Mt 14,13-21
Turpmākās svētdienas pārdomāsim dažādus Jēzus vārdus un darbus, kuri iezīmē Dieva valstības ienākšanu šajā pasaulē. 2. augusta svētdienā Baznīca aicina iepazīties ar kristīgās dzīves pamatpatiesību: aicinājums dalīties mīlestībā. Evaņģēlija fragments par maizes pavairošanu parāda šīs mīlestības praktisko pusi. Jēzus ir tas, kas spēj pabarot cilvēkus, tomēr to, ko Dieva vārds grib mums pavēstīt īpaši spēcīgi, ir tas, ka pastāv vēl lielāks bads nekā pārtikas trūkums un tas ir Dieva vārda un Dieva mīlestības trūkums, kas spēj atdzīvināt un stiprināt ikvienu. Jēzus piedāvāja vienotību; ēšana kopienā simbolizē vienotību. Jēzus stāstā par maizes pavairošanu rīkojās kā lielas saimes galva, kurš ir sapulcinājis savus tuviniekus. Viņš skatās uz debesīm, pateicās Dievam un lauza maizi - tā rīkojās katrs jūdu ģimenes galva. No ģimenes galvas gaidīja dāsnumu un spēju pabarot visus viesus tā, ka paliek pārtika pāri. Tomēr šajā evaņģēliskā stāstā ēdienkarte bija vienkārša, jo maize un zivis bija Palestīnas iedzīvotāju pamatēdiens; gaļa bija dārga un tika lietota svētku laikā. Tādā veidā Jēzus aicināja pūli savā jaunajā kopienā, ģimenē.
Ļaudis sekoja Jēzum ar kājām un gāja apkārt Galilejas ezeram šķērsojot pa ceļam Jordānas upes braslu. Cilvēki panāca Jēzu un pienāca vakars, taču viņi bija izsalkuši un bez pārtikas. To kā Jēzus reaģēja uz šo situāciju mums ir jāuzlūko ļoti plašā kontekstā un jāpievērš uzmanība dažādām notikuma detaļām. Šim brīnumam ir arī praktiskā puse. Pat daudz apdzīvotākos reģionos ciemi nevarēja apgādāt ar pārtiku pūli ar vairāk nekā pieciem tūkstošiem vīriešu. Lielākajos ciemos reti kad bija vairāk nekā trīs tūkstoši iedzīvotāji. Evaņģēlists Matejs centās Jēzu attēlot kā to, kas vēlas apmierināt to vajadzības, kuri nonākuši trūkumā un šī tēma vijās cauri visam Mateja Evaņģēlijam. Evaņģēlijā piecu tūkstošu paēdināšanas brīnums norāda uz pagātni un nākotni - uz Vecās Derības Mozu un Eliju un Kunga Vakarēdienu un mesiānistisko mielastu laiku beigās.
Jēzus sākumā lika cilvēkiem apsēsties un kā jūdu dzīru saimnieks, lūdza svētību un lauza maizi, un tad deva mācekļiem, lai tie tālāk izdalītu cilvēkiem. Lai arī maizes un zivju pavairošanas brīnums bija pārsteidzošs, tomēr Bībeles cilvēkiem tas nebija nekas nedzirdēts. Līdzīgi notikumi ar ēdienu parādās Vecajā Derībā. Visos četros Evaņģēlijos ir aprakstīts šis brīnums. Evaņģēlists Matejs savā darbā cenšas uzsvērt Jēzus līdzjūtību un mācekļu atbildību kalpošanā cilvēkiem. Mācītājs senatnē ierasti nebija atbildīgs par mācekļu barošanu par saviem līdzekļiem. Antīkajā pasaulē skolnieki bieži maksāja skolotājam un tas bija prestiži aicināt viņu uz pusdienām un izrādīt viņam viesmīlību. Tomēr Jēzus uzņēmās saimnieka lomu, jo senatnē viesmīlība saistījās ar barošanu un pajumtes došanu viesiem.
Jūdu izcelsmes Evaņģēlija lasītāji nevarēja nepamanīt vairākas līdzības ar Vecās Derības brīnumiem. Pirmais notikums saistās ar mannu, maizi (At 8,3), kas nāca no debesīm, lai pabarotu Izraeli tuksnesī (Izc 16,4-21). Mozus kopā ar tautu pārejot pāri Sarkanajai jūrai ēda mannu (Izc 16, Sk 11). Jēzus Evaņģēlijā arī satiekas ar cilvēkiem pēc tam, kad pārvar ūdens šķēršļus un baro cilvēkus. Elija, kad apmetās pie atraitnes no Sareptas, ēda no gandrīz tukša miltu trauka un eļļas krūkas līdz laikam, “kad Kungs dod zemei lietu” (1 Ķēn 17,8-16). Vistuvākais brīnums Jēzus paveiktajam ir pravieša Elija sekotāja Elīša brīnums, kurš pavairoja divpadsmit maizes klaipus simts vīriem un vēl palika pāri (2 Ķēn 4,42-44).
Līdzīgi kā Jēzus, pravietis Elīša ņēma maizi un norādīja: “Dod ļaudīm, lai ēd!”, radās jautājums, vai tik daudziem cilvēkiem pietiks, tomēr cilvēki ēda un maize palika pāri. Uz šo brīnumu fona Jēzus brīnums ir daudz varenāks, jo Viņš iesāka ar mazāk maizēm nekā Elīšam un pabaroja lielāku cilvēku pulku. Mateja Evaņģēlija jau iepriekš izskanēja patiesība, ka Jēzus ir lielāks (12,6.41.42) un šajā fragmentā Kungs ir parādīts kā lielāks par praviešiem. Šīs paralēles norāda uz to, ka Jēzus ir eshatoloģiskais, laika beigu pravietis.
Tomēr Jēzus darbības nozīmība nebeidzas ar Vecās Derības notikumu atsaukšanu atmiņa un savas personas lieluma atklāšanu. Maizes pavairošana norāda arī uz Euharistijas iedibināšanu (Mt 26:20–9). Ja mēs skatāmies uz Pēdējo Vakariņu aprakstu mēs nevaram nepamanīt šīs maizes pavairošanas ainas līdzību ar Euharistijas iedibināšanu. Evaņģēlists Matejs abās epizodēs lietoja līdzīgu valodu; norādīja, ka tas notika tajā pašā laikā - vakarā (14,15; 26,20) un dalībnieki ieņem tādu pašu pozu - apsēžas (14,15;26,20). Jēzus līdzīgā kārtībā apgājās ar maizi (ņēma, svētīja, lauza, deva - 14,19; 26,26). Kad maize tika nodota tālāk, visi ēda un bija paēduši. Kā Pēdējo Vakariņu laikā, tā arī piecu tūkstošu pabarošana norāda uz mesiānisko mielastu mūžībā.
Jēzus savā misijā aktīvi iesaistīja mācekļus, kuri piepildīja divpadsmit grozus pilnus ar drupačām. Šī notikuma simbolika saistās ar to, ka Jēzus aicina divpadsmit Izraela ciltis pie sevis, jo Viņš grib, lai neviens nepazustu. Matejs jau iepriekš rakstīja par divpadsmit mācekļu izvēli (10,1-4) un solīja viņiem varu pār divpadsmit ciltīm (19,28). Ar šo brīnumu Jēzus īpaši gribēja uzrunāt savus mācekļus, lai viņiem parādītu kāda veida kalpojums viņiem būs jāveic pēc Kunga debeskāpšanas. Mācekļi būs iesaistīti cilvēku barošanā ar garīgo pārtiku. Tas, ar ko mācekļi baros ticīgos būs pats Kungs. Kad viņu krājumu izsīks, kā tas bija ar maizi un zivīm, viņiem būs jāatgriežas pie Kunga, lai saņemtu vēl vairāk. Mēs šo pašu rīcību īpaši skaidri redzam priestera kalpojumā Euharistijas laikā, kad kalpotājs dod Dzīvības Maizi Svētajā Komūnijā Baznīcas locekļiem.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru