Izc 20, 1-17
Mozus derība parāda kādu ļoti svarīgu Dieva darbības aspektu, kurš joprojām ir aktuāls. Pirms nekā Dievs deva tautai desmit baušļus, Viņš paziņoja par derību un savu vēlmi veidot attiecības ar Izraeli. Tas ir jāņem vērā, jo cilvēki sliecas drīzāk uzsvērt, ka sākumā jāpieņem baušļi un ar tiem jādzīvo, lai pēc tam Dievs noslēgtu derību. Tas nozīmētu, ka cilvēkam jābūt cienīgam pieņemt derību vai ar darbiem jānopelna, lai sāktu veidot jaunu attiecību kvalitāti ar Dievu. Tas var pārsteigt visus, kas uz attiecībām ar Dievu skatās no likuma burtu un morālās perspektīvas. Ja uz desmit baušļiem skatās morālistiski un legālistiski, un aizmirst dzīvas un tuvas attiecības ar Dievu, tad baušļi ar laiku var nogurdināt un “uzspiestā” morālā dzīve izžūst. Ārējas piekrišanas deklarācijas nebija tas, ko Dievs vēlējās, bet attiecību veidošana ar cilvēkiem un tikai pēc tam sekotu dzīves maiņu. Izrādījās, ka Dievs sākumā paziņoja, ka mīl savu tautu, vēlas būt tai tuvu un tikai pēc tam aicina tautu pieņemt baušļus. Dāsnai Dieva žēlastībai seko pateicība un vēlme dzīvot saņemtās žēlastības cienīgi. Lai labāk saprastu šo domu ir jāskatās Evaņģēlijā, kur Jēzus sākumā aicina cilvēkus tikties ar sevi, sekot sev un pēc tam seko cilvēka atbilde uz šo Kunga ienākšanu dzīvē un atgriešanās no grēkiem. Labs piemērs šai ziņā ir atrodams Lūkasa Evaņģēlijā, kur Jēzus tiekas ar Zaheju: sākumā tikšanās un pēc tam jaunā dzīves modeļa pieņemšana (19, 1-10).
Dievs savai tautai Izceļošanas notikumos dāvāja daudz žēlastību - brīvību, Apsolīto zemi, Sinaja kalnā derību un desmit baušļus. Tā kā Dievs veidoja sev jaunu tautu, tai bija nepieciešams tāds kā pamatlikums. Desmit baušļi bija ļoti vienkāršs likums klejotājtautai ar daudzām ciltīm un tāpēc Raksti burtiski runā par “desmit vārdiem”. Kaut ko ļoti konkrēts un viegli iegaumējams. Vārdi uz akmens plāksnēm bija tik mazi, ka Mozus varēja tos nēsāt sev līdzi (Izc 34,19; At 9,15.17). Protams, tas nenozīmē, ka tie bija domāti tikai noteiktai cilvēku grupai, šie vārdi joprojām atbalsojas vēsturē un pierāda savu universālo raksturu. Ierasti skaidro, ka uz vienas no akmens plāksnēm bija baušļi, kas attiecās uz cilvēku attiecībām ar Dievu, bet uz otrās - baušļi, kas attiecas uz cilvēku savstarpējām attiecībām. Pirmie trīs baušļi sakārto attiecības ar Dievu un uzsvaru liek uz Dieva, Viņa vārda un laika un atpūtas svētumu, bet pārējie septiņi baušļi rūpējas par vecāku, dzīves, laulības, privātīpašuma, runas un patiesības svētumu. Baušļi vairāk ir jāuztver kā derības elements un nevis kā likums.
Dievs savu varu pār tautu nostiprināja pateicoties tam, ka to atbrīvoja no Ēģiptes verdzības. Tāpat kā kāds izpērk vergu no nebrīves un dāvā viņam brīvību, tāpat notiek šeit, tikai šajā gadījumā izpircējs bija Dievs un tam protams ir savas būtiskas sekas. Pirmais bauslis “Lai tev nav citu dievu bez manis...” (Izc 20,3) to apstiprina. Bībelē “citi dieva” nozīmē, galvenokārt, koka un akmens elki, bet ne tieši īstas dievišķas būtnes, jo savādāk sanāktu, ka līdztekus Dievam pastāvētu citas dievības, bet Izraela Dievs ir viens Kungs. Dievs brīdina, ka elki nav jāpielūdz kā dievi un šādi rituāli ir nāvējoši patiesai ticībai. Izraela Dievs ir “greizsirdīgs” (Izc 20,5) un necieš lūgšanu, kas nenāk no visas sirds. Dieva greizsirdība šeit ļoti spilgti izsaka Viņa emocionālo saiti ar Izraeli. Par šo saiti Izraela vēsturē runās pravieši, kuri pielīdzinās tās saraušanu no tautas puses ar laulības pārkāpšanu un neķītrību. Bībeles pasaulē tāda Dieva reakcija uz cilvēka rīcību parāda Viņa kaislīgo iesaistīšanos cilvēku dzīvē. Neuzticība ir viena no nepatīkamākajām un cilvēkam uztveramākajām metaforām.
Pagāniskas lūgšanas praktizēja tie, kas savā priekšā nolika koka un akmens statujas, un viņi savas sirdis neatdeva saviem elkiem, bet gribēja tikai sev kaut ko iegūt. Dievs nevēlējās iesaistīties šāda sīkumainā dievbijībā, bet vēlējās nodibināt dziļas attiecības ar cilvēku. Dievs ir persona un nepieņem neko citu kā personiskas attiecības ar cilvēku, kurš ir radīts pēc Viņa attēla un līdzības, un negribēja dzirdēt par kādu pagānisku leļļu teātri. Ja cilvēks pielūdz dievu attēlus jeb elkus un ne pašu Dievu, tas viņš sagroza cilvēka radīšanas mērķi, kura ietvaros ir jāveido autentiskas attiecības ar Dievu, cilvēkiem un radīto pasauli. Desmit vārdi aktualizēja svarīgākos Dieva iecerētos tautas dzīves principus, lai tautas dzīvē atspoguļotos Dieva attēls un Izraelis kļūtu par patiesu karaliskās priesterības un svēto tautu.
Kāpēc Dievs dod tautai savus likumus? Bībelē Dievs ir tas, kurš deva savai tautai likumu un tas atšķir Izraeli no citām kaimiņu tautām Tuvojas Austrums, jo viņiem likumus deva valdnieki vai dievi caur valdniekiem. Tā bija liela atšķirība. Dievs tieši deva savai tautai bauslību, lai tajā atspīdētu Dieva attēls un līdzība; lai tauta dzīvotu nošķirti no kritušās pasaules, kur cilvēki ir tālu no Dieva. Izraela uzdevums bija kļūt par atšķirīgu tautu no citām tautām pateicoties savam dzīves veidam. Dievs vēlējās, lai viņi dzīvotu kā Viņš, jo Dievs apietas ar cilvēkiem rūpīgi, līdzjūtīgi un vēlas, lai cilvēki pārņemtu Viņa attieksmi. Pestīšanas plānā tam bija liela nozīme, jo Izraelim bija jākļūst par gaismu citam tautām, bet viņiem tas neizdevās un tas viss noslēdzās ar Jēzus Kristus ienākšanu pasaulē, kas kļuva par patiesu gaismu visām tautām un personām.
Dievs tieši uzrunāja tautu un nedraudēja ar sodiem un sankcijām. Paklausību desmit vārdiem nemotivēja bailes no soda, bet Dieva autoritāte un tautas vēlme dzīvot saskaņā ar Viņu gribu. Desmit vārdi nav jāuztver kā desmit likumi kādus mēs varam atrast visās piecās Mozus grāmatās, Torā. Tiem bija daudz dziļāka nozīme nekā citiem likumiem. Tāpēc arī Dievs uzrunāja tautu tieši un Mozus šajā situācijā nebija starpnieks. Desmit vārdi bija vienīgie kurus Dievs uzrakstīja uz akmens ar pirkstu (Izc 31,18). Visus citus likumus un priekšrakstus pierakstīja Mozus (Izc 24,4; 34,27-28). Arī tas, ka par baušļu neievērošanu neseko sods, norāda, ka šie vārdi nebija parastas normas. Baušļu uzdevums bija veidot attiecību modeli saskaņā ar Dieva attēlu un līdzību, atbalstīt tautu ceļā, kuru uzsāka pēc derības noslēgšanas ar Dievu.
Dieva mīlestībai jābūt vienmēr pirmajā vietā un šo mīlestību nevar atdalīt no tuvākmīlestības. Radīšanas grāmatā mēs lasām, ka pēc tam, kad Dievs radīja un sakārtoja pasauli, Viņš septītajā dienā atpūtās. Dievs radīja visumu un padarīja to par svētu savu atpūtas vietu. Baušļi arī uzsver to, ka Dievs valda pār sakārtotu sabiedrību. Caur baušļiem mēs varam piedalīties Dieva sakārtošanas darbā un īstenot savā dzīvē Dieva attēlu un līdzību, atdarināt Viņa valdīšanas darbu. Harmonija ļauj īstenoties radīšanas mērķim, ka Dievs mājotu cilvēku vidū. Kad Jēzum jautāja kāds ir svarīgākais bauslis, Viņš necitēja desmit vārdus, bet Dieva un tuvākmīlestības vārdus. Jēzus apkopoja šos desmit vārdus kā Dieva un tuvākmīlestības baušļus (Mt 22,37-39; Mk 12,29-31). Ja mēs skatāmies uz Mozus derību un Jēzu Kristu, tad nevaram nepamanīt, ka Jēzu šī derība piepildās, jo pats Dievs ir iemājojis savas tautas vidū.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru