7.10.2020

Is 55, 10-11, svētdiena XV, A

Is 55, 10-11

12. jūlija svētdienas vārda liturģijā pirmais lasījums ir fragments no pravieša Isaja grāmatas par Dieva vārda iedarbīgo darbību pasaulē. Šis skaistais un dziļais lasījums ir kā komentārs šīs svētdienas Evaņģēlija līdzībai par sējēju. Šis Isaja grāmatas teikums par Kunga vārdu, kas tika vērsts pie Izraela tautas ļoti tiešā veidā attiecas arī uz mūsu šodienu. Tā ir liecība, ka seno praviešu vārdi joprojām ir šodienīgi un nevar tiem paskriet garām. Šajā teikumā uzsvars tiek likts uz Dieva pārdabiskumu, kurš kā Radītājs bezgalīgi pārsniedz radību ar savu gudrību un varenību. Ja Dievs ir liels un visaptverošs savos lēmumos, tad cilvēks ir mazs un šaurs savā pasaules uztverē. Tāpēc arī šos pravieša vārdos var uztvert ar nelielu skumju pieskaņu, jo Dieva vārds uzreiz nesastop dzirdīgas ausis un arī pravieša Isaja lasītāji var uzlūkot šos vārdus ar neuzticību, jo Dieva plāns var likties abstrakts, neatklājams un šķietami nepiepildās. Šie vārdi mūs aicina uz lielāku uzticību un cieņu pret Dieva apredzību un plāniem, un apzināties, ka mēs esam vājas un grēka ievainot radības.

Iepriekš grāmatā pravietim bija gari strīdi ar tautu par trimdu un svešo tautu elkiem, kurus viņi pieņēma. Ar šiem vārdiem viņš atrod mieru Dieva apbrīnojamā klātbūtnē pasaulē. Ūdens tēls piepilda pravieti ar pārliecību, ka taisnīgā un uzticamā Dieva solījumi īstenosies. Prieku pravietim dāvā tas, ka pestīšanas vārdi nāk no Dieva mutes un uzrunā Izraeli. Kungs neklusē un tauta var paļauties uz Viņu. Protams, ka Dieva vārds nenāk vienkārši kā haotisks teikumu plūdums, kas nomāc cilvēka prātu, bet tas vienmēr attiecās uz situāciju kādā atrodas tauta vai cilvēks un uzrunā ticību vai tās trūkumu, saprašanu vai nesaprašanu. Pravietis šeit Dieva vārdu neizprot tik daudz kā kādu informāciju, bet līdzekli ar kuru tiek sasniegts rezultāts. Dieva vārds ir “dzīvs un darbīgs” (Ebr 4,12). Kad Dievs runā kaut kas notiek vai mainās. Šāda vārda izpratne ir ļoti spēcīga Isaja grāmatas otrajā daļā (40-55) un arī pravieša Jeremija grāmatā. Tā vārdu izprata Vecajā un Jaunajā Derībā. 

Svarīgi ievērot, ka vārds nāk pie cilvēka, kurš var to pieņemt vai atmest. Pravieša vārdos parādās doma, ka nebija, kas sargātu vārdu. Vārds tika nodot pravietim un vārds varēja būt apšaubīts, nievāts vai apklusināts. Otra iezīme atsver pirmo - vārds tiks piepildīts. Vārds, kurš uzrunā cilvēku vienmēr ir personisks; tā kā tas notiek starp divām personām. Dieva vārds maģiski vai automātiski neizsauc cilvēkā jaunu pestīšanas stāvokli. Vienīgais veids kā ļaut Dieva vārdam pārveidot dzīves ir klausīties un pieņemt pestīšanas vēsti. Taču cilvēku sirdis bieži ir nocietinātas. Pravietim nebija pārliecinošas zināšanas par cilvēkiem vai nākotni. Viņš sludināja vārda darbību, bet neparedzēja nākotni. Šeit ir svarīgi abas šīs lietas izšķirt. Liela daļa no tā, ko pravietis sludināja nepiepildījās tā kā viņš teica. Izraela atgriešanas no Babilonas trimdas nebija triumfāla ieiešana cauri tuksnesi dārzā. Kāds, kas vēlētos pravieša vārdus apšaubīt, varētu teikt, ka nekas tāds nenotika i tie ir tukši vārdi. Visu laiku ir jāņem vēra tas, ka Dieva domas un ceļi ir pārāki par mūsu izpratni. Vārdu piepildījums var būt daudz savādāks nekā cilvēks sagaida vai pat atšķiras no tā uz ko norādīja pravietis. Drošs, ir tas, ka pravietojums piepildīsies un vārds neatgriezīsies tukšs. Dievs, kura ieceres ir neizmērojami lielākas par mūsu, piepilda savus solījumus.

Kāds ir Dieva vārds? Vārda salīdzinājums ar ūdeni raisa ļoti daudz asociācijas. Lietus ir ļoti nepieciešams un iedarbīgs, jo mitrina augsni un ļauj augt augiem, bet no tiem cilvēki iegūst pārtiku. Dieva pārākums pār cilvēkiem ir visaptverošs, pravietis uzsver to, ka Dieva vārds ir uzticams un iedarbīgs. Dieva solījumu piepildījums ir drošs un cilvēks nevar padoties pesimismam ar savām mazajām gaidām vai iecerēm kādam jābūt Kunga pestīšanas plānam. Dieva domas ir tālejošas, plašas, augstas un auglīgas. Cilvēka īstenības uztvere ir ļoti ierobežota. Dieva vārda salīdzināšana ar lietu un sniegu norāda uz lēnu un klusu darbību, kas noteiktā laikā pārveidos cilvēku un zemes vaigu. Cilvēki nevar radīt lietu un sniegu; tas nāk pār ļaudīm neatkarīgi no viņu pūliņiem. Cilvēka dzīve bez Dieva vārda ir kā neauglīgs un izkaltis tuksnesis. Tomēr no Jēzus un savas dzīves zinām, ka cilvēkiem ļoti bieži nav vēlmes padoties šim sirdi pārveidojošajam vārdam. Mēs ne vienmēr jūtamies izslāpuši un izkaltuši, lai pieņemtu Dieva vārdu, jo protam sevi piepildīt ar kaut ko citu. Taču Kungs sola, ka “es zemei uzsūtīšu badu, ne badu pēc maizes, ne slāpes pēc ūdens, bet gan izdzirdēt Kunga vārdu!” (Am 8,11).

Mums kristiešiem svarīgi ievērot, ka ūdens šeit nav tikai vārda simbols, bet arī norāde uz Kristus misiju pasaulē, kurš kā debesu sūtnis nāk pasaulē un atgriežas pie Tēva. Protams, mēs kā kristieši redzam šī teksta piepildījumu Jēzu Kristū. Tomēr mums ir arī jāizprot šos vārdus arī tā, kā to uztvēra jūdi. Doma, ka Dieva vārds iziet no Dieva un pēc misijas īstenošanas atgriežas pie Viņa ir drosmīga, bet joprojām monoteistiska, jo neatzīst nevienu citu varenu vai dievišķu personu, kas apšaubītu mācību par vienu Dievu. Mēs lasot šo tekstu jūtam, ka Dieva vārds šeit iegūst personas vaibstus, vārds, kas iegūst speciālu uzdevumu. Tas iziet no Dieva mutes un no jauna atgriežas pie Dieva, tiek uzņemts Viņā. Šis tēls ir ļoti smalks un noslēpumains. Dieva vārds ir starpnieks starp Dievu un cilvēkiem. Vecajā Derībā pamazām sāka attīstīties doma par vārdu kā par kaut ko personificētu (107,20; 33,6 Ps).

Dieva vārds pestīšanas vēsturē nebija tikai viens no elementiem, bet tam bija neizmērojami liela loma un tas sniedza jēgu vēstures ritējumam, veidoja vēsturi un atmodināja ticību. Tāpēc arī Vecās Derības cilvēki varēja Dieva vārdu uztver kā kaut ko personificētu vai kā Gudrību. Jaunajā Derībā Dieva vārda būtība ir jau skaidra - tas ir iemiesotais Dieva Vārds, Jēzus Kristus. Līdzīgi kā šīs Isaja grāmatas teikums, arī Jaunajā Derībā ir daudzi teksti, kas ataino vārda dinamismu (Apd 2,16; 13,26; 14,3; 20, 32; 26,22; Filip 2,16; Ebr 4,12; 2 Kor 5,14). Vēstulē ebrejiem lasām par to pašu vārdu: “Jo Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs, un asāks par katru divasmeņu zobenu. Tas spiežas cauri, kamēr pāršķir dvēseli un garu, tāpat locekļus un smadzenes. Tas ir domu un sirdsapziņas tiesnesis.” (Ebr 4,12). Mēs arī varam uzdot jautājumus kā šis dinamiskais vārds darbojas manā dzīvē? Ja es to saņemu, tad kā tas atgriežas pie Dieva? Mūsu atbilde uz Dieva vārdu ikdienā saistās ar lūgšanu, dzīvi un mīlestību; tas ir veids kā vārds atgriežas debesīs. Vispilnīgākā veidā tas atgriežas Svētās Mises laikā, kad saliekam debesu Tēvam uz altāra upurī ne tikai Euharistiju, Jēzus Kristus Miesu un Asinis zem Maizes un Vīna zīmēm, bet arī paši savas dzīves, lūgšanas, grūtības un priekus. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: