1 Ķēn 19, 9a. 11-13a
9. augusta svētdienā aplūkosim vienu ļoti zināmu fragmentu no Pirmās Ķēniņu grāmatas, kur pravietis Elija sastapās ar Dievu Horeba jeb Sinaja kalnā. Šīs svētdienas lasījums ir viens no pazīstamākajiem Vecās Derības tekstiem. Šajā epizodē Dievs sevi atklāja savādāk nekā tas bija ierasts pestīšanas vēsturē. Horeba kalns ir tas pats, kur Mozus sarunājās ar Dievu, saņēma Desmit baušļus un tika noslēgta tautas Derība ar Dievu. Pravietis Elija kā Mozus atradās Horeba kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis (Izc 24,18); ja Mozus tur devās pēc tam, kad tauta pielūdza zelta teļu, tad Elija pēc tam, kas cīnījās ar Bāla kultu savā tautā; kā Mozus viņš pieredzēja spēcīgu Dieva klātbūtni un vētru. Mozus laikā vētra sašķēla kalnus un lauza akmeņus. Elija alā pieredzēja Dieva atklāsmi līdzīgi kā Mozus, kurš atradās akmens plaisā un Dieva pagāja viņam garām (Izc 33,22). Šīs paralēles ir svarīgas un apzinātas, jo norāda uz to, ka Elija ir kā jaunais Mozus vai pravietis kā Mozus (At 18,15.18). Dievs aicina Eliju atzīt pēc tam, kad viņš ir gājis cauri lieliem pārbaudījumiem un brīnumiem, ka Kungs darbojas ne tikai lielās zīmēs, vētrās, zemestrīcēs un ugunī, bet arī klusi čukstošā balsī (1 Ķēn 19,12).
Šī atklāsme Elijam bija svarīga, jo viņš saņēma apstiprinājumu, ka nav palicis viens. Grāmatas 18. nodaļā mēs lasām par spēcīgāko punktu viņa misijā, kad viņš kontrolēja notikumu gaitu, bet grāmatas 19. nodaļā ir aprakstīs skumjākais punkts pravieša dzīvē. Karmela kalnā pravietis uzveica Īzebeles Bāla praviešus. 19. nodaļā viņš bija drūms un nobijies. Īzebele draudēja viņu apcietināt un pat spēcīga Dieva atklāsme viņam nepalīdzēja. Ja Mozus stājās pretī Ēģiptes faraonam ar Dieva spēku, tad Elija baidījās no Īzebeles un nespēja aptvert viņam pieejamo Dieva spēku. Īzebeles draudi, bet ne Dieva vārds noteica viņa rīcību. Elija bija izmisis, jo bija palicis viens un neviens cits pravietis nebija viņam līdzās. Pravietis šīs svētdienas fragmentā pat divas reizes līdzīgi atbildēja uz Dieva jautājumu: “Kāpēc tu esi šeit, Elija” (1 Ķēn 19, 9.13), tā it kā būtu no bailēm apstulbis. Horeba kalnā pravietis neieradās, lai atvēsinātos, bet īstenotu savu pravieša misiju. Izraelī šis kalns saistījās ar īpašu Dieva klātbūtni. Elijam bija nepieciešamība aprunāties ar Dievu par savu izmisuma pilno dzīves situāciju. Izraela pravieši bija kā Dieva padomes locekļi (Jer 23,18.23). Viņi devās uz noteiktām lietām, lai konsultētos ar Dievu; viņi piedalījās Dieva tiesā un liecināja par tautu. Elija domāja, ka tautai vairs nav iespēja laboties un deva tam savus pierādījumus. Šādos dzīves apstākļos Dievs viņam teica “stājies… Kunga priekšā” (1 Ķēn 19,11). Dievs nāca vēja, zemestrīces, uguns un balss rūkoņā, jo visas šīs parādības Rakstos saistās ar Dieva ierašanos (2 Sam 22,11; Ps 11,6; 104,3; Is 29,6). Šajā vietā tiek uzsvērts tas, ka Dievs vairāk saistīts ar savu vārdu nekā ar citiem dabiskiem fenomeniem!
Elija apmetās alā un gaidīja Kungu. Viņam vajadzēja nošķirties no visām problēmām un pieredzēt Kunga tuvību; viņš bija tik nomākts, ka bija gatavs atteikties no sava aicinājuma un pat savas dzīves. Kad Kungs ieradās satikt un runāt ar viņu, Kungs viņu nebāra vai nemācīja, bet uzdeva viņam jautājumu: “Kāpēc tu esi šeit”, “Ko tu šeit dari”? (1 Ķēn 19,9). Pravietis neatbildēja uz šo jautājumu un Kungs jautāja vēlreiz: “Kāpēc tu esi šeit”(1 Ķēn 19,13). Elija tikai teica Kungam to, ko Viņš jau zināja - kādas grūtības pravietis bija pieredzējis un apliecināja savu uzticību Dievam. Kā tas var būt, ka uzticīgs kalps slēpjas alā tālu projām no savas kalpošanas vietas? Elija atbildē parādās gan lepnums, gan sevis žēlošana; viņš saasināti uztvēra cilvēku pretestību pret savu misiju. Izklausās tā, it kā visa tauta nostājās pret pravieti, bet tikai Īzabele vēlējās viņu nogalināt. Elijam šajā situācijā bija nepieciešama jauna un spēcīga Dieva godības pieredze. Dievs lika spēcīgam vēja drupināt klintis un aizpūst kalnus, nāca zemestrīce un uguns, bet nenāca nekāda dievišķa vēsts. Vecajā Derībā šie bija ierasti elementi, kas liecināja par Dieva atklāšanos (Izc 19,16; 20,18; At 4,11; 5,22-24; Ties 5,4-5; Is 30,27; Nah 1,3-5; Ps 18,11-15; 68, 7-8). Kad cilvēki redzēja šādas dabas parādības, viņi pielūdza Dievu radītāju. Līdzīgas zīmes notiks pirms Kristus otrreizējās atnākšanas (Jl 2,28-3,16; Is 13,9-10; Mt 24,29; Atkl 6-16).
Ko Dievs vēlējās panākt pravieša dzīvē ar šīm pārsteidzošajām zīmēm? Elija dzīve notika lielas un apbrīnojamas lietas, un viņš pieredzēja patiesu Dieva spēku tā kā neviens cilvēks iepriekš, tomēr pravietis to visu redzot nepiedzīvoja ātras iekšējās pārmaiņas. Atbildot uz Elijas grūto situāciju Dievs parādīja, ka Viņam interesē, kas notiek ar cilvēku. Kungs klausās, runā, rīkojas, bet ne cilvēkam acīmredzamā veidā. Kungs atgādināja Elijam, ka Viņš izmanto dažādus līdzekļus, lai sasniegtu savus mērķus. Dieva vārds nāk no debesīm kā lietus, kurš dāvā spirgtumu, tīrību un dzīvību (At 32,2; Is 55,10). Pasaulē, kurā ir varas mehānismi, trokšņi un spriedze, ir grūti saprast kā Dievs darbojas un daudzi uzskata, ka Viņš var tikai rīkoties caur dramatiskiem un vareniem notikumiem. Kad Kungs vēlējās atbrīvot Izraeli no Ēģiptes gūsta, Viņš sūtīja zīdaini Mozu, bet kad vēlējās sūtīt tautai pravieti, Viņš mātes miesās izvēlējās pravieti Isaju. Kungs sūtīja jauno Dāvidu cīņā pret filistiešu milzi Goliātu un jaunietis izmantoja tikai lingu un akmeni, lai dižo vīru uzveiktu. Kad Dievs vēlējās glābt pasauli, Viņš sūtīja savu Dēlu kā vāju un bezpalīdzīgu bērnu. No krusta koka Jēzus Kristus klusi čukstošā balss ir joprojām daudz spēcīgāka nekā Sinaja kalna zibeņi un ved cilvēkus uz atgriešanos. Arī šodien Dievs pasaulē darbojas caur mums, trausliem māla traukiem (2 Kor 4,7).
br. Jānis Savickis OFM Cap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru