2 Hr 36, 14-16. 19-23, IV gavēņa svētdiena, B

2 Hr 36, 14-16. 19-23

Ķēniņa Kīra rīkojuma izdošana

Ceturtās gavēņa svētdienas pirmais lasījums ir ņemts no Otrās Hroniku (Laiku) grāmatas. Ja iepriekšējās svētdienās pirmie lasījumi iepazīstināja mūs ar trīs Vecās Derības derībām (Noasa, Ābrahama, Mozus), tad šajā svētdienā esam aicināti pārdomāt Izraela neuzticību un trimdu jeb izvēlētās tautas neveiksmi īstenot derību ar Dievu. Pirms nedēļas varējām pārliecināties, ka tikšanās ar Dievu un Viņa klātbūtnes pieredze nodrošina derības īstenošanos. Dieva piedāvātais dzīves veids ļauj priecīgi pieņemt baušļus un likumus. Šosvētdien lasām par to, ka bija kaut kur pazudusi mīlestība pret Dievu, un arī žēlastības, piedošanas un pateicības izjūta. Ja cilvēki nepieredz dzīvā Dieva mīlestību, tad redz vien rituālus, likumus, reliģiskos priekštatus un tradīcijas. Kaut kas tāds, bet ne tikai, notika ar Izraeli. Dievu viņi iztēlojās kā taisnīgu, prasīgu un bargu, un neatminējās un nesaprata kāds Viņš atklājās. No ārišķības līdz neticībai ir viens mazs solis.

Pēdējais Jūdas valdnieks bija Cedekijs (valdīja aptuveni vienpadsmit gadus, 598-586 g. pirms Kr.), kura negatīvā ietekme atsaucās arī uz priesteriem un tautu, kura būtībā atteicās no derības. Tie bija nestabilitātes un neizlēmības gadi. Grāmatas autors par tautas traģēdiju vainoja ķēniņu un nevēlēšanos klausīties praviešos. Jūdas krišanas pamatā bija neuzticība Kungam, derības Dievam. Grāmata vēlas lasītājiem parādīt, ka neskatoties uz neskaitāmām iespējām nožēlot grēkus, cilvēki palika pie saviem grēcīgajiem ceļiem. Tautai varēja izvirzīt trīs pārmetumus: kļuva arvien neuzticīgāki, apgānīja svētnīcu un noraidīja un izsmēja praviešus (2 Hr 36,14-16). Neuzticība - tā ir nespēja dot Dievam to, kas Viņam pienākas un paturēt to sev. Tas ir viens no galvenajiem trimdas iemesliem. Īpaši tas attiecas uz elkdievību (1 Hr 5,25-26). Arī praviešu atmešana ir bieža tēma Hronikas grāmatās un daudzviet citur Svētajos Rakstos (Nah 9,26; Jer 44,4; Mt 23,30-31; Apd 7,52). Šīs trīs tēmas bieži atkārtojas Hroniku grāmatās un šeit īsā veidā apkopo visus šos tautas grēkus.

Pēdējais, ko ķēniņš Cedekijs izdarīja, “viņš sacēlās pret ķēniņu Nebūkadnecaru” (2 Hr 36,13) un ar 586.g. beidzās viņa vieta tautas vēsturē. Dieva dusmas nāca pār neuzticīgo tautu, kas nicināja Dieva vēstnešu vārdus un ņirgājās par praviešiem. Jūdas valsts bojāejas notikumos piepildījās pravieša Jeremija vārdi (25,11-12; 29,10; 39,1-10; 52,3-30 u.c.). Tauta bija attālinājusies no Dieva tik tālu, ka viņus neuzrunāja nekas un nekādi līdzekļi uz viņiem neiedarbojās. No 588. g. 15 janvāra Jeruzāleme atradās babiloniešu ielenkumā, bet 586.g. 18. jūlijā izcēlās tāds bads, ka cilvēki pat vārīja un ēda savus bērnus (Raudu dziesmas 4,9). 14. augustā iebrucēji izlauzās cauri mūrim, ieņēma pilsētu, laupīja un arī nodedzināja svētnīcu. Grāmata nepiemin ķēniņa nāvi, viņš pazuda no notikumiem un tādā veidā krīta Dāvida nams un Salamona svētnīca. Šie notikumi ietekmēja vairākas paaudzes: tauta atradās 70 gadus trimdā. Trimdu varēja uztvert kā šķīstīšanos, līdzīgi kā to piedāvāja likums un sludināja pravieši.

Otrās Hroniku grāmatas noslēdzošā nodaļa, kuru lasām ceturtajā gavēņa svētdienā, piedāvā mums garīgu pārskatu par Jūdas valsts norietu, iznīcināšanu, trimdu un tautas atgriešanos. Uzmanības centrā ir zeme, kura tika pamesta un atgūta. Grāmata noslēdzas ar persiešu ķēniņa Kīra rīkojumu, kurš atlaida jūdus no trimdas. Ķēniņš Kīrs nav nejauši ievietots grāmatas beigās, jo parāda, ka Izraela vēsturei ir universāls raksturs. Grāmata sākās ar Ādamu (1 Hr 1,1) un noslēdzas ar ķēniņu Kīru (2 Hr 36,23). Šie divi tēli ievieto Izraela vēsturi plašākā cilvēces un tautu vēstures kontekstā. Izrādās, ka arī Kīram varu ir devis Dievs. Šāds skatījums uz Dieva darbību atklāj, ka Viņš aptver ļoti konkrētā veidā visu pasauli un ne tikai mazas Jūdas un Izraela zemes vēsturi, bet arī lielu pasaules impēriju likteni.

Grāmatā uzsvars tiek likts uz to, ka Dievs kontrolē kosmiskus notikumus un Viņš tieši un tūlītēji iesaistās vēsturē. Kīrs kļuva par instrumentu, lai atjaunotu Jeruzālemes svētnīcu un pilsētas mūrus. Tas sasaucas ar ķēniņu Salamonu, kurš uzcēla svētnīcu un kuru tagad atjauno ar pagānu valdnieku atļauju. Kīrs ir parādīts kā Dieva pravietis un pasludina tautas atgriešanos un atjaunošanu. Persijas impērija tiek attēlota kā Dieva apredzības vadīta, lai tautai ļautu atgriezties zemē. Kīrs bija tas, kurš aicināja visus doties uz dzimteni. Ar šādu cerīgu un pozitīvu noti beidzās grāmata, un norāda uz kāda jauna laikmeta sākumu. Neskatoties uz visu, vienmēr pastāv glābšanas iespēja, jo Dieva žēlastība vienmēr ir gatava izlieties pār tiem, kas atveras uz nožēlu un pieņem Dieva vārdu.

Skumji bija tas, ka tauta novērsās no Dieva mīlestības un neklausījās Viņa vārda sludinātājos. Trimda viņiem nebija tāpēc, ka viņi grēkoja, bet tāpēc, ka nepieņēma Dieva izlīgšanas piedāvājumu. Grāmatas beigas apstiprina domu, ka Dievs vienmēr ir “žēlīgs un līdzcietīgs” (2 Hr 30,9). Dieva likumam un praviešu vārdiem bija jāpiepildās tautas atdzimšanā. Gavēņa ietvaros tas viss norāda uz svarīgāko noslēpumu, kurš piepildījās - Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās notikums. Pat ja Izraelis bija sasniedzis nāves robežu, Dievs visu uzlūko savādāk un pārsteidza visus ar negaidītu pavērsienu, ka pagānu valdnieks vēlas atjaunot tautu un svētnīcu. Dievs vienmēr vēlas dāvināt augšāmcelšanās žēlastību tiem, kas nomirst savam grēkam. Dieva mīlestība tiek dāvāta mums bez nopelniem, lai mums piedotu, mierinātu un dziedinātu.

 
br. Jānis Savickis OFMCap