Lapas

6.23.2020

Mt 10, 37-42, svētdiena XIII, A

Mt 10, 37-42

28. jūnijā turpināsim jau trešo svētdienu pēc kārtas pārdomāt Mateja Evaņģēlija 10. nodaļu, kurā lasām par Jēzus mācekļa misiju. Sākumā jāpabrīdina, ka šeit pārdomāsim fragmenta otro pusi (Mt 10,40-42), jo iepriekš šajos komentāros jau nedaudz pieskārāmies šai Rakstu vietai Mt 10, 37-42 vai arī paralēliem tekstiem no Lūkasa Evaņģēlija, kur šī fragmenta pirmā pusi ir skaidrota: Lk 12, 49-53 un Lk 14,25-33. Šajā svētdienā Jēzus no saviem mācekļiem prasa īpašu mīlestību un uzticību: “Kas neņem savu krustu un neseko man, tas nav manis cienīgs” (Mt 10,38).

Māceklim ir jāmīl sieva, ģimene, draugi un pat ienaidnieki (Mt 5,44), bet pāri visam viņam ir jāmīl Jēzus Kristus. Kungs neprasa tikai to, bet arī nomiršanu sev. Krusta nešana nenozīmē uzņemties kādu neērtu vai mokošu dzīves situāciju, bet nopietni un ar cīņu mirt savam egoistiskajam “es”. Tas ir veids kā Jēzus māceklis nes savu krustu. Jēzus šos vārdus vēl teica pirms savas krusta nāves un godpilnās augšāmcelšanās. Tad jau tie skanēja šokējoši, jo krusts tika uzskatīts par pazemojuma, kauna un soda zīmi. Pēc krusta notikumiem šis viņa izteikums ieguva neizsakāmi lielāku spēku un dziļumu.

Jēzus runājot par mācekļu uzņemšanu pie cilvēkiem izsaka viņiem solījumu un iedrošinājumu par to, ka tie, kas viņus uzņemot - uzņems arī Kungu. Jāievēro, ka mācekļu loma šeit nav aktīva, bet pasīva, jo viņi tiks uzņemti un viņiem kalpos (Mt 10,40-42). Savā ziņā ļauties Kunga žēlastībai un rūpēm. Galvenais uzsvars šajā vietā ir likts uz atlīdzināšanu. Tie, kas pieņems Jēzus mācekļus, pieņems Viņu pašu un iegūs atalgojumu no Dieva. Jēzus runāja par praviešiem un taisnajiem. Viņi visi ir “vismazākie”, bet katram no šiem vārdiem ir arī sava īpašā nozīme. Vismazākie viņi ir tāpēc, ka pasaule viņus apdraud. Pravieši ir tie, kas sludina un skaidro Dieva vārdu, un tie, kas seko Jēzum (Mt 5,10-12). Taisnie ir visi, kas tādi ir Jēzū Kristū (Mt 5,20).

Vārds “vismazākie”, ar kuru Jēzus apraksta tos, kas tiks padzirdīti kaut vai ar aukstu ūdeni nav bērni, bet Evaņģēlija sludinātāji, apustuļi. Viņiem ir jāpaļaujas uz citu viesmīlību ikdienas vajadzību apmierināšanai (Mt 11,9-11). Tuvajos Austrumos auksta ūdens došana bija viens no viesmīlības pamatelementiem un atbilstošs dzēriens ceļā. Tas varēja būt vienīgais, ko nabadzīga persona varēja piedāvāt, un tas neprasīja atlīdzību. Dieva žēlastība iet tālāk nekā cilvēks domā un Kungs var atlīdzināt arī kaut ko tik pašsaprotamu un mazu. “Vismazākie” piedzīvoja dzīves trauslumu, ievainojamību un tādu kā bērna statusu - kas tā laika sabiedrībā nozīmēja -, ka ar viņiem varēja nerēķināties un neuztvert nopietni. Pēdējais fragmenta teikums uzsver, ka mācekļi atalgojumu nesaņems tāpēc, ka viņi ir pravieši vai taisni, bet tāpēc, ka viņi ir Jēzus mācekļi, vismazākie; tie, kas ir nomiruši sev un savā dzīvē pieredzējuši arī Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu.

Kas ir tie, kas padzirda šos vismazākos? Viņus varētu raksturot kā tos, kas ar simpātiju attiecas pret Jēzu un Viņa mācekļiem un ik pa laikam palīdz, vai arī tādi, kas varbūt tikai vienu reizi dzīvē sastapa Jēzu vai mācekļus, bet tieši tajā brīdī šāda palīdzība bija nepieciešama. No Evaņģēlija pirmā persona, kuru mēs varam atcerēties ir Sīmanis no Kirēnas (Mt 27, 32) vai Jāzeps no Arimatejas, kurš ielika Jēzus miesas savā jaunajā kapā (Mt 27, 57-61). Dieva vēsts ir ļoti tuvu pie cilvēkiem. Ikdienas dzīves rutīna bieži neļauj pamanīt mazu lēmumu nozīmi un kā tie ietekmē mūsu mūžību.

Kā apieties ar kādu pazemīgu svešinieku, ja mēs tai pat notikumā un tikšanās reizē varam sastapt Kungu. Mēs vairs nevaram mierīgi domāt, ka varam mīlēt tikai kādu, ko Kungs sūta vai atbalstot nabadzīgo mēs dodam arī Dievam godu. Situācija ir daudz nopietnāka, jo pazemīgā svešiniekā mēs varam sastapt pasaules Tiesnesi. Vai arī mēs kā Evaņģēlija liecinieki varam būt tādi Kunga klātbūtnes nesēji vietās, kur Viņš mūs sūtīs. Pēkšņi ikdienišķums kļūst pārsteidzošs un dīvains, jo tajā mēs sastopam Dievu. Dievs ir tik tuvu mums, ka mūsu ierastā vide var likties mums kā sveša teritorija.

br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: