Lapas

10.08.2019

Lk 17, 11-19, svētdiena XXVIII, C

Lk 17, 11-19

13. oktobra svētdienā uzsākam četru svētdienu ciklu par Dieva valstību mūsu vidū. Jēzus turpina savu ceļu uz Jeruzālemi un šis Lūkasa Evaņģēlija fragments norāda mums uz Dieva valstību, kura ir tuvu, tā ir jāatpazīst un par to ir jāpateicas. 6. oktobra svētdienā mēs pārdomājām ticības dāvanu un tā pati ticība turpina mūs pavadīt arī šosvētdien. Ticībai ir raksturīga pateicība par Dieva darbību mūsu dzīvēs. Spēja atpazīt Dieva valstības klātbūtni, Dievu kurš darbojas un pestī, ir liela un priekpilna žēlastība. Dieva dāvanu atklāšana ir svarīga ticības dzīves sastāvdaļā, turklāt jāņem vērā, ka viss ir Dieva dāvana. Tas ir liels aicinājums, savu sirdi atvērt uz Dieva slavēšanu.

Uz Samarijas un Jūdejas robežas Jēzus vienlaicīgi dziedināja desmit spitālīgos starp kuriem bija arī viens samarietis, kas šo notikumu padara vēl zīmīgāku (Lk 10,30-37). Jēzus šo atgadījumu izmantoja, lai mācītu par pateicību Dievam. Stāsts sākas ar desmit nešķīstiem cilvēkiem, lepras slimniekiem, kuri dzīvoja nošķirti no sabiedrības, ievēroja karantīnu (Lev 13,45-46). Vecā Derība nemeklēja kaites iemeslus grēkos, to darīja mācītāji, kuri redzēja slimību kā sodu par grēkiem. Jūdi un samarieši normālos apstākļos kopā neuzturējās, bet posts saveda kopā dažādus cilvēkus. Kāda atšķirība izcelsmei, ja cilvēks pieredz nāvi? 

Tomēr šiem cilvēkiem bija cerība, jo viņi sastapa Jēzu, kurš pavēlēja slimībām un nāvei, un viņi uzticējās Kungam. Pie Kunga viņi pienāca pazemīgi, kas bija atbilstoša Vecās Derības stājai tuvojoties Dievam. Jēzus lika viņiem parādīties priesteriem, jo tā noteica Likums: ja kāds tika dziedināts no spitālības, viņam bija jādodas pie priestera, lai tas apstiprinātu, ka cilvēks ir vesels (Lev 14,1-32). Došanās pie priesteriem bija arī ticības akts, jo viņi vēl nebija dziedināti. Kad viņi paklausot Jēzus vārdiem devās pie priesteriem, viņi kļuva veseli, jo paklausība izpauda viņu ticību. Šis notikums cieši sasaucas ar pravieša Elīša darbību, kurš dziedināja pagānu, Arāmas ķēniņa karaspēka virspavēlnieku Nāmanu (1 Ķēn 5,1-14). Jēzus darbībā parādās arī Dieva apsolījums, ka Kungs pieņems arī citu tautu pārstāvjus savā derībā (Is 56, 3-8). 

Varētu sagaidīt, ka visi dziedinātie atgriezīsies pie Jēzus, lai pateiktos Viņam par jaunu dzīves sākumu, bet to izdarīja tikai viens no viņiem un tas nebija pat jūds! Pārējo deviņu nostāja nav jānosoda, bet tā ir jāattiecina pašam uz sevi. Kāda ir mana pateicības stāja? Kāds ir mūsu pašsaprotamības līmenis un kāds ir pateicības līmenis? “Lai tie pateicas Kungam par viņa žēlastību, brīnumiem, ko viņš sūta cilvēku dēliem” (Ps 107, 8. 15. 21. 31). Pārāk bieži mēs esam apmierināti ar saņemtajām dāvanām, bet aizmirstam Devēju. Varam steidzīgi lūgties, bet piemirstam pateicību un slavēšanu. 

Mūsu uzmanību piesaista kāds neparasts cilvēks, kurš godināja Dievu un pateicās Jēzum par dziedināšanu. Loģiski būtu, ka šis cilvēks sekotu pārējiem slimniekiem pie priesteriem, bet viņš redzot savu dziedināšanu, atgriezās pie Jēzus. Iespējams, ka viņš kā samarietis baidījās rādīties jūdu priesteriem un viņš atgriezās pie Jēzus. Kungam šāda rīcība bija ļoti tīkama. Samarietis negāja pie priesteriem, bet savā veidā pats kļuva par priesteri un uzcēla altāri pie Jēzus kājām. Viņš nesaņēma tikai fizisko dziedinājumu, bet atgriešanās žēlastību. Jēzus dziedināja visus desmit. Deviņi ieticēja Jēzus vārdiem, bet arī bija tik ļoti uzticīgi priekšrakstu īstenošanai un ceremonijai, ka savu dziedināšanu saistīja ar to izpildīšanu. Neatlika laika sasaistīt dziedināšanu ar Jēzus personu. Šāda attieksme var būt klātesoša daudziem kristiešiem, kuri uztver ārējas darbības kā ticības centrālo elementu. Tā var aizmirst Dieva dotās žēlastības un saites veidošanas mākslu ar Kungu. 

Pateicība ir cieši saistīta ar kultiskām darbībām, jo mēs jūtam, ka mums nepietiek ar savu vārdu spēku, lai izteiktu pateicību Dievam un tāpēc iekļaujamies kādā daudz cēlākā darbībā. Kristīgajā dzīvē var pierast pie tradīcijām un ieražām, un neievērot daudzas svarīgas Svētā Gara darbības, kas vēlas, lai mēs drosmīgi, paļāvīgi un ar cerību ietu pie debesu Tēva. Bieži ir ļoti labi, ka kāds cilvēks no malas, kāds, kas neiederas “pareizo” deviņu pulkā, rīkojas savādāk. Šāds “samarietis” nav pieradis pie tradicionālā uzvedības veida un atpazīst žēlastības avotu tur, kur ieradums neļauj saskatīt. Šāds cilvēks spēj ieraudzīt Dieva darbību un izteikt savu autentisko pateicību un viņam nevajag apaudzēt sevi ar papildlīdzekļiem, kas dod sajūtu, ka Dievs mani uzklausa.

Jēzus izteicās vienkāršos vārdos, bet veica lielus brīnumus. Līdzīgi Sakramenti tiek piešķirti izmantojot īsas formulas, bet mēs par Tiem pateicamies ar īsiem, saturīgiem un šķietami nepietiekošiem vārdiem. Baznīcas liturģijai ir raksturīgs šis īsums. Kādam var likties, ka Svētās Mises ir gara, bet ja skatās uz Euharistijas (Pateicības) uzbūvi, tad to veido īsi un ļoti saturīgi elementi. Svētais Gars piepilda mūsu nespēku un nepilnību (Rom 8, 26-27). Tā ir svarīga ticīgās dzīves patiesība. Kristietis, kas nespēj samierināties ar šo “īso īstenību” vēlas patverties vārdu un darbību pasaulē, bet “Kungs savus vārdus pasaulē izteica īsi” (Sv. Asīzes Franciska Regula, 9.nod.). Euharistija “ir visas kristīgās dzīves avots un virsotne” (Lumen Gentium 11), kura, kopā un katra tās atsevišķi daļa, ir vislabākais paraugs kādai jābūt mūsu pateicībai Kungam par dziedināšanu un atgriešanās žēlastību, kādām jābūt mūsu lūgšanām un godināšanai.

br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: