Lapas

1.14.2020

Jņ 1, 29-34, svētdiena II, A

Jņ 1, 29-34

19. janvāra svētdiena Baznīca iesāk parasto liturģisko gadu, kurā laikā mēs iepazīsimies ar Mateja Evaņģēlija fragmentiem, kas ievedīs mūs svarīgos Jēzus Kristus dzīves noslēpumos. Nākamās divas svētdienas turpināsies Kunga atklāšanās motīvu, kuru svinējām Kristus piedzimšanas svētku laikā. 19. janvārī esam aicināti atgriezties pie Jēzus kristības ainas, bet 26. janvārī pievērsties pirmo mācekļu aicināšanai. Interesanti, ka 19. janvāra svētdienā Baznīca Mateja gadā kā izņēmumu mums piedāvā Jāņa Evaņģēliju. Šīs svētdienas Evaņģēlija fragmenta centrā ir Dieva Jēra ideja. Jānis Kristītājs tādā veidā mūs iepazīstina ar Jēzu. Brīdī, kad Jēzus uzsāka savu publisko darbību, Viņš tiek nosaukts par upurjēru. Evaņģēlijā nelasām nekādu tuvāku paskaidrojumu, ko tas nozīmē, īpaši jau tāpēc, ka šis jēdziens parādās tikai šajā Rakstu vietā (Jņ 1, 29.36). Tomēr mēs kā lasītāji zinām tālāko Jēzus dzīves gaitu un Evaņģēliju, kurā Viņš mirst un augšāmceļas. Tādā veidā jau pašā Evaņģēlija sākumā mēs gaidām Kunga Pashu.

“Dieva Jēra” jēdzienu gadsimtu gaitā Bībeles pētnieki ir saistījuši ar četrām tēmām: pastardienas jeb apokaliptiskais jērs (Atkl), Isaja grāmatā pieminētais jērs (Is 53,7), Pasha un upurjērs. Jaunajā Derībā jēram ir trīs svarīgas nozīmes. Pirmkārt, Jāņa Atklāsmes grāmatā jērs ir parādīt kā rāms un neaizsargāts, kurš pārsteidzošā veidā pakļauj un uzvar ļauno varu: “Tie karos ar Jēru, bet Jērs tos uzvarēs, jo Viņš ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš; un tie, kas ar Viņu, ir aicinātie, izredzētie un uzticīgie” (Atkl 17,14). 

Otrkārt, Cietošais Kalps, kurš kā “jērs uz kaušanu novests” (Is 53,7), nes mūsu vājības un tiek mūsu dēļ satriekts (Jņ 12,38). Aramiešu valodā, kurā runāja tā laika jūdi, vārdi “bērns”, “dēls”, “kalps” un “jērs” tika izteikti ar vienu vārdu “talyā”. Kad Jānis Kristītājs teica: “Lūk, Dieva Jērs, kas dedē pasaules grēku [viensk.]“ (Jņ 1,29), tad aramiešu valodā runājošie klausītāji un pirmie kristieši varēja šajos vārdos dzirdēt “Dieva bērns”, “Dieva dēls”, “Dieva kalps” vai “Dieva jērs”. Aramiešu valodai bija nepieciešams tikai viens vārds, lai izteiktu tik daudz patiesību par Jēzu, bet grieķiski runājošie kristieši un Evaņģēlisti Svētā Gara vadīti katrā vietā lietoja vārdu atbilstoši kontekstam un notikuma jēgai. Evaņģēlists Jānis šajā vietā uzsvēra “Dieva jēra” nozīmi, un tādā veidā parāda vienu ļoti svarīgu Kunga identitātes elementu, kurš tika saukts par kalpu (Is 49,6) un mūsu dēļ mira.

Treškārt, Jēzus nāve pie krusta atgādina Pashas jēra nokaušanu (Jņ 19,31.34.36). Jēzum nelauza kaulus tieši tāpat kā vajadzēja rīkoties ar jēru, kuru nokāva Pashas svētku vajadzībām un kuram kaulus nelauza (Izc 12,46; Jņ 19,36). Kā redzam, tad jēra simbols Rakstos uzreiz mums norāda uz Pashas jēru. Jāņem vērā, ka jūdaisma rituālos jēram nebija pārlūguma vai grēku dzēšanas loma kā mēs to uztveram kristietībā. Vecajā Derībā ar āža upurēšanu tika dzēsti tautas grēki (Lev 16). Kristieši saista jēru ļoti cieši ar Jēzus nāvi un Cietošo Kalpu no Isaja grāmatas (1 Kor 5,7; 1 Jņ 3,5). Saskaņā ar Vecās Derības Likumu jērs tika lietos vairāku svētku laikā kā upurdzīvnieks: Vasarsvētkos jeb Pirmo augļu svētkos (Sk 28,26-27), Būdiņu svētkos (Sukot) (Sk 29,12-15), Izlīguma dienā (Sk 29, 7-8) un Pashas svētkos (Izc 12, 3-11).

Pashas jēra (Izc 12) un Mesijas salīdzināšana ar jēru (Is 53,7) ļauj mums Jēzū ieraudzīt upuri, kurš mirst par pasaules grēku (Is 53,12). Kaut arī Vecajā Derībā jēra upurim nav grēku dzēšanas funkcija, iespējams, šajā vēsturiskajā laikā tāda izpratne izveidojās un īpaši tas attiecās uz Izceļošanas notikumu un tā laikā upurēto jēru. Izceļošanas grāmatā Pashas jērs, kura asinis sargāja Izraeli un kura gaļa tika ēsta liturģiskā mielastā (Izc 12,1-27), un par ko vēlāk pravietis Isajas runāja (Is 53,7-12), varēja tikt saistīta arī grēka atlaišanu.

Šāds skaidrojums, kas apvieno jēru un Kunga kalpu, ļauj mums izprast ko nozīmē “kas deldē pasaules grēku” (Jņ 1,29). Isajs par kalpu raksta, ka viņš “uzņēmās mūsu brūces” (Is 53,4) un “nesīs daudzu grēkus” (Is 53,12). Šo vārdu jēga ir tāda, ka Mesija uzņem un nes cilvēku ļaunumu, lai to izdzēstu. Tā ir viena no Dieva Jēra misijām, ka Viņš ir pilnīgs un dzīvs upuris, pārlūgums par cilvēku grēkiem un samierina cilvēkus ar Dievu. Dieva Jēra jēdzienā savienojās visas trīs augstāk aprakstītas nozīmes: pastardienas, pashālā un mesiānistiskā. Cietošais Kalps kā jērs (Is 53,7) ir uzticīgs Tēvam (Apd 8,32; 1 Pēt 18-19). Jēzus gāja uz nokaušanu pazemīgi un kā tas, kas nes daudzu grēkus. Visa Kunga darbība un misija ir ietverta šajos vārdos: “Jo es esmu nācis no debesīm ne tādēļ, lai izpildītu savu gribu, bet Tā gribu, kas mani sūtījis” (Jņ 6,38).

Kas ir šis pasaules grēks, kuru nes Jēzus? Grēks Jāņa Evaņģēlijā ir cilvēka problēma attiecībās ar Dievu, kas izpaužas arī cilvēku savstarpējās attiecībās. Grēks ir atsvešināšanas no Dieva un tam sekojošā neticība Jēzum, kuru Dievs ir sūtījis pasaulē. Tas ir galvenais pasaules grēks. Grēks šeit nav jāizprot kā Likuma pārkāpšana un konkrēta ikdienas morālā rīcība. Evaņģēlistam Jānim grēks tiek aiznests prom tad, kad parādās ticība. Grēks ir pretējs ticībai un izsauc drūmu un nāvējošu atsvešināšanos no Dieva. Ticība nodrošina dzīvdarošas attiecības ar Dievu. Jēzus nāve uz krusta noņem grēku, kad izsauc ticību tiem, kas netic. Cilvēks šī notikuma priekšā var ieticēt Dieva mīlestībai uz cilvēci, kura atklājas Jēzū Kristū. Krustā sistais Jērs noņem grēku, parādot dievišķo mīlestību, kas izsauc ticību. 

Evaņģēlists Jānis uzsvēra, ka Jēzus tika krustā sists tieši laikā, kad tika nokautas Pashas svētku jērs (Jņ 19,14). Jēzus nāves sasaiste ar Izceļošanas notikumiem parāda mums Jēzu kā to, kas izlej asinis par jaunu un lielu izceļošanu no grēku nebrīves. Liturģijā šos vārdus “Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus” mēs esam aicināti dziedāt, jo Viņš ir Dieva Jērs, Pestītājs un mēs esam tauta, kas uzsākam ceļu uz brīvību no grēka gūsta. Šajā brīdī Svētās Mises laikā priesteris uz altāra lauž Euharistisko maizi, Dieva Jēru. Šis brīdis pirmbaznīcā deva nosaukumu Svētajai Misei - Maizes laušana. Ticīgie šajā brīdī dzied savas dziesmu Dieva troņa priekšā (Atkl 5, 11-13) un pielūdz Jēru.

br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: