Jņ 1, 1-18
Visi četri evaņģēlisti savus darbus iesāk ar Jēzus personas ievietošanu vēsturiskā kontekstā, bet tikai apustulis Jānis paveica to daudz atšķirīgāk no citiem autoriem. Kunga Piedzimšanas svētku laikā īpaši lasām Mateja un Lūkasa Evaņģēlijus, kuros var iepazīties ar Kristus piedzimšanas notikumiem. Matejs iesāka savu Evaņģēliju ar Jēzus radurakstiem un Viņa saistību ar Dāvidu un Abrahamu, savukārt Lūkas Evaņģēliju iesāka ar veltījumu Teofīlam un Jāņa Kristītāja dzimšanas notikumiem. Marks uzreiz sāka rakstīt par Jēzus sludināšanu. Kaut gan visi šie Evaņģēliju sākumu ir dziļi teoloģiski, tomēr Jāņa Evaņģēlija sākums uz visa šī fona izceļas ar kaut ko pārlaicīgu un noslēpumainu: Dieva Dēls, mūžīgais Vārds kļuvis cilvēks un iemājojis mūsu vidū.
Jāņa Evaņģēlija pašā ievaddaļā (Prologā) mēs lasām par Vārdu un tā nozīmi. Šis Evaņģēlija sākums ir kā atslēga, lai saprastu visu tālāko evaņģēlista ieceri. Prologs satur galvenās Evaņģēlija tēmas, kuras tālākā gaitā autors attīstīs: “dzīvība” un “gaisma” (Jņ 1,4), “tumsa” (1,5), “liecība” (1,7), “pasaule” (1,9), “Dēls”, “Tēvs”, “godība” un “patiesība ”(1,14). “Vārds” (1,1) un “žēlastība” (1,14) kā dziļi teoloģiski jēdzieni tiek lietoti tikai šeit, bet citviet Evaņģēlijā “vārds” netiek izmantot, lai apzīmētu Jēzus Kristus dievišķību.
Vārds jeb grieķiski logos ir ticis dažādi skaidrots un īpaši vēstures gaitā daudziem autoriem ir bijusi vēlme sasaistīt logos ar tā grieķisko izpratni un filozofiju, tomēr, lai izprastu par ko Jānis rakstīja ir jāiepazīst Bībele un Izraela pasaules skatījums. Bibliskajā tradīcijā Dievs vārdu varenā veidā izsaka saistās ar radības sākumu (Rad 1,3; Ps 33,6; Gudr 9,1), gudrību kā Dieva pavadoni (Sak 8,23; Sīr 24,9), amatnieks, kas strādāja līdzas Dievam pasaules radīšanas darbā (Sak 8,30; Gudr 7,22) un dzīvības avots pasaulē (Sak 8,35). Sakāmvārdu grāmatā var atrast domas par Dieva darbību Gudrības Vārdā (Sak 8) vai arī Gudrības grāmatā (Sālamana gudrības grāmata) par Vārdu kā Dieva pestīšanas personificētu “instrumentu”, kurš “no ķēnišķā troņa lejup lecot” Pashas naktī sodīja ēģiptiešus (Gudr 18,14-16).
Jānis visas šīs bibliskās tradīcijas ir savilcis kopā pilnīgā jaunā izpratnē par Vārdu: Dieva Vārds nav kāds neskaidrs vai abstrakts jēdziens, bet dievišķa Persona, Dieva Vārds (Atkl 19,13). Vārds, kas iepriekš bija kā radīšanas starpnieks, tagad atklājas kā pestīšanas starpnieks Iemiesojoties mūsu vidū. Prologs kristiešiem ir jāizprot Atklāsmes gaismā, jo šis Prologs ir izveidots, lai sagatavotu mūs īpašas Personas būtības iepazīšanai. Var pat teikt, ka visam Jāņa Evaņģēlija tekstam ir jāpaskaidro un jādod atbilde, lai saprastu Prologu - kas ir šis Dieva Vārds?
Evaņģēlija pirmie vārdi atsauc atmiņā Radīšanas grāmatas ievadvārdus, jo Jānis raksta par Vārdu, kurš ir pirms radīšanas. Radīšanas aprakstā mēs arī lasām par gaismu, tumsu, dzīvību un Dieva izteikto Vārdu. Tas viss atgādina par visumu, kurš reiz radīts ar Dieva Vārdu, tagad tiek atjaunots ar to pašu Vārdu, kurš iemiesojas kā Jēzus Kristus. Pēc pirmajiem teikumiem seko vēsturisko notikumu iezīmējums, kuros Jānim Kristītājam ir īpaša vieta Dieva plānā kā vārda lieciniekam. Vārdam “liecinieks” (gr. lietv.v. martyria un darb.v. martyreoj) ir nozīmīga loma Evaņģēlijā (Jņ 1,15.32.34; 3,11.26; 5,31-32.36-37; 18,37; 19,35 u.c.). Jānis tika sūtīts, lai sludinātu atgriešanās vēsti un norādītu uz Mesiju. Cilvēkiem, kuri dzīvoja tumsā un grēkā bija nepieciešams kāds, kurš pateiktu viņiem, kas ir gaisma. Tomēr mēs arī Prologā lasām: “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma” (Jņ 1,11). Tie ir vieni no drūmākajiem vārdiem Svētajos Rakstos. Kungu noraidīja Viņa tauta! Pravietis Isajs jau senatnē sūrojās: “Kurš ticēs tam, ko mēs dzirdējuši?” (Is 53,1).
No Jāņa, kurš ir Vārda liecinieks, evaņģēlists pāriet pie paša Vārda, kuru tieši saista ar Jēzus personu un Viņa iemiesošanos. Ja sākumā viss varēja likties pacilājoši un dievbijīgi, tad “Vārds tapa miesa” (Jņ 1,14) daudziem vēstures gaitā un šodien var likties kaut kas neizprotams vai nepieņemams. Tas ir viens no spēcīgākajiem teikumiem pasaules vēsturē! Dievišķais Vārds kļuva par personu cilvēka veidolā: Jēzus no Nācaretes. Vārdi “mājoja mūsu vidū” nozīmē “izslēja telti” (gr. skēnē vai lat. tabernaculum) mūsu vidū un atsauc atmiņā laiku, kad Dievs mājoja tuksnesī savas tautas vidū (Izc 40,34). Fragmenta noslēdzošie vārdi norāda uz sākumu (Jņ 1,1,). Dievu nevar iepazīt nekā savādāk kā tikai Jēzū Kristū, Vārdā. Apgalvojums, ka “Dievu neviens nekad nav redzējis” (Jņ 1,18) atspoguļo Vecās Derības izpratni, jo pat Mozum nebija ļauts Viņu uzlūkot. Jēzus atklāšanās ir pārāka par jebkuru citu Dieva pieredzi, jo Viņš ir tas, kas pazīst Dievu.
Evaņģēlistu īpaši interesēja cīņa starp gaismu un tumsu. Kosmiskā cīņa ataino arī to, kas notiek cilvēkā pēc grēkā krišanas. Cilvēks, kas izvēlas Vārdu savā dzīvē vairs nenodarbojas ar pārdomām sēžot pie rakstāmgalda, bet iedziļinās dzīvē un tās izpratnē balstoties uz savu pieredzi. Ja grieķi nodarbojās ar spekulācijām, tad kristieši gāja tālāk un evaņģēlista Jāņa personā paveica kaut ko lielāku nekā tikai definēja vārdu “logos”, bet atklāja, ka mūžīgais vārds ir spējīgs kļūt par miesu. Taču vai šī liecība ir tik spēcīga kādu mēs vēlētos to redzēt? Vai mūsos ir izpratne par to, ka mēs arī esam aicināti savā ticības dzīvē aicināti Vārdu?
Viens no ietekmīgākajiem mūsdienu grieķu teologiem, Joannis Zizioulas raksta: “Kāpēc ir morālais pagrimums sekulārajā sabiedrībā? Kāpēc mūsu kristīgā balss izskan it kā vakuumā? Mēs esam pievērsušiem morālai sludināšanai un morāles principu apstiprinājumiem, lai pārliecinātu pasauli, un mēs esam cietuši neveiksmi; neviens mūs nedzird. Mēs piedāvājām Logosu un pasaule to nepieņem. Mēs aizmirsām, ka Logos nav mūsu vārdi, bet gan Persona, ne balss, bet dzīva Klātbūtne un ka šī personiskā klātbūtne ir iemiesota Euharistijā, kas vispirms ir komūnija un sapulce. Šī kopiena, kas tika pārveidota, lai pārveidotu, vairs nepastāv. To izšķīdināja mūsu dievbijīgais individuālisms, kurš ticēja, ka, lai strādātu pasaulē, tai nevajadzēja draudzi un euharistisko kopienu, un aizvietoja to ar “pamācošu logokrātiju [vārdu vara]”, uzskatot, ka būtu pietiekami pasaulei pateikt, lai tā mainās. Mūsu Baznīcas klātbūtne pasaulē ir kļuvusi par kanceli bez svētnīcas un kristiešu grupas, kam nav ne vienotības, ne kopienas. Mēs nesmeļam mūsu morālo nostāju no jaunās dzīves, kuru mēs izbaudām Euharistiskajā sapulcē, un tādējādi sabiedrība ir zaudējusi dievišķās komūnijas ieraugu, kas vienīgais var iedegt patiesu atdzimšanu.”*
* John D. Zizioulas, The Eucharistic Communion and the World, New York: T&T Clark, 2011, p. 129-130.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru