Jon 3,1-5.10
24. janvāra svētdienas vārda liturģijā pirmais lasījums tiek ņemts no Jonas grāmatas, kas ir viena no pārsteidzošākajām Vecās Derības grāmatām. Šīs svētdienas fragments veido grāmatas centrālo vietu, kur Dievs žēlsirdīgi vēršas pie grēcīgās Ninives pilsētas. Iepriekš no grāmatas zinām, ka Dievs uzrunāja pravieti Jonu un vēlējās, lai viņš pasludinātu Ninives pilsētai (mūsdienu Irāna) Dieva vārdu. Pravietis nebija ieinteresēts šajā misijā un devās pretējā virzienā - uz Taršīšas pilsētu (mūsdienu Spānija). Kad Dievs aicina, tad cilvēkam ir vairākas iespējas. 17. janvāra svētdienā mēs lasījām kā jaunais Samuels saka Kungam ”es te!”. Abrahams pieņēma Dieva aicinājums. Mozus centās pretoties un jautāja: “Kas tad es tāds esmu?” (Izc 3,11), taču piekrita. Pravieši bieži iebilda Kungam un atsaucās uz savām neprasmēm. Jeremijs bijās, jo bija kā jau zēns, kurš nezināja, ko lai runā (Jer 1,6). Isaja jutās necienīgs: “man ir nešķīstas lūpas” (Is 6,5). Savā ziņā svēto vīru šaubas par sevi bija viņu svētuma liecība. Savukārt Jonas ļoti izcēlās ar savu negribēšanu un viņš kā Adams slēpās no Dieva.
Dievs ļoti pacietīgi apgājās ar Jonasu un deva viņam otro iespēju. Ko viņš darīja šoreiz? Pēc neveiksmīgas bēgšanas un pieredzējis Dieva aizsardzību Jonas otro reizi saņēma Dieva vārdu un pieņēma to. Grāmatas sākumā Dievs uzrunāja Jonasu (1,2), bet tālāko notikumu laikā viņš nedzirdēja Dieva vārdu, tikai neparastus un zīmīgus notikumus. Savas dzīves notikumos viņš piedzīvoja spēcīgu Dieva iesaisti un šīs svētdienas fragmentā Dievs uzrunāja viņu atkārtoti. Jonas šoreiz nebaidījās un saņēma īsāko pravietisko vārdu: “Vēl četrdesmit dienas, tad Ninive tiks sagāzta!” (Jon 3,4). Viņš vairs nepretojās sludināt šo īso vēsti savas tautas pretiniekiem - asīriešiem un pagāniem. Savā ziņā tas bija īsākais iespējamais pravietojums vai sprediķis kādu varēja dzirdēt no Vecās Derības praviešiem.
8. gs. pirmajā pusē pirms Kristus Ninive nebija Asīrijas galvaspilsēta, bet bija svarīgākā impērijas pilsēta. Grāmatā lasām, ka “Ninive bija Dievam liela pilsēta - cauri tai jāiet trīs dienas” (Jon 3,3). Vai šī pilsēta bija tik liela? Ninive nekad nav bijusi lielāka par aptuveni pieciem kilometriem diametrā. Viens no skaidrojumiem varētu būt šāds: tajā laikā sūtnim, kas ieradās pilsētā bija nepieciešamas trīs dienas. Pirmajā dienā sūtnis vai kāda augsti stāvoša persona ieradās, izmitinājās, atrada attiecīgos varas pārstāvjus un uzrādīja savas pilnvaras. Otrajā dienā viesi uzņēma atbildīgā amatpersona un kārtoja ar viņu darījumus, bet trešajā dienā tika sniegta oficiālā atbilde. Ja tā skatās uz šim trīs dienām, tad Jonas palika pie vienas dienas un tas nozīmē, ka sazinājās ar varas pārstāvjiem par savu misiju. Senatnē praviešus bieži pielīdzināja vēstniekiem, jo viņi pārstāvēja Dievu, un tāpēc viņiem bija zināma veida diplomātiskā imunitāte un autoritāte (piem., 1 Ķēn 2).
Nepazīstams svešinieks sludināja pazudināšanu. Kā to varēja uztvert niniviešī? Vai viņa vārdus varēja ignorēt? Vairāk kā gadsimtu vēlāk pravietis Jeremijs sludināja postu Jeruzālemei un izraelieši viņu apcietināja un ieslodzīja par nodevību (Jer 26,8), kaut arī viņš bija labi pazīstams kā pravietis. Dievs brīdināja niniviešus, ka pēc četrdesmit dienām nāks sods pār pilsētu. Viņi noticēja Dievam pirmajā pravieša sludināšanas dienā, vēl pirms oficiālās pieņemšanas un uzsāka gandarīt. Kas varēja likt lielam cilvēku skaitam uzklausīt svešzemju pravieša vēsti? Pirmkārt, viņi bija gatavi pieņemt praviešus no ārzemēm, jo daudzdievība pieļāva simtiem dievus, kur varēja ietekmēt viņu dzīves. Dažādās ārzemju delegācijās varēja būt iekļauti pravieši, kuri arī piedalījās pārrunās. Ja niniviešu dievi un zīmes atbalstīja Jonasa vēsti, tad viņi vēl jo vairāk uzticējās viņam.
Niniviešu atbilde no vienas puses bija ierasta, bet no otras netipiska. Nav saglabājušās liecības par gavēšanu Asīrijā vai Babilonā, bet ir piemēri, kad valdnieki uzvelk maisus kā gandarītāji un grēcinieki. Ierasti dievības nomierināja ar noteiktiem rituāliem (upuri u.c.) vai burvestībām, kurām bija jāaptur dievu dusmas. Ninivieši uzsāka gavēni, kas vairāk bija raksturīgs izraeliešiem. Niniviešī varēja skaidri nezināt, kādā veidā viņi ir sadusmojuši Izraela Dievu, tomēr viņiem bija iespēja no Jonasa uzzināt kā var uzrunāt šo Dievu. Asīrieši bija politeisti un nevarēja izprast viendievību, Derību un Likumu. Ninivē atradās Ištaras, Nabu, Asura, Adada, Ninurta u.c. dievību tempļi.
Asīriešus tik radikāli rīkoties varēja piespiest četri iemesli: ienaidnieku uzbrukums; pilnīgs saules aptumsums; bads un slimības uzliesmojums, un lieli plūdi. 8.gs. pirms Kristus Asīrija pārdzīvoja vairākus iebrukumus, lielu zemestrīci un 763. gada 15. jūnijā pilnīgu saules aptumsumu. Tajā gadsimtā Asīrija pieredzēja arī badu un dumpjus. Zīmju meklēšana dabas pasaulē un to sasaistīšana ar dieviem bija ierasta prakse. Pastāvēja vēl citas zīmju meklēšanas metodes, kurām nebija tik tūlītēja un visaptveroša ietekme kā šim četrām. Viena no visbiežāk sastopamajām iespējām meklēt zīmes bija pārbaudot katru dienu upurēto dzīvnieku iekšas. Tika uzskatīts, ka tādu orgānu nieru vai aknu izvietojums dod labvēlīgas vai nelabvēlīgas zīmes. Citas zīmes ņēma no dzīvnieku uzvedības, putnu lidojuma un debesu ķermeņu kustībām. Ja zīmes bija nelabvēlīgas kādu laiku pirms Jonasa ierašanās, tad cilvēki varēja viegli pieņēmuši viņa vēstījuma patiesumu, apstiprinājumu saviem novērojumiem. Māņticīgi un satraukti pilsētnieki varēja tik ātri reaģēt uz pravieša vārdiem un meklēt risinājumu savām problēmām.
Izraela praviešu vēsts reti bija tik patīkama kā kristiešu misionāru priecīgā vēsts! Jonasa vēstījumā nav ne miņas no aicinājuma uz grēku nožēlošanu vai aicinājuma atcelt viņu viltus dievus. Nav ne vārda par to, ko Dievs no viņiem vēlas, ne apsūdzības par viņu ļaunajiem darbiem. Senajā pasaulē pravietis nenāca, lai sniegtu visaptverošu teoloģiju vai pievērstu noteiktam reliģiskam uzskatam. Jonas nelika viņiem mainīt ticību un neapšaubīja viņu dievus. Pravietis nāca pasludināt tikai Dieva vārdu: “Vēl četrdesmit dienas, tad Ninive tiks sagāzta!” (Jon 3,4). Asīrieši pazina savus praviešus, kuri bija arī padomdevēji valdniekiem. Pravietojumi no Asīrijas valdnieka Ašurbanipala (685-627 g. pirms K.) laikiem vienmēr ir pozitīvi, apstiprina ķēniņa rīcību, lēmumus un politiku, bet šeit ieradās kāds un neliekuļoja.
Dieva žēlsirdība un vēlme saglabāt Jonasa dzīvību, lai viņš pasludinātu niniviešiem Dievā vārdu bija liela. Dievs rūpīgi klausījās Abrahama lūgumus saudzēt Sodomu (Rad 18), Mozus lūgumus saudzēt tautu (Izc 3-4), piedeva Dāvidam (2 Sam 12) un Jēzus deva otro iespēju Pēterim (Jņ 21,19). Jonasam pēc bēgšanas arī radās otrā iespēja īstenot savu misiju. Ninivieši saņēma lielu žēlastību, jo “Dievs redzēja viņus tā darām, ka tie atgriezušies” (Jon 3,10). Šie vārdi nenozīmē, ka Dievs redzēja viņu gandarīšanas maisus un pelnus, bet viņi mainīja savu ļauno dzīvi. Ninivieši nožēloja savu netaisnību, bet neatteicās no saviem dieviem. Tieši tāpēc tiek rakstīts, ka Dievs redzēja viņu rīcību jeb dziļāku personisku atskārsmi un labākas sabiedriskās attiecības.
Tieši par kādiem grēkiem bija jānāk sodam mēs nevaram izlasīt grāmatā. Taisnīguma un harmonijas trūkums sabiedrībā visbiežāk izsauca Dieva dusmas. Tāpēc var pieņemt, ka Ninivē ar to bija lielas problēmas. Dievs viņiem piedeva netaisnību, kas valdīja pilsētā un nesodīja viņu reliģisko piederību. Dievs atšķirībā no Jonasa tiek attēlots kā personisks, zinošs, iejūtīgs un vēlas darboties. Tas, kas Dievu satrauc ir grēks, kas ir šaušalīgs notikums. Grēks izsauc Dieva dusmas, bet tai pat laikā arī parāda Viņa dziļo un gādīgo mīlestību un žēlsirdību. Jonasa grāmata sniedz mums pārsteidzošas atšķirības starp niniviešiem un Jonasu. Niniviešiem bija nepieciešama viena diena, lai nožēlotu un atgrieztos, bet Jonasam, kurš pazina un ticēja Dievam, daudzas dienas, bēgšanas, neklausīšanās un tikai vēlāk pieņēma Dieva gribu un gāja uz Ninivi pasludināt cilvēkiem Dieva vārdu. Dievs vienmēr vēlas panākt labu, bet Jonasam to bija grūti saprast. Atklāt, ka Kungs ir labs var dāvāt lielu prieku un jēgu ceļā kopā ar Kungu pat grūtās un nesaprotamās situācijās. Vai Dievs uzrunā Samuelu vai Jonasu, vai mani, piedzīvojums kopā ar Kungu katram ir ļoti personisks, bet kopīgs visiem ir tas, ka Dievs ir ļoti gādīgs, mīlošs, žēlsirdīgs, kaltēšošs un konkrēts.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru