Filip 2, 6-11
Pūpolsvētdien pārdomāsim apustuļa Pāvila vēstulē Filipiešiem iekļauto himnu par Jēzu Kristu (2, 6-11), jo tajā ļoti labi ir apkopota pestīšanas vēstures kulminācija un parādīta Jēzus Kristus personas teoloģiskā nozīme. Tie, kas lūdzas breviāra lūgšanu šo himnu bieži var sastapt kā vienu no vesperu psalmiem, bet liturģijā to var lasīt tikai pāris reizes gadā un Pūpolsvētdiena ir svarīgākā šī fragmenta lasīšanas diena. Šiem sešiem pantiem Baznīcas vēstures tikusi un tiek pievērsta īpaši liela uzmanība. Teksts ir ļoti skaists un bagāts, bet arī grūti interpretējams. Tas ir tāpēc, kas tajā ir pateikts būtiskais par Kristu; šis fragments ir viens no skaidrākajiem izteikumiem par Kristus iemiesošanos: īsumā izklāsta Kristus mūžīgo esību, vienlīdzību ar Dievu un cilvēku, un kā viņš pieredzēja savu zemes dzīvi.
Šī himna ļauj mums ieskatīties kā paši pirmie kristieši pielūdza un ko domāja par Jēzu. Vēstule Filipiešiem tika uzrakstīta apmēram 55. gadā un tiek uzskatīts, ka svētais Pāvils šo himnu dzirdēja pirmo kristiešu liturģijā. Starp vēstules uzrakstīšanu un Jēzus nāvi bija pagājuši aptuveni 20 gadi! Tas ir līdzīgi kā atcerēties 1998. gada notikumus un pārdomāt tos ļoti dziļi Dieva gaismā! Varam lasīt, ka Jēzus tiek nosaukts par Kungu: visa himna tiecas to pateikt, visa pirmo kristiešu dzīve centās par to liecināt!
Šis fragments izstaro pašu kristietības pirmsākumu noskaņu un ļauj mums pieskārties pirmo kristiešu pasaules uztverei un izaicinājumiem. Pāvils rakstīja Filipas kristiešiem, kuru kopienā pastāvēja zināmas problēmas: dalīšanās, skaudība un savstarpēju attiecību trauslums. Pāvilam šī kopiena bija īpaši tuva, jo bija pirmā, kuru viņam izdevās izveidot Eiropā; turklāt tā atbalstīja viņu materiāli un interesējās par viņa likteni. Labākais veids kā apustulis Pāvils varēja iedrošināt draudzi Filipā bija dzīvot pazemībā, draudzībā un vienotībā; viņš atgādināja Kristus piemēru un rakstīja par Kunga pazemojumu un pagodināšanu. Pāvils parādīja kā Baznīcas pirmsākumos tā ticēja Kristus dievišķībai un pazemībai. Lai to labi saprastu ir jāiedziļinās katrā himnas vārdā, bet šeit no visas teksta bagātības tiks apskatīti tikai daži vārdi.
“Kas, Dieva veidā būdams, neuzskatīja par laupījumu līdzināties Dievam.” (2,6) Šie ir ļoti spēcīgi vārdi, ka Jēzus pirms kļūšanas par cilvēku bija vienlīdzīgs ar Dievu. Tas ir kaut kas, ko nevar vienkārši tāpat sagrābt un piesavināties. Šie vārdi nav līdzība vai emocionāls pārspīlējums. Šeit arī tiek norādīts uz Kristus pretstatu Ādama nostājai (Rad 3), kurš tika kārdināts un vēlējās būt “kā Dievs”. Jēzus savu pārākumu neuztvēra kā iespēju izmantot savu varu, lai varētu lielīties un dominēt pār citiem. Ādams vēlējās kļūt kā Dievs un lai arī viņu uztvertu kā Dievu, bet Kristus, būdams Dievs, nebaidījās, ka neņems vērā Viņa dievišķo cieņu un varu; Kungs varēja pieprasīt cieņpilnu attieksmi, bet to nedarīja. Cik atšķirīgas ir Dieva un cilvēka sirdis!
Katros Pashas svētkos varam iepazīt šo pārsteidzošo Kunga sirdi. Cilvēka dziļumos ir šādas vēlmes, tomēr bailes, kauns un grēks neļauj mums “atkailināties”, iztukšot sevi un kalpot citiem. Cilvēks vēlas ap sevi veidot savas pašpietiekamības mirāžu, kurai neviens nevar pietuvoties un kura nemitīgi attālinās. Cilvēks var jautāt, kāpēc sagādāt sev un citiem nevajadzīgas vilšanās un sāpes, un apdraudēt savu trauslo neatkarību, vai nav labāk palikt mierīgā kompromisa stāvoklī un likties mierā? Dievs nedomā kā cilvēki un rīkojas savādāk. Viņš mūs ir radījis citai dzīvei, citiem attiecību modeļiem, kas ir saskaņā ar Trīsvienības dabu. Esam aicināti sadzirdēt sirds dziļumus un cīnīties par to, ko esam zaudējuši grēku dēļ.
“Viņš atteicās no sevis” (2,7). Jēzus padarīja sevi gandrīz par neko, burtiski “iztukšoja sevi” (gr. kenosis), bet ne jau no savas dievības, bet gan no godības, pretenzijām un reputācijas. Jēzus patiesi kļuva par cilvēku (Rom 8,3, Gal 4,4), bet aiz šīs cilvēcības slēpās kāda lielāka realitāte. Jēzus personas dziļums cilvēkiem nebija redzams, tomēr viņi redzēja Viņa pārsteidzošo paklausību līdz pat nāvei, bet Kunga mācekļi jau pēc Viņa nāves šos dziļumus pārdomāja un pierakstīja himnas veidā.
“Dievs Viņu paaugstinājis” (2,9). Tēvs paaugstināja savu Dēlu, izraujot Viņu no nāves varas un padarot Viņu par visuma Kungu. Līdzīgi apustulis Pēteris Vasarsvētku runā apliecināja, “ka Dievs padarīja Viņu par Kungu un Kristu” (Apd 2,36). Kristīgā Pasha ir svinīga Kristus dievišķības atklāšana, kura agrāk tika apslēpta aiz kalpa un mirstīga cilvēka tēla, bet Lieldienu rītā visa radība ar aizrautu elpu noskatījās jauna laikmeta sākumu visas radības un cilvēces vēsturē.
“Kungs Jēzus Kristus ir Dieva Tēva godībā” (2,11). Vārds “Kungs” (gr. Kyrios) Vecās Derības grieķu tulkojumā tika izmantots, lai pārtulkotu tetragrammu (gr. tetragrammaton - četri burti) JHWH. Saskaņā ar priekšrakstiem Dieva vārdu nevarēja izrunāt: lasot ebreju valodā Bībeli, Dieva vārda jūdi automātiski JHWH vietā lasīja vārdu “Adonai” (Kungs). Ja Jēzus tiek atzīts par Kungu, tad Jēzū var pieskarties, redzēt un dzirdēt pašu Dievu. Jēzus ir mūžīga un galīga Dieva klātbūtne pasaulē, kurā un caur kuru visa radība pielūdz pašu Dievu. Jēzus šajā himnā tiek pacelts Dieva godībā. Kāpēc? Himnas beigās atrodas atsauce uz Isaja grāmatu (45,23): “Manā priekšā locīsies visi ceļi un Man zvērēs ikviena mēle!” Isaja grāmatā runā pats Dievs, ka Viņa priekšā cilvēki kritīs uz ceļiem. Jēzus tiek parādīts kā tas, kas ieņem Dieva vietu, visi ceļi kritīs Viņa priekšā, lai viss gods tiktu atdots Viņa Tēvam.
Neskatoties uz Kristus dievišķību, Viņš savu esību neuztvēra un neizdzīvoja varas, lieluma un valdīšanas perspektīvā; Viņš neizmantoja savtīgi savu vienlīdzību ar Dievu Tēvu, ne arī savu godību un spēku kā instrumentu, lai apliecinātu savu triumfu, distanci un ārkārtējo pārsvaru. Jēzus iemiesošanās nav šķietama vai kaut kāda grieķu dievu intrigu kārtošana, bet Viņa dievišķīgā dzīve iekļāvās visā nopietnībā cilvēciskajā dzīvē. Dievs ne vien izskatījās kā cilvēks, bet kļuva par cilvēku, par vienu no mums, par Dievu kurš vēlas būt ar mums. Kristus neapmierinājās ar to, ka laipni uzlūkoja cilvēkus no godības augstumiem, bet pats ienāca vēsturē, kļuva par cilvēku. Mūsu pasaule nav vienkārša dzīves telpa! Kristus izvēlējās brīvprātīgi kļūt par cilvēku un cilvēcisko dzīves gājumu, izņemot grēku (Ebr 4, 15) un tas noveda Viņu līdz cilvēka dzīves robežām, līdz pat nāvei.
Visi šie majestātiskie vārdi tika lietoti, lai atgādinātu filipiešiem ļoti praktiskas lietas, lai pārliecinātu viņus atmests sašķeltību, nesaskaņas un personiskās ambīcijas. Pāvils aicināja Filipas draudzi pieņemt Jēzus domāšanas veidu un pasaules izjušanu. Cilvēks ir aicināts pievienoties Kristus Pashai. Kristietim šīs himnas gaismā nav jāuzskata vara, bagātības un cieņa par kādu īpašu dzīves vērtību, jo tās neapmierina mūsu dziļākās vajadzības. Tas, ko cilvēks patiesībā vēlas, un ko mums parādīja Kristus, ir sirds atvēršana, kopā ar brāļiem un māsām nest dzīves nastu un veidot sirsnīgas attiecības ar Tēvu. Panākt to var paklausības un uzticības garā, un tāpēc arī apustulis Pāvils saka: “Esiet tādā pārliecībā kā Jēzus Kristus” (Filip 2,5). Šī himna aicina mūs pārdomāt kristīgās vienotības un mīlestības dziļākos iemeslus. Jēzus piemērs aicina mūs iziet no mūsu maldīgajiem augstumiem, noslēgtas riņķošanas ap savu šauro pasauli, savām klusajām iekšējām “svētajām” sarunām vai arī savu neaizskaramību, bet pieņemt Jēzus attieksmi, domāšanas veidu, jūtas.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru