Lapas

8.01.2020

Mt 15, 21-28, svētdiena XX, A

Mt 15, 21-28

16. augusta svētdienā pārdomāsim ticības jautājumu un ar dažiem svarīgiem ticības aspektiem. Šīs svētdienas Evaņģēlijā lasīsim kā Jēzus saskaroties ar pagānu sievieti uzsāk ar viņu sarunu un aizsāka viņā ticības dzīvi. Kungs māca savus sekotājus neatmest cilvēkus, bet caur kalpošanu, pieņemšanu un dialogu ļaujam cilvēkam iepazīt Dievu un lai atskārstu kāda ir dzīve bez Dieva - “Manu meitu šausmīgi moka ļaunais gars” (Mt 15,22). Ticība, kuru mēs šajā fragmentā iepazīstam ir uzticības pilna, neatlaidīga, uzbāzīga, pacietīga un gudra; tā nav teorētiska ticība, bet dzīva un aktīva, kas ir vērsta uz Dievu un Viņa palīdzību.

Kad Jēzus gāja uz pagānu apdzīvotiem apvidiem, Tīru un Sidonu, pilsētas ar sliktu reputāciju starp jūdiem, Viņš sastapa kanāniešu sievieti. Pagājušajā svētdienā apskatījām lasījumu no Pirmās Ķēniņu grāmatas par pravieti Eliju, kurš bēga no Īzebeles, kas dzīvoja Sidonā (1 Ķēn 16,31). Jāņem vērā arī tas, ka evaņģēlists Matejs piemin to, ka sieviete bija kanāniete un tādā veidā piešķir šīs ainas pašam sākumam negatīvu pieskaņu. Kad Bībeles cilvēks dzirdēja vārdus “kanāniešu sieviete”, viņš atminējās visas tās sabojātās pagānu tautas, kas nepazina Dieva likumus un neievēroja pat to, kas ierakstīti cilvēka dabā. Kanānieši bija Izraela lielākie ienaidnieki Vecajā Derībā. Pārsteidzošā kārtā sieviete vērsās pie Jēzus kā pie Kunga un Dāvida dēla, un lūdza, lai Viņš izrādītu viņas meitai žēlsirdību. 

Jēzus atbildēja ar klusēšanu. Vai nu Viņš nevēlas ar viņu runāt vai arī pārbauda viņas ticību? Savukārt, mācekļi gribēja, lai Jēzus atrisina šo problēmu un laiž šo sievieti projām. Jēzus saskaņā ar saviem vārdiem apliecināja, ka ir nācis pie “Izraēla nama pazudušajām avīm” (Mt 10,6), kurā nav gana. Izraēlis ir Dieva izvēlēta tauta un tāpēc mesijam vispirms ir jānāk pie viņiem. Apkārtesošajiem varēja likties, ka vairs nav ko cerēt uz Jēzus palīdzību pēc tam, kad Viņš pagānus nosauca par sunīšiem. Ja kādu nosauca par suni, tad tas izteica lielu nicinājumu. Jūdu uzskatīja, ka ir  pārāki par citiem cilvēkiem. Tomēr neskatoties uz šo teoloģisko argumentāciju sieviete neatkāpās un lūdza palīdzību. 

Jēzus atbildēja ar šķietami neiecietīgiem vārdiem, bet sieviete arī šajā situācijā neatkāpās. Jēzus vārdi bija skarbi, īpaši, ja ņem vērā līdzīgu epizodi iepriekš Evaņģēlijā, kur Kungs dziedināja romiešu simtnieka kalpu un par šo virsnieku teica, ka “pat Israēlā es tādu ticību neesmu atradis” (Mt 8, 10). No kurienes tāda pārmaiņa attieksmē pret pagāniem? Var arī būt tā, ka vēsajos Jēzus vārdos slēpjas lasītājam apslēpts rotaļīgums vai kāda ironija. Skaidrs ir tas, ka Jēzus viņai atbildēja tā kā varēja sagaidīt pagāns no jūda. Šai sievietei bija liela ticība. Viņa ne tikai ticēja, ka Jēzus var dziedināt viņas meitu, bet nosauca Jēzus par Dāvida dēlu. Tas biju jūdu tituls, kuru izmantoja, lai apzīmētu mesiju. Jēzus mācekļi tikai pakāpeniski nonāca līdz šādai atziņai. Kanāniete izmantoja šo zobošanos, lai norādītu uz Dieva ieceri darboties caur Izraēli, lai uzrunātu pagānus. 

Sieviete atzina Izraēla īpašās priviliģētās attiecības ar Dievu un tai pat laikā norādīja, ka citi cilvēki arī var vērsties pie Kunga. Viņa atsaucās uz Dieva plānu, kurš bija pazīstams jau no Abrahama aicinājuma laika (Rad 12,1-3). Abrahama laika pilsētas Sodoma un Gomora jūdiem saistījās ar sliktu slavu un grēku, ļaunumu, pagānismu un bezdievību. Šādos apstākļos Jēzus sastapās ar vienu taisnīgo sievieti, kurai bija liela ticība un dzīvoja citu pagānisku pilsētu ēnā. Elija laikā sieviete no šīs zemes brīnumainā veidā saņēma pārtiku un dziedinājumu, un ieticēja Izraeļa Dievam (1 Ķēn 17,8-24). Tas, ka šajā notikumā tiek runāts par galdu, Bībeles valodā nozīmē, ka jāsāk domāt par pastarā jautājumiem. Mielasti norāda uz mieru, ko piedzīvos mācekļi, Izraels un visas tautas. Arī Jēzus runā Pēdējo Vakariņu laikā ar pastarā pieskaņu (Mt 26,29).

Jēzum iepatikās sievietes veiklā atbilde un Viņš dāvāja viņas meitai dziedināšanu. Šī sieviete izturēja visus pārbaudījumus un parādīja savu patieso izpratni par Jēzus personu, varu un misiju. Viņa ieņēma cēlo vietu Mateja Evaņģēlijā, kas bija paredzēta pagāniem, tai skaitā austrumu gudrie (Mt 2,1-12), simtnieks no Kafarnaumas (8, 5-13) un romiešu simtnieks Jēzus krustā sišanas ainā (Mt 27,54). Kanāniešu sievietes vārdi un rīcība ir ievērības vērti un pamācoši. Viņa pie Jēzus griezās ar ticību un nevienā brīdī neapšaubīja to, ka Kungs var atbrīvot viņas meitu no ļaunā varas. Viņa uzticējās Jēzum tādā mēra, ka pat klusums un šķietamais atteikums neapturēja viņas apņemšanos. Tā bija liela pazemība. Viņa varēja protestēt, apstrīdēt Jēzus vārdus vai apvainot Viņu tajā, ka Kungs negrib vai nevar palīdzēt. Tomēr tā nedarīja. Viņa vienkārši pieņēma to, ka viņai nav kādas īpašas tiesības, bet ir tikai ticība.

br. Jānis Savickis OFM Cap

Nav komentāru: