievs vēlas šo attālumu pakāpeniski samazināt noslēdzot derību ar Abrahamu (Rad 15) un Sinaja kalnā. Visi Dieva centieni satuvināties ar savu tautu īstenojās Jēzū Kristū un attālums tiek dzēsts. Katrs, kas ir pieņēmis kristības un atzīstas ticībā Kungam izmanto šo tiltu caur kuru mums ir pieeja pie Tēva un kurš dod mums jaunu dzīvi un jaunu dienu. Ar tādu gara stāju mēs esam aicināti uzsākt parasto liturģisko gadu, kurā varam iepazīt Jēzus darbus un vārdus, un kā tie attiecas uz mūsu dzīvi. 

br. Jānis Savickis OFMCap

1.04.2020

Jņ 1, 1-18, 2. svētdiena pēc Ziemassvētkiem, A

Jņ 1, 1-18

Visi četri evaņģēlisti savus darbus iesāk ar Jēzus personas ievietošanu vēsturiskā kontekstā, bet tikai apustulis Jānis paveica to daudz atšķirīgāk no citiem autoriem. Kunga Piedzimšanas svētku laikā īpaši lasām Mateja un Lūkasa Evaņģēlijus, kuros var iepazīties ar Kristus piedzimšanas notikumiem. Matejs iesāka savu Evaņģēliju ar Jēzus radurakstiem un Viņa saistību ar Dāvidu un Abrahamu, savukārt Lūkas Evaņģēliju iesāka ar veltījumu Teofīlam un Jāņa Kristītāja dzimšanas notikumiem. Marks uzreiz sāka rakstīt par Jēzus sludināšanu. Kaut gan visi šie Evaņģēliju sākumu ir dziļi teoloģiski, tomēr Jāņa Evaņģēlija sākums uz visa šī fona izceļas ar kaut ko pārlaicīgu un noslēpumainu: Dieva Dēls, mūžīgais Vārds kļuvis cilvēks un iemājojis mūsu vidū.

Jāņa Evaņģēlija pašā ievaddaļā (Prologā) mēs lasām par Vārdu un tā nozīmi. Šis Evaņģēlija sākums ir kā atslēga, lai saprastu visu tālāko evaņģēlista ieceri. Prologs satur galvenās Evaņģēlija tēmas, kuras tālākā gaitā autors attīstīs: “dzīvība” un “gaisma” (Jņ 1,4), “tumsa” (1,5), “liecība” (1,7), “pasaule” (1,9), “Dēls”, “Tēvs”, “godība” un “patiesība ”(1,14). “Vārds” (1,1) un “žēlastība” (1,14) kā dziļi teoloģiski jēdzieni tiek lietoti tikai šeit, bet citviet Evaņģēlijā “vārds” netiek izmantot, lai apzīmētu Jēzus Kristus dievišķību.

Vārds jeb grieķiski logos ir ticis dažādi skaidrots un īpaši vēstures gaitā daudziem autoriem ir bijusi vēlme sasaistīt logos ar tā grieķisko izpratni un filozofiju, tomēr, lai izprastu par ko Jānis rakstīja ir jāiepazīst Bībele un Izraela pasaules skatījums. Bibliskajā tradīcijā Dievs vārdu varenā veidā izsaka saistās ar radības sākumu (Rad 1,3; Ps 33,6; Gudr 9,1), gudrību kā Dieva pavadoni (Sak 8,23; Sīr 24,9), amatnieks, kas strādāja līdzas Dievam pasaules radīšanas darbā (Sak 8,30; Gudr 7,22) un dzīvības avots pasaulē (Sak 8,35). Sakāmvārdu grāmatā var atrast domas par Dieva darbību Gudrības Vārdā (Sak 8) vai arī Gudrības grāmatā (Sālamana gudrības grāmata) par Vārdu kā Dieva pestīšanas personificētu “instrumentu”, kurš “no ķēnišķā troņa lejup lecot” Pashas naktī sodīja ēģiptiešus (Gudr 18,14-16). 

Jānis visas šīs bibliskās tradīcijas ir savilcis kopā pilnīgā jaunā izpratnē par Vārdu: Dieva Vārds nav kāds neskaidrs vai abstrakts jēdziens, bet dievišķa Persona, Dieva Vārds (Atkl 19,13). Vārds, kas iepriekš bija kā radīšanas starpnieks, tagad atklājas kā pestīšanas starpnieks Iemiesojoties mūsu vidū. Prologs kristiešiem ir jāizprot Atklāsmes gaismā, jo šis Prologs ir izveidots, lai sagatavotu mūs īpašas Personas būtības iepazīšanai. Var pat teikt, ka visam Jāņa Evaņģēlija tekstam ir jāpaskaidro un jādod atbilde, lai saprastu Prologu - kas ir šis Dieva Vārds?

Evaņģēlija pirmie vārdi atsauc atmiņā Radīšanas grāmatas ievadvārdus, jo Jānis raksta par Vārdu, kurš ir pirms radīšanas. Radīšanas aprakstā mēs arī lasām par gaismu, tumsu, dzīvību un Dieva izteikto Vārdu. Tas viss atgādina par visumu, kurš reiz radīts ar Dieva Vārdu, tagad tiek atjaunots ar to pašu Vārdu, kurš iemiesojas kā Jēzus Kristus. Pēc pirmajiem teikumiem seko vēsturisko notikumu iezīmējums, kuros Jānim Kristītājam ir īpaša vieta Dieva plānā kā vārda lieciniekam. Vārdam “liecinieks” (gr. lietv.v. martyria un darb.v. martyreoj) ir nozīmīga loma Evaņģēlijā (Jņ 1,15.32.34; 3,11.26; 5,31-32.36-37; 18,37; 19,35 u.c.). Jānis tika sūtīts, lai sludinātu atgriešanās vēsti un norādītu uz Mesiju. Cilvēkiem, kuri dzīvoja tumsā un grēkā bija nepieciešams kāds, kurš pateiktu viņiem, kas ir gaisma. Tomēr mēs arī Prologā lasām: “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma” (Jņ 1,11). Tie ir vieni no drūmākajiem vārdiem Svētajos Rakstos. Kungu noraidīja Viņa tauta! Pravietis Isajs jau senatnē sūrojās: “Kurš ticēs tam, ko mēs dzirdējuši?” (Is 53,1).

No Jāņa, kurš ir Vārda liecinieks, evaņģēlists pāriet pie paša Vārda, kuru tieši saista ar Jēzus personu un Viņa iemiesošanos. Ja sākumā viss varēja likties pacilājoši un dievbijīgi, tad “Vārds tapa miesa” (Jņ 1,14) daudziem vēstures gaitā un šodien var likties kaut kas neizprotams vai nepieņemams. Tas ir viens no spēcīgākajiem teikumiem pasaules vēsturē! Dievišķais Vārds kļuva par personu cilvēka veidolā: Jēzus no Nācaretes. Vārdi “mājoja mūsu vidū” nozīmē “izslēja telti” (gr. skēnē vai lat. tabernaculum) mūsu vidū un atsauc atmiņā laiku, kad Dievs mājoja tuksnesī savas tautas vidū (Izc 40,34). Fragmenta noslēdzošie vārdi norāda uz sākumu (Jņ 1,1,). Dievu nevar iepazīt nekā savādāk kā tikai Jēzū Kristū, Vārdā. Apgalvojums, ka “Dievu neviens nekad nav redzējis” (Jņ 1,18) atspoguļo Vecās Derības izpratni, jo pat Mozum nebija ļauts Viņu uzlūkot. Jēzus atklāšanās ir pārāka par jebkuru citu Dieva pieredzi, jo Viņš ir tas, kas pazīst Dievu.

Evaņģēlistu īpaši interesēja cīņa starp gaismu un tumsu. Kosmiskā cīņa ataino arī to, kas notiek cilvēkā pēc grēkā krišanas. Cilvēks, kas izvēlas Vārdu savā dzīvē vairs nenodarbojas ar pārdomām sēžot pie rakstāmgalda, bet iedziļinās dzīvē un tās izpratnē balstoties uz savu pieredzi. Ja grieķi nodarbojās ar spekulācijām, tad kristieši gāja tālāk un evaņģēlista Jāņa personā paveica kaut ko lielāku nekā tikai definēja vārdu “logos”, bet atklāja, ka mūžīgais vārds ir spējīgs kļūt par miesu. Taču vai šī liecība ir tik spēcīga kādu mēs vēlētos to redzēt? Vai mūsos ir izpratne par to, ka mēs arī esam aicināti savā ticības dzīvē aicināti Vārdu?

Viens no ietekmīgākajiem mūsdienu grieķu teologiem, Joannis Zizioulas raksta: “Kāpēc ir morālais pagrimums sekulārajā sabiedrībā? Kāpēc mūsu kristīgā balss izskan it kā vakuumā? Mēs esam pievērsušiem morālai sludināšanai un morāles principu apstiprinājumiem, lai pārliecinātu pasauli, un mēs esam cietuši neveiksmi; neviens mūs nedzird. Mēs piedāvājām Logosu un pasaule to nepieņem. Mēs aizmirsām, ka Logos nav mūsu vārdi, bet gan Persona, ne balss, bet dzīva Klātbūtne un ka šī personiskā klātbūtne ir iemiesota Euharistijā, kas vispirms ir komūnija un sapulce. Šī kopiena, kas tika pārveidota, lai pārveidotu, vairs nepastāv. To izšķīdināja mūsu dievbijīgais individuālisms, kurš ticēja, ka, lai strādātu pasaulē, tai nevajadzēja draudzi un euharistisko kopienu, un aizvietoja to ar “pamācošu logokrātiju [vārdu vara]”, uzskatot, ka būtu pietiekami pasaulei pateikt, lai tā mainās. Mūsu Baznīcas klātbūtne pasaulē ir kļuvusi par kanceli bez svētnīcas un kristiešu grupas, kam nav ne vienotības, ne kopienas. Mēs nesmeļam mūsu morālo nostāju no jaunās dzīves, kuru mēs izbaudām Euharistiskajā sapulcē, un tādējādi sabiedrība ir zaudējusi dievišķās komūnijas ieraugu, kas vienīgais var iedegt patiesu atdzimšanu.”*

* John D. Zizioulas, The Eucharistic Communion and the World, New York: T&T Clark, 2011, p. 129-130.

br. Jānis Savickis OFMCap