4.29.2019

Atkl 5, 11-14, III lieldienu laika svētdiena, C


Atkl 5, 11-14

Trešā Lieldienu laika svētdiena ļauj mums turpināt ceļu kopā ar augšāmcelto Kristu, kurš atklāj saviem mācekļiem pestīšanas noslēpumus. Šajā svētdienā turpinām šo ceļu Atklāsmes grāmatas gaismā, kas mums dod atšķirīgu skatījumu uz Jēzus personu, plašāku nekā to ierasti lasām Evaņģēlijos. Jāņa Atklāsmes grāmatas fragmenta vīzijā sanāk vienkopus kultiskie un politiskie tēli. Kultiskais jeb pielūgsmes tēls izvirzās priekšplānā, jo troņa istaba ir debesu svētnīca, zemes svētnīcas prototips. Dzīvās būtnes Jeruzalemes svētnīcā ir divu serafimu prototipi no debesīm. Tās ir būtnes, kuru visa esība tiek piepildīta Dieva pielūgšanā un viņu nemitīgā pielūgsme ir visas realitātes centrā. Šie eņģeļi ap dievišķo troni ataino visas īstenības centrēšanos par Dievu. Realitātes eksistences jēga šādā vīzijā ir Dieva godināšanā. Šie eņģeļi ir pirmie pielūdzēji, kuru piemēram seko plašāks loks. Šis plašākais loks tiek attēlots 4. un 5. grāmatas nodaļā, un ietver visas radības un visumu. 

Atklāsmes grāmatā “tronis” ir viens no svarīgākajiem simboliem, kas attiecas uz Dievu un norāda cik atšķirīga ir ticība Dievam un Viņa varai no impērijas ilūzijām par savu visvarenību. Dieva pārākumu pastiprina septiņas uzslavas formas (“varu un dievību, un gudrību, un spēku, un godu, un slavu, un svētību”, Atkl 5,13), kas rada priekšstatu, ka šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi un saiklis “un” dod katram vārdam īpašu svinīgu cēlumu, lai katrs vārds varētu tikt pārdomāts atsevišķi. Vecajā derībā tā tika raksturots Dievs, bet kristieši attiecināja to visu uz Jēzu Kristu. Romas impērijā šādus vārdus izmantoja dievu un ķeizaru kultos, un tāpēc šādas valodas izmantošana, lai slavētu krustā sisto Jēzu varēja saasināt kristiešu attiecības ar laicīgo pasauli. 

Ķeizars Vespasiāns (9-79), pateicoties savām militārajām uzvarām, tika godināts kā labdaris, glābējs un vienīgais cieņpilnais Romas ķeizars. Uzvara, kura padarīja Jēru vērtīgu, bija ciešanu pilna nonāvēšana uz krusta. Ķeizarus slavēja kā visgudrākos, visspēcīgākos, vistikumīgākos un dievišķi ieceltus valdniekus. Romieši varēja domāt, ka tas ir nevietā pierakstīt spēku un varu uz krusta nogalinātam Jēzum. Ķeizaru statusu nostiprināja lielas bagātības un iespēja ar tām dalīties, bet nogalināts Jērs nebija bagātību simbols, jo krustā sisto īpašumi tika konfiscēti. Romieši varēja atzīt gudra ķeizara valdīšanu, bet jēru uztvēra kā kaut ko negudru. Jēzus karjera beidzās uz krusta un visa Viņa misija šķita pārāk muļķīga visiem, kas bija ārpus kristiešu kopienas. 

Šādu salīdzināšanu var turpināt ilgi, bet tas, kas kristiešiem ir jāņem vērā, ka viņu ticība, domāšanas veids, mērķi, līdzekļi, spēka un kalpošanas mehānismi atšķiras no pasaules piedāvātā modeļa. Iespējams, viena no grūtākajām atskārsmēm, ko jāpiedzīvo kristietim ir tā, ka pasaules piedāvātie modeļi jau sen sevi nav attaisnojuši un nesniedz visaptverošu cilvēka vēlmju piepildījumu, un ir jāsper drosmīgs solis pretī Kristus piedāvātajai mīlestības formulai. Savādāk kristiešu kopienās var ienākt varas sviras, manipulācijas, skaudības un individuālo ambīciju strupceļi. Tāpēc arī Jērs šeit ir attēlots kā tas, kura bagātība nav materiāla un cilvēkresursu pilna, bet tāda, kas iegūst cilvēkus priekš Dieva par sava paša asiņu cenu. Jērs ir patiesi gudrs, jo prot atmaskot pasaules un ļaunā gara viltības un intrigas. Ļaunais darbojas ar maldināšanas palīdzību un lai to atmaskotu ir nepieciešama gudrība un Jēra pielūgšana.

Radība, kas slavē Jēru ir tik plaša, sākot no eņģeļiem līdz visai pārējai radībai; tas atgādina radīšanas kārtību no Bībeles pirmās grāmatas. Atklāsmes grāmatā Kristus nav attēlot kā kāds otrais aiz Dieva pielūgsmes objekts, bet ir iekļauts viena Dieva pielūgsmē. Dievam un Jēram pieraksta godu un varu, lai uzsvērtu Viņu valdīšanas likumību. Atklāsmes grāmatas laikabiedru pasaulē ķeizari kultivēja iespaidu, ka viņi valda tāpēc, ka visi to vēlējās. Romieši uzskatīja, ka pats ķeizars nevarēja sevi pasludināt par valdnieku un tāpēc svarīgi bija panākt citu cilvēku aklamāciju, kaut vai uzspiestu un formālu. Atklāsmes grāmata apstrīd šo pieņēmumu un parāda impērijas varu kā zvēra varu ar saviem palīgiem-tirāniem, kas uzspiež savu varu citiem. Atklāsme pretnostata impēriju debesu tronim un parāda, ka visa radība vēlas dot slavu Radītājam un Jēram, jo viņiem ir likumīgas tiesības pār pasauli.


Kultisko un politisko tēlu apvienošana Dieva attēlošanā cieši sakrīt arī ar visu reliģiski-politisko Romas valsts kontekstu un Atklāsmes grāmatas lasītāju situāciju. Romas impērija, līdzīgi kā vairums seno valstu, piedēvēja sev varu ar spēcīgu reliģisko nokrāsu. Impērijā bija sava valsts reliģija, kur pielūdza dievišķu ķeizaru un tradicionālos Romas dievus, un piedaloties šajā kultā impērijas iedzīvotājs izteica savu politisko lojalitāti varai. Tāda vara bija dievišķa un neapstrīdama. Turpretī Jaunā Derība norāda uz citu valdnieku: Kristus, kas pēc augšāmcelšanās nosēdās pie Dieva labās rokas (Rom 8,34; Ef 1,20-22; Kol 3,1; Ebr 10, 12; 12,2; 1 Pēt 3, 21-22). 


Mūsdienu cilvēkam ir jāievēro, ka cik atšķirīga ir Atklāsmes grāmatā atainotā realitātes uztvere no mūsu uztveres, jo mums ir pazīstama antropocentriska izpratne, bet šeit Dieva pielūgsme ir visa centrā - teocentriska pasaule. Cilvēce šajā vīzijā neatrodas centrā un tas ir pretēji mūsdienu cilvēka tendencei sevi tur redzēt. Turklāt cilvēks šajā pielūdzēju lokā nav parādīts kā pirmajā rindā stāvošs. Vasarsvētku sprediķī Pēteris paziņoja, ka Kristus valda kopā ar Tēvu (Apd 2, 33-36). Viņš valda, jo “visu Viņš nolicis zem Viņa kājām un iecēla Viņu par galvu visai Baznīcai. Kas ir Viņa miesa un Viņa pilnība, kas visu visumā piepilda” (Ef 1, 22-23). Dieva tautai nav jābīstas par to, kas nāks pār pasauli, jo Kungs visu pārvalda. Baznīca pielūdzot Jēru piedalās debesu liturģijā, kopā ar eņģeļiem un visiem debesu spēkiem. Kristus ienāca pasaulē, iemiesojies “atteicās no sevis” (Filip 2,7), cieta, nomira pie krusta, augšāmcēlās un uzkāpa debesīs un nosēdās pie Tēva labās rokas un kā Jērs saņēma debesu godu no eņģeļiem un svētajiem, kuri atrodas Dieva troņa priekšā. Liturģijā katrs Kristum ticīgais ir aicināts atvērt savas ticības acis, lai piedalītos šajā plašās realitātes uzlūkošanā un Dieva pielūgšanā. 


br. Jānis Savickis OFMCap

4.23.2019

Atkl 1, 9-13.17-19, II lieldienu laika svētdiena, C

Atkl 1, 9-13.17-19

Balss runāja un apustulis Jānis pagriezās, un viņa acīm pazuda Vidusjūras skaistie skati un viņa priekšā atklājās plašākas realitātes vīzija. Šādai pieredzei ir jāseko līdzi katram Kristum ticīgajam, kas pārdomā Dieva vārdu un prot pievērstie Jēzus vārdiem, kas izgaismo dzīvi. “Es pagriezos, lai ieraudzītu” (Atkl 1,12) - tie ir ļoti konkrēti un eksistenciāli vārdi, jo prasa atraušanos no traucēkļiem, lai redzētu Runātāju, avotu. Atklāsmes grāmata ir pilna ar cīņām, katastrofām, asinīm un briesmoņiem, tomēr tam visam pa vidu, tā ir apdomības un izlēmības pilna grāmata. Lēmum pieņemšana ir tik svarīga un izšķiroša tādos brīžos, kad jāpagriež galva prom no sensācijām un tendencēm, kurām būtu it kā jāpievērš lielāka uzmanība nekā Kādam, kas runā. Vai tas nebūtu slikts tonis neinteresēties par jaunumiem, breaking news, lipīgām tendencēm un pagriezt galvu pretī kādai citai balsij? Viss lieldienu laiks un Svēto Rakstu lasījumi liturģijā mūs uz to aicina: uzlūkot Runātāju. Iepriekšējos divos gados Baltajā svētdienā pārdomājām Jāņa Evaņģēlija fragmentu par augšāmcelto Kristu, mācekļiem un Tomu*, šogad savu galvu pagriezīsim pretī Atklāsmes grāmatas pirmās nodaļās fragmentam, un arī no šī fragmenta tikai dažiem elementiem, un palūkosimies kādu plašāku realitāti šis lasījums mums atklās. 

Jānis tajā laikā uzturējās Patmosa salā Egejas jūras dienvidrietum daļā pie Mazāzijas krastiem. Uz šo salu romieši dažkārt izsūtīja cilvēkus, kurus uzskatīja par draudīgiem sabiedriskajai kārtībai. Jāņa noziegums bija tāds, ka viņš bija kristietis. Šis svētdienas fragments ieved mūs Atklāsmē, kuras saņēmējs bija Jānis. Viņš nav parādīt kā pasīvs atklāsmes pieņēmējs, bet kā tāds, kas ir ieinteresēts kristiešu dzīves vērotājs: “brālis un līdzdalībnieks bēdās, valstībā un izturībā” (1,9). Ne tikai vērotājs no malas vai kāds, kas bauda apustuļa privilēģijas, bet arī tāds, kas pārbaudījumu laikā pacietīgi iztur ticībā un liecībā par Jēzu. Jānis uzsver, ka ir viens no ticīgajiem un uzrunā viņus kā brālis. Kristieši veidoja ļoti mazu cilvēku grupu un turklāt viņus vajāja ienaidnieki. Šādos apstākļos viņu situācija izskatījās bezcerīga. 

Jānis pierakstīja Atklāsmi ar spēcīgu pārliecību un autoritāte, kas liecina, ka kristiešiem viņš bija ļoti labi zināms un iespējams kalpoja viņiem. Viņš bija ticams liecinieks un nevis vērīgs notikumu apskatnieks, un tāpēc varēja uzrunāt savu adresātu sirdis. Kristus klātbūtne kopienu dzīvē, kā to attēlo Jānis, bija neizsakāmi spēcīga liecība tam, ka pasaulē ir kāda cita realitāte, kuru ir iepazinuši kristieši un kas dod viņiem spēku turpināt savu ticības ceļu. Īpaši vajātajiem brāļiem bija svarīgi dzirdēt vārdus par augšāmceltā Kunga godību un varenību. Apustulis par savu vīziju rakstīja izmantojot spēcīgus vārdus un asociācijas ar Veco Derību, lai parādītu, ka viss ko Dievs solīja, tagad piepildās. 
Jānis “Kunga dienā” tika “aizrauts garā” (1,10). Kunga diena ir nedēļas pirmā diena jeb svētdiena, kad kristieši pulcējās uz liturģiju (Apd 20,7), lai pieminētu Kunga augšāmcelšanos. Vārdi “aizrauts garā” nav ierasti Jaunajā Derībā, bet Atklāsmes grāmatā parādās vairākas vēl reizes (Atkl 4,2; 17,3; 21,10), kas norāda uz zināmu stāvokli, kurā Jānis ir īpaši atvērts uz Svēto Garu un redz vīziju. Liturģijā mēs lietojam analoģiskus vārdus Pateicības dziesmā jeb prefācijā, kad priesteris aicina visus klātesošos: “Uz augšu sirdis” un mēs atbildam: “Mūsu sirdis ir pie Kunga”. Tie ir spēcīgi vārdi no apustuļu laikiem, kad turpinām paaudžu paaudzēs mainīt savu atsauces punktus un mērauklas. Ja lietojam šādus vārdus, tad uzsākam ceļu, lai uz īstenību skatītos ar ticību un nevis ar fizisko redzi vien. Liturģijā ir svarīgs ir brīdis, kad sakām šos vārdus. Prefācija apkopo visu iepriekš izskanējušo, sagatavo mūs tam, kas sekos: Jēzus klātbūtnei maizes un vīna zīmēs; prefācija šī noslēpuma priekšā neatstāj mūs vienus, bet norāda uz debesu liturģiju un aicina kopienu vienoties kopā ar debesu koriem, eņģeļiem un svētajiem Kunga klātbūtnes slavēšanā. Jānis gan rakstīja grāmatu, tomēr redzam, ka tas, par ko viņš rakstīja ir kas vairāk nekā grāmata - tas ir Dieva darbs mūsu vidū, Kungs Euharistijā. Draudzēm, kurām viņš rakstīja bija ļoti nepieciešams šīs Kunga klātbūtnes iedrošinājums. 

Septiņi zelta gaismekļi (1,12) tieši norāda uz menoru, svečturi, kas atradās Izraēla svētvietā (Izc 25, 31-39), bet Atklāsmes grāmatā simbolizē septiņas draudzes (Atkl 1,20). Pravieša Zaharija grāmatā lasām: “gaismeklis, viss no zelta, un augšā tam kauss, un septiņi eļļas lukturīši uz septiņiem zariem, un septiņas caurulītes iet uz katru augšējos eļļas lukturīti” (Zah 4,2). Jūdu tradīcijā lampas tēls simbolizē Izraēla paklausību Dievam. Vecajā Derībā Izraēlim bija jābūt par Dieva gaismas nesošiem lieciniekiem pasaulē (Is 42, 6-7; 49.6; 60, 1-3). Jaunajā Derībā gaismas liecinieku lomu pārņēma Baznīca (Mt 5, 14-16; Filip 2, 15), kur lampa simbolizē mācekļu liecību pasaulē; Jānis Kristītājs tika saukt par “lukturi” (Jņ 5,35), bet debesu Jeruzalemē vienīgais gaismeklis ir Jēzus (Atkl 21,23). 

Visu šo notikumu gaismā apustulis Jānis parāda vēl kaut ko svarīgu. Jāņa Evaņģēlijā Jāni atpazīstam kā Jēzus mīļoto mācekli (Jņ 13,23; 21, 20.24), jo viņam bija sirsnīgas attiecības ar Jēzu un Pēdējo vakariņu laikā atradās pat burtiski vistuvāk Kunga sirdij. Tomēr Atklāsmes grāmatā redzam, ka Jānis ieraugot Jēzus godību krīt pie Kunga “kājām kā miris” (Atkl 1,17). Jēzus godība ir satriecoša, tāda ar kādu nevar sacensties Romas ķeizars. Jāņa audience notiek Kāda priekšā, kas pārsniedz cilvēka varu. Svarīgi to ievērot katram, kas vēlas būt tik pat tuvu Jēzum kā Jānis, vēlas būt par mīļotajiem mācekļiem: no vienas puses tieksme uz intimitāti attiecībās ar Kungu, tomēr nevar aizmirst, ka ir jāatzīst visā nopietnībā, kas ir Jēzus Kristus. Ja Evaņģēlijā iepazīstam Kunga dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos - vairāk iepazīstam Viņa cilvēciskos vaibstus, tad šeit, Atklāsmē, Viņš ir pagodināts debesu un zemes Kungs. Jēzus neatstāja Jāni, bet iedrošina nebaidīties, jo Kungs ir “pirmais un pēdējais” (1,17). Šie vārdi izsaka visu: Jēzus ir Dievs un tas saskan ar Dieva Tēva vārdiem: “Es esmu alfa un omega” (1,8, skat. 2,8;21,6; 22,13).

Augšāmceltā Kunga apraksts cieši sasaucas ar Daniela grāmatu un parāda, ka Kungs piedzīvo godību un līdzību ar Dievu. Kaut arī Jēzus izbiedē ar savu klātbūtni Jāni un var satraukt katru grēcinieku, Kungs nemeklē soda līdzekļus viņiem. Augšāmceltajam Kungam ir “nāves un elles atslēgas” (1,18), kas var atbrīvot no grēka strupceļiem. Jēzus aicinājums nebīties norāda uz Viņa vēlmi piedot: Man ir atslēga, izeja, atrisinājums! Priecīgā vēsts ir tā, ka tie, kas uzticas Kungam un uzsāk augšāmcelšanās ceļu kopā ar Viņu, var saņemt grēku piedošanu. Jēzus nāve un augšāmcelšanās glābj mācekļus. Jēzus iedrošina apustuli un lasītājus, ka Viņš ir Kungs un Mesija, kurš ir jāpielūdz kā tas, kas pārsniedz visas pasaules vērtības un varas. Kungs gaida tādu atbildi, kas skar tagadni un nākotni: “kas ir, un kam jānotiek pēc tam” (1,19). 


br. Jānis Savickis OFMCap

4.16.2019

Izc 14, 15–15, 1, Lieldienu vigīlija

Izc 14, 15–15, 1

Lieldienu vigīlijā pēc dziļā un skaistā dziedājuma Exultet noklausīšanās visi klātesošie apsēžas, lai klausītos Dieva vārdu, kas ļauj mums saprast par ko šajā dziedājumā dziedāja un ik gadus ļauj mums iepazīt pestīšanas vēstures zīmīgākos notikumus. Iepriekšējos gados mēs varējām iepazīties ar apustuļa Pāvila vēstuli (Rom 6, 3-11)* un 118 psalmu**. Šogad apskatīsim lasījumu no Izceļošanas grāmatas, kurš ir trešais pēc kārtas vārda liturģijā. Lasījums no 14. Izceļošanas grāmatas nodaļas apraksta Dieva tautas brīvlaišanu no verdzības. Aina, kurā tauta šķērso sarkano jūru ir izšķirošs notikums Izraēla pestīšanas vēsturē. Kaut arī šī pāriešana ir ļoti īsi un koncentrēti uzrakstīta, gadsimtu laikā tā ir iedvesmojusi daudz stāstus, dziesmas, literāros darbus, dzeju, gleznas, filmas un brīvības kustības. 

Dievs šajā notikumā uzsāka radīšanas darbu un šoreiz rada Dieva tautu: “Sākumā Dievs radīja debesis un zemi. Un zeme bija tukšum tukša, tumsa bija pār dzīlēm, un Dieva gars lidinājās pār ūdeņiem” (Rad 1,1-2). Radīšanas darbā Dieva gars (ruah), spēcīgs vējš, lidinājās pār ūdeņiem, Dievs tumsas vietā radīja gaismu un nošķīra “ūdeņus no ūdeņiem” (1,6) piešķirot katram atbilstošu vietu. Ūdens salīšana parāda Dieva varu pār pasauli, īpaši pār ūdeni, kas izraēliešiem simbolizēja haosa un Dievam pretēju spēku varu. Dievs pasaules radīšanas darbā, lielajos grēku plūdos un šeit, atbrīvošanas darbā, izmanto ūdeni harmonijas ieviešanai, un Sarkanajā jūru ūdeni izmanto kā savu karaspēku; šo varu Dievs arī pielietos, kad pašķirs Jordānas ūdeņus (Joz 3), lai Kunga tauta varētu iesoļot Apsolītajā zemē. Dievs sapulcināja ūdeni vienuviet, lai citviet būtu sauszeme. Izceļošanas notikumā tauta pamet verdzību uz iegūst brīvību, Dievs atkal veido gaismu tumsā (uguns stabs), ar spēcīgu vēju (ruah) pārkārto jūru, atsedz zemi un sadala ūdeņus (Izc 14, 20-21). 

Izceļošanā Dievs veido tautas jauno identitāti, kas ir atšķirīga no vergu domāšanas veida, kuru ieguva Ēģiptē. Pametot Ēģipti tauta ejot cauri tuksnesis tika pārveidota. Ārējā apspiestība tika zaudēta, izraēlieši pameta Ēģipti un faraona tirāniju, tomēr kā to var redzēt lasot tekstu tālāk, tautai vajadzēs vēl ilgu laiku, lai atbrīvotos no iekšējās verdzības un vergu domāšanas veida, lai dzīvotu atbildīgi un piesaistīti Derībai ar Dievu. Izceļošana, ceļš no verdzības uz brīvību ir jauns radīšanas process. Dievam ir vara radīt no nekā, no bezveidīgas masas un tukšuma radīt pasauli, un šī vara ir tā pati, ar kuru Dievs glābj un pārveido cilvēkus. Lai īstenotu savu mērķi Dievs veido ceļu cilvēkam un būvē ūdens sienu, lai viņu aizstāvētu no haosa un jūras stihijas (14,22). Jaunajā radīšanas procesā ir arī negaidīts notikums, kurš sāpīgi skāra ēģiptiešus - tā ir tumsa (14,20). Verdzības beigām spilgtu punktu pieliek kara ratu un citu tā laika modernāko militāro tehnoloģiju sagrāve, un karaļa varas neefektivitāte jaunas radīšanas notikuma priekšā. Jaunās radīšanas ūdens sagrauj visus nebrīves varas mehānismu.

Uz visa šī satraukuma un haosa fona Mozus paliek mierīgs un saka: “Nebaidieties, palieciet un skatiet Kunga glābšanu, ko Viņš jums dos šodien… Kungs ar jums cīnīsies, bet jūs klusējiet!” (Izc 14,13-14). Apstākļos, kad pasaules lielvara vajā vāju cilvēku grupu, bailes var būt pamatotas un var rasties jautājumi: cīnīties, bēgt vai padoties. Cilvēciskā loģika liek aprēķināt spēkus un iespējamus kompromisus. Bet palikt uz vietas, kāds no tā labums!? Dievs lika viņiem darīt vienu lietu: skatīties un klusēt, tas nozīmē būt par lieciniekiem un uzlūkot Dieva spēku. Mozus šajā situācijā ir ticības vīrs, kurš izrāda paklausību Kungam un cauri naktij izved tautu otrā krastā. Dievs visu izdarīs viņu vietā un tā būs Viņa uzvara un pierādījums, ka pat attīstīta lielvalsts ar saviem dieviem un ideoloģijām Dieva priekšā ir vāja un viegli ievainojama organizācija. Visi iepriekšējie notikumi no Izceļošanas grāmatas pirmās daļas (1-13) bija kā ievads šai faraona sagrāvei. “Kungs palūkojās uz ēģiptiešu nometni no uguns un mākoņu staba un iztrūcināja ēģiptiešu nometni” (14,24) līdzīgi kā Viņš sajauca Bābeles torņu cēlāju nodomus (Rad 11, 1-9). Ēģipte tika pazemota un uzveikta. 

Šis fragments iepazīstina pēdējo notikumu, kas pārtrauca Izraēla kalpošanu Ēģiptei, bet kas ir svarīgāk, viņi sāka kalpot Dievam un tieši tagad sākas tautas vēsture, kas no vergu grupas kļuva par tautu. Lasot šo fragmentu var pievērst uzmanību brīnumiem vai par galveno varoni uzskatīt Mozu, tomēr jāņem vērā, ka Dievs šeit ir ļoti spēcīgi klātesošs un tiek nemitīgi pieminēts, kā arī Dieva eņģelis un Dieva klātbūtnes mākonis. Dievs nepārtraukti darbojas, runā un glābs, Viņš šeit ir centrālā Persona. Beigās lasām notikuma garīgo nozīmi, no bailēm no faraona tauta pārgāja pie bijības pret Kungu (14,31). Tā ir ļoti būtiska pārmaiņa, jo tauta ieguva Kādu, kam var uzticēties un veidot saites, iepazina ticību uz kādu aicina visa Bībele. Tāds arī ir šī teksta uzdevums: modināt un stiprināt ticību un saiti ar Dievu. Dieva ienākšana tautas dzīvē dāvāja tai brīvību, lai tā varētu veidot attiecības ar Dievu. 

Fragmentā ir viena maza un svarīga detaļa: glābšana notika pa nakti (Izc 14, 20.21) un no rīta (14, 24.27). Radīšanas aprakstā rīts un vakars nepārtraukti mijas un arī izceļošanas stāstā, īpaši rītam, ir liela simboliska nozīme. No rīta aust jauna diena, pirmā brīvības diena un jauns Izvēlētās tautas sākums. Iziešana starp ūdens mūriem bija kā dzemdības, kurās piedzima jauna tauta. Jaunu tautu iedibināja arī Jēzus Kristus nedēļas pirmās dienas rītā. Viss izceļošanas stāsts ir Jēzus Kristus pestīšanas tēls. Šis rīta notikums mums pasludina patiesību, ka Dievs var mūs izvest no visām bezcerīgajām situācijām, kuras cilvēcīgi esam kā strupceļā, bet Kungs saka: “skatiet... klusējiet!” (Izc 14,13-14). Jau pravieši sludināja par jaunu izceļošanu laiku beigās, kad Dievs veiks lielākus darbus nekā veica tuksnesī. Kristū notiek patiesa atbrīvošana un šo atbrīvošanu var piedzīvot kristībās. Šis lasījums ļoti spēcīgi norāda uz Kristus pashu, pāreju no nāves uz dzīvi. Nepieciešams vien ieticēt Kunga vārdiem un paveikt to, ko Viņš liek darīt, pat ja cilvēcīgi skatoties Viņa lūgums var likties absurds. Tāda bija pāreja pāri jūrai, kad Kungs teica: ieej jūrā un nemirsi. Ja vajātājs tur ieies, jo piedzīvos sakāvi. Paklausībā ieejot Dieva naktī, piedzīvosi gaismu un jaunu dzīves ausmu, jaunu perspektīvu. 

Sarkanās jūras ūdens norāda uz kristībām. Saistība starp kristībām un Sarkano jūru bija jau klātesoša starp jūdiem, kuri pagānus, kuri vēlējās pieņemt jūdaismu, vispirms kristīja. Šīs kristības bija kā iniciācija, lai pagāni varētu piedzīvot pāriešanu pār Sarkano jūru un tikai tad varētu tikt apgraizīti. Svētais Pāvils (1 Kor 10) un vēlāk Baznīcas tēvi šajā Izceļošanas notikumā arī redzēja tēlu un norādi uz kristībām, kad Dieva vadībā cilvēks caur nāves ūdeņiem ieiet dzīvībā, no grēku tumsas ticības dzīvē. Jūdi šo stāstu un sekojošo uzvaras dziesmu lasīja Pashas svētkos, bet kristieši Pashas vigīlijas liturģijā, kas ir svarīgākais liturģiskais brīdis Baznīcas gadā. Šajā brīdī īstenojas bauslis: “Šī diena jums ir pieminama, sviniet tajā svētkus Kungam visās jūsu paaudzēs” (Izc 12,14). Kristībās ūdenī mēs tiekam iegremdēti Jēzus Kristus nāvē un augšāmcelšanā. Mūsu saite ar Jēzu palīdz mums ar uzvaru iet cauri nāves pieredzei, kuru paši nevaram ieplānot un noorganizēt, bet varam teikt Kungu, kurš zina izeju no mūsu dzīves strupceļiem. 


br. Jānis Savickis OFMCap

4.11.2019

Ps 22, 8-9.17-20.23-24, Pūplsvētdiena

Ps 22, 8-9.17-20.23-24

Pirms gada Pūpolsvētdienā pārdomājām apustuļa Pāvila vēstules Filipiešiem fragmentu (2, 6-11), “jo tajā ļoti labi ir apkopota pestīšanas vēstures kulminācija un parādīta Jēzus Kristus personas teoloģiskā nozīme”*, bet šogad iedziļināsimies šai dienai paredzētajā psalmā. Šis psalms ir viens no spēcīgākajiem psalmiem, kurš apdzied Kristus ciešanas, jo tajā var lasīt saucienu, kad tiek atklāts, ka Dievs ir attālinājies un klusē. Jēzus nāves lūgšana bija tieši 22. psalms. 22. psalms apkopo visu, ko kristieši svina Lielajā Nedēļā līdz pat Lieldienu laika pēdējiem svētkiem - Svētā Gara nosūtīšana. Šajā psalmā mēs ņemam līdzdalību vajāta un izsmieta Cilvēka nāvē (Liekā Piektdiena); dzirdam, ka pastarā pestīšana nonāk arī pie mirušajiem pazemes valstībā (Lielā Sestdiena); uzzinām par līdz nāvei izsmietā Cilvēka glābšanu (Lieldienas); visbeidzot to, ka Viņa izglābšana un stāsts par Viņa glābšanu izveido kopienu (Vasarsvētki). 

Kunga pēdējie vārdi no krusta ir šī psalma pirmie vārdi: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani pametis?” (Ps 22,2). Jēzus piedzīvoja lielu attālinātību no Dieva, kaut arī zināja, ka Dievs ir ar Viņu. Šo pamestību un iekšējo cīņu Jēzus izteica savam Tēvam; līdzīgi kā to piedzīvoja lielie Dieva vīri, piemēram, Ījabs un Jeremijs. Vai tas nav aizkustinoši, ka dziļi personiskā savas dzīves brīdī Jēzus savu pieredzi neizteica ar saviem vārdiem, bet psalma vārdiem; vārdiem, kurus lietoja visa tauta, lai stāstītu Dievam par savām raizēm un traģēdijām, un stiprinātos cerībā. Jēzus uzticējās Tēvam visas savas dzīves laikā un krusta notikumi nebija izņēmumi. Viņa uzticēšanās ir tik spēcīga un pilnīga arī krusta ciešanu notikumos. Šis sauciens izsaka dziļākās un vecākās Bībeles vaimanas. Cilvēka cieņa šajā psalmā ir pilnīgi sabradāta. Ienaidnieki kā mednieki noķer savu laupījumu un “tie dala manas drēbes savā starpā” (22,19; skat. Jņ 19,32-24). Pēdējie izmisīgie vārdi noslēdz šīs vaimanas: “Bet tu, Kungs, nepaliec tālu!... steidzies man palīgā” (22,20). 

Tomēr baismīgais ciešanu tēls nav šī psalma noslēgumā, jo seko Dieva slavēšana, kurš nostājas upura pusē. Šis psalms nav tikai pamestības pieredzes pieraksts, bet arī izsaka lielu cerību. 22. psalmā taisnīgais jūtas pamests, jautā Kungu, tomēr viņa centrālā vēlme ir Dieva klātbūtne. Taisnīgā lūgšana ne tik daudz lūdz palīdzību, bet vēlas Kunga klātbūtni! Psalma autors atraujas no sava posta un vēršas pie Dieva, kurš var dāvāt pestīšanu. Interesanti, ka dziļa sūdzība spēj pārvērsties lūgšanas laikā par uzticību. Tā lūgšanā tam vajadzētu notikt. Cilvēks sāk Dievam stāstīt par savu nožēlojamo stāvokli un pārmet Viņam savas problēmas, un starp šīm sūdzībām cilvēkā kaut kas mainās, jo sūdzība pārtop lūgšanā un lūgšana liegā uzticībā. Tāpēc nav pārsteigums, ka šajā psalmā ir liela lūgumu dažādība: sūdzības ( “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani pametis?”), uzticības izteikšana (“Tu taču sēdi tronī Svētais, dzied Israēls tev slavu!”, 22,4), lūgums (“Neatstāj mani - briesmas ir tuvu, un palīga nav!”, 22,12), pateicība (“jo viņš nav nicinājis un niecinājis nabaga ciešanas”, 22,25) un slavēšana (“Tevi es slavēšu lielajā sapulcē”, 22,26).

Šajā psalmā atspoguļojas visa Lielās Nedēļas un Lieldienu laika liturģija līdz pat Vasarsvētkiem, un noteikti, tā ir arī mūsu dzīve, jo tie, kas lūdzas, tiem attālināšanās no Dieva un vientulība nav vienīgā ticības pieredze, bet viņi iepazīst arī glābiņu un jaunu ticības kopienu Kunga vadībā. “Meties pie Kunga” (Ps 22,9) bieži tiek tulkots kā “uzticies Kungam”. Vajātāji taisnīgajam liek uzticēties Kungam. Vārds “mest” ebreju valodā saistās ar ripošanu (piem., Jēkabs “noripināja akmeni no akas”, Rad 29,10), bet uzticība izriet no domas, ka smagums tiek uzlikts vai uzvelts Kungam. Jaunajā Derībā šī doma sasaucas ar apustuļa Pētera vārdiem: “Visas savas rūpes metiet uz Viņu, jo Viņš par jums rūpējas” (1 Pēt 5,7). Lai kādu kravu uzliktu uz kāda pleciem, tā ir jāiegūst, jāizprot, jānosver, jāaptver un jāpaceļ; šis darbs var būt sāpīgs, tomēr Kungs aicina mūs to veikt, jo savādāk Viņām grūti par mums parūpēties, ja mēs paši nezinām, kas ir tas mūsu dzīves smagums. 

Bībeles cilvēka dziļās vaimanas noslēdzas vienmēr ar ticību un nevis ar izmisumu; viņš zina, ka var savus smagumus uzmest Kungam. Tādai būtu jābūt kristīgās lūgšanas pieredzei: realitātes uztvere mainās lūgšanas laikā! Kādam no malas vai neticīgajam varētu likties, ka raizes un uzticība ir pretējas nostājas un, ka patiesa ticība izpaužas nesatricināmā mierā. Arī vārdi “Dieva pamesta vieta” vai “atstāts cilvēks” sadzīves valodā bēdīgā kārtā atspoguļo šo lielo neizpratni; šie vārdi pat tiek attiecināti uz visu pasauli. Šāda šo vārdu izpratne ir tikai puse no stāsta, pat bez vēlmes iepazīt otru pusi. Tomēr ticīgais cilvēks labi zina, ka ir turpinājums. Dziļā ticībā vaimanas un uzticība var pastāvēt vienlaicīgi. Jēzus Kristus ciešanas, nāve un augšāmcelšanās notikums tam ir vislielākais pierādījums. Uzkraujot (uzticoties) Dievam savu dzīvi, katrs kristietis ir aicināts iet šo pashas ceļu, lai kopā ar Kristu, kas ir uzvarējis nāvi, atgūtu arī savu dzīvi.


br. Jānis Savickis OFMCap

4.01.2019

Jņ 8, 1-11, V gavēņa svētdiena, C

Jņ 8, 1-11

Trešo gavēņa svētdienu pēc kārtas Baznīca mūs aicina pārdomāt atgriešanās ceļu. Iepriekšējās divas svētdienas lasījām Lūkasa Evaņģēliju, bet 7. aprīļa svētdienā lasīsim Jāņa Evaņģēliju. Līdzīgi kā iepriekšējās svētdienās arī šoreiz Evaņģēlijs uzsver atšķirību kāda pastāvēja starp Jēzus un farizeju attieksmi pret grēciniekiem. Jēzus, kas “pieņem grēciniekus un ēd kopā ar viņiem” (Lk 15,3) piedod grēkus laulības pārkāpējai, kurai draudēja nāves sods. Jēzus netrivializēja sievietes grēku, neapstājās pie tā, bet aicināja viņu iet atgriešanās ceļu. Jēzus parādīja viņai lielu uzticību, jo ticēja viņas vēlmei atgriezties; Jēzus uzticība saturēja arī solījumu, ka grēcinieks var mainīties un uzsākt jaunu dzīvi.

Levītu (20,10) un Atkārtotā Likuma grāmatā (22,22-24) atrodas priekšraksti par laulības pārkāpšanu, kura jāsoda ar nāvi. Šis senais priekšraksts dod iespēju Rakstu zinātājiem pārbaudīt Jēzu. Viņu nodomi nebija profesionāli vai zinātniski, bet provokatīvi; viņi zināja, ka Jēzus bija grēcinieku un muitnieku draugs, kas dāvāja viņiem piedošanu. Vai Jēzus varēja nostāties pret šo priekšrakstu un tādā veidā atmest Mozus likumu? “Jūdi brīnījās un sacīja: Kā Viņš, nemācīts būdams, zina Rakstus?” (Jņ 7,15). Jēzus skaidroja, ka Viņa mācība nāca no Dieva (7,16-18), bet jūdi tam nepievērsa uzmanību, viņi gribēja diskreditēt Viņu. Likme bija augsta. Pretinieki nemeklēja patiesību, bet ieganstu apsūdzēt “herēzijā”, kādu likumīgu āķi, lai pašu Jēzus varētu notiesāt. Ja Jēzus izteiktos par labu nomētāšanai ar akmeņiem, Viņu varētu apsūdzēt Romas likumu pārkāpšanā un kūdīšanā, jo tikai romiešiem bija tiesības notiesāt uz nāvi un izpildīt spriedumu. 

Noķerto laulības pārkāpēju nostādīja vidū. Tā rīkojas tiesas procesā. Ko darīs Jēzus? Šī notikuma kontekstā interesanta ir Jēzus rakstīšana smiltīs. Nav tik svarīgi minējumi, ko Jēzus tur varēja rakstīt, bet pati darbība. Šī darbība atgādina “divas liecības plāksnes, akmens plāksnes, aprakstītas ar Dieva pirkstu!” (Izc 31,18; At 9,10) jeb Desmit baušļus vai Dekalogu. Tā kā Jēzus atradās svētnīcā un rakstīja uz grīdas akmens plāksnēm, Viņa žests ir ļoti spēcīgs. Tagad Jēzus nedomā par jauniem Desmit baušļiem, bet par vārdiem, kas šos baušļus var skaidrot. Mozus vārdi Likumā bija nedzīvi burti, kurus Jēzus vēlējās atdzīvināt: “Viņš arī mums devis spējas kalpot Jaunajai derībai, ne burtam, bet garam, jo burts nokauj, bet gars atdzīvina.” (2 Kor 3,6). Jēzus vārdi un nostāja atklāj Dekaloga dzīvdarošo un atbrīvojošo spēku: “Ej un negrēko vairs!” (Jņ 8,11). Dekaloga jēga tiek atklāta Jēzus vārdos un Jēzū Kristū: “Dievs nesūtīja savu Dēlu pasaulē, lai Viņš pasauli tiesātu, bet lai pasaule tiktu caur Viņu pestīta” (Jņ 3,17).

Šīs svētdienas Evaņģēlijs uzsvaru liek vairāk uz cilvēka vajadzību atgriezties. Dieva piedošana ir žēlastība un arī aicinājums grēciniekam neatkāpties no greizā ceļa. Atgriešanās sākumā šķīsts un saprotošs skatiens, viens vārds un draudzīgs žests var būt dziedinošs un iedrošinošs. Jēzus nenoliedz Dieva sodu, tomēr grib, lai katrs cilvēks ar to sastaptos personīgi. Šī stāstā centrā nebija grēks, bet Dieva nostāja grēcinieka priekšā, kurš tic un zina, ka cilvēks var dzīvot savādāku dzīvi. Kungs uzticējās viņas turpmākajam ceļam. Cerības Dievs (Rom 15,13) saka: “Lūk, es visu daru jaunu” (Atkl 21,5) un tā skan Jēzus ielūgums nākotnē iet kopā ar Viņu. Skats nākotnē kopā ar Kristu ir būtiska ticības sastāvdaļa. Kungs neuzsāka abstraktu sarunu par Likumu, bet pievērsās uzreiz grēciniekam, kuram nepieciešama glābšana un Dieva piedodošā mīlestība. Tik pat konkrēti Viņš rīkojās savā dzīvē un misijā līdz pat krusta nāvei. Jēzus nāca pasaulē, lai nomirtu pie krusta koka un lai Tēvs Viņu augšāmceltu trešajā dienā.

br. Jānis Savickis OFMCap