Jņ 12, 20-33
Piektā gavēņa svētdiena noslēdz pārdomas par Jēzus pestīšanas darbu evaņģēlista Jāņa gaismā. Kristus krusts šajā svētdienā kļūst arvien tuvāks, bet vienlaicīgi parādās Jēzus augšāmcelšanās un godības zīmes. Šī svētdiena aicina pietuvoties Pashas noslēpumam, lai pārdomātu iziešanu no nāves uz dzīvību. Nāve, kas var likties kā dzīves noliegums, Jēzus dzīvē bija ceļš uz patieso dzīvi, un mēs arī esam aicināti atstāt zemē to, kam jāmirst un ļaut, lai Kungs mūs paaugstina, pievelk pie sevis.
11.-12. Evaņģēlija nodaļas veido Jāņa darba pirmās puses beigas, kurā tiek apskatīta Jēzus atklāšanās caur zīmēm. Pēdējā lielā zīme bija Lācara piecelšana no miroņiem. Šis fragments piektajā gavēņa svētdienā tika lasīts gadu atpakaļ.* Jņ 12, 12 sākas apraksts par Jēzus svinīgo iejāšanu Jeruzālemē un to, ka Viņam sekoja liels cilvēku pūlis, bet bija arī naidīgi noskaņoti cilvēki, kuri skaudīgi teica, ka “Lūk, visa pasaule seko Viņam!” (12,19).
Dažādu tautu pārstāvjus piesaistīja viendievība un jūdu skaidrā morālā nostāja, un tāpēc arī daudzi pagāni ieradās uz svētkiem Jeruzālemē (Apd 2,5-11). Tas nebija pārsteigums, ka grieķi ieradās uz Pashas svētkiem. Evaņģēlijā nav teikts, vai grieķi sastapa Jēzu, bet tas, ka viņi vēlējās tikties ar Kungu ir jāuztver kā nozīmīgs notikums. Grieķi vēl neredzēja Jēzū mesiju, bet saprata, ka Viņa persona slēpj sevī kādu noslēpumu, kuru vēlas iepazīt. Līdz Jēzum šie signāli nokļuva un savā runā deva atbildi arī grieķiem.
Jēzus atbildēja, ka “Pienākusi stunda, lai Cilvēka Dēls tiktu pagodināts” (12,23). Šeit Jēzus ceturto reizi no deviņām lieto vārdu “stunda” (2,4; 7,30; 8,20; 12,23.27 [2×]; 13,1; 16,32; 17,1). Tas ir svarīgs motīvs evaņģēlistam Jānim. Pirmās trīs reizes “stunda” norāda, ka Jēzus laiks vēl nav pienācis, bet tagad gan tas ir klāt. “Stunda” attiecas uz Jēzus darbības laiku, kurā Viņš atklāj savu Tēvu. Tēva atklāšana ir pirmais Jēzus uzdevums Jāņa Evaņģēlijā. Jēzus vēlas parādīt visiem dzīvi, kas balstās paklausībā Tēvam līdz pat nāvei un dzīvības atgūšanai. Stunda, kuru šosvētdien pārdomājam ir nāves stunda, kurai seko augšāmcelšanās un paaugstināšana.
Grieķu ierašanās lika Jēzum domāt par lielo graudu ražu (12,24), kas neattieksies tikai uz jūdiem, bet arī uz pagāniem, un kas tiks iesēta Jēzus nāvēs notikumā. Jēzus arī izsaka negaidītus vārdus par “savas dzīvības ienīšanu”, bet šie vārdi ir jāizprot bibliski - “neieredzēt” nozīmē “mīlēt mazāk” (Rad 29, 30-31; Lk 14,26; Mt 10,37). Jēzus nerunā par dzīves nicināšanu, bet par tās pakārtošanu mūžības sasniegšanai.
