Rom 8, 26-27
19. jūlija svētdienā pārdomāsim divus teikumus no Vēstules romiešiem, kas var ienest skaidrību, cerību un prieku mūsu izpratnē par ticības dzīvi un lūgšanu. Šie teikumi ir ņemti no apustuļa Pāvila pārdomām par Svēto Garu kā kristiešu dzīves cerības avotu (Rom 8,18-30). Apustulis skaidro kā Gars pavada kristiešus dzīves ceļā, kurā viņi gaida godības atklāšanos un pestīšanu. Šajā pasaulē mēs dzīvojam spriedzē un šajā laikmetā Gars stiprina un mierina mūs ciešanās, kuras mēs dalām ar Jēzu Kristu, krustā sisto. Kamēr šī dzīve rit uz priekšu, kristietis ir apdraudēts un iestrēdzis starp diviem laikmetiem - tagadni un godības pilno nākotni - Pāvils apliecina, ka Dieva Gars palīdz ikdienas lūgšanā. Abos teikumos Gars ir tas, kas līdzsvaro ticīgo nepilnīgo lūgšanu un saskaņo to ar Dieva gribu.
Pāvils raksta par to kā Gars uzrunā Dievu un apraksta to ar vārdu “nopūtas” - tas ko nevar izteikt vārdos. Cilvēki nevar aptvert Gara nopūtas sevī, bet Dievs var. Gars nāk palīdzēt mūsu vājumā, jo mēs nezinām par ko mums jālūdzas, bet Gars aizlūdz par mums ar nopūtām. Pat ja Kungs mūs glābj un pestī, mēs joprojām esam vāji un nezinām ko vēlamies. Jāņem vērā, ka apustulis šeit nedomā, ka kristieši nezina kā lūgties, bet viņš vēlas uzsvērt, ka viņi pilnībā nezina, kas atbilst Dieva plānam. Gara aizbildniecība ir nepieciešama, jo mēs nezinām Dieva plānu pilnā apjomā un nezinām par ko jālūdzas. Daudzi, kas šo fragmentu ir pārdomājuši uzsvērta, ka Pāvils raksta par lūgšanas veidu. Tomēr apustulis šeit vēlējās pavēstīt par kristieši vājumu un neziņu, kas saistās ar lūgšanas saturu. Tomēr doma, ka Gars nopūšas nav galvenā vēsts šajā fragmentā. Pāvils uzsvēra to, ka Gars palīdz mūsu vājumā. Pastarā cerība un nākotnes godība ir tas uz ko virzās visa kristīgā dzīve un plāni. Gars ir tas, kas uztur cerību šajā pestīšanas gaidīšanas laikā.
Kas ir šis vājums, ko pieredz ticīgie? Tā ir vispārīga cilvēcīga nespēja. Pāvils šeit domā īpašā veidā neziņu par to, kādam jābūt lūgšanu saturam. Gars palīdz formulēt aizlūgumus. Pāvils par to rakstīja ļoti vispārīgi un neapcer vājumu ticīgo dzīvēs, bet tas, ko viņš vēlas pavēstīt ir tas, ka Gars aizlūdz ticīgajos saskaņā ar Dieva gribu. Mūsu ierobežotības un maldīguma dēļ mēs nevaram uztvert pilnībā Dieva vēlmi. Gars aizpilda mūsu neziņu, Dieva gribas izpratnes trūkumus, to kā pasauli un manu dzīvi redz Dievs un kādas ir citu cilvēku vajadzības. Pāvils savā dzīvē jau ilgi iepriekš atklāja savu vājumu un Dieva spēku, kur stiprina vājumā (2 Kor 12,9-10).
Skaistā Dieva metafora “sirds pētnieks” ir iesakņojusies Izraela izpratnē par Dievu kā to, kurš zina un izmeklē sirdis. Dievs teica Samuelam: “Jo es neskatos tā kā cilvēki. Cilvēki raugās ar acīm, bet Kungs redz sirdī” (1 Sam 16,7), vai psalmists iesaucās: “Izlūko mani, Dievs, un izzini manu sirdi” (Ps 139,23). Dievs ir sirds izzinātājs, jo Viņš iekļūst visdziļākajos noslēpumos. No Dieva neko nevar noslēpt. Pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils raksta: “Dievu neviens īsti nepazīst kā vien Dieva Gars” (1 Kor 2,11). Doma, ka Gars aizbilst par mums neparādās Vecajā Derībā vai citā jūdu literatūrā, bet tikai Jaunajā Derībā (Jņ 16,7-15).
Pāvila vārdi ticīgo dzīvēs var ienest lielu iedrošinājumi, ka Dieva griba tiek piepildīta mūsu dzīvēs neskatoties uz vājumu un neziņu par ko lūgties. Kristieši nav pamesti savās ciešanās (Rom 8,18) un nopūtās (Rom 8,23), lai tās pārvarētu tikai ar saviem spēkiem. Gars mums palīdz mūsu vājumā. Kaut arī Svētā Gara ienākšana mūsu lūgšanā atdzīvina to un tā ir patiesa lūgšana, tomēr tā nav jāuzlūko psiholoģiskās apziņas līmenī, bet jāpieņem doma, ka tā ir ar vārdiem neizsakāma. Lūgšana ir Svētā Gara dāvana. Kad mūsu lūgšana nonāk pie debesu Tēva, Viņš dzird gan Garu, gan arī mūsu sirdis. Šī lūgšana izsaka dziļu sirds nopūtu, kas nav izsakāmos vārdos; tā nāk grūtību un pārbaudījumu brīdī, ka gaidām piepildāmies Dieva solījumus. Šī lūgšana izsaka spēcīgu cerību, izturību un bieži saistās ar ciešanām dēļ patiesības, kas ļauj piedalīties Jēzus Kristus ciešanu un vājuma noslēpumā, kurā var pieredzēt Kristus krusta uzvaru. Šis ir ceļš, kur bieži Dieva plāns mūs ved, taču mēs to nespējam atpazīt, bet Gars mūs tur aicina un lūdzās par to mūsos.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru