10.30.2017

Mt 23, 1-12, svētdiena XXXI A


Mt 23, 1-12

Tuvojoties liturģiskā gada beigām, lasījumos arvien skaidrāk iezīmējas nepieciešamība pieņemt lēmumu par savu mūžību, bet šo lēmumu nevar pieņemt vien atsakoties no kaut kā un sakārtojot savu dzīvi ar baušļu palīdzību, bet gan sastopoties ar Personu, pie kā katrs ir aicināts iet - Jēzu Kristu. Ticība nav vien saistīta ar ticības patiesības pieņemšanu, bet, pirmkārt, ar pašu Jēzus Kristus satikšanu. Var rasties jautājums, vai ticība būtu vienkāršāka, ja mēs būtu Jēzus laika biedri vai pat Viņa tuvinieki, un tad šī tikšanās izvērstos patiesā tuvībā? Evaņģēlijs norāda uz kaut ko pretēju: ja mēs skatāmies uz Evaņģēliju, tad, jo tuvāk Jēzum atradās cilvēki, jo grūtāk tiem bija ieticēt Viņam. Mums, kas esam "tālu", tiek dota liela cerība sastapt Kungu tagad bez šīs "tuvības barjeras".

5. novembra svētdienā Evaņģēlija fragments ir kā atslēga no durvīm, lai sastaptu Jēzu Kristu. Lai sastaptu Kungu ir rūpīgi jāieklausās Viņa vārdos. Šajā svētdienā Viņš brīdina par ārējo formu dominēšanu un iekšējo motīvu nenovērtēšanu rakstu mācītāju un farizeju praksē. Jēzus nebaidās iegūt ienaidniekus. Viņš bija pret viņiem skarbs, kaut gan viņi bija morāli sakārtoti cilvēki. Kungam tik daudz nerūpēja individuālās uzvedības radošā puse vai dievbijības modes tendences, bet Viņš uzmanību pievērsa tam, lai cilvēki sekotu Dieva gribai.

Tautas vadītāji vēlējās atstāt labu iespaidu izceļot savu statusu un autoritāti. Viņiem nerūpēja grūtības, kas radās cilvēkiem, kas mēģināja ievērot viņu radītos priekšrakstus. Viņi izteicās tikai par Likumu, bet nedeva praktisku palīdzību, lai to ieviestu dzīvē. Jēzus norādīja uz “Mozus krēslu” (Mt 23,2: gr. Mōuseōs kathedras), kas varētu attiekties uz krēslu, no kura sinagogas vadītajās mācīja, bet cilvēkiem tas varēja asociēties ar abstraktu sludināšanas vietu. Farizeju mācība, salīdzinot ar citām jūdu skolām, bija daudzos aspektos tuvākā Jēzus mācībai. Jēzus nenoraidīja viņu mācības labo ietekmi uz garīgo dzīvi. Kungs kritizēja viņu liekulību.

Jēzus māca saviem sekotājiem, ka nav jāmeklē un jālieto dažādi mehānismi, lai iztaptu vai ietekmētu apkārtējos. Kungs uzsvēra, ka laimīgs ir tas, kas kalpo citiem. Kā vienā teikumā varētu mūsdienīgi definēt kristīgo kalpošanu? Cilvēks, kas ir autentisks un patiess, un neierobežojas tikai žestos, kļūst par kalpu. Šāda kalpošanas izpratne neierobežojas tikai labos darbiņos, bet aptver dažādas cilvēku dzīves sfēras. Piemēram, attiecību veidošana kā kalpošanas veids, kad var "beidzot sastapt kādu sirsnīgu un autentisku cilvēku". Uzurpatori vēlas kontrolēt. Kristieši ir aicināti atsaukties tikai uz Dievu Tēvu un Jēzu Kristu. Kad zūd saikne ar vienīgo Mācītāju, tad kristieši tiek pakļauti tiesai (Mt 23). Kristīgie mācītāji vai tēvi var par tādiem saukties tad, kad saņem patiesību no vienīga Mācītāja un Tēva. Evaņģēlists Matejs raksta savu Evaņģēliju tieši tāpēc, lai pateiktu, ka ir jāuzlūko tikai Jēzus. Kungs ir visa autentiskuma un patiesuma avots.

Ja Kristus nav vienīgais un patiesais Mācītājs, tad Baznīcā un personiskajā dzīve sākas dažādas dīvainības; ja dzīvē netiek īstenota Kunga griba, tad iesākas ārišķības, dominēšana un viltus nostājas dažādos jautājumos; ja kāds veikli aizņem vienīga Mācītāja vietu attiecībās pret tuvākajiem vai pret saviem morālajiem lēmumiem, sāk iemīlēt savu lomu. Mācītāja lomas spēlēšana ir ļoti nedrošs ceļš. Ja tāds ir uzsākts, tad kristīgajā dzīvē var sākt identificēties ar šo savu lomu. Kristīgā dzīve tiek ierobežota līdz vienam aspektam, bet tas ieved garlaicībā, rutīnā un neapmierinātībā. Sašaurināta kristīgā dzīve neņem vēra plašāku lietu kārtību, bet ierobežojas shēmā, uzvedības modelī un bailēs no pārmaiņām. Šāda loma neļauj pilnība atpazīt Dieva gribu savā dzīvē, jo tāda dzīve ir nabadzīga. Ja pat tiek pieņemts kāds cēls lēmums, tas var tikt darīts, lai nezaudētu savu “kathedras”. Šādā situācijā cilvēkam ir grūti atvērties uz vienīgo Mācītāju. Ja iepriekšējā svētdienā gatavojāmies pasludināt Jēzu par vienīgo Mācītāju, tad šo svētdien ir īstais laiks to darīt. Jēzus norāda, ka ieskatīšanās savā sirdsapziņā un tās izpēte ir gudrs un īstens ceļš, lai sastaptos ar Viņu. Baznīca, atšķirībā no tiem, kas iesēdušies Mozus krēslā, dod neskaitāmus līdzekļus sirdsapziņas izkopšanai - Svētie Raksti, liturģija, grēksūdze, garīgā vadība, kopienas, kristīgi draugi, lasāmviela, iedvesmas u.t.t.

br. Jānis Savickis OFMCap

10.24.2017

Mt 22, 34-40, svētdiena XXX A


Mt 22, 34-40

29. oktobra svētdienas Evaņģēlijā vēl vairāk tiek uzsvērta pagājušajā nedēļā izskanējusī patiesība par Dieva galveno lomu cilvēka dzīvē. Tautas vadītāju jautājumi bija svarīgi un pārdomāti, tomēr tie nemeklēja patiesību, bet gan ieganstu apsūdzībai. Jautājumi, ko viņi uzdeva bija vērtīgi, bet jābūt labai gribai, lai kaut ko iesāktu ar saņemtajām atbildēm, taču viņiem tās nebija. Bauslības mācītāju autoritāte bija Svētie Raksti, bet to interpretācija bija ierobežota viņu pašu šaurajā lokā un neko no ārienes viņi nespēja pieņemt. Jāatceras, ka Mateja Evaņģēlijā Jēzus ir parādīts kā jaunais Mācītājs, jaunais Mozus, tātad tāds, kas var interpretēt Rakstus un dot visiem saistošus skaidrojumus.

Šīs svētdienas fragmentā turpina valdīt strīda noskaņa starp tautas vadītājiem (augstie priesteri un tautas vecākie (Mt 21,23), pagājušajā svētdienā farizeji un herodieši (22,15-16), saduceji (22,23) un šo svētdien pievienojas bauslības mācītāji). Pirms nedēļas Jēzus piedzīvoja provokāciju par nodokļu maksāšanu ķeizaram; šim fragmentam Evaņģēlija tekstā seko saruna par augšāmcelšanos (22,23-33), bet šajā svētdienā Jēzus tiek izaicināts jautājumā par lielāko bausli. Evaņģēlija tekstā tālāk ir Jēzus jautājums par Dāvida dēlu (22,41-46) un no šī brīža tautas vadītājiem nav vairs ko piebilst un viņi izvairās no sarunas ar Jēzu tāpat kā Evaņģēlija sākumā to izdarīja velns (4,11). Tādā veidā Evaņģēlists Matejs 22. nodaļā sagatavoja pēdējo lielo Jēzus runu no 23. līdz 25. nodaļai. Nākamnedēļ dzirdēsim runas fragmentu no 23. nodaļas par lielo “bēda jums”. Svarīgi uzsvērt, ka visi fragmenti no 22. nodaļas, kurus lasām divas svētdienas pēc kārtas, parāda, ka citi mācītāji ir liekuļi, kas var pat aizslēgt “debesvalstību cilvēkiem” (23,13).

Šādā kontekstā Jēzum tiek uzdots jautājums, “kurš ir lielākais bauslis likumā?” (22,36). Atbildot Jēzus citē divus tekstus un apvieno divus Vecās Derības baušļus (At 6,5; Lev 19,18). Abiem baušļiem kopīgi ir vārdi “tev būs mīlēt”. Atkārtotā Likumu grāmatā minētais bauslis par mīlestību pret Dievu veido ievadu visam Likumam, bet bauslim no Levītu grāmatas bija mazāka nozīme Likumā. Levītu grāmatas kontekstā (19, 15-18) šis bauslis nav vispārējs aicinājums mīlēt visus cilvēkus, bet drīzāk norāda uz uzvedību tiesā un attieksmi pret citu cilvēku likumpārkāpumiem. Tāpēc šo aicinājumu šīs grāmatas ietvaros var skaidrot kā aicinājumu nedusmoties ne uz vienu, bet taisnīgi notiesāt tuvāko. Jēzus laikabiedri šo fragmentu tā arī izprata.

Jēzus šo bausli ievieto citā kontekstā un tādā veidā mainās mīlestības izpratne. Turklāt, tas, ka Evaņģēlijs ir uzrakstīts grieķu valodā vārdam “tuvākie” atņem ebrejisko nozīmi, kas ierobežoja to vien līdz jūdu tautiešiem un deva universālu raksturu.

Nedaudz ieskicējot vēsturisko kontekstu ir jāatbild uz jautājumu, ko bibliski nozīmē “mīlēt”? Vai bauslis var piespiest kādu mīlēt? Bībelē vārds “mīlēt” tiek izprasts daudz konkrētāk un ikdienišķāk nekā mūsdienās. “Mīlēt” var skaidrot kā praktisku solidaritāti. Dieva mīlestības bauslis veido ievadu visām praktiskajām un konkrētajām norādēm Likumā, bet Lev 19,18 atsaucas uz konkrētām tautiešu kļūdām. Kad At 6,5 ir rakstīts: “no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta”, tad rabīniskajā jūdaismā to varēja skaidrot kā ar visām savām iespējām (finansiālajām). Šāds mīlestības bauslis nav sentimentāls un nejēdzīgs, bet māca, ka katram jādod tas, kas viņam pienākas.

Bibliski izprasts mīlestības bauslis neuzliek pienākumu emocionāli iesaistīties attiecībās vai kādos darbos, bet ievērot praktisku taisnīgumu, kas ir ļoti svarīgi ikdienas dzīvē. Ja iepriekšējā svētdienā Evaņģēlijs skanēja visai politiski, bet interpretācija izvērtās teoloģiska, tad šajā svētdienā teoloģiskā fragmenta interpretācija kļūst politiska. Svētajam Pāvilam (Ro 13) tuvākmīlestība ir sabiedrisko saistību kopums, uz ko attiecas arī nodokļu maksāšana un cieņa pret varu. Lūkasa Evaņģēlijā līdzībā par žēlsirdīgo Samarieti tuvākmīlestības bauslis tiek interpretēts kā iespēja iziet ārpus savas tautas robežām. No politiskā skatpunkta Jēzus nojauc arī valstu redzamās robežas.

Valstība, ko Jēzus sludina, aicina cilvēkus atminēties, ka viņi ir radīti pēc Dieva attēla. Dzīve Dieva vadībā ļauj mācekļiem tiekties uz autentisku laimi, un tas nozīmē, ka mēs esam aicināti dzīvot atbildīgās attiecības ar Dievu un cilvēkiem. Bet kā nenomaldīties? Kāds tad ir svarīgākais uzdotais jautājums un atbilde šajos Jēzus strīdos ar jūdiem? Vai arī vēl nozīmīgāka ir visa situācija no 22. nodaļas, kurā Jēzus parāda, ka ir vienīgais patiesais Mācītājs?

Ja šīs svētdienas fragmentu atraujam no 22. nodaļas, tad svarīgs ir baušļa skaidrojums, bet, ja aplūkojam visu Mateja Evaņģēliju, tad atklājas daudz plašāka patiesība. Kristieša dzīvē rodas daudz jautājumu, uz kuriem jārod atbildes. Ja savās pārdomās paliekam “izolēti” no plašākas patiesības un attālināmies no sava Mācītāja, varam zaudēt virzienu. 22. nodaļā Jēzus sagatavoja augsni savai pēdējai runai (atceramies - tādas Mt ir piecas). Viņš ir patiesais Mācītājs, kurš vienīgais ir jāklausa. Šī nodaļa arī mūs māca, ka dzīvē var ieraudzīt divus attiecību līmeņus ar Dievu: plašāku un šaurāku.

Plašākais līmenis attiecas uz dzīves ritējumu, gadiem un dzīves posmiem, kuram bieži nevar redzēt jēgu, ja neskatās no Dieva mīlestības plāna perspektīvas. Šaurākais līmenis attiecas uz ikdienas dilemmām, kas, ja tās ir izolētas no šī plašākā plāna, var kļūt par traģēdijām, nevis par lielāka notikuma elementiem. Šīs divas svētdienas liek domāt par to, kādu Mācītāju mēs izvēlamies, lai tālākos dzīves posmos (kā to lasīsim nākamajā svētdienā) nevajadzētu nožēlot Kunga ignorēšanu un ar rūgtumu teikt “bēda” man. Mīlestības bauslim jābūt kā ievadam šādā dzīves programmā, kas ir kā atslēga visām tālākajām durvīm.

br. Jānis Savickis OFMCap

10.17.2017

Mt 22,15-21, svētdiena XXIX A

Mt 22, 15-21

22. oktobra svētdienas Evaņģēlijā parādās politiskās varas jautājums, kas, šķiet, šī gada lasījumu beigu ciklā neiederas. Vai tas tā ir? Vai ir vairāk jādomā par mūžīgo dzīvi, bet nevis par attiecībām ar varu? Vai arī tas ir savstarpēji saistīts? Šis fragments ir vienīgais tiešais Jēzus izteiciens par politisko tematiku. 22. Mateja Evaņģēlija nodaļā ir trīs pretinieku konfrontācijas ar Jēzu; liturģijā tiks lasīta pirmā (22. oktobris) un trešā (29. oktobrī) konfrontācija. Pretinieki centās izvilkt no Jēzus kādu apgalvojumu uz kā
pamata varētu Viņu apsūdzēt, un tādā veidā parādīt, ka Viņš nav labāks par jebkuru citu rabbi un tas Viņam sagādātu lielas problēmas ar varu. Jēzus atbild ar pārsteidzošu gudrību.

Notikumu konteksts tieši attiecas uz romiešu nodokļu sistēmu, kuru patriotiski jūdu ienīda kā savas politiskās pakļautības simbolu. Vairākus gadus iepriekš izcēlās liels dumpis pret nodokļiem, kuru vadīja populārs galilejiešu līderis, Jūda (Apd 5,37). Dedzīgiem jūdiem viņš bija iedvesmas avots. Jautājums par nodokļiem bija emocionāli piesātināts ar dzīvām atmiņām un sāpēm. Nodokļu atbalstīšana bija nepatriotiska, bet apstrīdēt tos bija bīstami.

Jēzus lika, lai jūdi parāda Viņam nodevu naudu un tādā veidā atklāja viņu liekulību (gr. hypocrites). Neviens patriotisks jūds neņemtu rokās šo naudu uz kuras bija attēlots ķeizara portrets un uzraksts uz monētas no vienas puses bija “dieva dēls”, bet uz otras puses “augstākais priesteris”. Šāds saturs katram jūdam bija zaimojošs. Ķeizara attēlu uz naudas jūdi uztvēra kā provokāciju un patiesu elkdievības grēku: pirmais bauslis aizliedza attēlot cilvēkus un zvērus. Jēzus distancējās no politiskajiem jūdu uzskatiem un norādīja, ka lojalitāte pret pagānu valdību nav nesavienojama ar lojalitāti pret Dievu. Viņš arī neteica, kas būtu jādara, kad abas lojalitātes saduras.

Jūdi sagatavoja Jēzum pārdomātas lamatas, bet Kungs viņus pārsteidza un jautājums atgriezās pie viņiem atpakaļ kā negaidīts bumerangs. Ja monēta pieder ķeizaram, tad viņam to var atdot. Īpaši ir jāpievērš uzmanība vārdiem “atdodiet Dievam, kas Dievam pieder", jo Dievam pieder viss, arī pats ķeizars.

Jēzus vārdiem bija vairākas nozīmes. Viņš izmanto vārdu attēls, līdzība (eikon) runājot par ķeizaru, kurš ir attēlots uz monētas. Ko tas nozīmē? Ķeizara monētas var tikt atdotas viņam nodokļu veidā bez reliģiskā kompromisa nepieciešamības, jo viņa attēls tika iekalts uz monētām un tas bija viņa likumīgs īpašums. Ejot vēl dziļāk tekstā svarīgi ir ievērot biblisko kontekstu “attēlam” un “piederībai”: katram cilvēkam ir uzdevums atdot sevi kā Dieva attēlu (skat. Rad 1, 27) atpakaļ Dievam. Šis augstākais cilvēka pienākums attiecas arī uz valdniekiem. Jēzus atbilde apstulbina pretiniekus; Viņš netieši norāda, ka nodokļu izcelsme ir meklējama grēka sekās, jo, ja Izraēlis būtu devis Dievam to, kas Viņam pienākas, viņi nebūtu pakļauti romiešu valdīšanas jūgam. Tikai pašās beigās mēs varam pieņemt domu, ka Jēzus apliecina laicīgo pienākumu izpildes pareizību, bet vienlaikus uzsverot mūsu primāro pienākumu – kalpot Dievam (skat. Rom 13,1-7; 1 Pēt 2,13-17).

Ja paliekam pie vārda “attēls”, tad jāatceras, ka cilvēks savā dziļākajā būtībā pieder Dievam. Valsts vara ir īsta un neatceļama, tomēr tai ir noteiktas robežas un tās nedīks neatbildīgi pārbīdīt, lai neatņemtu cilvēkam pienākošos autonomiju, lai kādu dienu valsts “neaprītu” cilvēku kā tas notika 20. gadsimta asiņainajos režīmos. Jēzus māca uzlūkot varu ar saprātu, lai, piemēram, nebūtu vēlēšanās to dievišķot, vai arī pārāk spēcīgi identificēties ar kādu politisko spēku vai ideoloģiju, bet drīzāk veidot taisnīgas sabiedriskās attiecības.

Svarīgi ievērot, ka Jēzus uzsver cilvēka sirdsapziņas un cieņas neaizskaramību. Šīs svētdienas ietvaros tas liek domāt, ka Kungs gaida no ticīgajiem tādu dzīves nostāju, kas akli nepiesaistās spēka un varas attiecībām, bet pestīšanu meklē Kunga Jēzus Pashā. Zīmīgi ir tas, ka visa šī saruna ar jūdiem norit Jeruzalemes svētnīcā, īsi pirms Kunga ciešanām! Ja cilvēks pārāk saaug ar varu vai arī sapinās šīs pasaules politiskajās spirālēs, tad var izrādīties, cilvēks zaudē spēju ieraudzīt sevī Dieva attēlu, ieraudzīt otra cilvēka vienreizību, zaudē dzīvē pārdabiskus mērķus, tai skaitā mūžīgo dzīvi, un ir spējīgs nogalināt Dieva Dēlu.

br. Jānis Savickis OFMCap

10.10.2017

Mt 22,1-14, svētdiena XXVIII A

Mt 22,1-14


Liturģiskais gads tuvojas beigām un tāpat Mateja Evaņģēlija svētdienās lasāmie fragmenti it kā “paātrina” stāstījuma intensitāti par Jēzus misiju, mācekļiem un jūdu tautas vadītājiem. Viss nenovēršami virzās uz galveno notikumu – Kristus ciešanām. Iepriekšējās svētdienās pārdomājām trīs līdzības par Jēzus atmešanu no tautas vadītāju puses. Jēzus tajās brīdināja par to, ka valstība tiks atņemta Izraēlim un nodota pagāniem (Mt 21,43). Pēc šīm līdzībām seko līdzība par kāzu mielastu (22, 1-14), sava veida polemikas ar jūdiem kulminācija, kurā karalis liek nodedzināt savu kalpu slepkavu pilsētas, bet slepkavas nogalināt.

15. oktobra svētdienā Jēzus atmešanas akcenti tiek saasināti. Valstība tiek attēlota kā bagātīgs mielasts, uz kuru Dievs aicina visas tautas. Dievs vēlas dāvāt mīlestību un gādību. Līdzība par ķēniņa mielastu ir alegorija par pestīšanas vēstures maksimālā kāpuma brīdi. Kā izrādās šī vēsture ir ļoti skarba un pilna ar “nē”, kas nepaliek tikai vārdu līmenī, bet īstenojas pat slepkavībās. Šī “nē” iniciators nav Dievs, bet cilvēks. Līdzība brīžam var likties dīvaina, jo slepkavības un karavīru nosūtīšana nav visatbilstošākais līdzeklis problēmu risināšanai. Mielasts tikmēr atdziest! Nodedzināt pilsētu par atteikšanos piedalīties mielastā!? Jāatceras, ka līdzības ir tēlaini stāsti un neatspoguļo reālo dzīvi.

Ķēniņš ir Dievs, kurš sagatavo mielastu savam Dēlam. Kalpi ir Vecās Derības pravieši, kuri aicināja Izraēli atgriezties no grēkiem. Kāzu mielasts simbolizē prieku un ciešas attiecības ar Dievu. Vecajā Derībā var atrast līdzīgus motīvus. To labi ilustrē Isaja grāmatas fragments (25, 6-9), kur Kungs liek sarīkot “visām tautām lepnu mielastu - mielastu ar vecu vīnu, ar trekniem ēdieniem, ar ilgi taupītu un labi nogulējušos vīnu." (Is 25,6) Dieva pestīšana šajā kontekstā ir attēlota kā prieka pilns notikums, kurš Baznīcas dzīvē piepildās divos veidos.

Pirmkārt, Liturģiskā Baznīcas dzīve; Euharistija ir Kristus sakramentālais mielasts (Jņ 6,53-58; 1 Kor 10,16; Atkl 19,9), kas tiek piedāvāts visiem ielūgtajiem un kāzu drānās tērptajiem. Otrkārt, nākotnes pastarā notikums; pilnīga un nebeidzama vienotība ar Kristu un svētajiem.

Lasot šo fragmentu rodas jautājums, kāpēc tas nejauši uzaicinātais ciemiņš ir jātiesā par neatbilstošu apģērbu? Viena no daudzām interpretācijām uzsver to, ka senatnē bija sastopama tradīciju, ka svētku rīkotājas viesiem deva svētku drēbes (piem., Rad 45,22; Est 6,7-9). Drēbju simboliku var skaidrot ļoti plaši, sākot no pirmās līdz pēdējai Svēto Rakstu lappusei. Jebkurā gadījumā, jāuzsver, ka ķēniņš ciemiņu bez atbilstošām drēbēm uzrunāja kā draugu (Mt 20,13), bet viņš nespēja neko atbildēt. Šīs tikšanās noskaņojums liecina par to, ka ciemiņam bija pieejams atbilstošs apģērbs, bet to nenēsāja.

Cilvēks bez svētku apģērba simbolizē mielasta dalībnieku, kurš ārēji ir klātesošs, bet sirds ir kur citur (Mt 6,21). Viņš varētu sagatavoties un atbilstoši ietērpties, taču neuzskata to par svarīgu un nepieciešamu. Viņam draud izmešana, lai nesabojātu svētkus ar savu pagānisko pasaules skatījumu, vai precīzāk, viņš pats sev sagatavo ceļu ārā no Baznīcas un kopības ar Kristu. Ja mēs atceramies neseno svētdienu ciklu par kristiešu attiecību modeli, tad redzam, ka piedošana brāļiem paliek spēkā. Problēmas kopienā uzņemas risināt Kungs. Grēka situācijās cilvēks grib apsteigt Kungu, jo sagādā pats sev problēmas, kas izslēdz viņu no kopienas caur koncentrēšanos uz savām prioritātēm un plāniem.

Šajā līdzībā var atrast četrus cilvēka tipus (vienaldzīgie, ienaidnieki, neadekvātie, ietērptie). Kristiešiem savā dzīvē ir jāsastopas ar visiem šiem tipiem. Viņi paši ir “ietērptie” cilvēki, kuri izmeklē savu sirdsapziņu, vai gadījumā nenosliecas uz kādu no trīs citiem tipiem. Šķiet, sarežģītākais tips ir šis neatbilstoši tērptais, jo ir mūsu vidū, iespējams mūsos, jūtas labi; iespējams neapzinās, ka kaut ko ir pārpratis un neuzdod svarīgus jautājumus par savu dzīvi. Mēs varam uzdot jautājumu sevi, cik ļoti kristīgā dzīve, kristīgo attiecību “virtuve” ietekmē mūsu sirdis; raisa jautājumus, uz kuriem meklējam atbildes un neapmierināmies ar pliekanību; vai ar šīm pārdomām dalāmies un tādā veidā “aplipinām” citus ar “duc in altum” (Lk 5,4). Lai neiznāktu tā, ka kādu dienu atklātos, ka esam neatbilstoši ģērbušies. 

br. Jānis Savickis OFMCap

10.06.2017

Mt 21, 33-43, svētdiena XXVII A

Mt 21, 33-43

 

8. oktobra svētdienā Baznīca turpina iedziļināties 21. Mateja Evaņģēlija nodaļā un apcer nākamo no trijām līdzībām par Debesu valstības atmešanu vai pieņemšanu. Jēzus ar otro līdzību cenšas padziļināt vīna dārza metaforu. Ar otrās līdzības palīdzību Viņš norāda uz Isaja grāmatu (Is 5, 1-7) un pastiprina Savu kritisko nostāju pret tautas vadītājiem, un izsaka viņiem Dieva spriedumu: valstība tiks atņemta Izraēlim un nodota citiem. Šo svētdien mūs interesē līdzība par ļaunajiem strādniekiem. Jēzus izmanto šo stāstu, lai parādītu kāda pretestība pastāv cilvēku dzīvēs pret Dieva mīlestību.

Līdzībā par ļaunajiem strādniekiem katra detaļa ir nozīmīga un simboliska. Īpašnieks ir Dievs (Mt 21,33), bet dārzs simbolizē Jeruzālemi. Strādnieki ir Izraēla tautas vadītāji, bet kalpi ir Vecās Derības vajātie pravieši par to, ka brīdināja tautu un atgādināja tai par grēku. Dēls ir Jēzus, kurš tiks izmests ārā no dārza (Jeruzalemes) un krustā sists ārpus pilsētas.

Šī līdzība apvieno divas bibliskas tēmas - Izraēlis kā Dieva vīna dārzs un praviešu atmešana, kā arī piedāvā divas jaunas tēmas – Jēzus kā Dieva atklāsmes kulminācija un Viņa atmešana kā Izraēla nepaklausības kulminācija. Jēzus atbild tautas vadītājiem par savas autoritātes izcelsmi: tā nāk no vīna dārza samnieka, Dieva, kurš ir ļoti pacietīgs pret savas tautas vadītājiem, pat, ja tie atkārtoti noraidīja Dieva sūtņus, praviešus. Tagad viņi ir gatavi nogalināt saimnieka dēlu, Jēzu, jo domā, ka viņu autoritāte pār tautu nostiprināsies, bet viņu mazināsies. Tomēr galavārds būs saimniekam, Dievam, kurš nomainīs strādniekus savā dārzā ar tādiem, kas nesīs labus augļus. Šī līdzība ir sava veida pestīšanas vēstures miniatūra, īss ievads Dieva attiecībās ar Izvēlēto tautu. Taču šī līdzība nebūtu Evaņģēlijā, ja tā neattiektos uz Baznīcas dzīvi pirmajā gadsimtā un tagad.

Šajā stāstā var pievērst uzmanību dažādām detaļām. Piemēram, svarīgi nepalaist garām to, kas attiecas uz Dieva valstību: atšķirībā no citām vietām Evaņģēlijā, te tā nav parādīta kā jauns laikmets, bet kā īpašas attiecības starp tautas vadītājiem un Izraēli. Caur šiem tautas līderiem Dieva valdīšana vēstures gaitā tika īstenota, bet arī Dieva valdīšana caur viņiem tika atņemta (Ez 34,10). Jēzus kritika nav vērsta pret dārzu, bet dārza kopējiem. Kungs atradīs jaunus vīna dārza kopējus, kuriem neienāks prātā doma, ka šis dārzs pieder viņiem.

Šajā līdzībā tiek uzsvērta atbilde uz Dieva jautājumiem un atbildība. Vai cilvēki atbildēs uz Dieva aicinājumu un vēlmi ienākt viņu dzīvēs, vai arī noraidīts Viņa sūtņus par labu savām pašu interesēm? Vai cilvēki dzīvos auglīgu dzīvi Dievm par godu? Līdzībā tiek piedāvāts dzīvot priviliģētās attiecībās ar Dievu, bet šī privilēģija ir cieši saistīta ar atbildību. Valstība nāk ar neierobežotu žēlastību, bet arī ar neierobežotām prasībām. Šī līdzība ir arī par tiesu: Dievs tiesās un sasniegs savu mērķi un cilvēkiem vajadzēs norēķināties par padarīto.

Fragmenta beigu vārdi tieši norāda, ka valstība tiks uzticēta Baznīcai, lai Dievs varētu saņemt gaidīto ražu no tās. Mums ir jāuzdod jautājums, vai Baznīca nes šo ražu Dievam? Svēti cilvēki, misionāri, vajātie un cietošie kristieši nes augļus savās dzīvēs. Bet jautājums tiek uzdots arī mums: vai Baznīcā šī raža joprojām tiek ievākta? Vīna dārzs līdzībā ir jāuzlūko kā Baznīcas kopiena. Tās saimnieks ir Dievs, bet dārza strādnieki ir Baznīcas locekļi. Dievs uztic ticīgajiem rūpes par savu dārzu un aicina augt mīlestībā, bet bieži sanāk tā, ka pārspēku cilvēkos gūst sāncensība, skaudība un egoisms, kas “nogalina” brāļus un māsas, bet viņos -pašu Kristu.

Ja skatās uz šo dārzu ar kristieša skatienu, vai arī ar senās Sīrijas baznīcas tēlaino un simbolisko ticības vīziju, tad var ieraudzīt, ka Kristus, vīna dārzs un vīns norāda uz Baznīcas dzīvi. Kristus ir vīna dārzs, bet kristieši vīnogas tajā; Viņš ir vīna koks, bet kristieši vīnogas; Viņš ir Vīns, Dzīvības Koks – sakramentālās žēlastības avots Baznīcā.

“Mūri” veido Evaņģēlijs, kas atdala ticīgos no haosa un bezmērķības; “vīnspiede” - altāris uz kura tie salikts Dievam patīkams upuris – Jēzus Kristus persona; “tornis” - svētnīca, kas ir Dieva Tēva un brāļu un māsu tikšanās vieta. Dievs dod ticīgajiem brīvību šī dārza apsaimniekošanā. Vienīgā raža, ko Dievs sagaida no mums ir mīlestība brāļu starpā – patiess vīns, kas ielīksmo cilvēku sirdis (Ps 104, 15).

Sv. Francisks šo Baznīcas īstenību ļoti dziļi izprata un viņu var nosaukt par labu vīna dārza strādnieku. Kādu dienu sv. Francisks norūpējies par kādu noskumušu brāļi, agri no rīta pasauca viņu uz vīna dārzu netālu no baznīcas. Izvēlējās vīnogu krūmu ar skaistām un gardām vīnogām. Sēžot ar šo brāli sāka ēst vīnogas pirmais, lai tas nekautrētos ēst viens pats. Brālis ēdot vīnogas slavēja Dievu, un līdz mūža beigām atcerējās šo aizkustinošo notikumu. Kungs aicina sāk šo dārzu kopt no sīkumiem, kas ļoti bieži paliek mūsu brāļu un māsu sirdīs uz visu mūžū.

br. Jānis Savickis OFMCap