Otrās gavēņa svētdienas laikā pārdomājām Kunga pārveidošanās saistību ar Ģetzemenes dārzu, līdzīgi varam rīkoties piektajā gavēņa svētdienā. Šosvētdien Jēzus runā krusta perspektīvā un nevis ar doktrīnas vai sarežģītu vārdu palīdzību. Jūdiem un grieķiem Jēzus grib kaut ko svarīgu pateikt par nākošajiem notikumiem: patiesa ticība ir ticība Krustāsistajam. Patiesa ticība ienāk dzīvē tad, kad zaudē un saglabā dzīvību (12,25), un nespēlējas ar skaistām un izdevīgām teorijām. Tāda ticība pat var neizsaukt pacilātību, bet “bailes” un “satraukumu” (12,27). Evaņģēlists Jānis neraksta par Jēzus nemieru un lūgšanu Ģetzemenes dārzā, tomēr apzinās, ka Kungs savā dvēselē pārdzīvoja patiesas grūtības Viņa stundas priekšā (12, 27-39). Atšķirībā no citiem evaņģēlistiem, Jānis izvēlējās par to rakstīt šajā fragmenta. Jēzus savu dvēseles stāvokli neatklāja notikumā (Ģetzemenē), kā to varam lasīt pie citiem evaņģēlistiem, bet gan runā, vārdos, daloties ar savas dzīves dziļumiem un nepaturot tos tikai sevī. Tā arī bija daļa no atbildes, kuru deva grieķiem, kuri gribēja Viņu redzēt.
Jēzus atbilde grieķiem ir kā katehēze, kas skaidro Jēzus un mācekļu krustu. Fragmentā Jēzus nelūdzās, lai pārvarētu grūtības un neprasa, lai krusts Viņam tiktu atņemts, bet to pieņem. Vēršas pie Tēva, nevis, lai kaut ko lūgtu, bet, lai teiktu: “Tēvs, pagodini savu vārdu!” (12,28). Jēzus skaidro, ka krusts ir stunda uz kuru visa Viņa dzīve tiecas no paša sākuma. Viņš piedāvā jaunu dzīves loģiku: nevar dāvāt savu dzīvību, to neupurējot. Šāda svarīga izvēle, būt priekš citiem, neskatoties uz spēku un izlēmību, netiek atbrīvota no nemiera. Tas ir cilvēka nemiers nāves priekšā un mīlestības sašutums pret naidu. Tās ir jūtas, kuras var pārdzīvot katrs cilvēks. Evaņģēlists Jānis rakstot par Jēzus nemieru lieto grieķu vārdu, kas izsaka aizkustinātību un dezorientāciju, bet tās ir bailes vai nemiers, kuras var apvaldīt pateicoties ticībai Dievam un Jēzum (14,1). Šo pašu grieķu vārdu Jānis lieto, lai aprakstītu Jēzu, kurš raud par mirušo Lācaru (11,33) un, kad pēc kāju mazgāšanas paredz Jūdasa nodevību (13,21).
Jēzus vēlas, lai mācekļi nebaidās. Pats Kungs piedzīvo bailes, tomēr ticības gaismā, vienotībā ar Tēvu. Jēzus savas emocijas piedzīvoja ļoti dziļi un ticības gaismā, un tāpēc vēlējās arī to iemācīt saviem mācekļiem. Šīs svētdienas fragments piedāvā apstāties brīdī, kad mainās Jēzus dzīves notikumu ritējums: starp publisko darbību un krustāsišanu. Jēzu runāja par nāvi un rūpīgi izvēlējās grauda tēlu, lai mēs varētu sakārtot savu dzīvi nāves un atdzimšanas priekšā. Kristieša dzīves Pashai, arī katrai mazai ikdienas miršanai priekš grēka, vienīgais avots ir Jēzus Kristus, kurš arī vēlas, lai mēs nebaidāmies no savām jūtām vai protestiem grēka, ļaunā vai nezināmā priekšā, bet iepazīstam tās vienotībā ar Kungu. Kungs aicina ticībā piedzīvot Lieldienu svētkus, lai augšāmcelšanās rītā apliecinātu arī savā dzīvē, ka jaunā dzīve ir neizsakāmi auglīgāka nekā grēka dzīves paredzamie pagriezieni un riņķošana ap savu asi.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru